Iesaki rakstu: 
Latvijas sabiedrībā joprojām aktuāls ir neatrisināta vēsturiskā taisnīguma jautājums. Otrā pasaules kara un pēckara periodā piedzīvotā okupācija, masveida represijas un īpašumu atsavināšana nav tikai pagātnes fakti – tās ir dzīvas brūces daudzu dzimtu vēsturē. Saimniecību iznīcināšana un deportācijas uz Sibīriju skāra inteliģenci un turīgākos slāņus neatkarīgi no viņu etniskās izcelsmes, bieži vien kalpojot par ieganstu brutālai salaupīto labumu pārdalei režīma kolaborantu starpā.
Būtiski uzsvērt, ka atbildība par šiem noziegumiem gulstas uz konkrētām totalitārām institūcijām un amatpersonām. Kolektīvās vainas meklēšana veselās tautās ir vēsturiski neprecīza; taisnīgums pieprasa individuālu un institucionālu izvērtējumu.
Netaisnības izjūtu pastiprina arī mūsdienu Latvijas pieredze – banku krīzes un lēmumi par valsts līdzekļu novirzīšanu finanšu sektora glābšanai. Represijās cietušajām un viņu pēcnācējiem rodas pamatots morāls un tiesisks jautājums: kādēļ nodokļu maksātājiem jāuzņemas finansiāls smagums par citu subjektu bezatbildīgu vai noziedzīgu rīcību? Patiesa sabiedrības saliedētība ir iespējama tikai tad, ja valsts politika balstās faktos, dokumentētā personīgā atbildībā un skaidrā vēsturiskajā izpratnē, nevis selektīvā kompensāciju mehānismā.
Priekšlikumi rīcībai: ko un kā darīt?
Lai šis teksts nepārvērstos tikai par retoriku, ir nepieciešami praktiski soļi. Lūk, priekšlikumi, kā virzīt šo diskursu politiskā un juridiskā līmenī:
1. Juridiskais un tiesību aktu izvērtējums
Individuālo prasību analīze: veicināt diskusiju par iespēju veidot īpašu tiesisku mehānismu, kas izvērtē zaudējumus, ko radījušas konkrētas amatpersonas vai institūcijas (gan vēsturiskās, gan finanšu krīžu laikā).
Regresa prasību mehānisms: pilnveidot normatīvos aktus, lai valsts, glābjot kādu sektoru, primāri vērstos pret atbildīgo personu privāto mantu, nevis kopējo budžetu.
2. Vēsturiskā izpēte un dokumentēšana
Nacionalizēto īpašumu digitālais arhīvs: izveidot publiski pieejamu reģistru, kurā dokumentēta katra atsavinātā saimniecība un tās tālākais liktenis (kurš to pārņēma, kas tajā dzīvoja). Tas palīdzētu personalizēt atbildību, nevis vainot abstraktus režīmus.
Lustrācijas procesa turpināšana: aktīvāka "čekas maisu" un citu arhīvu pētniecība, lai identificētu personas, kuras tieši guva labumu no represēto mantas pārņemšanas.
3. Izglītība un sabiedriskā doma
Muzeju ekspozīciju papildināšana: iekļaut Okupācijas muzeja un citu fondu programmās sadaļu par "ekonomisko genocīdu" – ne tikai par izsūtīšanām, bet par mērķtiecīgu Latvijas saimnieciskā pamata sagraušanu.
Publiskās debates: organizēt konferences, kurās tiekas vēsturnieki, ekonomisti un juristi, lai vilktu paralēles starp vēsturisko mantas atņemšanu un mūsdienu finanšu netaisnībām.
4. Politiskā iniciatīva
Simboliskā un materiālā reparācija: prasīt starptautiskā līmenī (pret okupācijas varas tiesību pārņēmējiem) turpināt darbu pie okupācijas zaudējumu aprēķināšanas un kompensēšanas mehānismiem.
Nodokļu atvieglojumi represēto pēcnācējiem: kā kompensācijas mehānismu par vēsturiski atņemto starta kapitālu (saimniecībām), apsvērt nekustamā īpašuma nodokļa atlaides vai valsts atbalsta programmas represēto dzimtu īpašumu atjaunošanai.
Seko mums 
Šodien nedaudz par globalizāciju un to, ko pazīst kā globālo korporatīvismu. Nevajag iedomāties, ka tas ir kas jauns vai nebijis. Un nebūt ne izteiktāks kā jebkad iepriekš.
Jāņa Citkovska aizstāvībai. Latvijas tieslietu sistēma šobrīd izspēlē lugu, kuras scenārijs šķiet rakstīts pēc labākajām birokrātiskā absurdu teātra tradīcijām. Jāņa Citskovska tiesāšana par bijušā premjera Krišjāņa Kariņa speciālajiem avioreisiem nav tikai juridisks process. Tas ir valstisks simbols, kas definē attiecības ar varu un atbildību.
Šobrīd masu medijos parādās "viena tante teica" līmeņa raksti ar nolūku diskreditēt Lietuvas pieņemtās izmaiņas 2. pensiju līmeņa administrēšanas kārtībā. Nevis faktos balstīti analītiski raksti, bet prasta propaganda. Pasūtītājs ir skaidrs un motīvs arī.
Cienījamais Ratnieka kungs, kā Latvijas Republikas pilsonis un vēlētājs uzskatu par nepieciešamu skaidri iezīmēt prioritātes, kuras, manuprāt, šobrīd tiek aizstātas publiskajā dienaskārtībā.
1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes un balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem.” No Satversmes preambulas. Latvijas Satversme ir visu mūsu valsts likumu pamats. Nekas nedrīkst būt pretrunā ar to, un politiķiem ir jākalpo tajā paustajam nodomam.
Kamēr ASV flote ir piesaistīta Hormuza šauruma blokādei, kur SM-6 pārtvērējraķešu patēriņš pārsniedz ražošanas jaudu attiecībā 10:1, Krievija izmanto šo situāciju, lai veiktu savu lielāko ekonomisko un militāro reanimāciju pēdējā desmitgadē. Šis konflikts ir radījis "ievainojamības logu" Rietumiem, kurā Latvijai ir jāpieņem radikāli lēmumi, lai nepaliktu vēstures mēslainē.
Es nekad neesmu bijis ne Saskaņas, ne Stabilitātes vēlētājs, var arī nepatikt Rosļikovs kā persona, tam nav nozīmes. Šis teksts arī nav par patikšanu, bet ir vērsts uz to, ko šodien man kā juristam nācās noskatīties. Es to varu nosaukt par acīmredzamu izrēķināšanos ar politisko opozīciju, pat ja tā nepatīk virknei latviešu, tostarp man pašam.
