Viena tiesa pagaidīs, ko teiks otra tiesa, bet tā – ko teiks trešā tiesa: turpinām pārpublicēt slepenos tiesu nolēmumus par konfiskācijām
PIETIEK21.02.2024.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
„Esiet gatavi! Jums jebkurā mirklī „tiesiski” var atņemt visu! Tāds ir jaunais „bezkompromisa tiesiskums”! Un neceriet, ka ar jums tā negadīsies! Tā var gadīties ar burtiski ikvienu! Atņems – un viss!” – ar šādu brīdinājumu nezināmu personu izveidota interneta vietne komunisms.com pēc neilga pārtraukuma ir atsākusi publicēt līdz šim no Latvijas sabiedrības slēptos tiesu nolēmumus par mantas konfiskāciju. Ņemot vērā problēmas nopietnību, šos nolēmumus turpina pārpublicēt pietiek.com.
Šis tiesas lēmums it kā varētu dot pamatu piesardzīgam optimismam, ka tuvākajā laikā, iespējams, beigsies mūsu valsts tā saucamo tiesību aizsardzības iestāžu nekontrolētā patvaļa, kad fiziskajām un juridiskajām personām piederošo mantu var vienkārši konfiscēt tikai tādēļ, ka kādam ir radušās “aizdomas” par šīs mantas ne gluži tiesisko izcelsmi. Varētu – ja nebūtu kāds nozīmīgs „bet”.
Lietas būtība īsos vārdos šāda: 2021. gada vidū Finanšu izlūkošanas dienesta amatpersonai radās kārtējās aizdomas, ka vienā Latvijas kredītiestādē atrodas dažām personām piederošie naudas līdzekļi, kurus šīs personas ir ieguvušas “aizdomīgu darījumu shēmā”.
Kopš tā laika ir pagājuši jau divarpus gadi, ticis ierosināts attiecīgs kriminālprocess, no kura tradicionālā veidā ir izdalīts process par noziedzīgi iegūtu mantu, jo “pamatlietu” par nozieguma esamību vai neesamību tāpat neviens izmeklēt negrasās un nekad nav grasījies.
Pirmās instances tiesa nekā “aizdomīga” naudas īpašnieku realizētajos darījumos nesaskatīja, tādēļ tika pieņemts lēmums kriminālprocesu izbeigt, tomēr policijas amatpersona pārsūdzēja šo lēmumu un turpināja uzstāt uz arestētās naudas konfiskāciju. Protams, aizvien bez jebkādiem pierādījumiem par reāli notikušu likumpārkāpumu, bet savu pozīciju balstot vienīgi uz savām “aizdomām” un naudas īpašnieku nespēju pierādīt to, ka viņi nav ēzeļi.
Apelācijas instances tiesa nolēma lietu pēc būtības pašlaik vēl neskatīt, jo Satversmes tiesā ir apstrīdēts atsevišķu Kriminālprocesa likuma normu tiesiskums, proti, apstrīdētas ir tieši tās likuma normas, kuras līdz šim deva mūsu valstij tiesības un iespējas uz “aizdomu” pamata konfiscēt visu, kas nav gana labi un stingri piesiets.
Kā secināms no tiesas lēmuma, arī Satversmes tiesa šo jautājumu nesteidzās izskatīt pēc būtības, bet vērsās Eiropas Savienības Tiesā ar jautājumu par apstrīdēto Latvijas likumu normu atbilstību Eiropas Savienības tiesību normām.
Par drosmīgu šo lēmumu nosaukt nevar un par gluži tiesisku laikam arīdzan, ja ievēro faktu, ka Satversmes tiesai bija jāizskata jautājums par dažu konkrētu Latvijas tiesību normu atbilstību Latvijas Satversmei un tikai Latvijas Satversmes tiesa var lemt, vai attiecīgā tiesību norma ir vai nav atbilstoša Latvijas pamatlikumam – Satversmei.
Protams, Latvijas tiesību normām ir jābūt atbilstošām it kā vienotajai Eiropas Savienības tiesību sistēmai, tomēr pilnīgi absurdi būtu Latvijas likumu normas vērtēt pēc principa, ka Eiropas tiesībām atbilstoši likumi ir automātiski atbilstoši Latvijas Satversmei, un arī otrādi – Eiropas tiesībām neatbilstoši Latvijas likumi nav atbilstoši arī Latvijas Satversmei. Tieši tādēļ Satversmes tiesai bija pienākums darīt savu darbu – vērtēt Latvijas likuma atbilstību Latvijas konstitūcijai, nevis paļauties uz to, ka viņas vietā to izdarīs kolēģi no Luksemburgas.
Kāpēc šajā lietā mēs varam just labākajā gadījumā “piesardzīgu optimismu”? Pirmkārt, tādēļ, ka legālās prezumpcijas principi pastāv gan Latvijas, gan Eiropas tiesību sistēmā, un ļoti iespējams, ka mūsu valstī darbojas likums, kurš pēc sava satura (tāds, kā tas uzrakstīts), varbūt pilnībā atbilst Eiropas tiesiskajām regulējam, taču tas nekādā ziņā neliecina, ka šo likumu mūsu valsts tiesību aizsardzības iestādes piemēro atbilstoši tai kārtībai, kāda pastāv civilizētās Eiropas valstīs ar daudz senāku demokrātiju.
Otrkārt, ir grūti iedomāties Satversmes tiesas rīcību gadījumā, ja izrādīsies, ka apstrīdētās tiesību normas nav atbilstošas Eiropas tiesību sistēmai. Ko darīs Satversmes tiesa – sāks pildīt savu un pienākumu un izvērtēs šī likuma atbilstību Satversmei? Un konstatēs, ka viss ir kārtībā, jo tas likums tomēr pēc ilgstošas pētīšanas ir atzīstams par atbilstošu Satversmei? Vai par atbilstošu Satversmei, bet neatbilstošu Eiropas tiesībām?
Atliek vien cerēt, ka gan Eiropas Savienības tiesa, gan Latvijas Satversmes tiesa pieņems tādus nolēmumus, lai mūsu valstī beigtu eksistēt likumi, kuri savā būtībā ir amorāli un prettiesiski, un kādreiz mēs dzīvosim valstī, kurā daži uzplečos un mundieros tērpti aktīvisti vienkārši nevar īstenot viegli piesegtu vai pavisam klaju reketu.
Taču ir jau pieminētais „bet”: apgabaltiesa – turklāt, kas interesanti, vienā konkrētā tiesnešu sastāvā – arvien biežāk sākusi apturēt lietu izskatīšanu, pamatojoties uz to, ka par attiecīgajiem kriminālprocesa likuma pantiem ir ierosinātas lietas Satversmes tiesā par to neatbilstību Satversmes pantiem. Apturēšana notiek, plašāk interpretējot Administratīvā procesa likumu.
No Kriminālprocesa likuma regulējuma, proti, 478.panta izriet, ka tiesai tiesības apturēt tiesvedību ir tikai tādā gadījumā, ja pati tiesa vēršas konkrētajā lietā ar pieteikumu Satversmes tiesā. Savukārt Administratīvā procesa likuma 274. panta pirmās daļas 3. punktā tiesai paredzētas tiesības apturēt tiesvedību, ja tiesa konstatē, ka par iestādes piemērotās vai administratīvajā tiesas procesā piemērojamās tiesību normas atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām Satversmes tiesā ir ierosināta lieta.
Gramatiski iztulkojot Kriminālprocesa likuma 478. panta pirmajā daļā ietverto normu, varētu secināt, ka kriminālprocesā tiesvedības apturēšana tiesību normas interpretācijas dēļ nav iespējama, nevēršoties tiesai konkrētajā lietā ar pieteikumu par lietas ierosināšanu Satversmes tiesā.
Taču tiesas kolēģija, lūk, uzskata, ka Kriminālprocesa likuma 478. panta pirmā daļa ir iztulkojama plašāk un pēc analoģijas piemērojama Administratīvā procesa likumā paredzētā kārtība. Proti, arī kriminālprocesā tiesa var ņemt un apturēt tiesvedību, pašai nemaz nevēršoties konkrētajā lietā ar pieteikumu Satversmes tiesā, ja konstatē, ka par piemērojamo tiesību normu satversmību jau ir ierosināta lieta Satversmes tiesā.
Un te nu ir svarīga nianse - ar analoģiju nedrīkst pamatot tādu administratīvo aktu, kas ierobežo adresāta cilvēktiesības. To nosaka Administratīvā procesa likuma 17.pants. Un tas jau nozīmē, ka faktiski apgabaltiesa pārkāpj likumu vai pārāk plaši to interpretē, kas nav tiesiski.
Seko mums 
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
Viens no biežāk apspriestajiem tematiem Ukrainā notiekošā kara kontekstā jau vairāk nekā divarpus gadu garumā ir potenciālās miera sarunas. Informatīvajā telpā regulāri parādās politiķu un amatpersonu aicinājumi sēsties pie sarunu galda, piedāvājot dažādus plānus, kuri kalpotu par pamatu miera sarunām, tostarp no valstīm, kuras nav tieši iesaistītas karadarbībā. Kopš pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ir pat notikuši vairāki sarunu raundi starp Krieviju un Ukrainu ar vairāku starpnieku palīdzību, taču pagaidām tas nav nesis rezultātus, kas būtu tālejošāki par karagūstekņu apmaiņu. Šādā kontekstā ir jāpievērš uzmanība faktoriem, kas ietekmē miera sarunu uzsākšanas iespējamību un to potenciālos rezultātus.
Izgājšnedēļ, skatoties "Rīta panorāmu", uzsita asinis – divi latviešu žurnālisti burbuļo angļu mēlē ar "Air Baltic" šefu Martinu Gausu.
Pieus gadus savas dzīves esmu veltījusi partijai „Progresīvie”. Diemžēl arvien biežāk partijā ir pieņemti lēmumi, kuri ir pretrunā ar manu sirdsapziņu un kurus nevaru attaisnot, tādēļ ar šodienu esmu nolēmusi darbību partijā apturēt cerībā, ka pieļautās kļūdas vēl var labot.
