Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Visiem lasītājiem, kas ir izteikuši gatavību iet advokāta "suņēdāja" Induļa Balmaka pēdās un izdevības gadījumā nogaršot kādu suņa zupiņu, Pietiek ekskluzīvi publicē fragmentu no pirms dažiem gadiem iznākušās Lato Lapsas grāmatas Dzīvības un nāves Disnejlendā, kas spilgti ilustrē (arī ar autora fotogrāfijām) - kā tieši kādā Indonēzijas nostūrī suņi mēro ceļu uz eksotisku ēdienu cienītāju galda. Labu apetīti!

"Ja Dante Aligjēri vai Hieronīms Boshs būtu pabijuši šeit, viņu elles loku, šķīstītavas moku un citu nejauku joku tēlojums noteikti būtu vēl krāšņāks un iespaidīgāks, jo šeit redzamās ainas tiešām nav cilvēkiem ar vājākiem nerviem un trauslāku psihi.

Apsvilināti ellīgi viepļi ar, šķiet, pēcnāves mokās atieztiem zobiem - sākumā nav pat īsti saprotams, kādām būtnēm tie pieder. Glītās rindās uz flīžotiem galdiem salikti nomelnējuši ķermenīši ar apcirstām ekstremitātēm. Milzīgas norautu sikspārņu spārnu kaudzes. Prāvos gabalos sacirsti un čupā samesti, šķiet, divi milzīgi pitoni. Varbūt trīs - grūti saprast, kas ir kas šajā čupā. Jaunas apsvilinātu kautķermeņu kaudzes - par šiem nav šaubu, tie ir suņi, bet tur tālāk sarindotie laikam taču ir kucēni. Dažam apsvilinātajam ķermenim vēl palicis astesgala spalvu kušķītis.

Tepat blakus pāris suņu ķermeņu jau sacirsti gabalos, no ķēdes ar āķi karājas cilvēka labākā drauga kāja - vēl ar visu spalvu un nagiem. Kādam citam ķermenim tā apstrādātājs, šķiet, ir mēģinājis līdz smadzenēm nonākt caur pēcpusi - pirmais iespaids un arī nākamie ir tieši tādi. Vēl tālāk, uz viena no neskaitāmajiem ar asiņainām vaskadrānām pārklātajiem koka galdiem - pērtiķa ķermenis bez galvas. Galva mētājas turpat blakus zemē.

Septiņi astoņi četrkājainie grēcinieki - rudi, balti, melni - vēl dzīvi saspiedušies būrī, gaidot rindā uz šķīstītavu, un bez viena smilkstiena noraugās, kā vienu no viņu vidus ar cilpu kaklā izrauj no būra un tad nosit ar paprāvu milnu - ar pirmo sitienu viss vēl nebeidzas, kopā vajadzīgi četri pieci, lai suns beigtu raustīties konvulsijās. Kaucieni, tad smilksti, tad - klusums.

Turpat blakus vienu svaigi nobeigtu suni, uzliktu uz paprāva akmens, svilina ar lodlampu - kaut kā taču no tām spalvām jātiek vaļā. Kopējais smaku efekts - asinis, mēsli, svilstošā spalva - ir grūti aprakstāms.

Vēl tālāk šķīstītavas paviljonā vietumis izskatās kā raganu laboratorijā - neredz tikai žāvētus krupjus un cilvēku galvaskausus. Dažāda lieluma melni nosvilinātie ķermenīši ar apcirstām ķepām smuki salikti rindiņās vien, rindiņās vien, demonstrējot kraukšķīgu, vietumis pārplīsušu ādiņu. Viens apceptais suns maisiņā uzmests uz vēl dzīvo suņu būra.

Pārdevējs ar notetovētām rokām un šķidriem matiņiem citu cilvēka labāko draugu ar vienu cirtienu pārcērt uz pusēm. Viņa kolēģis paņem no kaudzes garastainu apsvilinātu žurku, uzmauc uz iesmiņa visā garumā un pasniedz pircējam. Tepat blakus no apsvilinātajiem sikspārņiem pirms iepakošanas tiek izvilktas iekšas, kas sagulst pamatīgā kaudzē uz grīdas, un vēl dotas pamācības pagatavošanai - grieziet nelielos gabaliņos un tiesājiet nost kopā ar čili un sīpoliem, tik no mazajiem kauliņiem gan uzmanieties!

Ak, tad jums pietiek?! Pāris zeltlietām apkārušās treknas baltās kundzes gan tepat ķiķinot fotografējas uz pitonu gabalu kaudzes fona. Neizskatās, ka viņām kaut kas šķebinātu dūšu, lai gan pirms brīža vēl kādu sirmu balto kungu esmu stūrīti pamanījis, mēģinot atbrīvot kuņģi no tajā vairs neesošām mantām. Pats no tādām pārmērībām gan izvairos, taču, protams, arī man prātā ienāk tradicionālā doma par suņu izpirkšanu un atlaišanu. Un arī man - spriežot pēc ceļotāju interneta dienasgrāmatām, tāpat kā desmitiem citu šejienes apmeklētāju, secinājums ir viens: kāda tam jēga? Paskraidīs apkārt, pabadosies, pamocīsies, bet tāpat dzīvi beigs būrī un katlā.

Savukārt vietējie ar šādām domām nekaujas un bezgala lietišķi rosās ap letēm, primitīvajiem svariem un galdiem. Galu galā viņi šurp ir mērojuši garu ceļu, lai iegādātos ko īpašu kādiem ļoti nozīmīgiem ģimenes svētkiem. Jā, šis nav nekāds parastais uz katra stūra atrodamais tirdziņš pat minahasu apdzīvotajos Sulavesi salas ziemeļos - to pašu minahasu, par kuriem joko, ka viņi apēdīs jebko, kam ir četras kājas, izņemot galdu un krēslus. Patiesība gan ir tā, ka viņi apēdīs arī visu to, kam ir spārni, kam vispār nav kāju, un tā tālāk. Taču tās delikateses, kas aprakstītas šeit, arī minahasu pasaule uz katra stūra nemētājas.

Tā nu viņi - un arī es - sestdienas rītā ir agri cēlušies un kratījušies uz Tomohonas pilsētiņu divdesmit piecu kilometru attālumā no Ziemeļsulavesi lielākās pilsētas Manado. Indonezijā Gununlokona vulkāna pakāje izpletusies Tomohona, kas par pilsētu atzīta tikai 2003. gadā, tiek pieminēta kā studentu pilsēta, kā palmu cukura ražošanas centrs, kā Ziedu pilsēta ar ikgadējo slaveno ziedu festivālu un neskaitāmām puķu dobem pie mājām, arī kā caurcaurēm kristīga vieta - vairāk nekā deviņas desmitdaļas vietējo iedzīvotāju ir kristieši.

Savukārt Sulavesi viesiem Tomohona pirmām kārtām asociējas ar savu tirdziņu, kurā līdztekus visnotaļ ikdienišķām tirgus ainām - te pārdod visu iespējamo un neiespējamo, un, piemēram, tādas olu piramīdas redzu pirmoreiz mūžā - ir vērojamas arī šīs elles loku ilustrācijas. Ne cepts suns (ēdienkarte parasti apzīmēts vienkārši kā RW - saīsinājums no rintek wauk), ne cepta žurka gan nav arī minahasu ikdienas maltīšu sastāvdaļa, taču tie viņiem garšo, un īpašos gadījumos tad arī nākas doties uz Tomohonas tirgu. Vislabāk - sestdienā, kad no džungļiem iznāk čūsku mednieki un arī sikspārņu piedāvājums ir īpaši liels.

Ikdienā minahasi ēd savu rica-rica un dabu-dabu - pirmais no šiem ēdieniem ir zivs vai gaļa, kas sacepta ar čili, ķiplokiem un tomātiem, bet otrais - sasmalcināti čili, šalotes un zaļie tomāti ar etiķi vai laima sulu. Tie maksā kapeikas, toties delikateses gan nav lētas: kilograms suņa vai čūskas gaļas maksā savus trīs dolārus, vesels suns - aptuveni trīsdesmit, bet viena apsvilināta žurka vai mazais sikspārnis - nepilnus divus dolārus.

Turklāt pat par šādu naudu varat arī iegrābties, piemēram, ne jau visi suņi ir audzēti pārtikai: tiek izķerti arī klaidoņi, un pannā un katlā nonāk ne viens vien apnicis vai noklīdis ģimenes draugs. Tāpat daļa minahasu nekad nepirks žurku tirgū - ne tāpēc, ka negaršotu, bet tāpēc, ka negrib uzķerties un nopirkt pilsētas žurku, kas ēd pēdējos draņķus. Pareizās, garšīgākās un veselīgākās ir džungļu žurkas ar baltajām astēm, kas pārtiek no kārtīgas, dabīgas meža barības.

Izrādās, Tomohonā iespējams atrast arī uzņēmīgus ļaudis, kas tūristu izklaidei organizē pat žurku medības, un tā nu es pavadu vienu sutīgu, nogurdinošu un personiskajām asinīm bagāti slacītu (tās no manis izsūc odi, ērces, dēles un mušu mākonis, bet pretodu līdzekli lietot nedrīkst - suņi zaudēs ožu, arī žurkas aizmuks jau pa gabalu) dienu džungļos, vērojot, kā minahasi tiek pie pareizajām žurkām, ar ko aplaimot kristību un citu svarīgu ģimenes svinību dalībniekus.

Ņemšanās pa džungļiem tiešām izrādās karsta, sutīga un nogurdinoša, bet arī produktīva: dažas žurkas atnes suņi, bet lielāko daļu tie saož alās, un tad nu kārta cilvēkam kārtīgi parakt un beigu beigās iebāzt alā roku un žurku izvilkt, pēc kā tā aši tiek nosista un pievienota pārējām. Pēc maniem aptuveniem aprēķiniem, katrs no pieciem medību dalībniekiem šādā veidā dienā sapelna pat pārdesmit dolārus (neskaitot manu dalības maksu) - nebūt ne mazu naudu šejienes apstākļiem.

Kas gan ir šie jocīgie ļaudis ar īpatnējo gastronomisko gaumi? (Ņemsim vērā, ka lielākoties Indonēzijā, tostarp arī pārējā Sulavesi daļā tiek uzskatīts - nē, nē, nē, suņu ēšana galīgi nav humāna un civilizēta padarīšana.) No kurienes viņi tādi radušies? Pirmie cilvēki te dzīvojuši jau divus vai trīs tūkstošus gadu pirms mūsu ēras, taču par vienotu minahasu nāciju īsti nevar runāt arī tagad: līdz pat 19. gadsimtam šeit bijušas daudzas mazas valstiņas, kas te karojušas un centīgi vākušas naidnieku galvas, te atkal salīgušas mieru, taču permanents miers iestājies tikai līdz ar holandiešu varas nostiprināšanos.

Holandieši gan te ieradās krietni agrāk, savā ierastajā stiliņā palīdzēja vietējiem izspiest jau iekārtojušos spāņus un portugāļus, lai tad paši visu pievāktu. Tiesa, nebija ļaunuma bez labuma - holandieši palīdzēja tolaik ļoti dažādās valodās runājošajiem minahasiem apvienoties, lai sakautu savus dienvidu kaimiņus. Neiztika arī bez kariņiem starp vietējām ciltīm un tiem pašiem holandiešiem, taču tas netraucēja holandiešu varai minahasiem iepatikties tik ļoti, ka Indonēzijas neatkarības iegūšanas laikā vairākas partijas pat lūgušas Holandi paturēt Ziemeļsulavesi kā savu provinci.

Taču ne kristīgā ticība (tiek uzskatīts, ka pirmais kristītais minahass bijis arī pirmais kristītais iedzimtais visā Indonēzijā) un tās vērtības, ne ilgā "civilizēšanās" vēsture minahasu garšas kārpiņām netraucē ilgoties pēc kraukšķīga sunīša vai sikspārnīša. Kā lielākajai daļai Dienvidaustrumāzijas valstu iedzīvotāju, arī viņu acīs dzīvnieks (vienalga, mājas vai savvaļas) pirmām kārtām ir tikai un vienīgi staigājoša, lidojoša vai peldoša barība, taču nevar noliegt, ka viņu attieksme pret šīs barības noslaktēšanu ir lietišķi vienkārša: nu ko, laiks dzīvot, laiks uz pannas, neko darīt - kādi tur elles loki, liecieties mierā. Atšķirībā no citiem - vēl kristīgākiem ļaudīm, kuri uzskata, ka pirms nonākšanas katlā dzīvniekam ar saviem pēdējiem dzīves mirkļiem un nāvi viņiem vēl jāsagādā kārtīga izklaide..."

Foto

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

6

Ezotēriķi bez atsaucēm – kā Gundariņš disertāciju rakstīja

Foto2019. gada janvārī pasauli pāršalca ziņa, ko varēja lasīt arī Latvijas ziņu slejās, ka “Indijas zinātnieku kopiena skarbi kritizējusi vairākus runātājus ikgadējā Indijas Zinātnes kongresā par neracionālu, galvenokārt reliģijā balstītu pieņēmumu izteikšanu”. Sašutumu izraisīja, piemēra, Āndhra Pradēšas centrālās universitātes vicekanclera Nagešvara Rao apgalvojums, ka “dēmonu dievam Rāvanam savulaik bijuši lidlauki mūsdienu Šrilankas teritorijā un 24 veidu lidmašīnas,” (“Vadošā Indijas zinātnieku konferencē vadību pārņem reliģisku teoriju sludinātāji”, Delfi, 2019, 7. janvāris).
Lasīt visu...

21

Vai iespējams iemācīt āzi dot pienu?

FotoPietiek vairākkārt publicēja Nekustamā īpašuma lietotāju apvienības (NĪLA) stāstus par "Nekustamā īpašuma darījumu starpnieku darbības likuma" (Nr. 158.Lp13, turpmāk – Likumprojekts)[1] veidošanas gaitu[2][3][4]. 
Lasīt visu...

21

Protestu nebūs jeb tautas dekadence

FotoVai ir gaidāmi protesti – mītiņi, piketi, tautas sapulces vai citas protesta akcijas? Vai latvieši samierināsies, ka viņu valstī prezidents būs cittautietis? Vai latviešiem patiks, ka Valsts prezidents ir ļoti nekaunīgs un aprobežots ebrejs, no kura jau sen ir novērsusies ebreju tauta un kurš tagad, lai tiktu ievēlēts, demonstrē šausmīgu sava etnosa necieņu? Latvijā vēl nav bijis tik nekaunīgs un nelietīgs Valsts prezidenta kandidāts. Vai latvieši protestēs?
Lasīt visu...

21

Latvija gaida nākamo vadoni

FotoEsošais prezidents Raimonds Vējonis ir paziņojis, ka nekandidēs prezidenta vēlēšanās, kaut arī viņu atbalsta ZZS. Tas uzskatāms par racionālu un saprātīgu lēmumu, jo ir skaidrs, ka Saeimā trūkst balsu viņa ievēlēšanai.
Lasīt visu...