Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā
Foto

Zagšana un tautas vara

Jānis Erlats
12.01.2019.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pie neliela lauku veikaliņa pienāca bārdains vīrs, sev priekšā stumjot ķerru. No tās viņš izņēma vairākus audekla maisus un iegāja veikalā. Pārdevēja viņu sagaidīja ar siltu smaidu, kas toreiz bija ļoti neparasti. Bārdainis uz letes nometa maisus un pateica, lai tajos saliekot visu, kas viņai ir. Svešiniekam, kas veikalā bija ienācis aiz neparastā pircēja, šķita, ka ir kļuvis par laupīšanas liecinieku.

Īstenība izrādījās daudz ikdienišķāka. Pircējam bija vajadzīgi rupjmaizes kukulīši, tautā saukti par “ķieģeļiem”. Tie bija daudz lētāki par lopbarību, tāpēc tika izmantoti cūku nobarošanai. Maizi sasmalcinot ar kartupeļiem un to visu aplaistot ar pienu, iznāca sātīga un lēta barība. No veikala plauktiem pazuda visa maize, jo daļa tika atdota pircējam, bet daļa nolikta uz veikala grīdas aiz letes.

Svešinieks arī gribēja nopirkt maizi, bet tikai vienu kukuli. Pārdevēja, norādot uz tukšajiem plauktiem, pateica, ka maize ir beigusies. Tā prece, kas nolikta aiz letes, paredzēta ciemata iedzīvotājiem. Viņa nav vainīga, ka valsts visus nevar apgādāt ar maizi. Ja svešiniekam kaut kas nepatīkot, viņš varot droši iet uz attiecīgām iestādēm un sūdzēties.

Likumi bija ievēroti, jo vienam pircējam tika pārdoti ne vairāk kā 357 maizes kukuļi par 14 kapeikām gabalā. Kriminālatbildība iestātos tad, ja pirkuma summa būtu vismaz 50 rubļu. Maizes veikalā trūkšot tik ilgi, kamēr valsts visus ciemata cūkaudzētājus nevarēs nodrošināt ar pārtiku. No likuma viedokļa viss ir pareizi. Nobeigumā tika dots tēvišķīgs padoms, - ja vēlos kaut ko darīt valsts labā, tad vairāk jāstrādā un mazāk jāskraida pa iestādēm.

Pirms dažām dienām biju saņēmis līdzīgu padomu – paņemt atvaļinājumu un aizbraukt atpūsties lauku klusumā un mierā. Pretējā gadījumā sarunāšu kaut ko tādu, ko vēlāk visu mūžu varēšu nožēlot. Toreiz konflikta cēlonis bija vēlēšanās no darba atlaist cilvēku, kurš regulāri zaga, turklāt to pašu aicināja darīt arī citus. Tiku izsaukts uz “partijas māju”, lai šajā jautājumā saņemtu attiecīgo izglītības devu.

Zagšanas problēma esot pārejoša, un tā izzudīs pati no sevis, kad vairs nebūs naudas. Jo lielāka ir naudas vara, jo lielāka zagšana. Tas nav aforisms, bet zinātniski dialektiska patiesība, jo arī pretējs apgalvojums ir pareizs. Jo lielāka zagšana, jo lielāka naudas vara. Komunismā būs svarīga katra cilvēka vēlēšanās strādāt, tāpēc vienmēr un visur jāatbalsta ikviena sabiedrības locekļa vēlme strādāt. Atlaišana no darba var traumēt cilvēku un atstāt ietekmi uz nākotnes cilvēka apziņu. Ar cilvēku ir jāstrādā, jāpaskaidro viņa darbību sliktās puses, bet no darba atlaist nedrīkst. Tikmēr valsts arvien vairāk samazinās preču cenas, līdz nauda izzudīs vispār.

Atmodas laiku sagaidīju ar cerību, ka sabiedrība beidzot tiks nostādīta ar “galvu uz augšu un kājām uz leju”. Veikalu plaukti bija tukši, tāpēc visu nepieciešamo bija jāpērk tirgū. Cenas bija vairākas reizes dārgākas nekā veikalā, toties pirmās nepieciešamības preces bija nopērkamas vienmēr. Toreiz šķita, ka veikala plauktu piepildīšanai pietiktu ar cenu paaugstināšanu un iespēju atlaist zaglīgos darbiniekus.

Nolēmu iestāties partijā, jo loloju cerības nevis turpināt sūdzēties, bet gan piedalīties valsts tapšanas procesā. Lai partija iegūtu pilntiesīgu statusu, tai bija jākļūst par starptautiskās organizācijas biedri. Tas bija nepieciešams tādēļ, lai partijas nosaukums atbilstu starptautiskajiem standartiem un nenotiktu vēlētāju krāpšana. Ja starptautiskais zīmols atbalsta darba ņēmēju intereses, tad vietējās vēlēšanās partija nedrīkst atbalstīt darba devējus. Diemžēl jaundibinātajai organizācijai to neizdevās iegūt. Partija atbalstot ekonomiski aktīvos iedzīvotājus, lai vājinātu valsts varu, nevis to stiprinātu.

Ar tirgus ekonomikas jēdzienu visā pasaulē saprotot pirkšanas un pārdošanas darījumus. Pretēji tam, partija atbalstot uzskatus, ka valstij par brīvu tirgotājiem jānodrošina preces, lai tās varētu pārdot tālāk. Tā būtu sociaālistiskās zagšanas legalizācija, kas vājinātu valsts varu. Tikpat dīvaini tiekot traktētas cilvēktiesību normas. Tās tiek interpretētas zagšanas attaisnošanai, nevis cilvēku dzīves kvalitātes uzlabošanai.

Demokrātijā zagšana netiek noliegta, bet gan izmantota visas tautas interesēs. Zagļi gūst prieku no iespējas nozagt, nevis no zināšanām vai cilvēku savstarpējām attiecībām. Visas viņu domas, sarunas un darbības ir vērstas uz zagšanas slavināšanu. Ap sevi viņi pulcina cilvēkus, no kuriem gaida apbrīnu un savu uzskatu atbalstu. Valsts pienākums ir viņiem ļaut brīvi darboties starp sev līdzīgajiem, biznesa jomā neiejaucoties, bet iekasēt nodokļus.

Ekonomika nav vienīgā joma, kurā valstij ir iespēja gūt labumu no zagšanas. Zemas kvalitātes darinājumus var nosaukt par mākslas darbiem un pārdot par milzīgām summām, gūstot ienākumus no nodokļiem. Ja zaglis gūst prieku no tā, ka darinājums pieder tikai viņam vienam, tad valsts pienākums ir to nodrošināt, jo palielinās darinājuma vērtība.

Kopā ar alkoholismu zagšana ir viena no lielākajām cilvēku vājībām, ar kuru cīnīties ir bezcerīgi. Iespēja alkoholiķiem vai zagļiem pārņemt varu ir niecīga, kaut gan teorētiski iespējamas. Ir iespējams iedomāties mākslas vēstures skolotāju, kura liks skolniekiem lietot alkoholu, lai saprastu mākslas darbus. Alkoholiķu un zagļu lielākais trūkums ir tas, ka viņi vājina valsts varu, tāpēc partiju pienākums ir to stiprināt.

Partijas dibinātāji nolēma iekļauties citu partiju apvienībā. Iepriekšējā kļūda tika novērsta un jaunajam nosaukumam vairs nevajadzēja starptautisku akceptu. Pakāpeniski zuda cerības valstī atrast kaut vienu partiju, kura varētu saņemt starptautisku  atzinību.

Vāja valsts vara pati sevi nevar nodrošināt, tā var pastāvēt, tikai iztirgojot savus resursus. Ja tās resursi ir derīgie izrakteņi, tad valsts pastāvēšanas ilgums atkarīgs no to daudzuma. Visātrāk izdziest valstis, kuras pārdod savus iedzīvotājus. Sākumā tiek samazināta cena, apmaiņā pret lielākām politiskām brīvībām (pret ko kategoriski iebilst pastāvošā vara), bet vēlāk tiek piešķirta pilnīga neatkarība. Tad izlaupītai, izsmietai un dubļos izvārtītai tautai atkal jāsāk veidot pašai savu valsti, šoreiz - patiesi neatkarīgu.

Jaunais gads nāk ar jaunām cerībām. Joprojām pastāv ticība, ka jaunie politiķi valsti neuzskatīs par līdzekli, bet gan par mērķi. Evolūcija ir praktiski neiespējama primitīvajās vai, precīzāk izsakoties, tradicionālajās kultūrās, bet mēs taču esam citādi… Pesimistiem gribētos novēlēt cītīgi balsot par līdz šim pie varas esošajām partijām, jo tās valsti visātrāk novedīs līdz paredzamajam rezultātam.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Cilvēciskuma līkloči. 2. Cilvēka kritēriji

FotoMūsu laikmeta intriģējoša pazīme ir grandiozās antropoloģiskās pārmaiņas. Veidojas jauns antropoloģiskais tips. Tā nosaukums ir “postcilvēks”. Postcilvēku uzskata par antipodu cilvēkam. Nosaukums “postcilvēks” nav patīkams. Taču tam jau labu laiku ir starptautiskā autoritāte – daudzu zemju intelektuāļu acīs iemantota patiesības, pareizības un taisnības garanta reputācija.
Lasīt visu...