Vilku medību liegums un ētika

Šis ir viens no daudzajiem jautājumiem, kas parāda un izgaismo atšķirības starp vērtībām Latvijas sabiedrībā un Rietumiem. Tāpat šis jautājums apliecina būtisku plaisu starp Atmodas doto iespēju katram Latvijas iedzīvotājam dzīvot tā, lai nebūtu pretrunu starp domām, vārdiem un darbiem (pretēji tam kā bija PSRS, kur neatņemama ikdienas sastāvdaļa bija liekulība) un atbildēt par savu rīcību.

Jo patiesā Republikā būtu tikai pašsaprotami, ka cilvēki, redzot, ka kaut kas nav kārtībā, nevis gaida, kad valdība vai kāda partija šo kaut ko savedīs kārtībā, bet gan paši sāk rīkoties, organizēties, meklēt domubiedrus, lai tādejādi mazinātu vai pat pilnībā novērstu šo attiecīgo nejēdzību.

Tas attiecas gan uz apkārtējās vides aizsardzību, veselības aprūpes sistēmu, izglītības sistēmu, labklājību, nevienlīdzības padziļināšanos, gan arī valsts drošību. Jo atsevišķu indivīdu solidaritāte iederas okupācijā vai piedien dzimtcilvēkiem feodālā iekārtā, bet nomināli brīvai Republikai piedien daudzskaitlīgu demokrātisku organizāciju/interešu grupu solidaritāte jeb tas, ko sauc par aktīvu, demokrātisku, pilsonisku sabiedrību t. i. prasme pašorganizēties ir pašsaprotama un neatņemama ikdienas sastāvdaļa (piemēram, Norvēģijā katrs iedzīvotājs darbojas vidēji divās nevalstiskajās organizācijās).

Īsumā mans viedoklis par vilku un lūšu medību aizliegšanas jautājumu ir šāds: mednieki negrib vilkus un lūšus, jo tie nogalinot “viņu” staltbriežus, aļņus, stirnas, mežacūkas (bet tās ir pilnīgas blēņas, jo vilki pārsvarā nomedī vecos, savainotos, jaunos, bet tieši mednieki ir tie, kas cenšas nomedīt spēcīgākos, veselīgākos zālēdājus savām trofejām un foto „ģimenes albumam” - līdz ar to nevis vilki negatīvi ietekmē zālēdāju pārnadžu populācijas kvalitāti, bet gan tieši mednieki).

Nākamais aspekts ir, ka vilkus un lūšus izšauj “pēc pilnas programmas”, bet ar pārnadžu kvotām tā pašvaki - līdz ar to tie savairojas pārmēru un ziemā lien iekšā pat pilsētās (piemēram, es pats 2010.gada ziemā Valmierā regulāri redzēju kā ap pusdienlaiku stirnas ganās pie J. Daliņa stadiona, kas ir pārsimt metru attālumā no centra!), un bargās ziemās šīs mākslīgi uzpūstās pārnadžu populācijas nomirst no bada (jo nepietiek zaļās barības, un lai mednieki nelielās TV kameru priekšā, kā viņi barojot tās pa ziemu - tos trīssimt tūkstošus viņi ne fiziski, ne finansiāli nevar pabarot!).

Pārāk lielās meža zālēdāju populācijas nodara kaitējumu gan zemniekiem, izpostot viņu sējumus, gan valsts mežiem un privātajiem meža īpašniekiem, noēdot jaunos kociņus (līdz ar to tā ir netieša Latvijas nodokļu maksātāju subsīdija padomju mednieku lobijam).

Ne mazāk aktuāls ir bebru jautājums, kuri savairojas pār mēru (jo vilkus, kuriem vasaras periodā bebri sastāda 15 - 30% no barības daudzuma, izšauj, bet ar bebriem un Eiropas Komisijas ierobežojumiem mednieki negrib “ķēpāties”), pārpurvo meža platības, kas, starp citu, noved arī pie odu un dunduru savairošanās.

Latvijas Valsts mežu prezidents Roberts Strīpnieks apgalvo: „Viena bebru saime vien gadā var nodarīt 150 000 latu lielu skādi, ja uztaisa dambi sev pietiekami veiksmīgā vietā un bojā aiziet ap 200 hektāru meža.” Bet bebru Latvijā ir ap 100 000, lai gan Meža dienests nu jau kaut ko stāsta par 150 000. Un tas viss ir kontekstā, kad Eiropa negrib, lai medī bebrus, un medniekiem nav interese tos medīt, toties vilkus un lūšus (kas var samazināt bebru populāciju) šiem patīk nošaut gada kvotu jau mēneša laikā.

Pārāk lielās stirnu, staltbriežu u.c. populācijas izraisa autoavāriju pieaugumu uz ceļiem, kas noved arī pie cilvēku nāves, savainojumiem un bojātām mašīnām - un tas bija ZINĀMS JAU IEPRIEKŠ, ka ar šādu medību politiku pieaugs stirnu, staltbriežu, mežacūku u.c. skaits un ka tas neizbēgami novedīs pie autoavāriju pieauguma.

2009.gadā Ceļu policijā reģistrētie dati par ceļu satiksmes negadījumiem ar dzīvniekiem uzrādīja, ka pavisam notikuši 473 negadījumi un 18 gadījumi ar cietušajiem, kā rezultātā 2 cilvēki gājuši bojā un 23 ievainoti.

Tāpat arī komentārus neprasa ētikas jautājums - lai padomju mednieki (jo vairums ir pusmūža gados un tātad auguši un noformējušies PSRS un padomju mednieku tradīcijās izaudzinājuši arī tos, kuri dzimuši un auguši jau neatkarīgā Latvijā), varētu gūt kaifu izpriecu medībās, tiek ignorētas sabiedrības intereses (zemnieku sējumi, LVM apmežotās platības, avārijas, pārpurvotās platības), vilku un lūšu dzīvības, un piedevām, lai novestu šo nejēdzību līdz absurdam, - bargās ziemās šīs mākslīgi uzpūstās populācijas bada nāves dēļ samazinās par 60% (laikrakstu virsraksti pavasarī) . Jautājums - kāda jēga tam visam?

Secinājums skaidrs, kāda ir prioritāte - nevis saglabāt un aizsargāt sugu daudzveidību, bet gan saglabāt padomju mednieku (kuru kopskaits nepārsniedz 1% no Latvijas iedzīvotājiem) privilēģijas uz slimām izpriecām uz sabiedrības interešu rēķina un uzspiest pārējai sabiedrībai savu slimīgo ideoloģiju par padomju mednieku kā „līdzsvara uzturētāju Latvijas mežu ekosistēmā”.

Medniekiem patīk izrunāties par to, cik ļoti daba ir pārmainīta un cik ļoti liela tāpēc esot vajadzība pēc mednieku pakalpojumiem ( jo citādi viss sabrukšot pilnībā un iziešot ārpus kontroles). Bet pati dzīve parāda, ka viss ir pavisam citādāk - ka tieši mednieki ir tie kas neļauj dabai noregulēt/līdzsvarot procesus ekosistēmā (maksimāla medību slodze aizsargājamai sugai un mākslīgi uzpūstas pārnadžu populācijas, kas pat ne bargā, bet parastā ziemā sarūk par 60%). Tātad nevis sakārto procesus, bet rada problēmas un piedevām vēl apdraud līdzcilvēku dzīvības, veselību un īpašumu.

Runājot par mājlopu zudumiem, pietiek tikai uzmest aci datiem, lai saprastu, ka visas rūpes par lopkopjiem ir pozēšana un lēts propagandas triks. Mājlopu galvenais nāves cēlonis ir elpošanas un gremošanas trakta problēmas, dzemdību komplikācijas un slimības. Tāpat klaiņojoši suņi mājlopiem nodara lielāku postu nekā vilki, nemaz nerunājot par mājlopu zādzībām. Turklāt vilku postījumiem ir lokāls raksturs (un konkrēti pagājušogad vispār nebija neviena gadījuma, kur vilki nokostu kādu mājlopu), bet izšauti tie tiek pa visu valsts teritoriju.

Interesanti ir arī šādi dati: liellopu skaits 1990.gadā - 1,439 miljoni, bet 2004.gadā - 0,379 miljoni. Aitu skaits 1990.gadā - 165 000, bet 2004.gadā - 39 200. Zirgu skaits 1990.gadā - 31 000, bet 2004.gadā - 15 400. Bet, kā zināms, neviens reformators vēl nav iekļauts medījamo sugu skaitā.

Turklāt nevajag aizmirst, ka mājlopi ir pilnīgi neaizsargāti vilku priekšā (nav ne ātruma, ne iemaņu izmantot apkārtējo vidi, lai paglābtos), tāpēc atstāt mājlopus vairākas diennaktis ganīties mežmalā neierobežotā teritorijā ir pilnīgi bezatbildīgi. Un pēc tam vainot vilkus ir liekulīgi.

Tālāk - Valsts meža dienesta dati runā paši par sevi:

1) stirnu skaits Latvijas mežos 1997.gadā bija 38 419 ( lielākais pieļaujamais nomedīšanas apjoms bija noteikts 4 214 stirnas; nomedītas tika 2 137 stirnas), bet 2009.gadā jau bija 240 204 stirnas;

2) staltbriežu skaits Latvijas mežos 1997.gadā bija 20 460 ( lielākais pieļaujamais nomedīšanas apjoms bija noteikts 4 219 staltbrieži; nomedīti tika 2 675 staltbrieži), bet 2009.gadā jau bija 37 530 staltbrieži;

3) aļņu skaits Latvijas mežos 1997.gadā bija 6 974 ( lielākais pieļaujamais nomedīšanas apjoms bija noteikts 1 288 aļņi; nomedīti tika 994 aļņi), bet 2009.gadā jau bija 15 004 aļņi;

4) meža cūku skaits Latvijas mežos 1997.gadā bija 15 228 ( lielākais pieļaujamais nomedīšanas apjoms bija noteikts 7 037 meža cūkas; nomedītas tika 4 061 meža cūkas), bet 2009.gadā jau bija 66 669 meža cūkas.

Tajā pašā laikā vilku skaits no aptuveni 900 īpatņiem 90. gadu nogalē dažu gadu laikā tika samazināts līdz 300 vilkiem 2002.gadā, un, tikai iestājoties Eiropas Savienībā, kas pieprasa dalībvalstīm piešķirt vilkiem aizsargājamas sugas statusu, vilku skaits ir it kā nostabilizējies 500 - 600 vilku robežās.

Bet tā tikai liekas. Jo, nedaudz painteresējoties, izrādās, ka ar esošo 150 - 200 nošaujamo vilku kvotu Latvijas vilki nespēj atjaunoties un to skaits patiesībā sarūk! Vienīgais faktors, kas ļauj saglabāt vilku populāciju 500 - 600 īpatņu robežās un izvairīties no Eiropas Komisijas sankcijām, ir vilki, kas ieceļo Latvijā no kaimiņzemēm (pārsvarā no Krievijas un Baltkrievijas). Un to apstiprina molekulāri ģenētiskie pētījumi.

Ņemot vērā, ka vilks gadā vidēji patērē 500 - 800 kg gaļas (17 - 27 stirnas ar vidējo ķermeņa masu 30 kg), iznāk, ka kopumā 600 vilku populācija gadā patērē 10 200 - 16 200 stirnas. Jāatceras, ka medniekiem gada kvota 2008.gadā bija ap 40 000 stirnām. Un tas tikai stirnu kontekstā, bet ir jau vēl arī staltbrieži, aļņi, mežacūkas, bebri. Kaut kas no stirnām tiek arī lūšiem, bet secinājums ir skaidrs - padomju mednieka mentalitāte necieš, ka viņam būtu jādala „mūsu” staltbrieži, stirnas, mežacūkas u.c. ar kaut kādu tur aizsargājamo sugu vai vēl kādu citu plēsēju.

 Un tā vien liekas, ka Latvijas mednieki ir aizķērušies laikā un telpā un joprojām uzvedas kā Padomju Savienībā, kur vilks bija kaitnieka statusā un bija attiecīga samaksa par šī kaitnieka nogalināšanu. Tas nekas, ka vilki citur pasaulē ir savvaļas simboli un tiek īpaši aizsargāti.

Diemžēl visa šī padarīšana neaprobežojas tikai ar kaut kādiem abstraktiem medniekiem. Pietiek nedaudz painteresēties, lai saprastu, ka tie, kas uzskata vilkus par kaitēkļiem un medniekus kā vienīgos, kas uztur lietas vismaz kaut cik pieņemamā kārtībā, ietver gan Valsts meža dienesta un Latvijas Valsts mežu ierēdņus (kuru valdēs ir aktīvi mednieki), gan politiķus nacionālā un pašvaldību līmenī, gan lielā biznesa pārstāvjus (Kargins, Šmidre, Ventspils kontingents), gan plašsaziņas līdzekļus (Latvijas Avīze, Neatkarīgā Rīta Avīze un mednieku veidots raidījums LTV Uz meža takas), gan arī akadēmiskās aprindas (LLU Meža fakultātē studiju kursu “Medniecība” pasniedz A. Dreimanis, kam joprojām dzīvnieki iedalās „derīgajos” un „kaitīgajos”).

Kārtējais apliecinājums šai realitātei bija 2009.gada novembrī sākušais skandāls par mednieku apliecību viltojumiem. Laika posmā no 2006.gada līdz 2009.gadam mežos ar ieročiem rokās devās vesels bars cilvēku (vismaz 162), kuru mednieku apliecību likumība radīja lielas aizdomas. Starp šiem šaubīgajiem tipiņiem atradās arī pazīstamu politiķu vārdi.

Veids, kā iegūt mednieka apliecību, ir šāds - 40 stundu ilgs mācību kurss, jānokārto teorētisko zināšanu pārbaude, kurā jābūt gatavam atbildēt uz jebkuru no 800 jautājumiem medību un veterinārajās zinībās, kā arī sekmīgi jānoliek eksāmens praktiskajā šaušanā. Pamatojoties uz Medību likumu, mednieka apliecību izsniedz VMD virsmežniecībās pēc tam, kad nokārtots eksāmens mednieku eksaminācijas komisijā. Mednieku eksaminācijas komisijas apstiprina pēc Valsts meža dienesta ieteikuma un mednieka eksāmens ir vienīgā zināšanu pārbaude, kas nepieciešama medību šaujamieroča iegādei.

Pārbaudēs ir atklājušies pārkāpumi, par kuriem var tikt piemērota kriminālatbildība - dokumentu un parakstu viltošana, dienesta pilnvaru pārsniegšana un dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana.

Tā visa rezultātā Valsts meža dienesta Medību daļas ilggadējais vadītājs Jānis Baumanis iesniedza atlūgumu pēc paša vēlēšanās. Kā izrādījās, tikai, lai pārietu darbā Latvijas valsts mežzinātnes institūtā Silava, no kurienes viņš piedalīsies medību politikas vadlīniju izstrādē caur saviem ieteikumiem Valsts meža dienestam. Turpat strādā arī bēdīgi slavenais Vitauts Gaross, kam visas meža problēmas ir reducējamas uz vilku un lūšu klātesamību Latvijas mežos. Nevarētu gluži teikt, ka Jānis Baumanis lieliski saprastos ar astoņdesmitgadīgo Garosu, bet domstarpības ir vairāk taktikas ziņā - pēdējais ar savu vilku nīšanu drīzāk kaitē mednieku interesēm nekā tās veicina, jo Latvijai formāli jāievēro parakstītās starptautiskās saistības vilku aizsardzības jautājumos.

Baumanim patīk darboties savādāk - klusāk un efektīvāk. Tā, piemēram, par to, kā viņam patīk kārtot lietas, var pārliecināties no intervijas “Igauņzemē sauc, letiņpusē atskan“ „savējo” žurnālā MMD īsi pirms atlūguma uzrakstīšanas 2010.gada martā, kurā viņš stāsta par to, kā Baltijas valstu mednieki sadarbojas un tirgojas, lai saglabātu savas izpriecas.

„MMD: - Kāds ir šo tikšanos mērķis?

Jānis Baumanis: - Parasti “topā” ir pārrunas par Eiropas Savienības prasībām medību jomā, par to piemērošanu, par problēmām, tiesu darbiem, “draudu vēstulēm” utt. Ja šai ziņā kādai valstij ir vai draud kādas nepatikšanas, pārrunājam situāciju, padomājam, vai kādam no kaimiņiem jau nav līdzīgas pieredzes, varbūt kāds var kaut ko labu ieteikt vai brīdināt par atkārtotu nekāpšanu uz grābekļa. Ir svarīgi arī izstrādāt vienotu pozīciju - parasti, kad ES līmenī aktualizējas kāds ar medībām saistīts jautājums, dalībvalstis tiek lūgtas sniegt komentārus vai viedokli, un šādos gadījumos ir labi, ja kaimiņvalstu pozīcija ir līdzīga. Tad argumentiem ir lielāks svars.

- Vai iespējams minēt kādu konkrētu piemēru?

- Šādas sadarbības rezultātā, piemēram, tapa atbalstošs Latvijas viedoklis par roņu medībām, kad somi un zviedri tās bija atsākuši, bet Eiropas Komisija zaļo spiediena rezultātā piktojās. Varēja, protams, atrakstīties un teikt, ka mūs tādas zviedru un somu problēmas neskar (tā rīkojās Lietuva), taču mēs tomēr kaimiņus atbalstījām. Zinot - brīdī, kad atbalstu vajadzēs mums, to arī saņemsim.

- Piemēram, ja kāds sadomās prasīt, lai Latvija izbeidz vilku un lūšu medības….

- Jā, šādā gadījumā mēs nebūtu priecīgi, ja somi klusētu. Tādēļ vien šādas informējošas tikšanās ir vajadzīgas. Cits, ne mazāk svarīgs ieguvums, ir cilvēcisku kontaktu iedibināšana - tas ļoti palīdz brīžos, kad tev piepeši un steidzami vajag kādu informāciju no kaimiņiem. Personīgi pazīstamam kaimiņzemes medību speciālistam tu vari “aizsist” e-pastu ar jautājumu un ātri, pāris dienu laikā, saņemt atbildi. Oficiālo birokrātisko ceļu ejot, tas prasītu krietni ilgāku laiku.”

Der tikai atcerēties, ka to saka nevis privātpersona, bet gan valsts iestādes ierēdnis, kas darbojas par nodokļu maksātāju naudu. Un sabiedrības nostāja pat mednieku propagandas kontekstā ir simpatizējoša vilkiem un lūšiem. Līdz ar to šādas aktivitātes no ierēdņa puses, kura iestāde skaitās uzraugoša medību procesu un to, lai tiktu nodrošināts vilka kā aizsargājamas sugas statuss, ir stipri dīvainas.

Šai sakarā šo to izskaidro arī MMD replika VMD ģenerāldirektoram Jānim Kinnam, kad pēc mednieku apliecību skandāla Jāņa Baumaņa vietā tika iecelts Jānis Ozoliņš: “Publiskajā telpā jau dzirdēta šausmināšanās par to, ka Ozoliņš, kaut arī mednieka apliecības īpašnieks, lūk, tomēr neesot aktīvs mednieks…” Tātad medniekus uzraugoša iestāde jāvada aktīvam medniekam, proti, “savējam”.

Turklāt ir vēl viens aspekts, kas ir ļoti būtisks, bet par kuru medniekiem nepatīk runāt un vēl jo mazāk, ja viņiem par to atgādina. Runa ir par nelaimes gadījumiem, kas notiek medībās. Izrādās, tādu nav maz - tai skaitā nodarīti arī miesas bojājumi, kas klasificēti kā viegli, vidēji, smagi un letāli. Pēc Valsts meža dienesta apkopotās informācijas, Latvijā laikā no 1969. līdz 2007.gadam tādu pavisam ir bijuši 230 (viegli - 32, vidēji - 61, smagi - 65, letāli - 72).

Ja ņem vērā, ka mednieki nevis risina problēmas, bet gan tās rada, turklāt vēl nodarbojas ar mednieku apliecību viltošanu un vieglprātīgu attieksmi pret medību noteikumiem, skats paveras visnotaļ atbaidošs.

Atliek tikai palasīt medniekiem domātus preses izdevumus, lai saprastu kāda motivācija viņus vada un kāda viņiem izpratne par aizsargājamas sugas statusu. Teiksim, kaut vai “Trīs dienas vilku medībās” un “Rit vilku medības, rit medības! …(V.Visockis)”.

Tātad dosim vārdu pašiem medniekiem: „Sapulcējās deviņdesmit astoņi mednieki un dzinēji gandrīz no visām Latvijas malām, bija arī divi mednieki no Francijas. Dzinējiem bija sapirktas raķetes... Pirmais rāviens bija iespaidīgs, apmēram kā salūts uz Latvijas proklamēšanas svētkiem... Uz masta atskanēja šāvieni. Uzreiz tapa jautrāk ap sirdi... Krituši četri jaunie vilcēni... Nu, ko! Medības bija padevušās veiksmīgas. Vilku aknas kopā ar Arseniču garšoja lieliski. Palika atklāts vienīgi jautājums, cik vilki izglābušies... Un, jā - arī šoreiz vilku aknas tika ēstas un gaudotāji, un dzinēji, un, bez šaubām, arī “autori” slavināti.”

“Aiziet! Gaisā aiziet pirotehnikas komplekts, kādus Jaungadā laiž gaisā ikviens, kam nav slinkums. Tam seko dzinēju ķēde. Troksnis tāds, ka no purva būtu jānāk ārā ne tikai vilkiem, bet ikvienai dzīvai būtnei. Pat pārāk liels tas troksnis. Tāds, ka četri jaunie vilcēni aiz pārbīļa paslēpušies un tā palaiduši sev dzinēju ķēdi sev garām... Pirmie trīs šāvieni… Skaidri priecīgāki dzinēju kliedzieni! Asinīs adrenalīniņš. Blaukt! Blaukt!... Blakus kaimiņam, ap astoņdesmit gadus vecam vīram, trofeja - vilcēns kārtīgas laikas augumā. Tālāk no flanga kā „sasiet kājas, koku cauri” pasažieris tuvojas vēl viens vilcēns... neko darīt. Tāds nu medību dievietei Diānai raksturs, ka vienubrīd viņa pagriež pret tevi seju, bet citreiz, tā teikt, filejas daļas… Tālāko var redzēt attēlos. Vilku piemiņas pasākumu gan ne. Taču, domājams, ikvienam medniekam tāpat viss būs skaidrs.”

Secinājums skaidrs - vilks, kas ir Eiropas Savienības dalībvalstīm aizsargājama suga, ir tikai “sasiet kājas, koku cauri” pasažieris , kura vienīgā jēga un funkcija šai pasaulē ir likt adrenalīniņam plūst asinīs, ko pēc medībām vislabāk „pieminēt”, uzkožot vilka aknas pie Arseniča glāzes. Un adrenalīniņš ir tik spēcīgs, ka par to pat astoņdesmitgadīgais nebeidz sapņot, kur nu vēl mednieks-jaunulis.

Tāpat kā agrākos laikos kolonistiem patika vietējiem iedzīvotājiem noņemt skalpus un pafotografēties „piemiņai” pie nogalinātajiem, tāpat arī padomju medniekam patīk „trofejas” un fotogrāfijas Ģimenes Albumam. Vēl viena spilgta iezīme, kas padomju medniekam kopīga ar kolonistiem, ir neslēpta nožēla, ka drīz pēc izpriecu medībām atkal ir dzirdētas vilku balsis. Tā teikt, žēl, ka nenoslaktējām visus mežoņus. Un neapvaldītas gaviles un publicitāte ir veltīta tam, kurš viens pats ir apšāvis visu ģimeni - vai tā būtu vilku vai lūšu ģimene. Jeb, kā laipni tiek paskaidrots: “Šādu veiksmi piedzīvojis retais, tāpēc notikums ir pieminēšanas vērts!” („Četri lūši vienā reizē!” MMD, 2010 marts, 5.lpp.)

SECINĀJUMI

Ja nebūs cilvēku, kuri runā vilku vietā un aizliek vārdu par vilkiem, jo viņi paši diemžēl nemāk runāt un apmeklēt Saeimas komisiju sēdes, Zemkopības un Vides ministrijas, tad situācija būs tādi pati kā padomju laikos un visos pārējos laikos - “konservatīvie ģimenes vērtību” cienītāji regulāri savāksies kopā un izies vilku ģimeņu slaktēšanā un iznīdēšanā.

Eiropas Savienībā vilki ir aizsargājamās sugas statusā (kaut vai iepriekš veiktā genocīda pret vilku populāciju dēļ), bet pie padomju medniekiem Latvijā viss ir savādāk - aizsargājamai sugai tiek piemērota maksimāla medību slodze, un tiek noklusēts, ka vietējā vilku populācija „netur” šo pārmērīgo slodzi - jo populācija atjaunojas tikai uz ieceļojošo vilku rēķina.

Tāpēc ir skaidrs - ja par vilkiem neiestāsies nevalstiskās organizācijas, kas plašākai sabiedrībai darīs zināmu vilku sabiedrisko iedabu un to, ka vilku izdzīvošanai visa pamatā ir ģimene, ka vilks ir nevis „kaitnieks”, bet gan savu lomu ekosistēmā veicošs dzīvnieks, tikmēr padomju mednieki turpinās likt vilkam dzīvot nedabiskā stresā - jo ekosistēmas lielākajam plēsīgajam dzīvniekam ir nedabiski dzīvot ekstrēmās bailēs (justies vajātam un spiestam bēguļot nedabisku iemeslu, kā dēļ rezultātā vilks jūtas nevis kā tas, kurš medī un uztur ekosistēmā nosacītu līdzsvaru, bet gan kā viens no tiem, kuru medī un apdraud viņa izdzīvošanu). Un to visu vēl pasniegt kā „Aizsardzības plānu” ir ne tikai liekulīgi, bet pretīgi.

Foto no medniekiem.lv: vai tik šis kungs, kuram patīk pamedīt un papozēt pie medījuma, nav tas pats SAB darbinieks, kurš bija iesaistīts muitnieka Vladimira Liscova nošaušanā izmantotā ieroča „pārbaudē”?

Novērtē šo rakstu: