Vladimira Putina raksts par Otrā pasaules kara tēmu - dezinformācija ar tālejošu mērķi (3.daļa)

Sava rakstā autors mēģina attaisnot PSRS uzbrukumu Polijai ar nodrillēto tēzi par Polijas austrumu apgabalos dzīvojošo dažādu tautību iedzīvotāju, tai skaitā ebreju aizsardzību, kuri, autora vārdiem runājot, tiktu neglābjami iznīcināti. Šajā sakarā daži vārdi par represijām, ko NKVD pievienotajos apgabalos uzsāka nekavējoties pēc to ieņemšanas tā saukto “sociāli politisko” pārmaiņu īstenošanas gaitā.

Tika veiktas iedzīvotāju deportācijas uz Sibīriju vairākos piegājienos. Bija trīs deportējamo grupas - vietējie poļu tautības iedzīvotāji, bēgļi no vācu okupētajām teritorijām, kā arī baltkrievu, ukraiņu un ebreju tautību pārstāvji no tā saucamajām “sociāli svešajām šķirām”.

Ko nozīmē deportācija NKVD izpildījumā, Baltijas tautām skaidrot nav nepieciešams. Saskaņā ar padomju datiem laika periodā no 1939. līdz 1941. gadam kopumā tika deportēti 390 tūkstoši personu, tai skaitā 202 tūkstoši sieviešu un 47 tūkstoši bērnu. 10% no deportēto skaita nomira ceļā. Saskaņā ar poļu datiem deportēto skaits pārsniedz miljonu, attiecīgs būs arī mirušo skaits.

Turklāt pēc Molotova - Ribentropa pakta parakstīšanas “lielās draudzības “ vārdā un ciešās divu radniecīgu organizāciju - NKVD un Gestapo sadarbības rezultātā nacistiem nozūmēšanai tika izdota virkne redzamu uz PSRS aizbēgušo Vācijas komunistu ar visām ģimenēm. Sīkāk par to var uzzināt šeit - https://www.svoboda.org/a/29704294.html. Tāda nu bija tā “aizsardzība”.

Tālāk autors pievēršas jautājumam par trīs Baltijas republiku iekļaušanu PSRS 1940.gadā. Šie notikumi tiek formulēti kā šo valstu inkorporācija, ko veica PSRS, īstenojot savus militāri stratēģiskos uzdevumus, turklāt šo valstu uzņemšana PSRS saskaņā ar autora teikto tika veikta uz līguma pamata ar šo valstu vēlētas valsts varas piekrišanu un saskaņā ar tā laika starptautiskajām tiesību normām.

Ko šeit var pateikt? Pirmkārt, autors kautrīgi noklusē to, kā tā saucamie „PSRS militāri stratēģiskie uzdevumi” attiecībā uz Baltijas republikām tika apstiprināti Molotova - Ribentropa pakta slepenajā protokolā, vienojoties ar Vāciju bez „inkorporējamo” valstu piekrišanas un pat neinformējot šo valstu valdības. Attiecībā uz „vēlētās valsts varas piekrišanu”, tad par šo Baltijas valstu iedzīvotājiem laikam nebūtu nekas jāskaidro, tomēr, ņemot vēra raksta mērķauditoriju, ieskicēšu ainu galvenajos pieturpunktos.

Un tā, nekavējoties pēc Molotova - Ribentropa pakta parakstīšanas PSRS sakoncentrē Latvijas pierobežā 200 tūkstošu vīru lielu karaspēku ar aviāciju un tankiem (salīdzinoši - Latvijas BS sastāvā uz to brīdi bija nedaudz vairāk par 17 tūkstošiem, bet pēc rezervistu mobilizācijas skaits pieauga līdz 30 tūkstošiem). 1939.gada septembrī - oktobrī ar Baltijas republikām tiek parakstīti no PSRS puses ultimatīvā kārtā uzspiestie tā saucamie Bāzu līgumi, kas paredzēja izvietot Latvijas teritorijā līdz 25 tūkstošiem PSRS militārpersonu, līdzīgi kā Igaunijā un Lietuvā.

Somija, uz kuru saskaņā ar Molotova - Ribentropa paktu arī attiecās „PSRS militāri stratēģiskie uzdevumi”, līdzīgu līgumu parakstīt atteicās, tādēļ inkorporāciju tika nolemts veikt atklātas agresijas veidā, lai „palīdzētu somu tautai gāzt nīsto kapitālistu un muižnieku varu” (alternatīvā valdība somu komunista Otto Kuusinena vadībā tika izveidota nekavējoties pēc PSRS agresijas sākuma Terijoki pilsētā).

Kā zināms, tad PSRS tik necilais Ziemas karš iecerēto rezultātu nedeva. Toties Baltijā viss noritēja pēc plāna. Pēc Bāzu līguma parakstīšanas PSRS pretenzijas pret Latviju pakāpeniski pieaug, līdz vainagojas ar 16.06.1940 iesniegto ultimātu ar prasību atstādināt valdību un izveidot jaunu ar no PSRS puses norādītām personām. Šāda valdība arī tiek izveidota PSRS pilnvarotā pārstāvja A.Višinka vadībā.

Jaunā, tā saucamā Tautas valdība organizē Saeimas vēlēšanas, kurās ļauts piedalīties tikai vienam sarakstam - tā saucamajam Darba tautas blokam legalizētās Latvijas kompartijas vadībā. Tos, kuri mēģina iesniegt alternatīvu kandidātu sarakstu, arestē NKVD. Lūk, šādi ievēlēta valsts vara arī vēršas pie PSRS ar lūgumu uzņemt Latviju PSRS sastāvā.

Tālāk autors pievēršas Molotova vizītei Berlīnē 1940.gada 12. – 13. novembrī. Šis nozīmīgais notikums nav izpelnījies tādu atpazīstamību kā Molotova - Ribentropa pakts, jo nebija panāktas nekādas vienošanās. Vācu puses piedāvājums bija pievienoties trīspusējam Vācijas - Itālijas - Japānas paktam un veikt pasaules pārdali pēc britu impērijas sakāves. Autors norāda, ka pārrunu gaitā PSRS puse izvirzīja vāciešiem nepieņemamus nosacījumus ar mērķi novest sarunas strupceļā.

Un atkal kārtēja puspatiesība. Jā, tiešām, tādas sākotnējās prasības kā vācu garantiju atcelšana Rumānijai vāciešiem bija nepieņemamas, jo tas nozīmētu reālu risku zaudēt vienīgo pieejamo naftas piegādes avotu - Ploesti naftas atradnes. Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka Maskava nebija gatava tirgum. Jau pēc Molotova vizītes beigām 25.novembrī Molotovs nodeva Vācijas sūtnim Šulenburgam atbildi ar PSRS nosacījumiem, ar kādiem tā bija gatava pievienoties trīspusējam paktam, un tā ietvēra sekojošo - vācu spēku izvešana no Somijas un tās nodošana PSRS interešu sfērā (tas nozīmēja Somijas okupāciju - mans komentārs); savstarpējas palīdzības pakta noslēgšana starp PSRS un Bulgāriju, kā arī padomju jūras kara bāzes ierīkošana Bosfora un Dardanellu rajonā; PSRS interešu sfēru atzīšana virzienā uz Persijas jūras līci; Japānas atteikšanās no ogļu un naftas ieguves koncesijām Sahalīnā ar atbilstošu kompensāciju no PSRS puses.

Šī dokumenta saturs tika atklāts jau 1948.gadā pēc III Reiha ārlietu ministrijas arhīva nonākšanas sabiedroto rokās ASV Valsts departamenta izdevumā „Nazi - Soviet Relations”. Kaut arī padomijā tas tika nodēvēts par „pretpadomju viltojumu”, tomēr Jeļcina valdīšanas laikā Maskavā „atradās” šī dokumenta kopija ar Molotova pašrocīgi izdarītu atzīmi - „nodots Šulenburga k-am personīgi 1940.gada 25.novembrī”. Sīkāk par šiem notikumiem var iepazīties šeit –

https://www.bbc.com/russian/russia/2010/11/101109_soviet_german_talks_history.

Raksta autors nenoliedz šī dokmenta esamību, tomēr raksturo padomju nosacījumus kā pilnīgi nepieņemamus vācu pusei, kas it kā lika Hitleram izšķirties par uzbrukumu PSRS. Man personīgi šie nosacījumi neliekas tik nepieņemami vai vismaz tādi, kuru dēļ nebūtu vērts turpināt sarunas. Autors arī nepiemin Staļina personīgi sastādītu instrukciju Molotovam sarunu vešanai, kur tika dots norādījums piekrist PSRS dalībai trīspusējā paktā, ja “tiks ņemtas vērā PSRS nopietnās intereses attiecībā uz Somiju, Bulgāriju, Turciju un Irānu”.

Kāpēc nesekoja vāciešu atbilde uz minētajiem padomju priekšlikumiem? Atbildi, iespējams, var atrast Hitlera vēstulē nosūtītai Itālijas diktatoram Benito Musolīni 21.06.1941 - Barbarossa plāna realizācijas priekšvakarā, kur uzbrukuma iemesli PSRS tiek norādīti pavisam citi, nevis tie, ko sniedz raksta autors. Par to arī būs runa turpmāk.

Raksta turpinājumā autors atzīmē, ka nebūtu godīgi apgalvot to, ka Ribentropa divu dienu vizīte kļuva par galveno iemeslu WWII izraisīšanā. Šeit varētu piekrist. Galvenais iemesls bija tas, ka Eiropā pastāvēja divi totalitāri režīmi ar nesamierināmām ideoloģijām, kas savā pamatā paredzēja agresiju. Hitleram tas bija Mein Kampf ar papildu dzīves telpas nodrošināšanu vācu tautai, savukārt Staļinam tā bija vēlme iedibināt komunistisku režīmu Eiropā pēc sava parauga, nerēķinoties ar citu valstu un tautu vēlmēm. Molotova - Ribentropa pakts konflikta sākumu tikai paātrināja.

Tālāk seko autora apgalvojums, ka ar vēsturisko notikumu izvērtēšanu būtu jānodarbojas akadēmiskai zinātnei ar mērķi nodrošināt “izsvērtu vēsturisko notikumu vērtējumu”. Apsveicams aicinājums. Tikai šeit uzreiz rodas divi jautājumi. Pirmkārt, kāpēc autors, kas, cerams, nepieskaita sevi pie akadēmiskās zinātnes pārstāvjiem, ir ar savu vārdu publicējis šo 23 lapaspušu sacerējumu, sniedzot savu vērtējumu konkrētiem vēsturiskiem notikumiem? Un otrs jautājums - kāpēc kārtējo reizi ar šī raksta autora rīkojumu ir noslepenoti Krievijas arhīvi un vienlaikus tiek plānots veidot jaunu īpašu arhīvu ar atlasītiem dokumentiem? Acīmredzot mērķis ir nodrošināt “izsvērtu vēsturisko notikumu vērtējumu”.

Tālāk rakstā seko žēlabas un pukošanās vairāku lapaspušu garumā sakarā ar Eiropas Parlamenta 19.09.2019 pieņemto rezolūciju, kas noteica PSRS līdzvainību WWII izraisīšanā. Šeit nekomentēšu, jo nav ko komentēt.

Turpinājumā autors pieskaras jautājumam par PSRS gatavošanos karam ar Vāciju. Autors nenoliedz, ka PSRS stratēģiskie plāni sakaut pretinieku viņa teritorijā eksistēja, un to arī būtu muļķīgi noliegt, ņemot vērā to dokumentu apjomu, uz ko atsaucas tādi šī perioda pētnieki kā Viktors Suvorovs un Marks Soloņins. Jautājums ir par to, vai Staļins gatavojās uzbrukt pirmais vai arī gaidīja Hitlera uzbrukumu, lai “sakautu ienaidnieku viņa teritorijā ar maziem zaudējumiem”, kā tolaik daudzināja padomju dziesmās un filmās.

Jāpiezīmē, ka apskatāmajā laika periodā “ienaidnieka teritorija” iekļāva gandrīz visu Eiropu, kas arī tika paredzēts padomju stratēģiskajos plānos. Ņemot vērā Staļina aziātisko viltību un vēlmi sevi pozicionēt kā “tautu atbrīvotāju”, tad plāna variants ar prettriecienu un “ienaidnieka sakaušanu viņa teritorijā” ir visai ticams. Tik daudz, ka vadonis bija stipri pārrēķinājies, novērtējot Sarkanās armijas spējas un vēlmi karot ar nopietnu pretinieku.

Domājams, ka netika arī izslēgta iespēja iedurt dunci mugurā savam “sabiedrotajam”, ja rastos tam izdevīgi apstākļi, un Hitlers to labi apzinājās, ko pierāda viņa šeit jau pieminētā vēstule Musolīni. Šeit būs daži fragmenti no tās manā tulkojumā.

Vēstule sākas ar vārdiem: “Duče! Es rakstu Jums šo vēstuli laikā, kad mēnešiem ilgas trauksmainas pārdomas un patstāvīga nervoza nogaidīšana ir beigušies, man pieņemot pašu grūtāko lēmumu manā dzīvē. Es ticu - pēc pēdējās Krievijas situācijas kartes izpētes un pēc citu daudzskaitlīgu ziņu izvērtēšanas es nevaru uzņemties atbildību par ilgāku vilcināšanos, un pirmām kārtām es uzskatu, ka nav nekāda cita ceļa novērst tālākas vilcināšanās bīstamību, kas noteikti novestu pie katastrofas šajā vai, pats vēlākais, nākamajā gadā.”

Vēl viens zīmīgs fragments: “Sākot no Polijas likvidācijas, ir novērojama mērķtiecīga tendence tam, ka Padomju Krievija gudri un uzmanīgi, bet reizē arī stingri atgriežas pie vecajiem boļševistiskajiem centieniem paplašināt Padomju Savienību. Karadarbības paildzināšana (šeit domāts karš ar Angliju - mana piezīme), kas nepieciešama šim mērķim, tiek plānota, sasaistot vācu spēkus Austrumos”.

Un turpat tālāk: “Es ne mirkli nešaubītos uzņemties uz sevi tādu atbildību (šeit ir runa par papildu aviācijas spēku izdalīšanu karam pret Angliju - mana piezīme), ja tikai, neskatot arī citus apstākļus, man būtu pārliecība, ka netikšu negaidīti pakļauts uzbrukumam no Austrumiem. Padomju spēku koncentrācija ir milzīga.”

Ar pilnu šīs vēstules tekstu var iepazīties šeit -

http://vlastitel.com.ru/hitler/hitler-mussolini_1941-06-21.html

Ņemot vērā turpmākos notikumus, vēstule ar dramatisku pieskaņu. Hitlers pats bija sevi iedzinis stūrī ar savu avantūristisko ārpolitiku, papildinātu ar antisemītismu un citām kreizī dogmām.

Nobeidzot šo apskata daļu, no savas puses piebildīšu, ka īpašu nozīmi nesaskatu tajā, vai Staļins gatavojās uzbrukt pirmais vai arī gatavoja prettriecienu ar sekojošu Eiropas ieņemšanu. Būtiskais ir tas, kādi mērķi bija šim noziedzniekam. To, kādi tie bija, dabūja izbaudīt Baltijas un citas Austrumeiropas tautas - staļiniskā parauga režīma iedibināšana ar „sociāli ekonomiskām” pārmaiņām, kas rezultējās represijās un tirgus ekonomikas sagraušanā, atsviežot „atbrīvotās” valstis savā attīstībā par pārdesmit gadiem, salīdzinot ar tām Eiropas valstīm, kurām no „atbrīvošanas” izdevās paglābties. Un, kas ļaunāk, tad padomiskais dzīves stils sačakarēja smadzenes vismaz vienai paaudzei uz priekšu, kas jūtams vēl šodien.

Turpinājums sekos (ar zināmu nobīdi laikā).

Novērtē šo rakstu: