Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Medijos publicēts filozofa Ivara Neidera raksts „Saprātīgu cilvēku viedokļi atšķiras.” Latviešu valodā rakstošie filozofi līdz šim diezgan kūtri un negribīgi pievērsās sabiedrību interesējošai problemātikai. Ja publiskajā telpā kāds raksts parādījās, tad to vairāk varēja uztvert kā pienākuma pildīšanas, nevis iekšējās nepieciešamības diktētu izpausmi. Uz šī fona Ivara Neidera pārdomas patīkami pārsteidza ar aktualitāti un tekstam piemītošo iekšējo daudzslāņainību, kā arī drosmi saistīt morāli ar tik emocionāli jūtīgu jautājumu kā cilvēka nāve.

Pieļauju, ka daudzi lasītāji nav iepazinušies ar minēto rakstu, tāpēc citēšu daļu no teksta: „Te vietā pieminēt Mollijas Krokitas un viņas līdzstrādnieku veikto pētījumu par to, kā serotonīna līmenis ietekmē cilvēku morālos spriedumus. Pētījuma dalībniekiem, izmantojot citalopramu, tika palielināts serotonīna līmenis, un viņiem vajadzēja atbildēt uz jautājumiem par tā saucamajām "tramvaja dilemmām". Šos nu jau par klasiskiem kļuvušos morāles dilemmu scenārijus 1967. gadā filozofiskajā literatūrā ieviesa Filipa Futa rakstā "Aborta problēma un dubultefekta doktrīna".

Vienā no scenārijiem mēs esam aicināti iztēloties šādu situāciju: pa sliedēm traucas tramvajs, kam sabojājušās bremzes. Ja tas turpinās savu ceļu, tad sabrauks uz sliedēm novietotus sasietus piecus cilvēkus. Taču sliedēm ir vēl viens atzars, kur līdzīgā veidā ir novietots viens sasiets cilvēks. Mums ir iespēja tramvaju novirzīt uz atzaru, kur ir tikai viens cilvēks, tādējādi piecus cilvēkus izglābjot no drošas nāves. Ko darīt šādā situācijā? Ļaut tramvajam turpināt ceļu vai tomēr to novirzīt? Ja mēs neko nedarām un tramvajs turpina savu gaitu, tad pieci cilvēki iet bojā. Ja mēs izlemjam tramvaju novirzīt, tad pieci cilvēki ir izglābti, tomēr joprojām jārēķinās, ka uz atzara esošais cilvēks tiek nogalināts. Lai cik traģiska un grūta būtu šāda izvēle, daudzi cilvēki sliecas apgalvot, ka viens miris cilvēks ir labāk nekā pieci, tāpēc pareizā rīcība šajā scenārijā būtu tramvaju novirzīt. Pareizi? Iespējams.

Bet ko mēs teiktu, ja scenārijā tiktu ieviestas nelielas izmaiņas? Iedomāsimies, ka viss ir tieši tāpat kā iepriekšējā scenārijā, tikai tagad vienīgā iespēja, kā izvairīties no tā, ka tramvajs nogalina piecus uz sliedēm sasietos cilvēkus, ir nogrūst no tilta vienu cilvēku, kas nokristu tramvaja priekšā un tādējādi apstādinātu tā kustību. Iznākums būtu tāds pats kā pirmajā scenārijā – pieci cilvēki tiktu izglābti, bet viens ietu bojā –, tomēr dažādi pētījumi liecina, ka šajā gadījumā to cilvēku skaits, kas būtu gatavi nogrūst no tilta cilvēku, lai glābtu piecu citu dzīvību, ir daudz mazāks. Krokitas pētījums parādīja, ka palielināts serotonīna līmenis palielina tendenci izvairīties no kaitējuma nodarīšanas vienam cilvēkam, lai izglābtu citus.”

Šī raksta autors par „tramvaja dilemmām” pirmo reizi izlasīja astoņdesmito gadu vidū. Toreiz sabiedrībā vēl nebija zināms ne par Molotova - Ribentropa paktu, ne par Berlīnes mūra tēlu, kurš simbolizēja jaunās Eiropas vērtības. Gadsimta vidus reālpolitiķi visā nopietnībā apgalvoja, ka ir pieļaujams agresoram atdot vienu valsti, lai citas valstis varētu dzīvot mierā. Šādā vērtību sistēmā radās un par apspriešanas vērtām tika atzītas „tramvaju dilemmas”. Līdz ar citu vērtību rašanos to pieminēšanu sāka uzskatīt par nekorektu. Ja mūsdienās tās atkal kļūst aktuālas, tad acīmredzami kaut kas nav kārtībā ar jauno vērtību sistēmu.

Deviņdesmito gadu sākumā sabiedrībā norisinājās plašas diskusijas par nāvessoda atcelšanu. Gan Berlīnes mūris, gan nāvessoda atcelšana simbolizēja jaunās Eiropas vērtības. Kopš tiem laikiem ir pagājis pietiekami ilgs laiks, lai vēlreiz atgādinātu, kāpēc arī Latvija pieņēma eiropeiskās vērtības.

Termiņa pagarinājums uz nāvessoda atlikšanu (moratorijs) Latvijā stājās spēkā 1996. gada septembrī, bet līdz tam laikam bija jāizpilda tiesas piespriestie nāvessodi. Padomju laikā Latvijas teritorijā tos izpildīja speciāli apmācīta brigāde no Sanktpēterburgas, taču pēc neatkarības atgūšanas sodu izpildi vajadzēja veikt pašiem. Demokrātiskā valstī ar pavēli nevienu nevarēja piespiest nošaut otru cilvēku, tāpēc Tieslietu ministrija izstrādāja prēmēšanas sistēmu. Par nāvessoda izpildi tika paredzēta simt latu liela prēmija, kā arī viena papildu brīvdiena.

Prēmijas apmērs acīmredzot bija pietiekami iespaidīgs, lai atrastos brīvprātīgie, kuri piekristu to izdarīt. Droši vien viņi neiedomājās par sekām, kuras rodas cilvēka psihē no apziņas, ka viņš ir nogalinājis otru cilvēku. Krievijas speciālajai brigādei psiholoģiskās palīdzības sniegšanai valsts bija norīkojusi īpaši apmācītu medicīnisko personālu, bet Latvijā valsts atbildība beidzās ar prēmijas piešķiršanu.

Mūsdienu bendes atgādina narkomānus, - viņiem nepārtraukti ir nepieciešama psiholoģiskā palīdzība. Zinātniekiem nav izdevies izstrādāt teorētiski pareizus, uz empīrisko pieredzi balstītus apgalvojumus, kas pierādītu, ka cilvēka nogalināšanu psihe uzskata par morāli pareizu rīcību. Tā vietā tiek pielietoti veiksmīgi saskarsmes paraugi, kuri balstās uz praktisko modeļu pielietošanu. Efekts ir īslaicīgs, tāpēc pārrunas ir bieži jāatkārto. Mūsdienu zinātniekus interesē, kādas vielas organisms izstrādā šo seansu laikā, lai cilvēks atkal varētu justies komfortabli. Pārrunu vietā tad varētu iedzert tabletes, kuras dotu vēlamo rezultātu.

Vēsturiski bendes problemātika visvairāk ir apspriesta Eiropas reģiona valstīs. Viduslaikos bendem bija jādzīvo atsevišķā mājā, kā arī viņam bija aizliegts lasīt grāmatas un apmeklēt krogus. Franču revolūcijas sasniegums sākotnēji bija giljotīnas izgudrošana, bet vēlāk pilnīga bendes statusa atcelšana. Nāvessodu vienlaicīgi izpildīja pieci šāvēji, no kuriem vienam bija iedotas tukšas patronas. Ja kādam no šāvējiem vēlāk radās psiholoģiskās problēmas, tad varēja pateikt, ka tieši viņam ir iedotas patronas bez lodēm.

Bendes iespējams atbalstīt ne tikai ar individuālām pārrunām, bet arī ar valstiskas ideoloģijas palīdzību. Spilgts piemērs šai ideoloģiskajai apstrādei ir represijas, kuras padomju valstī tika veiktas pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Benžu skaits bija tik liels, ka valstiskā līmenī bija jārūpējas par ievērojamu valsts iedzīvotāju skaitu.

No trīsdesmito gadu nāvessodu izpildes kārtības noteikumiem īpašu uzmanību saista skaitļa „pieci” izmantošana. Pirms nošaušanas bija jāizrok liela bedre, kuru lika izrakt pašiem upuriem. Pieciem cilvēkiem bija jāpaziņo, ka viņi tiks apžēloti, ja aktīvi palīdzēs soda izpildīšanas procesā. Pēc bedres izrakšanas viņiem bija vienmērīgi jāizvieto līķi, lai neveidotos kaudzes. Bedre bija arī jāaizrok, taču ne līdz galam, jo nāvessods tika izpildīts arī atlikušajiem pieciem palīgiem. Viņi tika apglabāti karavīru formās, lai kaut kad nākotnē, nejauši atrodot apbedīšanas vietu, rastos iespaids par apbedītiem karavīriem. Zem kapiem netiek veikti izrakumi, līdz ar to tika noslēpta daudz lielāka apbedījuma vieta.

