Iesaki rakstu: 
Lauksaimnieks – lauku (zemes) saimnieks (īpašnieks, apsaimniekotājs) pēc definīcijas būtu persona, kura apsaimnieko sev vai citam piederošu lauksaimniecības zemes platību. Zemes apsaimniekošana attiecīgi būtu kā produkcijas iegūšana, izmantojot zemi kā resursu.
Protams, lai saimniekotu, nepieciešamas vēl daudzas citas lietas – kā zināšanas, aprīkojums, izejvielas, infrastruktūra u.t.t., bet kopīgais saimniekošanas veiksmes pamats ir kontrole pār zemes resursu.
Sauszemes platības uz zemeslodes mainās ļoti minimāli, bet to apsaimniekošana un īpašumtiesības mainās periodiski, pat 3 – 5 reizes 100 gadu laikā. Katra politiskā iekārta nāk ar savām pretenzijām uz kontroli pār zemi, un pārsvarā vienmēr ir bijusi cīņa par šo kontroli un ietekmi. Šo iekārtu maiņu rezultātā tādos reģionos kā Latvija un līdzīgas kaimiņvalstis, kur bieži ir notikušas varas maiņas, okupācijas un reformas, lauksaimniecības zemes ir sadalītas ļoti daudzos atsevišķos īpašumos. Savukārt pēdējos 30 gados šie atsevišķie zemes īpašumi faktiski ir bijuši brīvā tirgū un pamatā bijuši kā kapitāla uzkrāšanas resurss, bet apsaimniekošana tikai kā sekundārā izmantošana.
Pēc padomju iekārtas sabrukuma īpašumi tika atdoti to bijušajiem īpašniekiem vai to mantiniekiem pēc piederības, kāda tā bija pirms Padomju Savienības režīma. Tā kā tas bija pirms aptuveni 50 gadiem, tad iepriekšējie īpašnieki bija vai nu ļoti veci, miruši vai kaut kur ārzemēs. Tāpat ar mantiniekiem, - tikai reti kurš bija gatavs uzreiz uzsākt apsaimniekošanu. Ievērojama daļa zemes palika bez īpašniekiem, nonāca valsts pārziņā, kura savukārt organizēja to privatizāciju.
Lauksaimniecības zemes īpašumi Latvijā un kaimiņvalstīs gan tajā laikā, gan joprojām ir aptuveni 2 – 50 ha platībā. Ļoti reti ir īpašumi, kuri ir lielāki un arī tādi kā 40 – 50 ha ir reti, pārsvarā Zemgalē, kur bijuši turīgāki saimnieki iepriekšējā saimniekošanas iekārtā.
Tātad, sabrūkot padomju iekārtai, lauksaimniecības zemes, infrastruktūra, lopi, stādījumi u.t.t., uz kādu laiku palika bez īpašnieka, bezsaimnieka statusā. Tas bija laiks, kad visi, kuriem nebija slinkums, skrēja un grāba, ko vien var. Par sviestmaizēm, ar sarunāšanu ar vietējo pagaidu varu varēja dabūt lauksaimniecības kustamo mantu – lopus, traktorus, aprīkojumu, materiālus.
Bijušie kolhozu un sovhozu vadītāji, kā arī citi priekšnieki bija tie, kuri sagrāba lielāko un labāko daļu no tā, kas bija palicis. Pārējie skatījās, kur vēl kaut ko var aizstiept, jauca nost ēkas pa ķieģeļiem un citiem materiāliem, zāģēja metālu un kokus.
Rezultātā no lielākās daļas kolhozu palika pāri drupas kā pēc karadarbības. Atsevišķās vietās vietējie vadītāji spēja noturēt šo izlaupīšanu, nodibinot paju sabiedrības, šīs kolektīvās saimniecības nonāca vietējo ļaužu kolektīvā īpašumā, un viņi varēja turpināt strādāt, bet zemes varēja palikt kopējā apsaimniekošanā, vismaz kamēr tās nesadalīja citi zemes tīkotāji.
Lauksaimniecības zemes īpašumi, kamēr tiem mainījās īpašnieki, kuri nepalika paju sabiedrību apsaimniekošanā, sākumā, pārsvarā, palika neapsaimniekoti un pat sāka aizaugt ar nezālēm un krūmiem. Zeme tajā laikā bija mazvērtīga, tā brīvajā tirgū maksāja 50 – 200 LVL/ha. To sāka izmantot arī dažādi spekulanti un pat ārzemnieki, kuri saskatīja varenas peļņas iespējas investējot zemē.
Paralēli sāka veidoties jaunsaimniecības, kur jaunie mantinieki vai īpašnieki uzsāka patstāvīgu lauksaimniecības nodarbi. Tās sākumā bija nelielas saimniecības, jo nebija resursu, jaudas un iemaņu vairāk apsaimniekot. Iesākumā to bija salīdzinoši daudz, jo arī zemes īpašnieku bija daudz. Tad sāka izdalīties tie, kuriem izdevās saimniekot veiksmīgi un tie, kuriem nekas prātīgs nesanāca.
Attīstījās arī zemes nomas tirgus. Īpašnieki, kuri ieguva zemi, bet neplānoja to ne pārdot, ne apsaimniekot, bija spiesti to piedāvāt kādam, kurš bija ar mieru to apsaimniekot un lai zemei nepasliktinās kvalitāte. Tajā laikā zemes nomas cenas bija smieklīgi zemas 0 – 20 LVL/ha un arī termiņi bija ilgi, līdz pat 25 gadiem. Daudzi īpašnieki nodeva savu zemi apsaimniekošanai pat bez nomas maksas, citreiz tikai par zemes nodokli, lai tik kāds kaut ko dara.
Tāda situācija nepastāvēja ilgi, strauji ienāca ārzemju tehnoloģijas, un saradās firmas, kuras gribēja pelnīt uz lauksaimnieku rēķina. Attīstījās graudu, izejvielu un tehnikas tirgus, attiecīgi uzlabojās arī ražas līmenis un iemaņas. Tā arī uzsākās un līdz šim brīdim turpinās zemes cenu palielināšanās, saimniecību pārstrukturizācija un konkurence zemes tirgū. Arī komercbankas sāka aktīvi iesaistīties procesā, kreditējot gan zemes iegādi, gan aprīkojumu, gan apgrozāmos līdzekļus pret zemes ķīlu. Tā kā zemes vērtība pastāvīgi pieauga, arī ķīlas vērtība palielinājās, un saimnieki varēja ņemt lielākus kredītus saimniecību attīstībai.
Konkurenci īpaši palielināja ārzemju kapitāla ienākšana, īpaši pēc iestāšanās ES. Ārzemnieki nāca ar plašu vērienu un bieži vien izkonkurēja vietējos zemniekus, jo salīdzinot ar zemes cenām viņu mītnes zemēs, šeit zeme bija gandrīz par velti. Tā vēl pirms 25 gadiem neviens neticēja, ka zemes cena LV kādreiz sasniegs 1000 eur/ha, tad, ka 2000, vēl pirms 10 gadiem augsta cena bija 5000 eur/ha, bet tagad par labu zemi Zemgalē jau grib 12 – 15 000 eur/ha. Šo procesu stimulēja arī subsīdiju maksāšana, kura joprojām korelē ar zemes cenām, īpaši nomas maksām. Līdztekus kāpa arī pieprasījums pēc nomas platībām, kas bija izdevīgi zemes īpašniekiem, ne apsaimiekotājiem.
Visā šajā procesā notika aktīva savstarpēja zemju pārdale. Veidojās lielākas saimniecības, pakāpeniski aprijot privātos zemju īpašniekus un mazās saimniecības. Aktīvā zemju grābšanas laikā zemes tīkotāji ķēra visu, ko vien varēja tajā brīdī dabūt, ar pārliecību, ka cenas vēlāk būs augstākas un peļņa garantēta.
Kas no tā visa ir iznācis, mēs redzam šodien. Lielākās saimniecības, kuras kontrolē lielāko daļu no visas zemes platības valstī, apsaimnieko zemi, kura ir izkliedēta 10 – 30 km rādiusā, citviet pat ievērojami tālāk. Platība sastāv no vairākiem desmitiem (citiem pat simtiem) atsevišķu lauku dažādās vietās. Pat vidējie un mazie zemnieki, kuriem vairs nav iespēju iegūt zemi saimniecības tuvumā, ir spiesti to meklēt tālāk un tālāk. Protams, ir jau arī piemēri, kad saimniecības zemes platības ir labi konsolidētas un tajās ir ērti un praktiski saimniekot, bet tādu ir maz. Ļoti maz.
Tātad aptuveni 30 gadu laikā Eiropas brīvais tirgus mums ir izveidojis tik haotisku lauksaimniecības vidi, kurā lielākoties nav iespējams īstenot resursus taupošu, ilgtspējīgu saimniekošanas modeli, kas varētu sekmīgi darboties bez pastāvīga atbalsta un dotācijām, kā arī kādu tagad pieprasa Eiropas Zaļais kurss un klimata mērķi. Praktiski skatoties, šādā lauksaimnieciskajā ražošanā ļoti liela daļa laika un resursu tiek patērēti, pārvietojoties no lauka uz lauku, pārvadājot izejvielas un ražu, papildus noslogojot arī publisko infrastruktūru.
Iedomājieties, kad kāda tipiska piensaimniecība savāc zāles un kukurūzas lopbarību no vairākiem simtiem ha ar ražību 30 – 40 t/ha un vadā to 15 – 20 km līdz kūtij, un pēc tam tik pat tālu jāaizved arī mēsli. Kas tas ir par apjomu izmaksām un arī izmešiem! Šī, ļoti iespējams, ir tā daļa, ko mums liek samazināt klimata ietekmes dēļ, vai tā, kura sadārdzina pašizmaksu par tik, cik tas liedz gūt peļņu bez papildu finansēšanas no sabiedrības kabatas.
Arī nesakārtotais zemes nomas tirgus nepieļauj ilgtspējīgu saimniekošanas metožu pielietošanu, jo šīs metodes prasa īpašu prakšu ilglaicīgu pielietošanu noteiktajā platībā. Ja šī platība nav ilgstošā lietošanā (īpašumā vai ilgtermiņa nodrošinātā nomā), tad saimnieki attiecīgi nav motivēti ilgtermiņā ieguldīties. Īstermiņa un nedrošie zemes nomas nosacījumi spiež saimniekus no nomas zemes “izspiest” maksimumu pēc iespējas īsākā laikā. Tas savukārt veicina zemes strauju degradēšanos, te nevar būt runas par ilgtspējību un ekoloģiju.
Pastāvošā lauksaimniecības atbalsta sistēma pārsvarā ir vērsta uz konkrētu nozaru atbalstu. Kad kādā no nozarēm klājas grūti, tā nozares lobiji skrien pie valdības un kliedz cik viss ir slikti. Attiecīgi valdībā tiek lemts par finansiālu atbalstu, līdz galam neiedziļinoties, kāds ir grūtību cēlonis. Šādas sadrumstalotas saimniecības ar lielām kredītsaistībām vienmēr būs ar ievērojami lielāku saražotās produkcijas pašizmaksu un zemāku efektivitāti, salīdzinot ar kompaktām, pakāpeniski paaudzēs attīstītām saimniecībām, kādas pārsvarā ir vecajās Eiropas valstīs.
Lai kā tas arī izklausās, bez nopietnas iejaukšanās lauksaimniecības zemes apsaimniekošanas tiesību nodrošināšanā un reformēšanā panākt Latvijā efektīvu, ilgtspējīgu, bet papildu atbalstīšanas pastāvēt spējīgu lauksaimniecību, visticamākais, neizdosies.
Seko mums 
Kā tā var būt, ka mūsu valstī, kas savai aizsardzībai tērē 3% no IKP, Valsts policijas krāsās daiļotā braucamrīkā pa Tēvijas ārēm laiski vizinās 46 migranti, bet varbūt ienaidnieka speciālo uzdevumu kaujinieki? Kā tā var būt, ka mēs tērējam milzu naudu robežas aprīkošanā ar žogiem, sietiem un betona bluķiem, bet tā dēvētie migranti brīvi maršē tam visam pāri? Kā tā var būt, ka parlamentārā uzrauga, Saeimas atbildīgās komisijas priekšsēdētāja rīcībā vairāk nekā diennakti pēc notikušā nav pilnas informācijas par šī vājprāta iemesliem? Atkal izrādīsies, ka neviens ne par ko nav atbildīgs? Vainīgais būs kāds nošļucis pierobežas kaprālis? Te ir valsts vai kas?
Pirmdien tīmeklī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (“Progresīvie”) publicēja savu tvītu: “Šodien paiet gads kopš dienas, kas satricināja pasauli, kad Hamas realizētais terorisms atņēma dzīvības tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem Izraēlā un daudzi tika saņemti par ķīlniekiem. Terorisms ir noziegums, nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana ir noziegums, ķīlnieku sagrābšana ir noziegums. Šodien pieminam 7. oktobra nevainīgos upurus!”
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
