Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Beidziet māžoties uz piesaukt ik uz stūra Islandes futbola revolūciju! Dažs labs nedēļu no vietas TV un radio par to vien runā, ka Islande futbola uzrāvienu panākusi, jo - tavu brīnumu! - viņu treneri ieguva izglītību. Un citās valstīs tā nav?

Tas pats "dažs labs" aizgrābti jau desmitkārt centās brīnumaini sasaistīt Islandes futbola izlases panākumus ar futbola haļļu uzbūvēšanu un tā arī ne reizes neko konkrēti nepaskaidroja... Piemēram, Norvēģijā arī ir lērums haļļu. Un kur viņi ir? Tāpat ar daudzām citām valstīm.

Tātad jautājums - vai tiešām halles un treneru izglītošana, kas noris arī pie mums, Latvijā, ir īstais Islandes futbola panākumu iemesls? Tiešām?

Pirmā futbola māja Islandē tika uzbūvēta 2000. gadā. Otrā - 2002. gadā Briedablik klubam, pret ko šo ceturtdien FK Jelgava sacentīsies UEFA Eiropas līgas kvalifikācijā. Piemēram, Gilfi Sigurdsons šādā hallē kā jaunietis patrenējās apmēram gadu pusotru.

Lielākā daļa Islandes futbolistu pirmos soļus futbolā spēra pavisam ne futbola hallēs (par Eiduru Gudjonsenu, kurš 2000. gadā jau spēlēja Londonas Chelsea, nemaz nerunāsim), lai gan neizslēgšu, ka kādā brīdī ilgāka (11 mēneši 6 mēnešu vietā) trenēšanās hallēs viņiem palīdzēja progresēt.

Kā jau minēju iepriekš, fīča nav vis halles, bet to pieejamība un enerģētiskā neatkarība. Latvijā uz tiem dažiem mākslīgajiem laukumiem, kas uzbūvēti, tikt var tikai par visai lielu naudu, bet Islandē laukuma uzlikšanu un uzturēšanu finansē valsts un pašvaldības.

Un bērni var iet trenēties, neatsakoties tādēļ no sendviča vai piektā aifona, lai gan labāk droši vien būtu, ja atteiktos, un pieļauju, ka Gudjonsens tieši tā arī darījis. Ne tāpēc, ka naudas nebūtu, bet tāpēc, ka laika trūka - tas viss bez atliekām bija jāpavada futbolā.

Kad rudenī biju Islandē uz maču ar Latvijas izlasi, visvairāk pārsteidza islandiešu organizētība. Nostaigājot diennakts laikā pa Reikjavīku ap 26 kilometriem, nemanīju nevienu pašu plakātu vai reklāmu par gaidāmo spēli, par ko tik ļoti mēdz gausties fani un žurnālisti Latvijā, tomēr stadions bija pilns.

Nekāda "diriģenta" ar bungām spēles laikā manā redzeslokā nebija, bet tas "ū" atstāja lielu iespaidu arī toreiz. Visi vietējie zināja, ko un kad darīt. Un nebija tā, ka uz pirmo plaukstas sasitienu atsaucās vien daži desmiti, bet pakāpeniski pievienojās arī pārējie - no "rituāla" sākuma līdz beigām visi rīkojās nekļūdīgi. Precīzi kā armijā, kuras viņiem nemaz nav.

Man patika, ka Euro 2016 laikā viens no diviem izlases galvenajiem treneriem Heimirs Halgrimsons nodēvēja Islandes sporta komandas (!) par sava veida armijām. Un zīmīgi, ka Islandē prioritātes nacionālajā līmenī tiek piešķirtas komandu sporta veidiem, nevis individuālajiem.

Islandē vispār bija jaušams spēcīgs kolektīvās domāšanas gars, uz ko norādīja arī Islandes FA vadītājs Geirs Torsteinsons. "We always believe we can perform at the highest level, whether it’s sport or music. It’s something in our mentality, probably. We don’t act like 330,000. Everyone noticed this in the financial boom, when we went crazy and everything collapsed, because we behaved like many millions of people."