Noteikumi arī paredzēja no atvestās automašīnas atlasīt pa pieciem cilvēkiem un tos pievest pie piecām metāliskām kabīnēm, kuras vizuāli atgādināja mūsdienu garderobju skapjus. Iekāpjot tajos, tika aiztaisītas durvis un no mugurpuses sasietas rokas. Parasti izmantoja metāliskas stieples, jo tās atšķirībā no virvēm varēja izmantot daudzkārtīgi. Pēc tam upurus pa vienam izveda no kabīnēm, pieveda pie bedres, lika nokrist uz ceļiem un izdarīja šāvienu pakauša augšējā daļā.

Lai nāvessodu izpildi neattaisnotu kā morāli cēlu rīcību un nākotnē atkal netiktu raktas lielas bedres, jaunā Eiropa piedāvāja citu vērtību sistēmu. Noziedzniekam, kurš sabiedrības izpratnē ir pelnījis nāvessodu, tas tiek piespriests kā mūža ieslodzījums. Nevis tāpēc, ka tiek apžēlots noziedznieks, bet gan tāpēc, lai sabiedrība neradītu jaunu slepkavu. Lai lietas atkal varētu saukt savos īstajos vārdos un tas attiektos uz pilnīgi visiem cilvēkiem.

Pēc deviņdesmito gadu eiropeiskās izpratnes, uz mūžu notiesāto nevar amnestēt, tāpat kā nav iespējams atdzīvināt līķi. Konkurējot ar citu vērtību sistēmu, kurā galvenās vērtības ir precīzi saskaitāmas, eiropieši arvien biežāk sāk atteikties paši no savām vērtībām.

Vinstons Čērčils esot izteicies, ka visspēcīgākais arguments pret demokrātiju ir piecu minūšu saruna ar vēlētāju. Radoši ļaudis šo apgalvojumu ir pieņēmuši par principu, - ja tava kritika nepārsniedz piecu minūšu robežu, tad tu esi demokrātijas atbalstītājs, pretējā gadījumā tu esi ierindojams citā kategorijā. Latvieši saka, ka nevajagot skriet vilcienam pa priekšu, - tas varot beigties bēdīgi. Man šķiet, ka tikai retais vēl nenojauš to gigantisko vērtību sadursmi, kura gaida mūs nākotnē.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

10

Mucā

FotoPadomju valstī dzīvojušie izstrādāja tikai šim režīmam atbilstošu «dzīvesziņu». Šodien mēs to dēvētu par «Kā labāk dzīvot». Kā labāk, kā gudrāk, kā pareizāk, kā izdevīgāk un citus «kā» padomju pilsoņi apvienoja vienā, un oriģinālvalodā tas skanēja tā: «Солдат спит, а служба идет!» «Kaut kareivis guļ, tā dienesta laiks virzās uz priekš un tuvojas beigām».
Lasīt visu...

21

Politiskai intrigai – birokrātisks restarts

FotoCitur Latvijā šo ziņu pat nepamanīja, taču jūrmalniekus tā nervozē: oktobra sākumā ģenerālprokuratūra atjaunoja apsūdzību Gatim Truksnim par Zaļo un zemnieku savienības "iespējamu nelikumīgu finansēšanu”.
Lasīt visu...

18

Gribētos zināt, kuram gan šādai nelietībai pacēlās roka

FotoPadsmit gadus nostrādājot PR jomā un daļēji tieši tādēļ no tās aizejot, šādas metodes (skat. zemāk), protams, nepārsteidz. Tomēr gribētos zināt, kuram gan šādai nelietībai pacēlās roka. Neba nu žurnālists pats iedomājās. Kuram šķiet, ka tiem, kas var glābt veselību un pat dzīvības ikvienam no mums (tai skaitā arī ikvienai no 100 "gudrajām galvām"), nevajadzētu nodrošināt jau apsolīto? Jo šis jau nav stāsts par to, ko dara un kā ārstē kāds konkrēts ārsts, bet gan pretsitiens tam, par ko Dr. Aizsilniece cīnās visu mediķu vārdā. Un tas ir nožēlojami.
Lasīt visu...

21

Var gadīties, ka vienu rītu Šveices advokāts būs "pārdozējis" viagru un viņam blakām gauži raudās skaists puisītis

FotoNav tālu tā dieniņa, kad visiem „arestētās mantas afēras” dalībniekiem, jumtotājiem un labuma guvējiem nāksies atbildēt. Visiem, izņemot vienu - galveno beneficieri, smagos noziegumos apsūdzēto Lembergu.
Lasīt visu...