Iesaki rakstu: 
Pēdējo pāris gadu laikā ievērojamu popularitāti tīmeklī un ne tikai tur ir iemantojis politiskais apskatnieks un bijušais Maskavas starptautisko attiecību institūta katedras vadītājs, vēsturisko zinātņu doktors, profesors Valērijs Solovejs - Kremļa kritiķis, dēvēts arī par insaideru jeb personu ar sakariem valdošās aprindās. Nenogurstoši sniedz intervijas dažādiem blogeriem un uzstājas ar lekcijām, kur ik pa brīdim pauž konfidenciālu informāciju, kas saistīta ar Krievijas iekšpolitiku un ārpolitiku. Jāpiezīmē, ka atsevišķas profesora Soloveja prognozes politisko notikumu attīstībā ir piepildījušās, kas nenoliedzami ir vairojis viņa popularitāti. Tā, piemēram, savulaik diezgan precīzi paredzēja kadru izmaiņas Kremļa varas gaiteņos.
Kā apgalvo pats profesors, viņš esot nevis pareģis, bet gan informācijas nesējs par Kremļa plāniem, ko iegūst, pateicoties saviem insaidera sakariem, un tālāk to publisko, lai, kā viņš saka, brīdinātu pasauli par briestošām nepatikšanām. Jāpiezīmē, ka dažreiz šī nopludinātā informācija var bez piepūles tikt klasificēta kā valsts noslēpumu izpaušana, par ko “spīd” ja ne saindēšanās ar Novičoku, tad gadi divdesmit uz nārām jau nu noteikti.
Tā, piemēram, tika nopludināta informācija par Ukrainas prezidenta Zeļenska slepeno tikšanos Omānā 2020.gada janvārī ar augsti stāvošiem Kremļa režīma pārstāvjiem, tai skaitā ar KF Drošības padomes vadītāju, čekistu un tā saucamo “spēka struktūru bloka” galveno ideologu Nikolaju Patruševu, kuras laikā, kā uzskata daži apskatnieki, ir bijis Zeļenska vervēšanas mēģinājums. Nevaru spriest, vai šāds mēģinājums ir bijis, tomēr dīvaini izskatās vienas valsts galvas slepena tikšanās ar naidīgas valsts spēka struktūru pārstāvi. Vai Ukrainai nebija iespējams nosūtīt atbilstoša ranga amatpersonu, ja šāda tikšanās bija nepieciešama? Kāds bija mērķis Krievijai? Diez vai tas bija vervēšanas mēģinājums, bet drīzāk kaut kas cits, par ko būs runa turpmāk.
Pirmajā brīdī varētu likties, ka Soloveja kungs ir uzņēmies svētā mocekļa lomu, ņemot vērā to, kas notika ar Ņemcovu, Navaļniju un citiem režīma kritiķiem. Līdz šim profesors savos izteikumos lika manīt, ka viņa sakari sniedzas uz Kremļa elites liberālo grupējumu, vienlaikus atzīstot, ka Krievijas politiku nosaka nevis viņi, bet gan tā saucamais “spēka struktūru bloks”. Naivi būtu pieņemt, ka šie “liberāļi” varētu piesegt Soloveju, ja FDD nolemtu viņu “norakt”. Tad varbūt profesors ir vairāk noderīgs Kremlim, nekā kaitīgs, vismaz līdz zināmam brīdim?
Ja sīkāk papēta Soloveja līdz šim nopludināto informāciju, tad nekā īpaši kaitīga tur atrast nevar, drīzāk otrādi. Lūk, jau iepriekš pieminētais Zeļenska brauciens uz Omanu. Iedomāties to, ka krievi cerēja savervēt Ukrainas prezidentu, ir muļķīgi, bet sakompromitēt - kāpēc gan ne? Un visumā tas arī izdevās.
Jāpiezīmē, ka, ja Ņemcovs un Navaļnijs cīnījās ar korupciju, publiskojot datus par Kremlim pietuvināto personu saraustajām bagātībām, kas nepašaubāmi provocēja uz atbildes reakciju, tad Solovejs šiem jautājumiem nepieskaras. Tā, kaut ko pakritizē, kaut ko nolej un pats galvenais - tur auditoriju patstāvīgā sasprindzinājumā. Profesora intervijās patstāvīgi strāvo brīdinājums par briestošajām briesmām - tūliņ, tūliņ Krievija izvērsīs karadarbību Ukrainā un inkorporēs Baltkrieviju, bet tur jau arī Baltijas republikas pa ķērienam, kas sagraus ticību NATO 5.pantam.
Jā, un vēl tie teksti par “neadekvātiem” cilvēkiem Kremlī, kuri gatavi nospiest kodolkara pogu. Tas, ka Krievijai nav resursu, lai izvērstu pilna mēroga militāras operācijas Ukrainā, nerunājot par visu pārējo, profesoru neinteresē. Kaut kā tas viss man atgādina Kremļa propagandistu muldēšanu par “radioaktīvajiem pelniem”, jauno militāro doktrīnu ar taktisko kodolieroču pielietošanu un multenes ar hiperskaņas raķetēm, kas viena rāviena iznīcinās ASV.
Kāpēc tāda retorika nepieciešama? Acīmredzot tāpēc, lai turētu Rietumus pastāvīgā sasprindzinājumā - “redziet, cik mēs esam neadekvāti, tā ka labāk nemēģiniet mūs spiest ar nopietnām sankcijām”.
Vai Solovejs apzināti spēlē noderīga Kremļa insaidera lomu vai to neapzinās? Līdz pēdējam laikam man bija zināmas šaubas, taču tās kliedēja nule kā tīmeklī nonākusi profesora intervija pazīstamajam ukraiņu žurnālistam Dmitrijam Gordonam. Intervijas gaitā Gordons uzdeva tiešu jautājumu - kā profesoram izdodas palikt sveikam un veselam, dzīvojot Maskavā un izvēršot šādas aktivitātes? Uz to Soloveja kungs acis nepamirkšķinādams sāka stāstīt par kādu starptautisku ļoti ietekmīgu organizāciju, kaut ko līdzīgu “pasaules valdībai”, no kuras visi baidās un kuras aizbildniecībā esot profesors, bet, pat neskatoties uz to, esot bijis mēģinājums noindēt profesoru ar Novičoku un papildus arī iesist ar stieni pa galvu, bet “organizācija” savlaicīgi brīdināja.
Pilnu šo interviju var noskatīties šeit - https://youtu.be/vE88hG4FsyE
Uz ASV emigrējušā bijušā VDK izlūkdienesta darbinieka Jurija Šveca intervija šim pašam žurnālistam par šo pašu tēmu - https://youtu.be/wjMJIUZLJVs
*Literārs pseidonīms
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
