Iesaki rakstu: 
Mums nav citas izvēles kā aizsargāt savas robežas un notriekt katru dronu, kas līdzīgi Krievijas desantniekiem Ukrainā 2014. un 2015. gadā “netīšām iemaldījās” svešā valstī.
Krievijas “miermīlīgais drons”, ielidojot Latvijas teritorijā “bez ļauniem nolūkiem”, te nolidoja 100 km un lika apšaubīt tos “algoritmus”, par kuriem mums tik cītīgi stāstīja politiķi un aizsardzības resora pārstāvji. Pirmkārt, tas necik nav normāli, ka kara laikā agresorvalsts drons, kas aprīkots ar sprāgstvielām, netraucēti un salīdzinoši ilgi uzturas mūsu gaisa telpā. Otrkārt, ja rīcības algoritmi kaut ko tādu pieļauj, tad tie ar steigu jāmaina. Ja tas jādara NATO līmenī, lai sabiedroto aviācija nereaģētu tikai uz Krievijas militārajām lidmašīnām, bet arī uz droniem, tad tas ar steigu jārisina visas alianses ietvaros.
Saprotu, ka mūsu aizsardzības resoram ir grūts uzdevums – komunicēt tā, lai neradītu paniku un vienlaikus neatklātu ienaidniekam mūsu plānus, spējas un nespēju. Tomēr nevaram ignorēt, ka nacionālās drošības psiholoģiskā dimensija ir iedragāta. Ir teiciens “perception is reality” (uztvere ir realitāte). Tas izceļ drošības sadaļu, kas saistīta ar to, kā mēs jūtamies – droši vai apdraudēti. Ja valda vieglprātība, tad tā kavē mūsu gatavošanos karam. Savukārt, ja nav paļāvības valsts institūcijām, tad X stundā pilsoņi var mēģināt visu pārņemt savās rokās, traucējot aizsardzības spēkiem rīkoties atbilstoši militārajai loģikai, kas nepieļauj haosu un paniku.
Izteikšu cerību (un pat pārliecību), ka drona ielidošanu izmantosim mūsu aizsardzības spēju stiprināšanai, turklāt sekos rīcība un komunikācija, kas uzlabos iepriekš minēto psiholoģisko dimensiju. Tikai, lūdzu, nepazemojiet sevi un mūs ar vārdiem, ka drona ielidošana nav nekāda problēma!
Vispirms ideja
Valsts robežu pamatā ir praktiskas un filozofiskas idejas. Praktiskā puse ir saistīta ar nacionālo drošību, kas nosaka nepieciešamību valdībai kontrolēt savas valsts teritoriju no ārēja iebrukuma. Tas nozīmē ne tikai militāru iebrukumu, bet arī spēju ievākt nodokļus un neļaut svešajiem darīt to pašu. Tātad runa ir par valsts vienotas saimniekošanas kārtības uzturēšanu, tādējādi izvairoties no haosa un uzturot visiem vienādus noteikumus.
Trešā robežu nozīme ir politiska, mēs vēlamies pasargāt mūsu lēmumu pieņemšanas sistēmu no ārējas iejaukšanās. Un ir vēl ceturtā dimensija – robežas palīdz uzturēt vienotu kultūru, identitāti un vērtības, kas mums ļauj psiholoģiski justies savā zemē daudz maz komfortabli.
Mūsu senais vārds “sirošana” atgādina par gadsimtiem ilgu tradīciju – aplaupīt kaimiņus. Nevaram apgalvot, ka latgaļi ir vienmēr dzīvojuši mierā ar krivičiem un estiem jeb igauņiem. Senatnē par ienaidnieka tuvošanos ziņoja ar ugunskuru iedegšanu noteiktās vietās, radot pirmo “telegrāfu”, kas ļāva salīdzinoši ātri mobilizēt kara draudzi un veikt aizsardzības pasākumus.
Cilvēcei izejot no cilšu un vēlāk – feodāļu kārtības un ieejot “starpnāciju” (international) attiecībās, robežas ieguva vēl lielāku nozīmi, jo stiprināja arī pilsonības institūtu, kas ar laiku aizveda līdz ieceļošanas vīzu sistēmai. Tad 20. gadsimtā, paātrinoties globalizācijai un uzjundot utopiskām idejām, attīstījās doma, ka robežas ir liekas, jo, redz, kavē darbaspēka, kapitāla un pakalpojumu plūsmu. Esmu par kapitālismu un brīvu tirdzniecību, bet – ak vai! Te parādās problēma – mūsu identitātes robežas tiek bradātas, ja nekontrolējam migrāciju un neierobežojam ieceļošanu no valstīm ar stipri atšķirīgu kultūru un vērtībām.
Patiesībā jau arī šī ceturtā – vērtību – dimensija nav atraujama no nacionālās drošības. Šajā kontekstā jau kārtējo reizi (jo aktualitāte nezūd) vēlos citēt vienu no “Kopenhāgenas drošības skolas” autoriem – Bariju Buzanu, kurš jau Aukstā kara izskaņā rakstīja, ka “drošību uzskata par valsts un sabiedrības spēju saglabāt savu neatkarīgo identitāti un funkcionālo integritāti”.[1] Kā vienu no drošības aspektiem Buzans izcēla “tradicionālu valodas, kultūras, reliģisko, nacionālās identitātes un paražu modeļu ilgtspējas garantēšanu”.[2]
Un tad matērija – Polijas piemērs
2021. gadā Polija izsludināja ārkārtas stāvokli un ieviesa ierobežotu pārvietošanās režīmu uz robežas ar Baltkrieviju. Baltkrievija migrantiem izsniedza tūristu vīzas un ļāva viņiem ieceļot valstī, pēc tam viņi tika nogādāti līdz Eiropas Savienības robežai. Baltkrievijas militārpersonas viņus pavadīja līdz robežai un dažos gadījumos pat piespieda iekļūt Eiropas Savienības teritorijā. Reaģējot uz izaicinājumu, Polija 2022. gada janvārī sāka žoga būvniecību uz robežas ar Baltkrieviju. 186 kilometrus garā un 5,5 metrus augstā siena tika pabeigta tajā pašā vasarā.
2024. gada 26. jūlijā Polijas parlaments apstiprināja grozījumus Krimināllikumā, lai plašāk definētu nosacījumus, kuros uz Polijas austrumu robežas izvietotajiem karavīriem un robežsargiem būs tiesības atklāt uguni uz personām, kas vēlas nelikumīgi šķērsot Polijas robežu un apdraud robežsargus. Polijas aizsardzības ministrs Vladislavs Kosinjaks-Kamišs norādīja, ka nelegālie migranti nav bēgļi, kuri meklē patvērumu, bet gan “bandītu bari, kuri mēģina uzbrukt poļu karavīriem”. Ārlietu ministrs Radoslavs Sikorskis ir iepriekš izteicies, ka Polija neizslēdz pilnīgu robežas slēgšanu ar Baltkrieviju. Šovasar arī tika aktualizēta diskusija par to, vai Polija varēs notriekt Krievijas raķetes, kas virzās uz NATO teritoriju, kamēr tās joprojām atrodas virs Ukrainas zemes. Vārdu sakot, poļi uztver savu robežu neaizskaramību nopietni.
Kreiso aktīvistu cerības par to, ka Donalda Tuska vadībā Polija atteiksies no iepriekšējās, konservatīvās valdības pieejas migrantu krīzei, nepiepildījās. Uzvarēja veselais saprāts un nacionālās drošības apsvērumi, nevis kreisi utopiskās idejas par atvērtām robežām. Kopš jūnija, kad imigrants – noziedznieks uz robežas nogalināja 21 gadu vecu poļu karavīru, sabiedrības noskaņojums ir manījies, un kreisi progresīvajiem Polijā šajā jautājumā vairs nav teikšanas. Laikraksts “Rzeczpospolita” publicēja aptaujas datus, kas parādīja, ka aptuveni 86 % poļu uzskata, ka karavīriem jāļauj izmantot ieročus, lai atvairītu nelegālos migrantus, kuri ir vardarbīgi. Jaunais likums ļaus drošības dienestiem ārkārtas situācijās uz robežas izmantot spēku, tostarp šaujamieročus.
Somu jēgeri neguļ
Gan Krievijas droni, gan nelegālie migranti testē vairāku NATO dalībvalstu robežas. Pēc Somijas iestāšanās NATO ir jānervozē Maskavai, jo somi ir ļoti neērts pretinieks fašistiskajai Krievijai. Pirmkārt, Somija ir parūpējusies par nopietnu aizsardzības spēju attīstīšanu, kuras ietvaros tiks vēl iepirkts liels skaits militāro lidmašīnu. Otrkārt, Krievijas militārie objekti ziemeļos ir somu aizsniedzamības attālumā. Treškārt, ukraiņu ieiešana Kurskas apgabalā skaidri rāda Krievijas nespēju kontrolēt visu savu lielo teritoriju. Šajā kontekstā Somijas-Krievijas 1340 km garā robeža ir nevis Somijas, bet drīzāk Krievijas uztraukuma faktors. Un ceturtkārt, somi psiholoģiskajā dimensijā uzvarēja Padomju Savienību Ziemas karā, jo spēja ilgi noturēties pret skaitlisku sarkanarmiešu pārsvaru.
Šī psiholoģiskā dimensija bija un ir svarīga Ukrainā, jo ukraiņi līdzīgi kā somi, latvieši, poļi, igauņi un lietuvieši neskata Krievijas kareivjus kā tādus mītiskus, neuzvaramus varoņus, bet redz visu reālajā gaismā. Tas nav par labu izvarotājiem-marodieriem, kuri, kā jau bija ierasts arī Otrajā pasaules karā, lielā skaitā padevās gūstā līdz ar pirmo iespēju. Kinofilmas “Brat 2” sauklis “krievi nepadodas!” ir pilnīga propagandas fikcija, kura neapstiprinās ne vēsturē, ne mūsdienās.
Vienlaikus ir jāatzīmē, ka neguļ ne tikai somu jēgeri, bet arī Krievijas hibrīdkara īstenotāji, kuri jau vismaz pāris gadus ir pastiprinājuši migrantu plūsmu Somijas virzienā. Somijas amatpersonu paziņojumos jau vairākkārt ticis uzsvērts, ka aiz “migrantu krīzes” stāv Kremlis. 2023. gada novembra pēdējā nedēļā Somija nolēma slēgt savu pēdējo atklāto robežšķērsošanas punktu ar Krieviju. Tas atrodas Somijas arktiskajā daļā, aptuveni 250 km no Murmanskas. Somijas puse bija noraizējusies, jo kopš augusta uz robežas bija ieradušies līdz pat 1000 migrantu bez vīzām un derīgiem dokumentiem, no kuriem 900 pieprasīja patvērumu novembrī vien. Migranti ieradās no Afganistānas, Eritrejas, Pakistānas, Sīrijas un Somālijas.
Latvija – Baltkrievija
Šovasar, jūlija beigās uz Latvijas un Baltkrievijas robežas palielinājās migrantu skaits. Naktī uz 31. jūliju Valsts robežsardze novērsa 81 cilvēka mēģinājumu nelikumīgi šķērsot Latvijas-Baltkrievijas robežu. Tas ir viens no lielākajiem mēģinājumiem vienā dienā šī gada laikā. Latvijā tika noteikts pastiprinātās robežapsardzības režīms, lai turētu durvis ciet agresorvalsts Krievijas kalponei – Baltkrievijai. Kopumā šogad no Latvijas robežas nelikumīgas šķērsošanas ir atturēti vairāk nekā 4000 cilvēku, un neliels skaits ir uzņemts humānu apsvērumu dēļ. 2023. gada rudenī vidēji dienā tika novērsti aptuveni 100 cilvēku mēģinājumi iekļūt Latvijā.
Baltkrievija izmanto migrantu plūsmas kā hibrīdkara instrumentu; mērķis – radīt mums jebkādas iespējamās grūtības. Kopš 2021. gada novembra par to ir rakstījuši un sprieduši daudzi Rietumu analītiķi. Neskatoties uz to, Baltkrievija šo instrumentu turpina izmantot, organizējot migrantu no Tuvajiem Austrumiem un Āfrikas plūsmu uz Eiropu. Baltkrievijas (un līdz ar to Krievijas) režīmam migrantu plūsmas veidošana ļauj pārbaudīt valstu gatavību sargāt savas robežas. Tātad tiek testētas iestāžu spējas, to gatavības pakāpe.
Šāds hibrīdais instruments ir ērts veids, kā vairot spriedzi sabiedrībā. Atsevišķās sabiedrības grupās radīt neuzticību savas valsts tiesībsargājošajām iestādēm un robežsardzei, tos nepamatoti apsūdzot cilvēktiesību pārkāpumos. Vēl ir jāpiebilst, ka Baltkrievijai (lasi – Krievijai!) šis ir veids, kā starptautiskajā sabiedrībā diskreditēt Latviju, Lietuvu un Poliju, kuras galvenokārt saskaras ar baltkrievu organizēto migrantu plūsmu.
Nobeigumā
Līdzīgi kā Aukstā kara laikā arī mūsdienās Krievija meklē katru iespēju, kā Rietumiem ieriebt. Tā organizē migrantu plūsmas uz Eiropu, lai radītu grūtības NATO dalībvalstu valdībām. Pat, ja tas nemaina lietu kārtību stratēģisko izvēļu ziņā, tomēr tas rada galvassāpes ikdienā. Krievijas hibrīdkara īstenotājiem palīdz cilvēktiesību aktīvisti, kuri tik ļoti rūpējas par likumpārkāpēju – nelegālo imigrantu labsajūtu, ka aizmirst, ka atrodamies kara apstākļos un Kremlim jau ir senas tradīcijas noderīgo idiotu izmantošanā.
Vēl cita dimensija ir migrantu pārvadāšana kā bizness, ko redzam, gan pie mūsu robežām, gan ES dienvidos. Krievija cenšas izmantot tēmas jutīgumu, lai robežu slēgšanu migrantiem nosauktu par Somijas “necilvēcīgu attieksmi”. Mēs dzīvojam blakus fašistiskai valstij, kas apēd gan savus iedzīvotājus, gan kaimiņus. Tādos apstākļos mums nav citas izvēles kā aizsargāt savas robežas un notriekt katru dronu, kas līdzīgi Krievijas desantniekiem Ukrainā 2014. un 2015. gadā, “netīšām iemaldījās” svešā valstī. Polija rāda pozitīvu piemēru, ka liberāļi (to daļa) un konservatīvie spēj vienoties pārliecībā, ka jāļauj saviem robežsargiem aizstāvēt valsti un sevi no iebrucējiem.
[1] Buzans B. Cilvēki, valstis un bailes. Rīga, izdevniecība AGB, 2000, 36. lpp.
[2] Turpat, 37. lpp.
Pārpublicēts no latvijasdrosiba.lv
Seko mums 
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
Viens no biežāk apspriestajiem tematiem Ukrainā notiekošā kara kontekstā jau vairāk nekā divarpus gadu garumā ir potenciālās miera sarunas. Informatīvajā telpā regulāri parādās politiķu un amatpersonu aicinājumi sēsties pie sarunu galda, piedāvājot dažādus plānus, kuri kalpotu par pamatu miera sarunām, tostarp no valstīm, kuras nav tieši iesaistītas karadarbībā. Kopš pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ir pat notikuši vairāki sarunu raundi starp Krieviju un Ukrainu ar vairāku starpnieku palīdzību, taču pagaidām tas nav nesis rezultātus, kas būtu tālejošāki par karagūstekņu apmaiņu. Šādā kontekstā ir jāpievērš uzmanība faktoriem, kas ietekmē miera sarunu uzsākšanas iespējamību un to potenciālos rezultātus.
Izgājšnedēļ, skatoties "Rīta panorāmu", uzsita asinis – divi latviešu žurnālisti burbuļo angļu mēlē ar "Air Baltic" šefu Martinu Gausu.
Pieus gadus savas dzīves esmu veltījusi partijai „Progresīvie”. Diemžēl arvien biežāk partijā ir pieņemti lēmumi, kuri ir pretrunā ar manu sirdsapziņu un kurus nevaru attaisnot, tādēļ ar šodienu esmu nolēmusi darbību partijā apturēt cerībā, ka pieļautās kļūdas vēl var labot.
