Viltotais paraksts uz tēvu mājas hipotēkas: ko darīt brīdī, kad „tiesu izpildītājs” klauvē pie durvīm?
Vilors Eihmanis08.12.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Iedomājies Latviju kā senču celtu dzimtas māju. Tā pieder mums – cilvēkiem, kas te dzīvojuši paaudzēm. Mēs esam tās īstie saimnieki.
Mēs nolīgām pārvaldniekus – politiķus un ierēdņus –, lai viņi rūpētos par māju: jumtu, apkuri, ceļu piebraucamajiem vārtiem. Mēs uzticējām viņiem mājas zīmogu, kamēr paši strādājām uz lauka, rūpnīcās un darbos.
Kas notika patiesībā?
Kamēr mēs strādājām, pārvaldnieki aiz aizvērtiem aizkariem parakstīja dārgus līgumus ar augļotājiem – starptautiskajām finanšu institūcijām.
Viņi teica: “Tas būs jūsu labā. Mēs uzlabosim māju.”
Bet realitātē nauda aizgāja “zelta tapetēm” – pārvaldnieku kabinetiem, konsultantu banketiem un projektiem, kas sabruka vēl pirms pabeigšanas: tukši Rail Baltica posmi, AirBaltic bedres, neskaidri aizņēmumi un aizplūdušie miljoni.
Pārvaldnieki nomainījās, daļa aizbrauca uz Briseles villām. Bet rēķins pienāca nevis viņiem, bet mums – parastajiem iedzīvotājiem.
Tā nav tikai nauda. Tā ir ķīla uz mūsu bērnu nākotni. Banka prasa, lai mēs atdodam savu ražu, samazinām ēdienreizes un pārdodam mēbeles par dzīrēm, kurās mēs nekad nepiedalījāmies.
Kā reaģēt? Tautas rīcības plāns metaforā
Ja tavā vārdā kāds cits ir ņēmis ātros kredītus, tu taču tos nemaksāsi, vai ne? Tu sauc policiju un juristus.
Tautai jāreaģē tieši tāpat.
1. Atvērt “Lielo Virsgrāmatu” (pilns audits)
Jāpārtrauc automātiski maksāt par katru parādu, ko kāds pārvaldnieks ir uzģenerējis.
Jāpieprasa: “Parādiet visus parakstus, dokumentus un reālo naudas izlietojumu.”
Parāds jāsašķiro.Reāls ieguldījums mājā (ceļi, infrastruktūra) – to atzīstam. Nozagts, izšķērdēts, politiski iztirgots – tas ir odiozais parāds. Tas nepieder mums.
2. Pārslēgt parāda nastu uz vainīgajiem (regress)
Parāds nepazūd – mainās maksātājs.
Ja kāds pārvaldnieks ir ieķīlājis māju nelikumīgi vai bez sabiedrības pilnvarojuma, par to jāmaksā no viņa mantas, nevis no medmāsas algas.
Sabiedrībai jāpieprasa:
arestēt bijušo amatpersonu aktīvus,
pārbaudīt ofšoru kontus,
piedzīt līdzekļus no tiem, kas parakstīja neizdevīgos līgumus.
Lai maksā tie, kas lēma.
3. Pasludināt “Mājas Likumu” (suverenitāte)
Tautai jāsaka kreditoriem skaidri: “Šī māja ir mūsu. Mēs vispirms paēdināsim bērnus un tikai tad domāsim par procentiem.”
Cilvēku labklājība valstī ir augstāka vērtība nekā procentu maksājumi bankām.
Tautas tiesības uz izdzīvošanu – pirms jebkuras līguma atrunas.
Morāle
Netaisnība nav tā, ka parāds eksistē.
Netaisnība ir tā, ka par to maksā tie, kas pie galda nebija aicināti.
Tautas pienākums nav klusi pacelt galvu un maksāt par svešām dzīrēm.
Tautas pienākums ir kļūt par Bargu Saimnieku, kas sauc pie atbildības tos, kas māju ieķīlājuši aiz muguras.
Seko mums 
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
