Vēlēšanu organizēšanas tumšās aizkulises: kas šobrīd nosaka vēlēšanu dienaskārtību valstī – jaunais piegādātājs vai Valsts digitālās attīstības aģentūra?
Renārs Kadžulis26.09.2024.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Jebkurām izmaiņām pašsaprotami būtu jābūt orientētām uz attīstību un kvalitāti, kas sabiedrībai sniedz jaunas priekšrocības. Vismaz šādi rīkojas privātie uzņēmumi un kaimiņvalstis. Taču izskatās, ka vēlēšanas Latvijā tiek attīstītas citā virzienā.
CVK (Centrālā vēlēšanu komisija) paziņojusi par iecerētām izmaiņām vēlēšanu biļetenos un balsošanas kārtībā, par ko šobrīd atbildīgā Saeimas komisija izskata likuma grozījumus. Taču minētais nav saistīts nedz ar attīstību, nedz jaunām priekšrocībām vēlētājiem, nedz kvalitāti. Drīzāk ar ko pretēju.
Realitāte ir tāda, ka šīs izmaiņas izraisījusi jaunā piegādātāja nespēja nodrošināt mūsdienām atbilstošu risinājumu vēlēšanu rezultātu elektroniskai skaitīšanai iecirkņos un vēlēšanu biļetenu automatizētai nolasīšanai.
Programmēšanas uzņēmums SIA “SOAAR” par aptuveni 20 000 – 30 000 € lielām izmaksām bija izstrādājis mūsdienu tehnoloģijās balstītu risinājumu, kas nodrošināja vēlēšanu biļetenu automatizētu nolasīšanu vēlēšanu iecirkņos un ļāva tos ātri un precīzi saskaitīt elektroniskā veidā. Šis risinājums sekmīgi tika izmantots 2011.-2022.gadam, un ar to tika organizētas neskaitāmas iepriekšējās vēlēšanas.
Jaunās Vienotības (JV) valdība jaunajiem vēlēšanu risinājumiem atbalstījusi ~12.7 miljonu € izdevumus, no kuriem daļa aplūkojama Ministru kabineta tiesību aktos Nr. 23-TA-3158, 23-TA-3152, 23-TA-1417, bet iepirkumi par tiem noslepenoti, aizbildinoties ar valsts aizsardzību. Par jauno risinājumu pasūtītāju noteikta nevis CVK, kā tam vajadzētu būt, bet Valsts digitālās attīstības aģentūra (VDAA), kas uzrunājusi jauno piegādātāju, kurš arī ir slepens.
Taču jaunais piegādātājs par atvēlētajiem daudzajiem miljoniem eiro nespēj izstrādāt mūsdienām atbilstošu risinājumu vismaz iepriekšējā līmenī, kādu nodrošināja SIA “SOAAR”. Tāpēc piegādātājs pieprasījis izmaiņas vēlēšanu biļetenos un balsošanas kārtībā.
Taču tā vietā, lai konkursa kārtībā izvēlētos spējīgu, kompetentu piegādātāju, kas nodrošinātu mūsdienām atbilstošu risinājumu, VDAA un CVK klusībā piekritušas prasībām un virza likuma izmaiņas. Savukārt sabiedrību maldina, ka jaunais risinājums būšot ērtāks un precīzāks. Jā, noteikti būs, bet jautājums, kam – vēlētājiem vai piegādātājam?
Rezultātā par neskaitāmiem miljoniem tiks radīts risinājums ar zemākām iespējām nekā iepriekš. Bet visiem vēlētājiem, vēlēšanu komisijām un valstij būs jāpakārtojas šīm kāda piegādātāja prasībām, kurš nespēj nodrošināt atbilstošu, mūsdienīgu risinājumu. Jautājums, vai CVK un VDAA amatpersonas nav sajaukušas prioritātes? Vai tomēr pareizi nebūtu nomainīt šādu piegādātāju, nevis likt visai sabiedrībai tam pakārtoties?
Jaunais piegādātājs par augstāku cenu piedāvā zemākas iespējas.
