Veltījums Latvijas simtgadei: bīstamais precedents jeb Dzīve parādu bedrē

Vārdu sakot, šāda bedre bija šausmīga vieta, un būtu tikai taisnīgi, ja tur nonāktu cilvēki par smagiem noziegumiem.

Un tā arī bija. Jo parādu bedrē nenonāca maniaki, zagļi, laupītāji un slepkavas. Parādu bedrē nonāca cilvēki, kuri bija izdarījuši vēl ko briesmīgāku – aizņēmušies naudu un nav bijuši spējīgi to atdot. Atdot tik, cik paņēmuši, viņi visbiežāk varētu, bet šiem ļautiņiem bija jāatdod daudz vairāk. Jo aizņēmušies viņi bija no augļotājiem un uz augļiem. Mūsdienās tie ir pārdēvēti par kreditoriem (bankām) un procentiem.

Lieki teikt, ka starp viņiem nebija tādu, kuri varētu atdot, bet negribētu. Jo sods bija pārāk briesmīgs. Nabaga cilvēks darīja visu, ko spēja, pārdeva visu, ko varēja pārdot – gan visu, ko bija iegādājies par aizņemto naudu, gan visu, kas viņam piederēja pirms tam, bet... ar to bija par maz. Jo summa, kas viņam bija jāatdod, bija daudz, daudz lielāka par summu, kuru viņš bija aizņēmies. Un ar katru dienu tā palielinājās.

Slazds bija aizcirties. Dzīve beigusies. Tagad vienīgā cerība bija uz radiniekiem, kuri varētu nabaga cilvēkam palīdzēt un viņu no bedres izpirkt. Tāda iespēja bija. Jo augļotājam jau patiesībā nevajadzēja cilvēka nāvi. Augļotājam vajadzēja izdabūt NAUDU, bet nežēlīgā apiešanās ar parādniekiem bija vajadzīga, lai nostiprinātu šī “biznesmeņa” autoritāti un varu. Sak, lai nevienam citam neienāktu prātā neatdot...

Toreiz atšķirībā no mūsdienām augļotāji naudu paši nekala. Tā piederēja ķēniņiem un apgrozībā bija tik, cik bija. Tādēļ, kad vieni aizņēmēji atdeva vairāk, nekā paņēmuši, saprotami, ka citiem naudas trūka. Tās vienkārši nebija. Tā atkal bija pie augļotāja, un vienīgais risinājums, kas cilvēkam atlika, bija atkal aizņemties. Lieki teikt, ka augļošana bija atbalstīta ar likumu, garīgo un laicīgo varu. (Tiesa, ne vienmēr un ne visur. Par to – vēlāk.)

Lūk, piemērs.

Ķēniņš izkaļ simt monētas un iedod augļotājam.

Augļotājs aizdod desmit cilvēkiem katram desmit monētas uz gadu ar 10% likmi, t.,i. - pēc gada katram jāatdod vienpadsmit monētas. Visi aizņēmēji priecīgi, procentu likme nav liela, galu galā viņi to uzskata pat par taisnīgu - arī “labdarim” no kaut kā jādzīvo...

Paiet gads, un visi atnāk atdot parādu ar augļiem. Kad deviņi ir samaksājuši (9x11=99), tad izrādās, ka desmitais ne tikai neko nav nopelnījis, bet arī no tām desmit monētām, ko tas aizņēmies, ir palikusi tikai viena. Un kur gan lai viņam būtu, ja apgrozībā bija tikai simt, bet deviņdesmit deviņas jau ir atpakaļ pie augļotāja. Šis vīrs nav ne labāks, ne sliktāks par pārējiem. Vienkārši kārtis tā iekrita. Nākošreiz iekritīs kādam no pārējiem...

Tad augļotājs ņem nabaga vīra māju, lopus, bet, ja vēl nepietiek, pārdod viņa bērnus. Un vīrs vairs nekad viņus neredz. Jā, jā – arī tā ir bijis.

Par lielu nožēlu tā ir arī tagad. Cik daudzi Latvijas cilvēki nonākuši augļotāju valgos un ir bijuši spiesti emigrēt, pamest savas ģimenes, bērnus, lai nopelnītu šīs trūkstošās desmit monētas! Laiks, atšķirtība dara savu, un daudzi jo daudzi vecāki un bērni viens no otra dzīves pazūd. Uz visiem laikiem.

Šodien Latvijā parādu bedrē var iekļūt (un iekļūst) arī bez parādiem, bez aizņemšanās. Latvijas valsts īsteno brutālu genocīdu pret tautu, dažādos veidos likdama atdot to, ko tauta nav ņēmusi. Tas ir rekets. Tie ir gan milzīgie starptautiskie aizdevumi ar neatdodamiem procentiem, gan dažādi citi maksājumi, kuriem izgudro dažādus nosaukumus. Visbiežāk tos nosauc par nodokļiem. Daudz un dažādiem nodokļiem. Un izdomā arvien jaunus un jaunus.

Dažreiz reketu iesaiņo pavisam dīvainā veidolā. Piemēram, nosauc par – ieklausieties tikai – Obligāto Iepirkuma Komponenti! Protams, vidusmēra pilsonim ir pilnīgi vienalga, kā laupītājs argumentē to, ka viņam naudu vajag vairāk nekā pilsonim. Vai par “komponenti”, vai kā citādāk. Atdod! - un viss...

Parasti laupītājam ir pārsvars pār godīgo pilsoni. Jo laupītājs ir gatavojies laupīšanai, bet pilsonim tā ir negaidīta. Laupītājam ir ierocis, nekaunība, plāns. Pilsonim nekā no tā nav. Bet valsts pārsvars pār pilsoni ir vienkārši nesamērāms...

Starp citu, valsts aprēķinātajiem “nodokļiem”, “oikiem”, “nīniem” un citiem maksājumiem ir visas augļotāja taktikas pazīmes – noteiktajos termiņos nenomaksāti, tie aug, un rezultātā cilvēks var zaudēt visu savu īpašumu, jumtu virs galvas ieskaitot. Un – uzmanību! - tas ir situācijā, kad VIŅŠ NEKO NAV ŅĒMIS! Un tas ir bīstams precedents – likt atdot to, ko neesi ņēmis!

Protams, tas ir rekets.

Pēc pēdējiem saņemtajiem elektroenerģijas rēķiniem es plānoju atteikties no tās pirkšanas līdzšinējā ceļā. Rēķinu, ka cena 0,92 Eur/kWh ir klaja nekaunība. Gan jau atradīšu kādu alternatīvu enerģijas avotu. Bet es gribu atteikties ne tikai no elektroenerģijas piegādātāju un ražotāju pakalpojumiem. Es gribu atteikties arī no šīs valsts (pareizāk – valsteles) pakalpojumiem.

Jo runa jau sen vairs nav par cenām. Runa ir par to, ka valsts, kura sākotnēji ir radīta, lai palīdzētu un atvieglotu tautas dzīvi, ir kļuvusi par lielu apgrūtinājumu tai un sarežģī savu pilsoņu dzīvi. Nu sakiet, kam man tāda vajadzīga?!

Un noslēgumā par to, vai viss ir tik drūmi un vai vienmēr tā ir bijis. Vēsture un fakti liecina, ka nē.

Dažādos laikos un dažādās valstīs augļošana ir atzīta par ārkārtīgi bīstamu noziegumu. Par tik bīstamu, ka augļotājiem draudējis nāves sods. Un tas arī saprotams – saprātīgs, pat ar viduvēju saprašanu apveltīts valdnieks viegli ieraudzīs augļošanas antisociālo, ārkārtīgi bīstamo būtību. Jo parazītam kļūstot bagātam bez darba, degradējas pats “darbs – atalgojums” princips. Kad nauda pārstāj būt par preču un pakalpojumu ekvivalentu, bet kļūst par cilvēku paverdzināšanas un kontroles rīku, par varas instrumentu, tad sabiedrībai nav nākotnes.

Mazliet atkāpšos, bet, iespējams, tas ir viens no iemesliem, kādēļ Rietumi bombardē daudzas Austrumu valstis. Jo, lūk, kas par āķi – tās nevar paverdzināt caur neatdodamiem aizdevumiem. Kad valstij “ieslēgts skaitītājs” un tā nevar norēķināties, tā atdod savus dabas resursus. Bet daudzajās Austrumu valstīs valdošā reliģija ir islāms, bet islāms savukārt aizliedz gan aizdot, gan aizņemties naudu uz procentiem. Tas skaitās liels grēks. Tādēļ tur šī “aizdevumu” taktika “nerullē”, un nākas ķerties pie raķetēm un bumbām.

Bet nu atgriežamies Latvijā.

Jāsaka, ka cilvēku nezināšanas, kūtruma, pasivitātes, valsts korumpētības, tās piekoptās tautai klaji naidīgās politikas un daudzu citu iemeslu dēļ mēs esam tur, kur esam, tas ir – bedrē. Iespējams, ka kāds man nepiekritīs. Visticamākais, kāds ierēdnis vai kādas partijas biedrs. Nekas, kad viņš šo amatu vai stāvokli zaudēs, tad nonāks turpat, kur pārējie, un kļūs solidārs ar tautu. Labāk gan, lai tas notiktu ātrāk, jo kas zina, kāds būs pārmaiņu formāts...

Kāds bēdīgi slavens cilvēks ir pateicis frāzi: “Jo sliktāk, jo labāk!”

No ko, atliek viņam tikai piekrist. Valsts un augļotāju savienība Latvijā ir radījusi tiešām degradētu, dzīvei nepiemērotu vidi, nepanesamus apstākļus. Cilvēki bēg no šejienes. No savas Dzimtenes...Un ne vienmēr tās ir ekonomiskas grūtības. Tās var pārvarēt. Viņi bēg no valsts mega nekaunības un alkatības, korupcijas un netaisnīguma.

Jā, arī citur nav nekāda Leiputrija, bet Latvija, šķiet, ir nonākusi degradācijas līderos. Cilvēki netic valstij, viņiem nav drošības par rītdienu. Man patīk Dombrovska lieliskā humora izjūta, kad viņš deklarēja “Latvijas veiksmes stāstu”. Viņš neapšaubāmi ir viens no galvenajiem Latvijas ākstiem, bet... kā viņi visi – šie āksti - ir apnikuši!

 Kad sliktāk vairs nevar būt, sāk kļūt labāk. Tikai... vai esam jau sasnieguši bedres dibenu? Vai varēsim pret to atsperties, lai uzsāktu ceļu augšup? Vai spēsim atbrīvoties no tiem, kuri mūs gremdē? Tas atkarīgs no mums.

Novērtē šo rakstu: