Veselības aprūpe atgriežas pie ceļmallapām

Piebraucot pie slimnīcas, auto motors tika izslēgts un feldšeris teica – jāuzgaida. Priekšā vēl divas mašīnas. Skaidrs, ka jāuzgaida, kas tur liels, tūliņ iebrauks priekšējie divi auto, un pēc 5 minūtēm būšu siltumā, nodomāju es. Bet arī pēc 10 minūtēm nekas nepakustējās. Izrādījās, ka jāgaida ap 40 minūtēm.

Toreiz pašsajūta nebija tāda, lai domātu par iemesliem, kāpēc neatliekamajai palīdzībai ir jāstāv rindā, kas, kā tagad izrādās, bija nieks, tomēr jau nedaudz vēlāk man bija visa diena, lai padomātu, kas un kāpēc vispār notiek. Mani ieveda slimnīcā kļūdas pēc – feldšerim likās, ka dega zaļā gaisma. Bet ko nu vairs, mašīna jau prom, ārā taču nevedīs. “Labi, lai pagaidām tepat paguļ,” teica kāds no medicīniskā personāla, iestumjot gultu koridorī. Pagaidām.

Es redzēju problēmas, šķiet, pilnīgi visos slāņos, sākot  no ārstu un māsiņu savstarpējām attiecībām, atsevišķu mediķu cietsirdības, tualetes durvīm, kuras nevērās ciet, bet ārpusē vienkārši karājās zīmīte, kuru, ieejot labierīcībās, jāpagriež no “brīvs” uz “aizņemts”, beidzot ar vecākā personāla acu pievēršanu acīmredzami reibumā nonākušajam palīgam, kurš laikā, kad mani atveda, vēl bija skaidrā.

Un, iespējams, es nebūtu pat atcerējusies, ja vien pagājušajā nedēļā neizlasītu bijušās Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas padomes priekšsēdētājas Tīnas Kukkas viedokļrakstu, kurā viņa stāsta, kā gaidījusi amata atstāšanu veselus divus gadus, un cita starpā pieminējusi, ka viena no problēmām, kāpēc abām Latvijas lielākajām slimnīcām tā neiet, ir fakts, ka kāds visu laiku mēģina atrast vainīgos un tāpēc cilvēkiem negribas pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību.

Lai arī Kukkas rakstā daudzām domām un novērojumiem var piekrist, tomēr ne visam. Tīna Kukka cita starpā norāda arī uz to, ka ir nepatīkami dzirdēt pārmetumus par valžu un padomju locekļu centieniem “iedzīvoties” uz sabiedrības rēķina.

Es gan domāju, ka vainīgo meklēšana ir tieši tas, ar ko beidzot ir jāsāk nodarboties, citādi mēs tā arī neiegūsim jaunas slimnīcas, zaudēsim līdzekļus, ko mums dāvina Eiropas Savienība, bet ātrās palīdzības rindas pie “Stradiņiem” drīz nomainīs bērnības pagaidu ārstniecības risinājums – ceļmallapas.

Ņemot vērā manu specifisko darba pieredzi, mani, protams, visvairāk interesē būvniecība un ES fondu apguve, par ko jau daudz runāts no dažādiem skatupunktiem. Un protams, nemirstīgā tēma – būvniecības termiņu pagarinājumi un sadārdzinājumi. Interesanti vispār, vai pēdējo desmit gadu laikā Latvijā ir bijis kaut viens civilās būvniecības objekts par cenu virs 20 miljoniem eiro, kurš nav sadārdzinājies un uzbūvēts termiņā?

Sadārdzinājumi, protams, nekādu prieku nesagādā nevienam, it īpaši nodokļu maksātājiem, taču mēs tos esam piedzīvojuši vēl no Dienvidu tilta būvniecības laikiem, pēc tam būvējot Latvijas Nacionālo bibliotēku un kopumā daudzus citus objektus. Sadārdzinājumi ir visā pasaulē, un ikvienam, kurš ir kaut mazākā mērā saistīts ar būvniecību, ir skaidrs, ka uzbūvēt šodien jebkurā gadījumā ir lētāk, nekā būvēt rīt. Tāpēc lielajos objektos būtiski ir maksimāli ātri pabeigt iesākto, spēt radīt savstarpēju paļāvību un profesionāli novadīt projektu no A līdz Z. Un te ir, ko salīdzināt.

Mums ir divas lielas slimnīcas ar lieliem projektiem: Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca (RAKUS) un Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca (PSKUS). RAKUS realizē ēkas Hipokrāta ielā 2 ārstniecības nodaļu un koplietošanas telpu atjaunošanas un pārbūves projektu (1. kārta), un Latvijas Onkoloģijas centru (2. kārta). Par šiem darbiem bija noslēgti vairāki līgumi ar dažādiem būvniekiem un piegādātāju apvienībām. Savukārt PSKUS būvē slimnīcas A korpusa 2. kārtu.

Ar nelielām niansēm var teikt, ka abu slimnīcu īstenojamie projekti noris plus mīnus vienā laikā un saskaras ar vienādām problēmām. Specifika ir tikai tāda, ka Onkoloģijas centra būvniecību varēja uzsākt tikai pēc tam, kad pabeigts Gaiļezera korpuss. Tāpēc bija paredzēts, ka, kamēr notiek darbi Gaiļezerā, pacientus “iespiež” Onkoloģijas centrā un otrādi – kad Gaiļezers pabeigts, onkoloģijas pacientus pārceļ uz Gaiļezeru un sāk darbus.

Gaiļezeru sākotnēji bija plānots pabeigt 2022. gada nogalē, bet Onkoloģijas centru – 2023. gada jūlijā. Stradiņa slimnīcas korpuss bija jāpabeidz 2023. gada martā. Ņemot vērā laiku iepirkumiem, projektēšanai, līguma slēgšanai, visi projekti saskārās ar sadārdzinājumu, ko skaidro ar Krievijas iebrukuma Ukrainā radītajām sekām, un abos gadījumos būvnieki prasīja termiņu pagarinājumu.

RAKUS gadījumā – abās kārtās būvniecības izmaksu sadārdzinājums attiecībā pret sākotnēji ieplānoto summu ir ap 45%. Jā, gandrīz uz pusi dārgāk, nekā plānots, turklāt par termiņu pārcelšanu abās kārtās tika noslēgtas piecas vienošanās ar vienu būvnieku (darbi pabeigti 2024. gada februārī pret sākotnējo termiņu 2022. gada beigas), kā arī ar otro būvnieku, nosakot gala termiņu 2024. gada septembra beigas. Tomēr šodien ir 2025. gada aprīlis, un objekts joprojām nav pabeigts. Tātad, ja pieņemam, ka objektu pabeigtu tuvāko trīs mēnešu laikā, kavējums būtu tieši gads no pagarinātā termiņa.

Nu, labi, pieņemsim. Ilgi, ļoti dārgi, sāpīgi, bet izskatās, ka vismaz būs pabeigta slimnīca un atliks vien cerēt, ka par atlikušo periodu paspēs apgūt paredzēto nākamiem projektiem ERAF naudu, kaut situācija ar RAKUS infektoloģijas centra neveiksmīgu iepirkumu liecina, ka cerības nav īpaši pamatotas.

PSKUS gadījumā ir pilnīgi cita situācija – sadārdzinājums ir salīdzinoši neliels – ap 15% no sākotnēji iecerētajām izmaksām, un ar būvnieku bija noslēgtas divas vienošanās par termiņa pagarināšanu, nosakot par darbu beigām 2024. gada 1. jūniju. Un, lai arī būvnieks paprasīja vēl trešo termiņa pagarinājumu, slimnīca nolēma vienpusēji līgumu pārtraukt, nesagaidot pat to jūniju. Ja tā piekristu trešajam pagarinājumam, jau šobrīd slimnīca varētu sākt ievākties korpusā. Tā vietā slimnīcas vadība izvēlējusies, pārtraucot līgumu, radīt vēl vismaz 35 miljonu eiro zaudējumus valstij ar pavisam reālu iespēju zaudēt ERAF finansējumu un palikt vēl kādu laiku bez atjaunotā korpusa. Tikko PSKUS pārtrauca iepirkumu par šī korpusa būvdarbu pabeigšanu un nodošanu ekspluatācijā, pamatojot to ar nepieciešamību veikt būtiskus grozījumus iepirkuma procedūras dokumentācijā. Līdz gada beigām sola noslēgt līgumu ar būvnieku par korpusa pabeigšanu, kas nozīme, ka medicīnas personāla, ārstu un pacientu ievākšanas jaunajās telpās pārceļas uz apmēram 2028. gadu…

Ar ko saistīta tik dažāda attieksme un pieeja – nav skaidrs, galu galā abas slimnīcas ir Veselības ministrijas pakļautībā.

Kas mums rezultātā ir? Nekā mums nav – bezgalīgi zaudējumi, un nav slimnīcu. Tāpēc šeit es galīgi negribētu piekrist, ka nevajag meklēt vainīgos, gluži otrādi – vajag. Taču sliktās ziņas šeit nebeidzas. Vai vainīgos atradīs? Nē, vainīgos neatradīs.

Pirmkārt, jau tāpēc, ka šim jautājumam pieķēries KNAB, vērtējot iepriekšējās PSKUS valdes atbildību ES fondu līdzfinansējuma zaudēšanā un jau pirms gada paspēja paziņot, ka Ģenerālprokuratūra nav saskatījusi pamatu kriminālprocesa sākšanai. Valde, kuru tolaik vadīja Rinalds Muciņš, esot izmantojusi visus likumā un līgumā ar būvnieku noteiktos instrumentus, un ļaunprātīgas darbības nav veiktas. Šāds prokuratūras lēmums šokējis slimnīcas pašreizējo vadību, kas uzskata, ka tā noteikti ir valdes atbildība, kādēļ slimnīca joprojām nav pabeigta.

Slimnīcas padomes vadītājs Normunds Staņēvičs (attēlā) gan saskata tiešu iepriekšējās valdes atbildību, tāpēc prokuratūras nespēja saskatīt pamatu kriminālprocesam viņu nepatīkami pārsteidz. Interesanti, ka savu kā abu slimnīcu amatpersonu atbildību par to, ka nav uzbūvētas abas slimnīcas, viņš nesaskata, pat neskatoties uz to, ka par viņa vadītās RAKUS būvdarbiem gan ir uzsākts kriminālprocess. Tiesa gan, kaut kādu iemeslu dēļ arī šeit slimnīcas amatpersonas vispār nefigurē.

Gluži kā ceļmallapas ir arī slimnīcu vadības. Pagaidu. RAKUS padomē ir Edgars Labsvīrs, kurš cita starpā arī bija Daugavpils reģionālās slimnīcas pagaidu valdes loceklis. Padomē ir arī Valts Ābols, kurš šo darbu apvieno ar valdes priekšsēdētāja amatu Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā. Savukārt ar PSKUS amatpersonām vispār ir diezgan bēdīgi – arī tur bija iecelts pagaidu valdes priekšsēdētājs Lauris Vidzis, kurš cita starpā arī paziņoja par līguma laušanu ar būvnieku. Tāpat bija pagaidu valdes loceklis Ģirts Ansons, bet konkursu uz pastāvīgiem valdes locekļu amatiem izsludināja Stradiņa slimnīcas pagaidu padome, kuru vada RAKUS valdes priekšsēdētājs Normunds Staņēvičs. Pareizi ir – ja netiec galā ar vienu slimnīcu, paņem paspārnē vēl otru.

Tā ir “apbrīnojama” vēlme apvienot visu iespējamo. Protams, ka ikviens vēlas pelnīt vairāk, taču diemžēl, ņemot vērā darba rezultātus, ir ļoti grūti nosaukt amatu apvienošanu par kaut ko citu nekā vēlmi iedzīvoties uz sabiedrības rēķina. Kā mēs redzam no Staņēviča LinkedIn profila, amati slimnīcās nav viņa vienīgie divi amati. Viņam ir vēl viens – uzņēmuma Hortex padomē, un jāsaka, ka tā nav vismazākā organizācija – poļu uzņēmums ar 1600 darbiniekiem, turklāt domāju, ka privāta sektora uzņēmums “atprasa” no darbinieka vismaz divreiz lielāku produktivitāti, nekā valsts.

Vainīgos bezdarbībā vai drīzāk pat jāsaka – kaitnieciskā darbībā ir jāmeklē un jāsauc vārdos, citādi kādā stundā mums var īpaši nepaveikties. Jāņem vērā, ka slimnīcas ir valsts kritiskā infrastruktūra, kuras veiksmīgai darbībai var būt izšķiroša nozīme ne tikai “x” stundā, bet arī miera laikos.

Ja miera laikos, kad, kā teiktu Kariņa kungs, naudas ir vairāk nekā jebkad, neatliekamajiem pacientiem ir jāstāv rindā uz uzņemšanu stundām ilgi, tad kā mēs principā varam runāt un cerēt uz kaut kādu izaugsmi? Latvijas “valstsvīri” ir izvirzījuši virkni prioritāšu, tostarp demogrāfiju, izglītību, zinātni un aizsardzību, tikai nav skaidrs, vai burtiski slimi cilvēki, tostarp ar ielaistām kaitēm, grandiozos plānus varēs “pavilkt”. Un tas ir tikai tāpēc, ka kāda no slimnīcas amatpersonām, kuru KNAB pat neplāno meklēt, izdomāja, ka viņam vai viņai ērtāk ir neuzņemties atbildību un radīt jaunus zaudējumus.

Novērtē šo rakstu: