Visi Eiropas līderi aprobežojās ar tukšiem atbalsta vārdiem
Viktors Tarans*05.03.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Savelkot kopā, vienīgais reālais Eiropas drošības samita ieguvums ir britu solījumi iedot Ukrainai 5000 raķešu pretgaisa sistēmām, kas varēs notriekt pārsvarā dronus. Bet ne uzreiz, bet līdz 2030.gadam.
Un tas arī viss. Vairāk neko citu mums eiropieši nepiedāvāja. Nekādu reālu palīdzību. Nevienu papildu eiro vai lādiņu.
Visi Eiropas līderi aprobežojās ar tukšiem atbalsta vārdiem un solījumiem pārvērst mūs par «dzelzs dzeloņcūlkām». Tiesa, kā viņi to grasās darīt, ukraiņiem nepaskaidroja.
Tieši kā tajā anekdotē, kur ūpis ieteica pelītēm, lai uzvarētu plēsējus un izdzīvotu mežā, kļūt par ezīšiem. Kad pelītes prasīja ūpim, kā to izdarīt, ūpis viņām uzrēca: "Un kā tad lai es to zinu? Es esmu stratēģis, nevis taktiķis".
Simbolisks eiropiešu militārās potences kopsavilkums bija steidzama Polijas prezidenta vizīte ASV. Tur viņš centīsies pārliecināt Trampu neizvest no Polijas 20 000 ASV karavīru, jo bez viņiem Polija nevarēs noturēties pret krieviju… Tāda, lūk, Eiropas jaunā drošības stratēģija…
Tas bija sarkasms.
Ā, teju piemirsu. Visi Eiropas līderi aicināja Zeleneski salīgt mieru ar Trampu. Sak, mēs visu saprotam, atbalstām, bet mums ir vajadzīga drošība. Un vienīgais, kas to var garantēt eiropiešiem, ir ASV. [..]
Šodienas «jaudīgais atbalsts» noliek ОП (Ukrainas prezidenta ofiss) sarežģītā situācijā. Kā pēc visiem publiskajiem komentāriem atjaunot attiecības ar Trampu? Vai to ir vērts darīt?
Šajā troksnī nepamanīts palicis Jermaka paziņojums, ko publicējuši vairāki TikTok blogeri par to, ka tagad mēs taisāmies runāt vairs nevis ar ASV, bet ar Ķīnu - ir pienācis laiks viņus pieaicināt sarunu procesam.
Oficiālus paziņojumus citur es neesmu redzējis.
Ja tā tiešām ir patiesība, tad to nu gan nav vērts darīt. Jo, tiklīdz mēs uzsāksim pārrunas ar Ķīnu, mums būs uz mūžīgiem laikiem jāaizmirst par Eiropas un ASV palīdzību.
ОП atrodas sarežģītu variantu krustcelēs. Meklēt kompromisu ar Trampu? Sākt flirtu ar Ķīnu? Būvēt aliansi ar eiropiešiem? Vai radikāli mainīt iekšējo politiku un balstīties uz pašu tautu?
Zelenska izvēle vistiešākajā veidā ietekmēs gan viņa paša personīgo nākotni, gan Ukrainas nākotni, gan mūsu ikkatra drošību.
Skatīsimies, ko viņš izvēlēsies.
* Tekstu latviski tulkojusi un Facebook publicējusi Jana Streleca
Seko mums 
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