Iepriekšējais risinājums no SIA “SOAAR” nodrošināja vēlēšanu biļetenu automatizētu nolasīšanu, tas bija realizēts sekojošās tehnoloģijās šādiem procesiem:
ICR (Intelligent Character Recognition) – kandidātu svītrojumu un vēlētāju rokraksta nolasīšanai;
OMR (Optical Mark Recognition) – kandidātiem ielikto plusu nolasīšanai;
OCR (Optical Character Recognition) – kandidātu sarakstu un kandidātu nolasīšanai;
OBR (Optical Barcode Recognition) – tehnisko elementu (svītrkodu, atpazīšanas apgabala u.tml. tehniskas informācijas) nolasīšanai.
Turpretī jaunais risinājums, spriežot pēc CVK izplatītās informācijas, būs realizēts tikai OMR tehnoloģijās (varbūt vēl arī OBR tehnoloģijās), kas būtiski samazina tā iespējas, pieprasa izmainīt biļetenus un balsošanas kārtību vēlētājiem, bet būtiski vienkāršo uzdevumu piegādātājam.
Iespēju ziņā tas ir ievērojami vienkāršāks un varētu teikt – pat primitīvs, salīdzinot ar iepriekšējo risinājumu (balstoties uz pieejamo informāciju). Taču izmaksu ziņā jaunais risinājums ir vairākus desmitus reižu dārgāks par iepriekšējo. Jaunais piegādātājs, iespējams, nespēj realizēt risinājumu vismaz iepriekšējo prasību līmenī, kas tam varētu būt pārāk augstas, jo saistītas ar būtiskiem izaicinājumiem un riskiem piedzīvot nekvalitāti vai arī sakarā ar nepietiekamām zināšanām.
Viss liecina par to, ka par ievērojami augstākām izmaksām, kas vairākus desmitus reižu pārsniedz izmaksas iepriekšējam risinājumam, valstij tiks piegādāts daudz vājāks risinājums, kas neatbilst mūsdienu iespējām.
Jauno vēlēšanu risinājuma pamatā – kļūdas labojums.
Papildus novērojams vēl cits ļoti būtisks aspekts. Programmēšanas nozarē pastāv princips – nevienā risinājumā nedrīkst pieļaut strupceļu vai bezizejas situāciju nedz procesos, nedz to posmos. Proti, ja cilvēks pēkšņi kļūdās savā izvēlē, tad jābūt nodrošinātai iespējai pašam cilvēkam izlabot kļūdu bez speciālista palīdzības. Šī aspekta dēļ izvēles atzīmju (checkmark) nolasīšanā tiek nodrošināti šādi 4 scenāriji, kuros izvēlēs atzīmes tiek nolasītas (interpretētas) šādi:
Tukšums – neatzīmēta, neizvēlēta atzīme (cilvēks nav izvēlējies šo atzīmi);
Punktiņš – neatzīmēta, neizvēlēta atzīme (cilvēks atzīmējis, ka iepazinies ar šo iespēju, bet nav izvēlējies to);
Krustiņš, kāsītis, plusiņš u.tml. – atzīmēta, izvēlēta atzīme (cilvēks ir izvēlējies konkrēto atzīmi);
Aizkrāsojums, sašvīkājums – neatzīmēta, neizvēlēta atzīme (cilvēks kļūdījies savā izvēlē un to izlabojis, proti, vispirms ir izvēlējies konkrēto atzīmi, bet pēc tam pārdomājis un aizkrāsojis to, tādā veidā norādot, ka nav izvēlējies konkrēto atzīmi).
Šie ir industrijas pamatprincipi un labā prakse visā pasaulē. CVK jaunā vēlēšanu risinājuma pamatā izvēlēts 4. scenārijs ar atzīmes aizkrāsošanu, sašvīkāšanu, kas konkrētajā jomā tiek uzskatīts par labotu kļūdu un rada šaubas par šādu tehnoloģisko izvēli.
Jaunais piegādātājs pieprasa mainīt balsošanas kārtību un vēlētāju paradumus.
Pasaules pieredze šajā ziņā ir skarba. Tā liecina, ka vēlētāji savus paradumus maina lēnām, kam nepieciešami vairāki gadi un vairākas vēlēšanas, kurās vēlētāji kļūdās – nobalso pa vecam, kā rezultātā biļeteni kļūst nederīgi. Īpaši tas attiecas uz gados vecākiem vēlētājiem, kas ir Latvijas īpatsvara vēlētājs. Šādas izmaiņas ir izdevīgas tiem politiskajiem spēkiem, par kuriem balso gados jauni vēlētāji, bet neizdevīgas tiem, par kuriem balso gados vecāki vēlētāji, un pēdējie zaudē balsis līdz ar nederīgo biļetenu skaita palielināšanos.
Jaunas piegādātājs pieprasa krāsainus biļetenus, kas būtiski paaugstina izmaksas.
Iepriekš vienmēr vēlēšanu biļeteni tikuši izgatavoti melnbalti ekonomisku apsvērumu dēļ. Bijuši vairāki priekšlikumi izgatavot krāsainus biļetenus. Piemēram, iekļaut tajos kandidātu krāsainas fotogrāfijas, lai vēlētāji var saprast, par ko balsot, īpaši gadījumos, kad vienā biļetenā ir kandidāti ar vienādiem vārdiem un uzvārdiem, un nav saprotams, kurš ir kurš. Līdzīgi priekšlikumi bijuši biļetenos ieviest partiju krāsainus logo, jo īpaši pašvaldību vēlēšanās partiju apvienību gadījumos, kas vēlētājiem atvieglotu saprast, kādas un cik politiskās partijas izveidojušas konkrēto sarakstu. Taču minētais vienmēr atteikts ar pamatojumu, ka saistīts ar augstām izmaksām, kādas valsts nevar atļauties.
Taču šobrīd faktiski jaunā piegādātāja nespējas dēļ nodrošināt mūsdienīgu risinājumu, kas tam izrādījies par sarežģītu, bet ko iepriekšējais piegādātājs par daudz zemākām izmaksām bija nodrošinājis neskaitāmas iepriekšējās vēlēšanas, tiks tērēti valsts budžeta līdzekļi, un tādā veidā faktiski kompensēta jaunā piegādātāja nespēja vai arī nevēlēšanās nodrošināt atbilstošu risinājumu. Turklāt šīs izmaiņas nedos pilnīgi neko nedz vēlētājiem, nedz sabiedrībai, drīzāk pretēji.
Jautājums – cik izsvērtas un pamatotas ir šīs CVK virzītās jaunās izmaiņas vēlēšanu biļetenos? Kam tās atvieglos dzīvi – piegādātājam vai vēlētājiem? Vai tiešām par labu kādam piegādātājam visai valstij un vēlētājiem jārēķinās ar neērtībām un izmaiņām? Ar ko šis jaunais piegādātājs ir tik neaizvietojams, ka visai sabiedrībai jāpakārtojas tam? Kurš šobrīd nosaka vēlēšanu dienaskārtību valstī?
Seko mums 
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
Viens no biežāk apspriestajiem tematiem Ukrainā notiekošā kara kontekstā jau vairāk nekā divarpus gadu garumā ir potenciālās miera sarunas. Informatīvajā telpā regulāri parādās politiķu un amatpersonu aicinājumi sēsties pie sarunu galda, piedāvājot dažādus plānus, kuri kalpotu par pamatu miera sarunām, tostarp no valstīm, kuras nav tieši iesaistītas karadarbībā. Kopš pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ir pat notikuši vairāki sarunu raundi starp Krieviju un Ukrainu ar vairāku starpnieku palīdzību, taču pagaidām tas nav nesis rezultātus, kas būtu tālejošāki par karagūstekņu apmaiņu. Šādā kontekstā ir jāpievērš uzmanība faktoriem, kas ietekmē miera sarunu uzsākšanas iespējamību un to potenciālos rezultātus.
Izgājšnedēļ, skatoties "Rīta panorāmu", uzsita asinis – divi latviešu žurnālisti burbuļo angļu mēlē ar "Air Baltic" šefu Martinu Gausu.
Pieus gadus savas dzīves esmu veltījusi partijai „Progresīvie”. Diemžēl arvien biežāk partijā ir pieņemti lēmumi, kuri ir pretrunā ar manu sirdsapziņu un kurus nevaru attaisnot, tādēļ ar šodienu esmu nolēmusi darbību partijā apturēt cerībā, ka pieļautās kļūdas vēl var labot.