Un, starp citu, tieši islandiešu panākumi arī mākslā (no man zināmajiem tie ir kino un mūzikā), arī handbolā manī izraisa tikai smīnu vienu, kad dzirdu kādu putojošu muti stāstām, ka tas viss tikai haļļu vai treneru izglītības dēļ. Nu nav tā! Tas ir cilvēku un kultūras dēļ.

Manuprāt, daudz ko izsaka Halgrimsona citāts par ekonomisko krīzi, kas Islandē aizritēja ar sevišķi smagām sekām. "Like in cycling, when you take steroids to shorten your way to success. That’s what happened in the financial crash. People did things that they shouldn't have, to make money quickly."

Latvijā joprojām vairums tajā ekonomiskajā krīzē vaino valdību, bankas, oligarhus un vēl nezin ko. Bet viņi, redz, paši sevi nosauc par neprātīgi dzīvojušiem rozā brillēs un dopingu lietojušiem ļautiņiem. Lūk, pēc kā es tiektos, mēģinot kopēt islandiešus, nevis haļļu būvniecības.

Bet nu atgriezīsimies pie tā, ko minēju iepriekš - pie galvenajiem iemesliem futbola uzrāvienam Islandē. Pirmais un galvenais ir haļļu pieejamība, nevis to esamība.

"The accessibility is what sets us apart. You don’t have to drive far to find a good facility. It doesn't cost very much to train. And everyone can play. We don’t pick kids out at 10 or 12. This is the problem with big academies. They choose too early," saka Islandes labākās futbola akadēmijas Breidablik vadītājs Dadi Rafnsons. Un tas seko vēl turpinājums, ko pirmīt teicu par enerģētisko neatkarību. "Because we don’t have to pay for the facilities, we can spend the money on coaching."

Ejam tālāk - kulturoloģiskās īpatnības un darba mīlestība, kas Latvijā diemžēl pazudusi. Kā gan citādi, ja puse valsts iedzīvotāju sapņo par nekā nedarīšanu un medijos tas tiek tiražēts kā katra latvieša sapnis. Manis pēc šādi cilvēki var tūlīt pat kravāt koferus un doties vienalga uz kurieni - Maskavu, Lielbritānijas laukiem vai uz Ugandu. Par tādiem man nospļauties, un pēc viņiem neraudāšu. Un arī plānus, kā viņus atgriezt dzimtenē, nekalšu.

Islande ir paraugs. Nezinu, kādā veidā, bet Islandē mīl darbu. Varbūt tas saistīts ar to, ka viņiem ir populāri brīvdienās laist ar saviem džipiem pa bezceļiem kalnos uz savām vasaras mājām (ja vien par tādām tajā klimatā tās vispār var saukt). Varbūt tas saistīts ar izglītību vai vēl ko citu.

Halgrimsons izcēlās ar vēl vienu interesantu frāzi: "Our highest profile player is Gylfi Sigurdsson, and he’s probably one of the hardest-working players in the team. So who can be lazy?"

Un kā ir Latvijā? Mūsu valsts labākais futbolists 28 gadu vecumā vairs nevēlas spēlēt futbolu un dara to tikai naudas dēļ. Viens no diviem centra pussargiem, kas prot atdot labu piespēli, nu jau gadiem aizsēdējies Krievijas otrās spēcīgākās līgas klubos (naudas dēļ, ne perspektīvas) un pārvietojas pa laukumu ļoti slinki. Tik slinki, ka labprātāk dala bīstamas piespēles pirmajā pieskārienā ar 5% varbūtību sasniegt adresātu, nekā mēģina apspēlēt pretspēlētāju, ko prastu, garākā skrējiena reidā.

Vēl viens no visu laiku talantīgākajiem Latvijas futbolistiem aizvadītajā kvalifikācijas ciklā pēc 60 nospēlētām minūtēm bija nosvīdis kā vergs, būdams 23 gadu vecumā un ar regulāru spēļu praksi klubā, turpretim tobrīd bez kluba esošais kapteinis veterāns bija itin sprauns un tikpat sprauns, kā ierasts, arī 90. minūtē.

Mūsu izlases kapteinis ir vienīgais islandietis komandā. Ne jau bārdas dēļ. Attieksmes, vērtību dēļ. Viņš ir tas, uz kuru var attiecināt Breidablik prezidenta sacīto par pārāk agru šķirošanu talantīgajos un netalantīgajos. Un nav brīnums, ka viņš savulaik uzplauka tieši skandināvu valstī.

Tuvu islandietim ir vēl pāris uzbrucēji, bet pārējie ir izteikti padomieši, neatkarīgi no tautības: cilvēki, kuri neiespringst, jo, ko neizdarīs viņi, paveiks taču citi. Vai nepaveiks. Un nekas traks.

Vēl viens citāts no Bjarki Gunlaugsona, bijušā Islandes izlases futbolista. "Everybody’s asking the reason. Is it the indoor halls, is it this or that? Of course it helps. But the main reason is that this generation is unique. To have eight or 10 players born within a two-year period, playing together since they were 14 or 15? That's why we need to be careful about thinking this will happen again and again and again, just because we have indoor halls. It won't. We will not have this generation for many years to come."

Vēl vairāk mani fascinē Islandes izlases trenera Halgrimsona prognoze par viņu futbolistu jauno paaudzi: "We have a new generation. A different kind of footballer. The Icelandic player today is more technical than he was before. But still these players have the character and the physique from the past. What I’m afraid of, in the future, is that maybe we will slowly lose the character." Lūk, kas ir galvenais! Ne jau tehnika, bet raksturs. Un tie, kas kauc pēc hallēm Latvijā, aizrīsies ar tehniski sagatavotiem futbolistiem bez rakstura. Un atkal būs čušš.

Bet es nesūdzos. Es pieņemu realitāti, lai gan tā man nepatīk. Komunicējot vai vienkārši redzot cilvēkus apkārt sev Latvijā, bieži vien konstatēju, ka mums trūkst raksturā spēcīgu cilvēku. Ir daudz nelgu, vieglas dzīves tīkotāju, maz tādu, kas sviedrotu kreklu pēc darba dienas laukā vērtē augstāk par gēliša nagiem un tetovētām uzacīm.

Garīgās vērtības aizstājam ar materiāliem nieciņiem. Cik mums ir skaistumkopšanas salonu (trenažieru zāles ieskaitot) un cik - gara kopšanas vietu? Un neirsiet, ka viss ir līdzsvarā un ka arī lellītes mēdz alkt pēc garīguma.

Es pirmīt mazliet ironiski izteicos par pašreizējo Latvijas futbola izlasi, kurai jutu, jūtu un jutīšu līdzi, bet, pirms kāds pievienojas mūsu futbolistu kritikai, ir jāatzīst acīmredzamais - mūsu futbola (un citu sporta veidu) izlase ir mūsu sabiedrības un valsts spogulis. Ar retiem izņēmumiem individuāli, bet futbols ir komandu sporta veids...

Islandes sabiedrībai par sevi nav jākaunas, un tieši tāpēc tā atspoguļojas sporta komandās, mūziķos, kino ļaudīs tik pievilcīgi. Un tieši tāpēc (atspulga dēļ) mēs šajās jomās esam tur, kur esam.

Pārpublicēts no Facebook.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Cilvēciskuma līkloči. 2. Cilvēka kritēriji

FotoMūsu laikmeta intriģējoša pazīme ir grandiozās antropoloģiskās pārmaiņas. Veidojas jauns antropoloģiskais tips. Tā nosaukums ir “postcilvēks”. Postcilvēku uzskata par antipodu cilvēkam. Nosaukums “postcilvēks” nav patīkams. Taču tam jau labu laiku ir starptautiskā autoritāte – daudzu zemju intelektuāļu acīs iemantota patiesības, pareizības un taisnības garanta reputācija.
Lasīt visu...