Iesaki rakstu: 
Viendien iedomājos, ka ne reizi neesmu izbaudījis braucienu ar jaunajiem vilcieniem, kas Latvijai izmaksāja 260 miljonus eiro un 14 gadus iepirkumu intrigās. Tas jālabo! Nopirku avīzi ceļa īsināšanai un sēdos Vi-Vī.
Uzmanību piesaistīja iepretim sēdošo trīs pasažieru saruna - viņi iekarsuši skaļi debatēja par politiku.
- Man jau gribētos, lai Šlesers ir mērs! Pat, ja neko jaunu neuzcels, Buldozers vismaz nošķūrēs veco Rīgas varu, - prātoja pirmais.
Aiz avīzes paslēpies, ieintriģēts ieklausījos.
- Tādas runas dzirdētas, ka šie ar Ratnieku plānojot mest kauliņus kopā. Iepakos to stāstā par līdzīgām vērtībām, tradicionālo ģimeni. Vai arī citā stāstā - ka jābeidz karot ar "lojāliem krieviem", kopīgā darbā jāizaudzina viņi par stingriem latviešiem... - prognozēja otrais.
- Šlesers nekad nebūs mērs! Tāpat kā Rosļikovs! Ne abi kopā, ne atsevišķās kombinācijās! - zinoši noskaldīja trešais. - Abus smuki noliks malā. Maksimālais, ko var panākt Buldozers - ietirgot kādam savējam vicemēra amatu, - viszinīgi noskaldīja trešais.
- Kāpēc ne? Balsu Buldozeram var pietikt!
- Partijas pašvaldību vēlēšanās prātā patur, ka pēc gada ir jāievēl Saeima un vēl pēc gada - valsts prezidents. Te nav aritmētika, bet augstākā matemātika. Tad nacionāļiem nepiedos brāļošanos ar Šleseru, bet LPV vēlētāju krievu gals ņems ļaunā sakaru ar Langas partiju. Latviešiem nebūs mierā un saticībā ar krieviem dzīvot! - tāds joprojām ir politiskās virtuves pirmais bauslis!
- Un ko tad Ainārs? Sēdēs Rātsnamā kā ierindas deputāts?
- Gan jau, ka uz rudens pusi viņam nāksies atgriezties pie solījumiem pacelt Latviju un skatīties atkal uz Saeimas pusi. Atkal draudzēties ar krievu partijām, aizmirst iepriekš sarunāto, padzert tēju ar Jūliju, ar Alekseju...
- Es domāju, ka Šlesers politikā ir nemirstīgs, jo mūžīgs ir viņa brīnumu gaidošais vēlētājs... Bet Jaunajai Vienotībai gan skuju takas perspektīvas...
- Nedomāju vis! Re, tepat pa rokai Progresīvie - perspektīva barības bāze! Tādi paši liberāļi, tikai vēl puslīdz tīri, mirdzošām acīm runā par vērtībām. Kāpēc lai JV nepārdēvētos par Visjaunāko vienotību vai Progresīvo vienotību? Pagaidām uz siltu apkampienu gatavāki ir progresīvie, bet pēc vēlēšanām JV iedomība droši vien būs papluinīta. Apvienojušies liberāļi rūpīgi sargās savu galveno vēlētāju - valsts barotu ierēdniecību, visādus "pētniekus" un "vērotājus", tā ka izsludinātā ciņa ar birokrātiju ir tikai butaforija. Bet runas par varas hegemona nāvi - stipri pārspīlētas.
- Ja liberāļi bloķējas, tad spēki jāapvieno arī latviskās dzīvesziņas stingrajiem sargiem - Reģionu apvienībai un Nacionālajai apvienībai. Kaut gan grūti iedomāties Smiltēnu samierināmies ar otrajām lomām...
- Uz Saeimas vēlēšanu starta līnijas konsolidēsies visi - gan krievu gals, gan liberāļi, gan konservatīvie.
- Bet ko Rīgas pils? Arī tur skaita balsis, paturot prātā 2027.gadu...
- Rīgas pilī vienmēr skaitļo variantus. Nevar neredzēt, kādas grimases taisa Evika trešdienu brīfingos. Nu nepatīk viņai tie tēvišķie pamudinājumi un aizrādījumi! Un Bražes kundze arī, pašasprāt, nav sasniegusi karjeras griestus, labprāt pielāgotu sev pils interjerus... Ja Vienotība stabilizēsies kopā ar Progresīvajiem, būs viena situācija. Ja ne - var veltīt mentora uzmanību kādam jaunam spēkam Latgalē... Tā sakot, ir ietekmes sviras - ir varianti!
Labi informētā trijotne izkāpa Ogrē. Laikam dodas konsultēt Helmani, pie sevis nodomāju. Avīzi tā arī neizlasīju. Dzīvi iespaidi ir interesantāki par laikrakstiem.
Seko mums 
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
