Iesaki rakstu: 
Eiropā vajag daudzus un dažādus imigrantus - lai ir, kas strādā (un vēl arī par tiem, kas skaļi atbalsta ideju, ka mums vajag imigrantus). Imigranti nāk no valstīm, kur nav labi - dažādu iemeslu dēļ. Galvenokārt, protams, tā iemesla dēļ, ka “baltie vīrieši” visu sabendēja. Nekādā gadījumā ne pašu dēļ - jo tādas taču paražas un darba kultūra.
Paradokss: imigrantiem atbraucot uz baltā vīrieša uzbūvēto (pārnestā nozīmē, protams, - būvēja kāds cits, apspiests un vajāts), viņi uzreiz sāk ieviest kārtību, kāda bija pie viņiem mājās - ar savām paražām un darba tikumiem. Darba tikums saskan ar imigrantu “velkomistu” aizstāvjiem - tiem nav jāstrādā, bet vietējiem ir jāapmaksā viss un vēl jājūtas pateicīgiem, ka imigranti to vispār ir gatavi pieņemt.
Ar paražām - lēnām, bet nepārprotami - tiek ieviesti viņu uzskati par pasauli un tikumiem, jo... lai viņi šeit justos iekļauti un aicināti. Nevis tāpēc, ka viņiem būtu priekšroka pār vietējām tradīcijām.
Pat vairāk - viņu tradīcijas ir pilnas ar diskrimināciju pēc dzimuma, vecuma, reliģiskās piederības un seksuālās orientācijas. Bet imigrantu “velkomisti” uzstāj, ka tas ir jāpieņem, jo tas esot vienlīdzīgi. Vienlīdzīgi - nevis tā, ka katrs dara, kā grib, bet gan tā, ka visi dara tā, kā patīk tikko ieradušajam viesim no valsts, kur nav labi dzīvot. Visas paražu kroplās izpausmes, kas ierobežo daudzus, tiek ignorētas.
Paradokss: welkomistiem nesanāk sev uzdot acīmredzamo jautājumu - kāpēc šos ne tik veiksmīgos, bet neapšaubāmi nozīmīgos speciālistus neuzņem valstis ar līdzīgu reliģiju, paražām un darba tikumiem? Ģeogrāfiski tās ir tuvāk, un vismaz atsevišķas no tām ir finansiāli turīgākas par večiņu Eiropu. Arī pašiem “labākas dzīves meklētājiem” kaut kāpēc nerodas vēlme doties pie saviem ticības brāļiem, pie viņu veidotās dzīves vides, bet gan lauzties pie nesaprotamā “baltā vīrieša” izveidotā pavarda - kur ne Dievs ir pareizais, ne sieviešu vizuālais atbilst ekspektācijām, un vēl notiek Praida gājieni.
Tāpēc sāksim ar Ziemassvētku “kancelēšanu”: egli likt nedrīkst, jaundzimušajam Jēzum seju rādīt nedrīkst, vainagus uz durvīm neliks, Santu aizliegs. Tā ir imigrantu “velkomistu” taisnības un vienlīdzības izpratne. Un visa Eiropa (bet perspektīvā - pasaule) esot pelnījusi sodu par baltā vīrieša nodarījumiem kaut kad un kaut kur.
Pēc Ziemassvētku atcelšanas ģērbsim dāmas burkās, aizliegsim mūzikas instrumentus, aizliegsim jebkādas svētbildes, aizliegsim seksuālās minoritātes. Pārvērtīsim šo zemi par imigrantu izcelsmes zemi - lai viņi šeit justos kā mājās.
Nav saprotams - priekš kam tad viņi ir ieradušies šeit, ja grib dzīvot kā mājās? Vēl jo vairāk nav skaidrs, kāpēc imigrantu “velkomisti” nepalīdz viņiem veidot mājas, kā gribas, bez “balto vīriešu diktāta” turpat uz vietas, bet velk viņus uz baltā vīrieša izveidoto un joprojām (paldies Dievam) vēl pārvaldīto pasaulīti.
Seko mums 
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
