Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Publiskotajā bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) alfabētiskajā kartotēkā trūkst gandrīz 700 aģentu kartīšu, - ar šādu secinājumu šorīt nācis klajā žurnāls "Ir". Šīs ziņas aktualizē pirms diviem gadiem Indriķa Latvieša „Baiļu” triloģijas pirmajā grāmatā – romānā „Bailes” rakstīto par Satversmes aizsardzības biroja vadības rūpīgi slēpto „Faktu D” – faktiski apjomīgu „čekas maisu” satura zādzību. Dienu pirms „Baiļu” triloģijas trešās grāmatas – trillera „Nauda” nākšanas klajā Pietiekšodien publicē tās nodaļas no romāna „Bailes”, kurās pieminēts šis „Fakts D”.

20. Voronovskis

Majora Voronovska dzīvē laiku pa laikam bija atgadījušās pārsteidzošas lietas, taču šis noteikti bija visbrīnumainākais atgadījums, liekot pašam sev neizpratnē uzdot tikai vienu vienīgu jautājumu – kāpēc gan viņš vēl bija dzīvs? Turklāt atbilde bija ļoti nozīmīga – ne tikai, tā sacīt, sporta pēc.

Viss, ko viņš bija paspējis uzzināt par Ziemu, liecināja vienu – šim cilvēkam slepkavība nenozīmēja pilnīgi un absolūti neko. Vismaz neko svarīgu ne. Pret nogalināšanu šis algotais slepkava izturējās kā pret normālu, ikdienišķu dzīves sastāvdaļu – kaut ko līdzīgu zobu tīrīšanai vai friziera apmeklēšanai.

tomēr viņš bija atstājis dzīvus gan abus Voronovskim „piestiprinātos” Sarāna cilvēkus, gan pašu majoru. Kāpēc? Ar kādu nodomu? Vai varbūt – nekāda nodoma vispār nebija? Varbūt Ziemas ieskatā no visu triju nāves nebija ne mazākās jēgas? Un tad – kāpēc velti muļķoties?

Jā, šis laikam notikušajam bija vienīgais racionālais izskaidrojums, bet tādā gadījumā no tā izrietēja šis tas nepatīkams. Voronovskis zināja, ka viņš nav nekāds tur dedukcijas speciālists, bet te nu secinājums uzprasījās pats no sevis. Kaut kādā nesaprotamā – bet patiesībā jau labi nojaušamā – veidā Ziema jau pirms tam bija zinājis, ka ir izgaismojies.

Tādā gadījumā Ziemam nebija nekādas jēgas viņus visus trīs nogalināt. Ja reiz viņam bija skaidrs, ka arī bez viņiem ir pietiekami daudz cilvēku, kam ir zināms gan par viņa „gastroļiem" Rūtupa dzīvoklī, gan par viņa pašreizējo atgriešanos Latvijā. Tādā gadījumā viņi Ziemam bija tikai knišļi, kas nespēj iekost un kuri tādēļ nav pelnījuši plaukstas plakšķi.

Bet no kurienes Ziema to būtu varējis uzzināt? Par viņa ierašanos Latvijā varēja zināt pietiekami daudz cilvēku un no pietiekami dažādiem avotiem, tur nu šaubu nebija. Toties visam, kas saistīts ar ierakstu un tajā redzamo, Voronovskis droši zināja vienīgo sākumavotu – tas bija viņš pats un neviens cits. Jautājums bija tikai – kurā no tālākajiem ķēdes posmiem informācija bija aizplūdusi.

No viņa informācija par ierakstā redzamo bija aizplūdusi tālāk pie Melnmeiera, bet pēc tam jau – krietni plašākam personu lokam. Precīzi šo loku viņš noteikt, protams, nevarēja, rociņas bija par īsām un pilnvaras par mazām, bet skaidrs šķita viens – Ziemam acīmredzot bija kāds informācijas avots kaut kur drošības iestādēs vai pat „virs” tām.

Šī secinājuma gaismā arī kontaktēšanās ar Sarānu diez ko saistoša nešķita, bet – kur nu bija likties. Izkļūšana no čūkšļa un tikšana atpakaļ līdz Rīgai nebija bijusi neko viegla – protams, Ziema nebija tāda humānisma pārņemts, lai trijotnei atstātu makus vai kaut vienu mobilo telefonu.

Cita starpā tas nozīmēja, ka Ziemas īpašumā bija nonākuši visu triju telefonu kontaktu saraksti un „saldajā” – arī Voronovska dienesta apliecība. Voronovskis pat nevēlējās domāt par to, kas sliktāk – tas, ka viņam tā arī nebija sanācis telefonam uzlikt kaut elementāru PIN kodu, vai tas, ka ar Ziemas vaibstiem viņa apliecību varēja gluži mierīgi izmantot.

Taču Sarānu, kā izskatījās, tādi sīkumi pat neinteresēja. Sarāns bija ļoti aizņemts ar ko citu – ar niknu, histērisku, šķiet, pat minūtes desmit ilgu bļaušanu uz Voronovski, uzzinot par notikušo un īpaši sāpīgi uztverot to, ka Ziema ir veiksmīgi nozudis.

Šī reakcija bija tik asa, ka Voronovskis nolēma pat neieminēties par uz brītiņu viņa rokās pabijušo zeltīto sējumiņu, kas bija izskatījies Ziemam diezgan svarīgs. Kāpēc – to viņš pēc tam īsti nespēja paskaidrot arī pats sev. Varbūt vienkārši tāpēc, ka likās – jau tāpat pietiks bļaušanas un lamu.

Varbūt tāpēc, ka loģiskās pārdomas bija novedušas pie secinājuma – arī Sarāns nav no tiem, kam vajadzētu uzticēties. Jo vairāk, ka sarunā ar Ziemu apziņā bija noskanējis kāds mazs trauksmes zvaniņš, ko pēcāk vajadzēja apdomāt.

Jā, bet varbūt vienkārši tāpēc, ka brīdī, kad bļaušanas beigās Sarāns sāka tincināt par to, vai Ziemas mantās nav bijis kas neparasts, Voronovskim šķita – tagad kaut ko atcerēties būtu vienkārši muļķīgi.

Saruna gan bija beigusies diezgan mierīgi – uz nebēdu iztrakojies, Sarāns bija pārgājis uz daudz miermīlīgākām notīm. Tā un tā, viss jau var gadīties, tagad tik nevajag no vieniem sūdiem nekavējoties ielēkt nākamajos, tā ka tu, Vaņa (un nevis Izja), mierīgi turpini strādāt un ne par ko briesmīgi nenervozē.

Priekšniecībai? Nē, priekšniecībai gan par notikušo ziņot nevajag – tev, Vaņa, no tā nekas labs nebūs, mani cilvēki – tie ir mani cilvēki, mana darīšana, ar visu to es pats tikšu galā. Tomēr nacionālās drošības jautājums – jo mazāk kaut kas skan apkārt, jo labāk...

Tur viņiem abiem sakrita – galīgi nebija tā, ka Voronovskim par šo kauna traipu gribētos vēl kādam stāstīt. Nu, nebija viņš nekāds opers, nebija un arī nevēlējās būt. Daudz labāk viņš jutās dokumentu vidē, - tur viņam patiešām bija zināmi talanti meklēt un arī atrast.

Arī Drošības policijas darbiniekam ar majora uzplečiem nebija nemaz tik vienkārši tāpat vien tikt pie jebkuras informācijas pat savas iestādes ietvaros, taču ar Voronovska talantiem pietika, lai viņa priekšā uz galda gulētu vairākas pabiezas necila paskata mapītes, par kurām jebkurš Rūtupa kunga biogrāfs būtu gatavs atdot vismaz kādu gabaliņu no savas nemirstīgās dvēseles.

Lai kādā pretrunā tas būtu ar Sarāna nostādnēm, Voronovska viedoklis bija – tik nopietnu cilvēku kā Ziemu „ciemos” pie Rūtupa varēja būt nosūtījuši tikai vēl nopietnāki cilvēki. Tiem savukārt vajadzēja būt bijušiem kādiem pavisam, pavisam nopietniem iemesliem šādai „ciemos” sūtīšanai. Nebija vairs nekādi deviņdesmitie gadi, kad tevi uzspridzināt vai nošaut liftā varēja par pāris nez kur pazudušām cukura vai naftas kravām.

Protams, nebija nekādas garantijas, bet kaut kādus pavedienus varēja dot iespējami plašāka informācija par Rūtupa kunga rosīšanos pēdējos gados. Protams, šim kungam ienaidnieku netrūka, taču šajā mazajā, flegmatiskajā valstī kaut kā nebija dzirdēts, ka, piemēram, apkrāpti un piesmieti tiesas prāvas dalībnieki mestos atriebties, tā sacīs, ārpustiesas kārtībā.

Nē, tam vajadzēja būt kaut kam neordināram, kaut kam īpašam. Varbūt tas, ka Ziemas mītnes vieta pēdējos gados bija Krievija, norādīja uz kādiem Krievijas pavedieniem? Voronovskis nebija pakļauts – vismaz pats tā domāja – vispārējai histērijai par krievu izsmalcināto un slēpto visa veida agresiju pret Latviju. Taču – viss varēja būt, viss varēja būt.

Arī tāpēc viņš bija pielicis tik pamatīgas pūles, lai tiktu pie šīm mapītēm – dažādos laikos savāktiem operatīvās izstrādes materiāliem par Rūtupa kontaktiem Krievijā un arī ar personām, kas bija cieši saistītas ar šo valsti. Pirmie materiāli bija datēti jau ar deviņdesmitajiem gadiem, pēdējie bija dažus gadus seni.

Vispār, ja asinīm piešķirt kādu nozīmi, arī pats Rūtups bija vismaz par ceturtdaļu krievs – ja ne vēl vairāk, un arī citādu interesantu personu viņa senčos netrūka. Uzcītīgs ierēdnis Krievijas impērijas pārvaldes sistēmā bija bijis viņa vectēvs – Rūtupa mātes tēvs.

Savukārt tēvs vispirms bija padienējis latviešu leģionā, bet pēc tam Liepājas karagūstekņu nometnē pēc Otrā pasaules kara bija kļuvis par NKVD uzticības personu – un bija vairāk nekā skaidrs, kādām personām šādu statusu piešķīra.

Iespējams, tieši no tēva pusčekistiskās pagātnes advokātam-domātājam Rūtupam gēnos bija iegravējušās, piemēram, šādas idejas, ko viņš pauda jau krietni vēlāk: „1941. gada oktobris, Maskava, vācieši vietām ir tikai 30–40 kilometru no galvaspilsētas. Virspavēlnieks pieņem lēmumu par speciālas motorizētas 5000 cilvēku lielas NKVD brigādes radīšanu, kuras vienīgais uzdevums ir izķert un uz vietas nošaut visus spiegus un tos, kuri var sabotēt. Vairs nekādu kriminālprocesa kodeksu, pavēle ir nošaut uz vietas!

Būtu grēks mūsu valstij neizmantot kaimiņvalsts vēstures pieredzi. Kāpēc ekstrēmā situācijā nevarētu darboties attiecīga Iekšlietu ministrijas brigāde, komplektēta no operatīvajiem darbiniekiem, kuru priekšrocība ir tā, ka viņi pazīst publiku, un militāristiem, kas neraustās, bet šauj? Rīgā pietiktu ar pusi tādas brigādes, kāda 1941. gadā bija Maskavā...”

Jā, un vēl Rūtupa tēvam, kurš pēc profesijas bija mūziķis, arī vienmēr bija bezgala patikušas sievietes, un tā nu viņš sievu – tā paša krievu impērijas ierēdņa meitu ar visnotaļ krievisku uzvārdu – bija pametis jau tad, kad mazajam Andrim bija tikai trīs gadiņi.

Pēc ģimenes izjukšanas māte uz visu mūžu bija saglabājusi vāji slēptu nepatiku pret Andri, uzskatot viņu par vīra aiziešanas iemeslu. Savukārt pašam Andrim tēva mētāšanās no vienas varas apskāvieniem pie otras bija ieriebusi jau jaunībā – kad viņš bija sadomājies dienēt tieši padomju flotē, izrādījās, ka tēva biogrāfijas dēļ nekas no tā nesanāks...

Bet tas nu tā – garāmejot. Vienkārši kāds cītīgs pilsonis visus šos faktiņus bija savācis un pievienojis lietai. Daudz saistošāka bija lietas mūsdienu daļa – Voronovskim pat prātā nebija ienācis, ka vienai privātpersonai Krievijā varēja būt tik nopietni, tā sacīt sadarbības partneri.

No ziņojumiem un arī dažām oficiālām izziņām nepārprotami izrietēja – Rūtupam Krievijā deviņdesmitajos gados bija izdevies tas, uz ko oficiālie vēsturnieki tā arī nebija spējīgi. Viņam cita starpā bija izdevies pastrādāt arhīvos, kuru durvis Latvijas nomenklatūras vēsturniekiem tā arī bija palikušas slēgtas, - lieki teikt, ka viņi bija arī čaklāko ziņotāju vidū.

Arī tepat Latvijā arhīvi Rūtupam bija šķituši ļoti saistoši – un ne tikai tie, kas varēja viņam palīdzēt ar denacionalizāciju saistītajā advokāta biznesā. Cilvēks bija kārtīgi padarbojies arī pa kompartijas arhīviem, nu, nekas aizliegts jau tas nebija, bet kopainu papildināja.

Tā, un te jau bija kaut kas patiešām neparasts – atskaites par veselu virkni sarunu ar slepenajiem ziņotājiem, kuri ar pāris gadu starpību bija informējuši par vienu un to pašu. Izrādās, vecais, viltīgais kraķis bija ļoti interesējies par tā sauktajiem „čekas maisiem” un iespējamu piekļuvi tam.

Protams, oficiāli Rūtups bija pasūtīts turpat, kur pārējie, taču ziņojumi liecināja, ka mieru viņš nebija metis. Vēl vairāk, Voronovskis būtu teicis – vairāki ziņojumi būtu bijuši pietiekams pamats sākt kriminālprocesu par kukuļošanas mēģinājumu vai ko tamlīdzīgu.

Tik ļoti Rūtupa kungs bija vēlējies tikt klāt maisu saturam, ka bija kļuvis pārdrošs un piedāvājis pat ļoti lielu naudu cilvēkiem, no kuriem nebija nekādas cerības gūt kādu atsaucību. Bet, protams, protekcija bija palīdzējusi – cik varēja noprast, Rūtupam bija vienkārši aizrādīts, ka šāda interese ir visai neveselīga.

Gan neizskatījās, ka brīdināšana bija palīdzējusi – vairāku gadu garumā, spriežot pēc fragmentārajām ziņām, Rūtups bija turpinājis savus neveiksmīgos mēģinājumus. Tie bija beigušies tikai salīdzinoši nesen – turklāt kā uz burvju mājienu, tā, it kā vecais kraķis būtu dabūjis kādu smagu sitienu pa pakausi un šo tēmu vienkārši izmetis no galvas.

Vēl un vēlreiz pāršķirstot mapītes, Voronovskis neko interesantu vairs neatrada. Ā, vienīgi šeit – ja tā rūpīgāk paskatījās, sanāca, ka Rūtupa interese par maisiem bija pagaisusi apmēram tajā pašā laikā, kad fiksēts „Fakts D”. Neviens no lietu skatījušajiem „analītiķiem” to nebija pamanījuši – un, ja arī bija, tad Voronovskim par to nekas nebija zināms.

Patiesībā arī par „Faktu D” viņš dzirdēja pirmoreiz – un patiesībā pat iedomāties nevarēja, ka viņa nopietnajā iestādē kāds varētu lietot šādus smieklīgus, nez no kādām lubenēm pagrābtus apzīmējumus. Bet kas tas varēja būt? Iekšējā balss viņam uzstājīgi pavēstīja, ka to noteikti nevajag jautāt ne Sarānam, ne augstajai priekšniecībai. Noteikti ne.

27. Voronovskis 

„Fakts D”... nebija ne mazākās nojausmas, kas tas tāds varētu būt. Turklāt nojausmas nebija arī par to, kā par šo mistisko „faktu” kaut ko varētu noskaidrot. Iekšējā balss Voronovskim teica, ka oficiālie kanāli darbavietā noteikti nav tie, kas būtu izmantojami – dažādu apsvērumu dēļ.

Vēl vairāk – atmosfēra darbavietā pēdējos gados bija mainījusies būtiski uz slikto pusi. Voronovskim pilnīgi pietika ar vienas rokas pirkstiem, lai uzskaitītu tos kolēģus, kam viņš varētu par kaut ko tādu cita starpā apjautāties un būt puslīdz drošs, ka jau dienu vēlāk par šo viņa interesi nezinās visi tie, kam par to neko nevajag zināt.

Brīva laika bija pietiekami – pēc elpu aizraujošajiem notikumiem Vecrīgā un tad Pierīgas mežiņā Sarāns bija kaut kur pačibējis, un nevarēja teikt, ka Ziemu tas skumdinātu. Tad nu viņš arī pie viena kolēģa iegāja uz kafiju, otru gandrīz nejauši satika pie kabineta durvīm, ar vēl diviem aizgāja pusdienās – un, kā jau varēja gaidīt, izrādījās, ka par kaut kādu „Faktu D” neviens no viņiem nekad un neko nav dzirdējis.

Labi, ja precīzi – it kā nekad un neko nav dzirdējis. Viens – tas, ar kuru kopā Voronovskis iedzēra kafiju un kurš jau pēc pāris mēnešiem taisījās izdienas pensijā, - izteicās nedaudz citādāk. „Neko neesmu dzirdējis un arī tev neiesaku. Visādas muļķības var saklausīties, kas pēc tam traucē mierīgi dzīvot,” – tādi bija precīzie vārdi.

Taču Voronovskim mierīgā dzīve šā kā tā bija beigusies jau pirms kādām dienām, tā ka šādi izteikumi attiecībā uz viņu radīja pilnīgi pretēju efektu. Kaut kas tātad bija – bet kā to noskaidrot? Turklāt bez nevajadzīgas izgaismošanās. Maniakālais Rūtups, čekas maisi, „Fakts D”, pazudusī Rūtupa interese – „ņe gusto”, godīgi sakot. Nebija, pie kā pieķerties.

Voronovskis atcerējās, ka vēl viņam ir pāris pietiekami labi paziņas Satversmes aizsardzības birojā. Ikdienā viņi mitinājās publiski neafišējamajās SAB telpās Valdemāra ielas galā, un ar abiem Voronovskim savulaik bija bijis tāds mazs kopējs biznesiņš ģimenes budžeta palielināšanai.

Nekā klaji nelikumīga tajā visā nebija, galu galā Voronovskis bija labais policists, taču priekšniecībai informācija par šādu piepelnīšanos nez vai patiktu. Tieši šī iemesla dēļ Voronovska uzticība abiem kādreizējiem kompanjoniem bija nedaudz... nu, teiksim, argumentētāka.

Arī viņi abi gan Voronovski sarūgtināja, kaut deva kārtējo vielu pārdomām. Ne par kādiem „Faktiem D” viņi neko nebija dzirdējuši – un par šādu apzīmējumu rēca pilnā balsī, sak, nez kāds vietējais Flemings tad kaut ko tādu izdomājis.

Taču sarunā atklājās, ka pēdējos gadus piecus, jā, tieši tā, piecus, kopš 2011. gada pavasara viņu kantorī par čekas maisu tēmu valda kaut kāda īpaša gaisotne. Kāda tieši? Tā īsti nepateikt, bet kopš tā laika šī tēma kantorī vienkārši neesot populāra. Ja precīzāk, to labāk vispār nepieminēt.

Nē, protams, nekādu oficiālu formulāru un rīkojumu neesot – un, ja arī būtu, viņi taču nevarētu Voronovskim atklāt šitādu traku valsts noslēpumu, hahahahahaha. Bet vienkārši jebkurā šādā iestādē bija visiem labi zināmas lietas, ko apspriest nevajag. Nu, it kā arī kādam baigi ikdienā interesētu tie maisi, hahahahahaha.

Līksmie kompanjoni sarunā gan vairāk interesējās par to, vai atkal nevarētu sanākt kāds mazs biznesiņš – nu, tāds, kā toreiz. Brīva laika esot, cik nevajag, glumais Mizītis esot vēl smieklīgāks priekšnieks nekā viņa priekšgājējs, „ķengurs” Bažociņš – ja tas vienkārši neesot varējis saprast, kas šai zemē īsti notiek, tad Mizītis acīmredzami esot to sapratis, pārbijies līdz nāvei un tā arī neesot atgājis.

Vienu prātīgu, kaut nedaudz eksotisku domu viņi gan pameta – ja nu gadījumā Voronovskim neesot bail no zombijiem, būtu jēga parunāt ar pašam savas darbavietas bijušo darbinieku Andri Trautmani. Tas varētu zināt par visvisādiem faktiem – gan Dē, gan Pē, gan pat Žo, hahahahahaha.

Zombiju pieminēšana bija diezgan precīzi. Bija cilvēki, kuru kompānijā Voronovskis jutās... nu, kā to teikt... teiksim tā – neomulīgi un bažīgi. Ne tāpēc, ka šie cilvēki būtu kaut kādā ziņā par viņu nesalīdzināmi pārāki intelektuāli, kulturāli, profesionāli vai vēl kaut kā. Nē, drīzāk sajūta bija, ka tu atrodies vienā telpā ar kaut kādu nelielu aizvēsturisku ķirzakveida plēsoņu. Jā, vai vienkārši zombiju.

Bijušais biedrs Trautmanis, tagadējais Trautmaņa kungs bija vidēja auguma, no pirmā acu uzmetiena – visnotaļ simpātisks, sakarīgs, racionāls sirms vīrs. Taču šo labo iespaidu izjauca viņa skatiens, kas nekavējoties lika atcerēties zombiju filmas, - glāžaini blāvs un stindzinošs.

Kāds cilvēks, kurš padomju laikos bija sēdējis biedram Trautmanim pretējā galda pusē un no biedra Trautmaņa viedokļa bija viņa šķiras ienaidnieks, pēcāk bija izteicies īsi un skaidri – šis ir cilvēks, kurš it kā ir dzīvs, bet ar sen mirušu dvēseli.

Viens no slavenākajiem latviešu čekistiem savulaik par saviem kolēģiem bija teicis – tie ir cilvēki, kas strādā pēc labākās sirdsapziņas... kuras viņiem nav. Tagadējam Trautmaņa kungam šis raksturojums atbilda precīzi.

Vispār jau tādai Drošības policijas nosacīti jaunajai paaudzei kā Voronovskis – ar zobiem un nagiem izkārpījušamies no dziļiem laukiem, apveltītiem ar lielu apetīti un kāri iekārtoties uz dzīvi Rīgā – uz Trautmani vajadzēja skatīties kā uz savas jomas leģendu.

Ja Latvijai būtu sava enciklopēdija un tajā būtu šķirklis „izbijis Latvijas čekists”, tad pēc tiesas un taisnības šo šķirkli vajadzētu rotāt biedra Trautmaņa īsai biogrāfijai un fotoattēlam.

Kalpojis viņš bija gods godam. Vēl astoņdesmito gadu pirmajā pusē tieši biedrs Trautmanis bija enerģiski, ar patiesu šķiru cīņas ideālu apdvestu aizrautību pratinājis toreizējos cilvēktiesību aizstāvjus. Savukārt, Padomju Savienībai jau acīmredzami sašļūkot, viņš bija pamanījies uzkalpot līdz augstiem amatiem LPSR Valsts drošības komitejas izmeklēšanas un organizētās noziedzības apkarošanas daļās.

Pēc PSRS sabrukuma izrādījās, ka eksbiedrs Trautmanis ir tikpat gatavs kalpot arī jaunajai varai – bez kādām redzamām problēmām viņš „pārcēlās” uz neatkarīgās Latvijas iekšlietu sistēmu un vēl deviņdesmito gadu beigās bija viens no tiem bijušajiem VDK štata darbiniekiem, kuri turpināja darbu Drošības policijā.

Uzkalpojies līdz pat pulkveža dienesta pakāpei, viņš vēl pabija iekšlietu ministra korupcijas apkarošanas jautājumu konsultanta postenī un tad metās privātā kapitāla skavās. Te gan ar kalpošanu tik labi nevedās, turklāt līdz ar gadiem Trautmaņa kungs kļuva aizvien savdabīgāks un savdabīgāks, - piemēram, saskāries ar tādu pašu īpatni miljonāra Peļņika personā, viņš no šī sava maizes devēja bija spiests atvadīties pat ar publisku skandālu.

Kā tieši Trautmaņa kungs savu maizīti pelnīja pašlaik, nezināja ne Voronovskis, ne viņa jautrie kompanjoni no SABa. Vienu gan viņš bija pamanījis – kaut kādā savas profesionālās dzīves posmā Trautmanis bija pamatīgi sagājis ragos ar Voronovska šobrīdējo neoficiālo priekšnieku Sarānu. Tai pašā grūti paciešamajā un nekaunīgajā Islandes portālā salīdzinoši nesen bija gari un plaši aprakstīts, kā Trautmanis pat SAB priekšniecību brīdinājis par Sarāna apšaubāmajiem sakariem.

Savulaik vai visa vietējo drošībnieku pasaulīte bija ķiķinājusi par Sarānu, kurš, demonstrējot izdomas bagātību, bija kādā pašmāju elektroniskā pasta pakalpojumu sniedzējā sev ierīkojis e-pasta adresi un nosaucies par Kseniju Ozolu, lai nopludinātu kādam savam aģentam pusslepenu informāciju piedalītos arī diezgan smieklīgās peļņas shēmās.

Nu, lūk, un Trautmaņa kungs visā nopietnībā bija rakstījis Bažociņam iesniegumu par Kseniju-Sarānu, cita starpā pieminot: "L. Jakubsona portāla "mokromat.lv." saistību ar SAB darbinieku Aigaru Sarānu apstiprina šinī mēnesī no anonīma avota pie manis nonākušās izdrukas uz 148 lapām - "Leonid Jakubson” elektroniskā pasta sarakste un safabricējums par A. Embergu kā VDK aģentu.

Ja pieļauj, ka šī sarakste, vēstules ir īstas, tad tur aprakstītie notikumi ir šokējoši, un L. Jakubsona darbībās ir virkne nozieguma sastāva pazīmes, kā arī nozieguma sastāvu pazīmes ir A. Sarāna rīcībā.

Ievērojams kaitējums var tikt nodarīts arī pašam Satversmes aizsardzības birojam un Latvijas drošībai, ja šo abu darboņu, pēc manas pārliecības, klaji noziedzīgās darbības netiek nekavējoties pārtrauktas. Turklāt nav saprotams, kas aiz tā visa stāv.

Iepazīstoties ar minētiem materiāliem (ja tie ir patiesi), manuprāt, ir secināms, ka kāds Aigars Sarāns, kas, iespējams, strādā SAB, paralēli šim valsts darbam, kuru uztur mūsu valsts nodokļu maksātāji, vēl, izmantojot savu dienesta stāvokli SAB, publiski darbojas kopīgi ar apšaubāmas reputācijas subjektu Leonīdu Jakubsonu internetsaitā "mokromat.lv", kopīgi ar L. Jakubsonu sistemātiski, daudzus gadus nodarbojas šai saitā ar tā saucamo "melno piaru”.

L. Jakubsons, izmantojot tai skaitā no A. Sarāna saņemto informāciju, ko A. Sarāns, pēc manām domām, ieguva, pārkāpjot fiziskās personas datu aizsardzības likumu un citus normatīvos aktus, nodarbojas ar izspiešanu, un šāda veida darbības L. Jakubsonam ilgus gadus ir kā veiksmīgs rūpals.

Ļoti satraucoši un Latvijas valsts drošības interesēm, manuprāt, pretēji, kā izriet no šiem materiāliem, A. Sarāns kopīgi ar L. Jakubsonu darbojas Krievijā. Piemēram, šais materiālos tāds A. Žabanovs viņu L. Jakubsonam nosauc par "mūsu draugu". Bez šaubām, Krievijas dienestiem tas viss ir zināms un zināma arī A Sarānam tuvā apkārtne ne tikai Latvijā. Un pieļauju, ka tas viss tiek veiksmīgi izmantots pret Latvijas valsti.

Ģenerāļa kungs, vai tas neizskaidro to bezrūpīgo vieglumu, ar kādu A. Sarāns un L. Jakubsons "šiverējas" vienā otrā mūsu austrumu kaimiņvalstī? Tai skaitā to, cik viegli viņi no vienas otras austrumu kaimiņvalsts organizē, realizē "uzbraucienus", melu ņirgu kampaņas pret Latvijas iedzīvotājiem, pilsoņiem un ne tikai?..."

Toreiz publicētais iesniegums bija simtprocentīgi īsts – to Voronovskis zināja droši, viņam ar šo lietu savulaik bija krietni vairāk sakara, nekā viņš būtu vēlējies. Tiesa, SAB vadība toreiz nekādi nebija reaģējusi, tā apliecinot Sarāna patieso lomu un nozīmi drošības struktūru pārstāvju neredzamajā īstajā hierarhijā.

Pats Sarāns pēc tam īsti klasiskā čangaļu stilā bija izspiedis Trautmani no ērtās vietiņas Peļņika paspārnē. Taču tas nekādā veidā nemazināja Trautmaņa kā izcili informēta cilvēka reputāciju, - jā, padoms sazināties ar viņu bija labs. Voronovskim zombiji, protams, nepatika, bet neko darīt – viņš nopūtās un izvilka no kabatas rezerves mobilo telefonu.

34. Voronovskis

Vai jūs kādreiz pie durvīm ir sagaidījis pieklājīgs un ne tikai jūsu pagaidām dzīvajā miesā vien ieinteresēts zombijs? Sarokojoties ar bijušo biedru, tagadējo kungu Andri Trautmani, Voronovskim bija tieši šāda sajūta. Taču Drošības policijas izmeklētājs nebija no jūtelīgajiem, turklāt pēdējo dienu notikumi viņa nervu sistēmas spējas uztvert dažādus kairinājumus bija kārtīgi notrulinājuši. Padomāt, liela muiža – vēl viens zombijs.

- Dzeriet, dzeriet kafiju, tur nekas nav piejaukts. Protams, ja neskaita visādu ķīmiju, ko mūsdienās piejauc visur... Man par jums stāsta interesantas lietas. – Protams, nu kāpēc lai čekists ar stāžu sarunu sāktu kaut kā citādāk. – Turklāt jūs arī interesējoties par interesantām lietām, lai gan acīmredzot neapzināties, kur lienat. Tā taču ir, vai ne?

Voronovskis varēja tikai noplātīt rokas. Ja kaut kā viņa dzīvē pēdējās dienās izteikti bija par daudz, tad noteikti – cilvēku, kas viņu uzskatīja par puišeli, kas kaut kādu stulbu iemeslu dēļ lien nezin kur un ir gatavs sastrādāt nezin kādas blēņas.

- Jūs kļūdāties, ja domājat, ka terminu „Fakts D” izdomāja kāds muļķīgas grāmatiņas salasījies amatieris. – Nē, Voronovskis nebija Trautmanim pat ieminējies par sarunas tematu, kur nu vēl padalījies savās pārdomās. Zombijs vai ne, bet onkulītis bija nopietns cilvēks. – Nē, tas bija ļoti nopietns cilvēks. Viņa aprēķins bija tieši tāds – ja nu kāds arī šo nosaukumu izdzird vai izlasa, lai vienkārši pasmejas.

- Man kaut kā smiekli pēdējā laikā nenāk. – Sarunas uzturēšanai atļāvās ieminēties Voronovskis.

- Puisīt... – Mļa, jau atkal šī puisīšošana un zēniņošana. – Puisīt, jums ir ļoti paveicies, ka jūs te tagad sēžat, tāds vienā gabalā un dzīvs, un vesels. Vai nu jūsu amatierisko darbošanos pēdējās dienās neviens nav pamanījis, vai arī to ir uzskatījuši par tik amatierisku, ka tā nav ņemta nopietni. Nu, vai arī manam „draugam” Sarāna kungam attiecībā uz jums ir kaut kādi dumji plāni. Kā visi viņa plāni, ziniet.

- Ja jau jūs tā visu zināt... – Voronovskim šķita, ka kaut kas ir jāsaka.

- Varbūt Rūtupa kungs tagad ir tur, kur visu zina. Ja vien nav pārāk aizņemts ar cepināšanos uz iesma vai vārīšanos. Vai tad ne šis kungs jūs interesē pēdējās dienās, ko? – Zombijs izrādījās aizvien informētāks un informētāks. – Es nezinu un arī uz to nepretendēju. Bet es labi atceros, kas pirms pieciem gadiem notika ar cilvēku, kurš bija par „Faktu D” uzzinājis to, bez kā viņam noteikti būtu labāk.

- Un kāpēc lai jūs man to vēlētos izstāstīt?

- Tāpēc, ka es labi zinu, kā šī saruna notiks un kāda no tās būs jēga. Nebūs jēgas. Es domāju, ka jums, puisīt, tur nevajag līst. Es ar savu dzīves pieredzi zinu, ka ģimene un hipotēka, un lietots auto beigu beigās ir daudz svarīgāki nekā vēlme kaut ko mainīt, kaut ko noskaidrot un kaut ko izdarīt. Bet jautājums ir – vai jūs vēlaties to saprast no citu pieredzes vai pats no savējās.

- Tāpēc es jums varu pastāstīt gan par cilvēku, kuram nevajadzēja neko uzzināt par „Faktu D”, gan arī par pašu „Faktu D”. Nu, tā, vispārīgos vilcienos. Detaļas jau arī es nezinu – un arī nevēlos zināt. Mierīgi varu. Ja jūs izrādīsieties dumjāks, nekā jūs raksturo, jūs ar šīm jaunajām zināšanām kaut ko mēģināsiet darīt – un tad Dacīte, visticamākais, hipotēku dabūs maksāt viena. Kamēr neatradīsies kāds, kas būs gatavs to darīt kopā ar viņu.

- Bet varbūt jūs izrādīsieties pietiekami gudrs, lai saprastu, ka ir zināšanas, kurām jāpaliek tur, kur viņas ir. Un tad jūs no visa šī nolēksiet, hipotēku maksāsiet divatā, audzināsiet bērnus, strādāsiet valsts labā, kamēr šī valsts vēl pastāv, arī pēc tam nepazudīsiet. Ticiet man, es zinu, kā tas notiek...

Trautmanis uz mirkli apklusa un dažas sekundes noskatījās Voronovskī ar savu blāvo skatienu, kas tiešām lika domāt, ka dvēseli viņš jau sen kaut kam pārdevis vai vienkārši pazaudējis. Tad turpināja.

- Jūsu amatā nepienākas būt īpaši gudram un zinošam, bet varbūt atceraties – bija tāds žurnālists Juris Aksovs. Papsihs, iedomīgs, draudzējās ar grādīgajiem, izlidoja no avīzes galvenā redaktora amata, kad bija dzērumā uzrakstījis kaut ko par to, kā apmīzušies žīdi dala Oskara balvas.

- Nomira Juris 2011. gada vasarā. Oficiāli – kaut kas ar aizkuņģa dziedzeri. Neviens īpaši neskuma un arī īpaši neinteresējās. Visi zināja, ka viņam ar to dziedzeri nav labi. Vienreiz jau gandrīz nomira, bet izķepurojās. Šoreiz nē.

- Es gribētu teikt tā, ka žurnālists Aksovs nomira tāpēc, ka bija uzzinājis to, ko tolaik neviens nepateica pat SAB direktoram Bažociņam, lai gan viņš it kā par to būtu bijis galvenais atbildīgais. Nepateica, jo zināja, ka Bažociņš sāks klaigāt, bļaustīsies. Bet to nedrīkstēja pieļaut.

- Un arī to nedrīkstēja pieļaut, ka tāds Aksovs sāk kaut ko stāstīt apkārt. Nodzēries viņš, protams, bija, nez vai viņu kaut kur nopublicētu. Bet risks pastāvēja. Un tāpēc žurnālists Juris nomira, un riska vairs nebija.

- Jūs gribat teikt, ka... – Voronovskis apklusa.

- Es, puisīt, pietiekami skaidri pasaku to, ko gribu teiktu. Žurnālists Juris bija iepriekšējais, kurš bija pietiekami daudz uzzinājis par „Faktu D”. Patiesībā jau ļoti maz, bet tur ar pašu faktu pietika. Un tagad tu, redz, gribi būt nākamais. Staigā pa pasauli, uzdod cilvēkiem jautājumus...

- Jā, tā sanāk. – Te nu Voronovskim nekas cits neatlika kā saslieties. Bet neizskatījās, ka tam ir kaut jel kāds efekts.

- Puisīt... Labi, es zinu, ka tas kaitina... Ivan Vladimirovič – tā būs labāk? Starp citu, kā Vladimira kungam klājas jaunajā darbā? Kā Zojas kundzei? – Atkal šie čekistu iecienītie jociņi – plātīties, cik viņi informēti. – Tātad, Ivan Vladimirovič, ko jūs zināt par tā saucamajiem čekas maisiem? Ja tā godīgi pret sevi un citiem?...

Te nu Voronovskim nācās atzīt, ka tāpat kā lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju viņa zināšanas tikai ļoti nosacīti var saukt par zināšanām. Jā, protams, bijusī Latvijas PSR Valsts drošības komitejas kartotēka, kas pašlaik atradās SABa seifā. Bet konkrētāk – kāda gan jēga bija šādām zināšanām, ja bija skaidrs, ka politiskā elite izdarīs visu, lai tikai tā netiktu publiskota? Ne mazākās.

Vēlīgais zombijs sarosījās un izvilka dažas acīmredzami no kādas grāmatas izkopētas lapiņas.

- Šo ir rakstījuši amatieri, bet viss ir maksimāli kompakti un pietiekami precīzi. Palasieties, Ivan Vladimirovičs, es pagaidīšu, nav nekur jāsteidzas. Jo vēlāk jūs no šejienes iznāksiet, jo vēlāk sāksiet strādāt savas nākamās muļķības...

Nācās vien lasīt.

„1991. gada notikumos Latvijas PSR Valsts drošības komiteja centās ieturēt kaut ko līdzīgu neitralitātes politikai, vismaz atklāti nenostājoties Alfrēda Rubika vadītā kompartijas reakcionārā spārna un milicijas speciālo uzdevumu vienības – OMON pusē. Vārdos vairākums čekistu Latvijas neatkarību neatbalstīja, komitejas vadība deklarēja savienības likumu prioritāti pār republikas likumiem. Taču līdz atklātai konfrontācijai lieta nenonāca.

Tomēr, pat ja VDK vadītāji būtu ilgi sēdējuši un domājuši, kā gan uz atvadām iezāģēt atdzimstošajai Latvijas Republikai, viņi diez vai būtu spējuši izprātot ko efektīgāku par to, kas iznāca čekas dokumentu pārņemšanas rezultātā. Var jau būt, ka „čekas maisu” epopeja tiešām bija kaut kur Maskavā rūpīgi izplānota, tomēr ticamāka šķiet versija, ka par to jāpateicas nejaušībai un latviešu politiķu vēlmei maisus ar VDK aģentūras kartītēm izmantot savās interesēs.

LPSR VDK arhīva materiālus uz Maskavu sāka izvest jau astoņdesmito gadu beigās. Turklāt, jūtot, ka draud ziepes, paši čekisti 1991. gada augusta dienās daļu aģentu lietu iznīcināja. Tas ir jautājums, kurā faktiski visi bijušie čekisti visus gadus kopš VDK gala ir bijuši vienisprātis: dokumentus, kas saistīti ar aģentu identitāti, vajadzēja iznīcināt, nerunājot nemaz par to publiskošanu.

Taču viss netika iznīcināts, un 1991. gada augustā, uzreiz pēc neveiksmīgā puča Latvija pārņēma VDK mītnē Rīgā, Stabu ielā esošos dokumentus, kuru vidū bija arī aģentūras kartītes. Citiem vārdiem sakot, reģistrācijas kartītes, kurās bija minēti tā sauktie stukači. Liecības par šo dokumentu pārņemšanu brīžam ir diezgan pretrunīgas, taču visas caurvij viena atziņa – tādu haosu, kāds augusta divdesmitajos datumos valdīja Stūra mājā un tās apkaimē, bieži redzēt negadās.

Jau uzreiz pēc pirmajām ziņām par pučistu sakāvi ap Stūra māju sāka pulcēties eiforijas pārņemts pūlis, bet visdažādākās nu jau pilnīgi neatkarīgās republikas iestādes un organizācijas sūtīja savus delegātus pārbaudīt, kas tad komitejā notiek. Turklāt vēl pirms parlamentāriešu pirmās vizītes Stūra mājā VDK darbību centās bloķēt bariņš revolucionāri noskaņotu patriotu, kas darīja visu, lai neļautu čekistiem iznīcināt dokumentus. Piemēram, lai atslēgtu VDK mītnei sakarus, daži vīri vienkārši pārrāvuši kabeļus.

Tomēr VDK dokumentiem Latvijas puse klāt tika vien četras dienas pēc tam, kad parlaments jau bija pieņēmis lēmumu par komitejas darbības pārtraukšanu – tātad augusta beigās (lēmumu par LPSR VDK likvidāciju Augstākā Padome pieņēma 1991. gada 24. augustā). Ātrāk to nebija iespējams izdarīt, vismaz neizraisot bruņotu konfliktu ne, jo lietu pārņemšanā bija nepieciešama Maskavas komisijas klātbūtne. Tad arī parlamenta izveidotās komisijas pārstāvji Stūra mājā atrada it kā promvešanai sapakotus čekas dokumentus, tostarp arī aģentūras kartotēku.

Pāris mēnešus vēlāk šīs parlamenta komisijas vadītājs, deputāts Vilis Seleckis parlamentam par tās dienas atradumiem Stūra mājā atskaitījās šādi: „Te atradās aģentūras kartotēkas, kā arī operatīvās meklēšanas kartotēkas un kartotēkas par represēto lietām. Komisija šīs kartotēkas pārņēma. Tas nozīmē, ka tās tika ievietotas seifā, apzīmogotas, attiecīgi aizslēgtas un nodotas valsts apsardzes dienesta apsardzībā. Minētās kartotēkas pārņemšanas brīdī netika ne izskatītas, ne arī kaut kas konkrēti ar tām darīts, lai tās sīkāk iepazītu, noskaidrotu, kas tajās ir, un tā tālāk.”

Dažādas dīvainības ar neatkarīgās Latvijas varas iestāžu pārņemtajiem VDK dokumentiem sākās jau 1991. gada beigās. Pārņemšanā iesaistīto dienestu un komisiju nekoordinētā darbība vēlāk izraisīja neskaitāmas sazvērestības teorijas un apvainojumus teju vai valsts nodevībā. Piemēram, jau drīz vien pēc VDK dokumentu pārņemšanas aizdomas par iespējamo nolaidību bija spiests atspēkot toreizējais valdības apsardzes priekšnieks (vēlāk viņš kļuva par pirmo Drošības policijas šefu) Raimonds Rožkalns, kura padotie čekas dokumentus bija apsargājuši tikmēr, kamēr tie vēl atradās Stūra mājā.

Ilgi gan viņiem to darīt neļāva, jo virkne parlamenta deputātu uzskatīja, ka labāk ar šo darbu galā tiks Augstākās Padomes apsardzes dienests, kas vēlāk pārtapa Drošības dienestā. Tādēļ tieši AP apsargiem tika uzticēts čekas arhīvu – aģentūras alfabētisko kartotēku, kas atradās divos ar VDK un AP zīmogiem aizzīmogotos maisos, un statistisko kartotēku divos aizzīmogotos diplomātkoferos – pārvest uz parlamenta ēku.

Savukārt līdz 1991. gada novembrim dokumenti vēl atradās Stūra mājā – telpās nr. 219 un 331, kas tika oficiāli aizzīmogotas un nodotas Iekšlietu ministrijas apsardzei. Tajā pašā ēkā Brīvības un Stabu ielas stūrī, uz kuru vēl vairākus mēnešus pēc Latvijas neatkarības atgūšanas bariņš VDK virsnieku gāja kā uz darbu. Arī pārvešanas process nenoritēja pārāk organizēti.

Piemēram, aktā par pārvešanu nebija norādīts transportējamo vienību skaits, kas skeptiķiem vēlāk ļāva uzdot jautājumu – vai tiešām pa ceļam nekas „nepazuda”? Aizdomas vēl jo vairāk pastiprināja baumas, ka pārvešanas laikā 27. novembrī daļa papīru izbirusi uz Stūra mājas kāpnēm. Notikumos iesaistītās personas gan pēc tam precizēja, ka izbiruši esot tikai mazāk svarīgie operatīvās meklēšanas kartotēkas materiāli.

Pēdējā čekas vadītāja Edmunda Johansona atmiņās „čekas maisu” pārņemšanas procedūra atainota diezgan nepievilcīgā gaismā. Lūk, aina no E. Johansona aprakstītās sarunas ar parlamenta deleģēto dokumentu pārņēmēju deputātu Linardu Muciņu: „Vaicāju, vai ir sagatavoti kādi akti, lēmumi? Tādu nebija! Pieprasīju sastādīt izņemšanas protokolu un tajā norādīt, ka izņemšana notikusi vardarbīgi. Protokols tika sastādīts un pievienots lielajam protokolam kā pielikums. Šis pielikums gan bija uzrakstīts pavirši, bez kartotēkas saskaitīšanas, bez nosaukumiem.

Arī kopējais kartīšu skaits netika uzrādīts. Maisus komitejā pat neaizplombēja. Prokuratūras darbinieki varēja atnākt un izņemt kartotēku, noformēt ar protokolu un pārņemt. Tā kā tas nenotika, šodien grūti pateikt, cik daudz kartīšu pazuda. No pieredzes zinu – kādam cilvēkam noteikti ir jābūt kartotēkā, bet izrādās, ka viņu tur nav. Grūti pateikt, kādā veidā, bet man ir pamatotas aizdomas, ka daudzas personas pamanījās no šiem maisiem nozust...”

Turklāt par Krievijas arhīviem gan ir arī kāda cita versija, ko izteicis Latvijas pirmais vēstnieks Krievijā Jānis Peters. Proti, viena lidmašīna ar VDK arhīva dokumentiem no Krievijas Rīgā ieradusies un bijis paredzēts arī nākamais reiss, kas gan tā arī nekad neesot noticis. „Brīnumi beidzās pēc dažiem mēnešiem. Otra lidmašīna neizlidoja, jo Latvijai pēkšņi pietrūka līdzekļu gaisa reisa apmaksai,” atcerējās J. Peters. Vai problēma bija tikai naudā, tagad var vien minēt.

Savukārt vēl skarbākiem vārdiem dokumentu pārvešanas procesu daudzus gadus vēlāk atminējās bijušais iekšlietu operatīvais darbinieks, Rīgas tiesas apgabala prokurors un VDK darbības pārtraukšanas valdības komisijas loceklis Klementijs Rancāns: „Kā Augstākajā Padomē, tā Ministru Padomē čekas lietā bija viens galvenais jautājums – kā tikt klāt pie maisiem, kā noslēpt piecus datorus, kuri bija čekas informācijas centrā un kuros bija pilns aģentu šifrēts saraksts un operatīvā darba uzskaite – unikāls materiāls, uz kuru biju sarunājis arī atšifrēšanas speciālistus.

VDK darbības pārtraukšanai un mantas un dokumentu pārņemšanai bija izveidota valdības komisija, kuras sastāvā man bija uzdevums pārņemt visu operatīvo informāciju, kartotēkas un slepeno literatūru. Aģentu uzskaites kartotēka, tā sauktie čekas maisi, bija ieslēgta kabinetā, atslēgas atradās Augstākajā Padomē. No komisijas izveidošanas brīža čekas dokumentu pārņemšanā nebija tiesīga iejaukties neviena cita amatpersona, izņemot gadījumus, ja valdība vai parlaments pieņemtu kādu normatīvo aktu rīcības korekcijai. Nekādu aktu nebija.

Pārņēmu slepeno literatūru, sekretariāta dokumentus un normatīvos aktus un vairākus uzskaites dokumentus un kartotēkas, kā arī 53 aģentu uzskaites žurnālus par laiku no 1945. līdz 1991. gadam. Žurnālos bija redzams VDK darbinieka vārds, savervētā aģenta pseidonīms, vervēšanas datums, kad izslēgts no tīkla un vai ir kartīte vai tā iznīcināta. Saglabāta bija apmēram 1/3 kartīšu.

Bez manas ziņas vai komisijas vadītāja ziņas un paraksta nedrīkstēja rīkoties arī ar čekas aģentu uzskaites kartītēm, ar informācijas centrā esošiem pieciem datoriem. Un kas notika? Apejot valdības komisiju un Augstākās Padomes komisijas vadītāju Vili Selecki, atsevišķi deputāti vakara stundā vardarbīgi iebruka VDK ēkā un sagrāba kartotēku. Šie deputāti, jādomā, paši bija interešu konfliktā ar maisu saturu. Šādu maisu sagrābšanu varēja kvalificēt kā laupīšanu.

Nelikumīgi, bez komisijas ziņas tika nozagti arī minētie pieci datori, proti, Maskavas VDK pulkveži man iesniedza pieteikumu atļaut izvest datorus uz Maskavu. Uzrakstīju rezolūciju, ka šādu piekrišanu varētu dot vienīgi tad, ja par to būtu Ministru Padomes lēmums. Iestājās klusums un pēc kāda laika ieraudzīju, ka datoru nav. Nozagti. Kā man paskaidroja VDK darbinieki, zaļo gaismu datoru izvešanai esot devis Ivars Godmanis. Manuprāt, ar to jāsaprot, ka Godmanis arī parūpējās, lai čekas aģentu vārdi un čekas operatīvā darba datorizētā uzskaite nenokļūtu Latvijas rīcībā.

Rīgā bija kāds VDK ģenerālis (uzvārdu nesaukšu), kurš uz manu pieprasījumu atdot VDK arhīvus atbildēja, ka tādas pilnvaras viņam ir un labprāt parakstītu, bet Ivars Godmanis esot parakstījis vienošanās protokolu ar Maskavu, ka šo jautājumu risinās valdību līmenī un ka esot bijusi saruna aģentu jautājumu iesaldēt uz 75 gadiem, proti, tas nozīmējot atlikt šā jautājuma risināšanu uz nenoteiktu laiku...”

Kad nu VDK dokumenti tomēr nonāca Augstākajā Padomē, sākās epopejas nākamais cēliens, ko nosacīti varētu saukt „Ko darīt?” To, ka kuram katram rakņāties pa aģentūras dokumentāciju ļaut nebūtu prāta darbs, deputāti saprata, tādēļ pirmajos mēnešos pieeja „čekas maisiem” bija ļoti ierobežota – apsargātā seifa atslēgas bija tikai vārdā nesauktiem V. Selecka komisijas deputātiem, un nepiederošas personas vismaz teorētiski papīriem klāt tikt nevarēja.

Rezultātā kā pagaidu variants 1993. gada maijā tika izvēlēta dokumentu nodošana jaunizveidotā Totalitārisma seku dokumentēšanas centra – par tā pirmo vadītāju kļuva Paulis Kļaviņš – pārziņā. Tikmēr par to, ka „čekas maisos” varētu būtu – un gan jau noteikti ir – arī ļoti pazīstamu cilvēku vārdi, runas sākās jau 1991.–1992. gadā. Vienlaikus cirkulēja vesela virkne citu baumu – gan par cilvēkiem, kuru kartiņas no maisiem izņemtas, gan par iespējamiem viltojumiem.

Tā nu „maisi” bija nonākuši dokumentēšanas centra rīcībā – bet ko tālāk? Bija skaidrs, ka dati nav ne pilnīgi, ne visaptveroši – informācija par 4–4,5 tūkstošiem cilvēku, aģentūras saraksti, bet ne aģentu personīgās un darba lietas. Jā, arī uzskaites žurnāli, bet – tavu sodību – kartītes tikai par aptuveni piekto daļu no žurnālos minētajām personām. „Žurnālā redzam veselu virkni atzīmju – „kartīte iznīcināta”. Mazāk to, kuriem kartīte ir. Bet atsevišķas nodaļas aģenti, robežapsardzības un armijas aģenti, tie, kuri pa tiešo sadarbojās ar Maskavu, ne maisos, ne reģistrācijas grāmatā nav. No aģentu sastāva izslēdza visos gadījumos, kad persona tika izvirzīta un iecelta augstos valsts vai partijas amatos, lai nesakompromitētu viņus tautas un starptautisko institūciju acīs.

Izslēdza arī, kad pateica, ka pārtrauc sadarbību, kad notiesāja par kriminālnoziegumu vai pārsūtīja kartīti uz to republiku, kur izbrauca dzīvot. Par izslēgtajiem kartītes vajadzēja iznīcināt, tomēr bieži to nedarīja ar nolūku, ka izslēgtais turpmāk var tikt atjaunots sakaros. Ja kartīte iznīcināta, bet ar laiku ar aģentu jāatjauno sakari, būtu jāprasa atļauja Maskavai izsūtīt kartīti utt., kas radīja lielas nepatikšanas un neērtības. Tādēļ mums ir tāds maisu saturs, nevis tas tāds tika atstāts provokatīvos nolūkos. Varbūt ir arī vēl kādi mērķi, bet par to lai runā VDK bijušie vadītāji,” – tā „maisu” satura īpatnības vēlāk skaidroja K. Rancāns.

To, ka žurnālos ir krietni vien vairāk vārdu nekā kartīšu, atzina P. Kļaviņš, savukārt presei izdarot secinājumu, ka „tātad viena daļa jau iepriekš bija pazudusi, pirms nonāca Totalitārisma seku dokumentēšanas centra rīcībā. [..] Mēs spriežam par šiem čekas maisiem tā, it kā no smagās mašīnas kravas kastes nejauši būtu nobiruši daži koferīši. Mīļie draugi, tur nekas nav atstāts nejauši! Ja VDK zināja, ko līdzi uz Maskavu paņemt, tikpat labi viņi zināja, kas ir jāatstāj un kam tas noderēs...”

Nekādu skaidru instrukciju un likumu, kas noteiktu, ko ar visu šo saimniecību darīt, pirmsākumos nebija. 1993. gada 5. jūlijā Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs gan paziņoja, ka „čekas maisos” esot piecu jaunās Saeimas deputātu vārdi, taču tas notika, tā sacīt, pilnīgi pašdarbnieciski. Savukārt 2000. gadā Saeimai tika sniegta informācija, ka kopumā no simt trīsdesmit četriem Augstākās Padomes deputātiem, kas savulaik nobalsoja par Latvijas neatkarību, ar VDK varētu būt sadarbojušies veseli divdesmit trīs.

Jau 1991. gada rudenī pavīdēja, piemēram, priekšlikumi, ka varbūt vajadzētu visas šīs kartotēkas publicēt bez jebkādas atlases. Pilnīgi pretējs bija ierosinājums visu kartotēku vienkārši iznīcināt, lai neizraisītu vispārējas raganu medības, vēl cits priekšlikums paredzēja VDK aģentūras sarakstus iesaldēt uz 30 vai 40 gadiem. „Tikai pēc tam būtu jāiepazīstas ar šiem dokumentiem, kuri acīmredzot ir kaut kas līdzīgs Latvijas netīrībai, pūžņiem vai kā tamlīdzīgi tos varētu nosaukt, šobrīd tos vispār neaiztiekot,” šo ierosinājumu komentēja V. Seleckis.

Konkrētu lēmumu par dokumentu izmantošanu Augstākā Padome tā arī nepieņēma, bet dokumenti beigu beigās 1993. gada maijā nonāca Totalitārisma seku dokumentēšanas centra rokās. Taču ar glabātāju izvēli nekas nebija atrisināts – nākamajā desmitgadē grūti atrast gadu, kad politiskajās aprindās nebūtu apspriests jautājums, ko ar čekas kartotēku īsti iesākt. Piemēram, 1996. gada sākumā Demokrātiskās partijas „Saimnieks” Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Ivars Ķezbers paziņoja, ka frakcija atbalstot visu čekas maisu publicēšanu. 1996. gada februārī to oficiāli ierosināja Joahima Zīgerista frakcija „Latvijai”, taču ierosinājums tika noraidīts; jau pirms tam bija noraidīts LNNK un Zaļās partijas līdzīgs – tikai ar dažiem ierobežojumiem – priekšlikums.

Sazvērestības teoriju cienītāji šajā saistībā jau sāka saskatīt jaunas likumsakarības – piemēram, jau pieminētā Ilga Kreituse presē nāca klajā ar atklāsmi, ka „vienmēr, kad dienas gaismā izvelk čekas maisus, drīz krīt valdība”. Tomēr beigu beigās 2004. gadā pienāca brīdis, kad Saeima mistiskā kārtā spēja vienoties un izlēma čekas maisus „atvērt”, t.i. pilnībā publiskot to saturu – nelīdzēja pat savu sadarbību labprātīgi atzinušā Georga Andrejeva paziņojums, ka faktiski tā esot „letiņu rīdīšana citam pret citu”. Taču vairākkārt stingri iejaucās Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, kuras argumenti bija – maisu saturu publiskot nedrīkst, jo Latvijā esošie dokumenti ir nepietiekami, no Krievijas atgūt VDK arhīvus kaut cik nopietnu cerību nav, turklāt maisos ir arī to cilvēku vārdi, kas ar VDK sadarbojušies organizētās noziedzības, korupcijas un citu smagu noziegumu apkarošanā.

Tiesa, jau pieminētais K. Rancāns gan norādīja – „nav taisnība tiem, kuri saka, ka varētu noteikt aģenta darbības būtību tad, ja mūsu rīcībā būtu aģenta personīgā lieta un darba lieta – ziņojumu kopums. Mēs uzzinātu daudz vairāk, bet tomēr pārāk maz, lai pateiktu, ka aģents bija „sliktais” vai „labais”. Nav iespējams noteikt, kad aģents sniedza patiesu informāciju, kad dezinformāciju, kad iestājās par sava darbabiedra, paziņas noniecināšanu, iznīcināšanu, nomelnošanu, jo ne vienmēr varēja vai vajadzēja informāciju pārbaudīt”. Viņaprāt, „sadarbības fakts juridiski ir apstiprināms jau ar to, ka ir kartīte un ieraksts uzskaites žurnālā. Bija labais vai sliktais, tas lai paliek uz katra sirdsapziņas”. Taču politisko lēmumu pieņemšanā šādi argumenti netika ņemti vērā – un skaidrs punkts čekas maisu lietā tā arī netika pielikts...”

- Paldies, bija pamācoši. Bet kas no tā visa? – Voronovskis pacēla skatu uz Trautmani, kurš visu šo laiku izlikās maksimāli aizņemts ar zivtiņu apkopšanu akvārijā.

37. Voronovskis

- Nu, ko, Voronovska kungs, iepazināties? Izlasījāt? Tagad esat izglītots un kompetents? Tas priecē. – Atkal šis blāvais zombija skatiens.

- Jā, paldies, Trautmaņa kungs, ļoti izglītojoši. Es vienīgi nesaprotu...

- Jūs? Nesaprotat? Drošības policijas virsnieks? Tiešām būšu jūs pārvērtējis? It kā jūs raksturoja tīri labi – jaunā paaudze, perspektīvas, izglītība, enerģija, kas tur vēl... Nu, nodemonstrējiet, Ivan Vladimirovič...

Godīgi sakot, Voronovskis vienkārši nesaprata, ko šis ērms no viņa grib un ko cer izspiest. Laikam jau tiešām, kā to uzskatāmi bija nodemonstrējis cits, daudz pazīstamāks eksčekists Juris Mavickis, pat vislietišķākās čekista smadzenes uz vecumu saiet sviestā un demence nesaudzē nevienu...

- Par demenci domājam, ja, puisīt? – Izrādījās, ka zombiji māk arī lasīt domas. – Nu, domāt varat, protams, protams. Bet labāk domājamo orgānu izmantojiet citam nolūkam. Tādu Šerloku Holmsu zināt?

- Un?...

- Zināt, ko viņš teica par versijām?

- Trautmaņa kungs, atvainojiet, bet es tomēr atnācu parunāt par konkrētām tēmām, nevis uz literatūras eksāmenu. – Jocīgā veča uzvedība tomēr sāka krist uz nerviem. Bet šis nelikās traucēties.

- Skaidrs, nezināt. Redziet, viņš teica tā – sarindojiet visas versijas, tad atmetiet visas tās, kas vienkārši nav iespējamas, un tā, kas paliks pāri, arī būs īstā, lai cik neticama nešķistu.

Kaut ko tādu Voronovskis tagad atcerējās gan, nemaz jau nebija ar viņu tik slikti „speciālās literatūras” jomā. Bet, uz kurieni velk Trautmanis, viņam joprojām nebija ne mazākās nojēgas.

- Nu, tātad par tiem maisiem. Jūs tagad šai jautājumā esat izglītots, kompetents – nu, vismaz vidusmēra politiķa, deputāta līmenī. Jūs tātad zināt, ka maisi sākumā bija Totalitārisma seku dokumentēšanas centram, pēc tam ar visu centru pārgāja SABa pārziņā – un tur arī stāv līdz šai baltai dienai, tiek rūpīgi apsargāti un tā tālāk. Ja?

- Jā, tieši tā.

- Tāpat jūs arī zināt, ka vairākas reizes Saeima balsoja par maisu atvēršanu, viena konkrēta prezidente kategoriski iebilda... Jums, protams, nav jautājumu, kāpēc tieši viņa iebilda, vai ne?

- Nē, Trautmaņa kungs, par to gan ne. – Par šo tēmu Voronovskim jautājumu tiešām nebija. Vīģe-Treiberga ar čeku bija tā vai citādi sadarbojusies jau kopš septiņdesmitajiem gadiem, protams, ka viņas vai vīra vārds bija vienā vai otrā kartotēkā. Arī pēc kļūšanas par prezidenti viņai patika sev pietuvināt te vienu, te otru skaidri zināmu VDK darboni – tā ka nē, jautājumu par šo tēmu tiešām nebija. Ja nu viens vienīgais – kā viņai bija izdevies panākt, ka Kremlis šo viņas sadarbības lietu sev izdevīgā brīdī nenopludina. Ja nu vienīgi tāpēc, ka kaimiņos politikā un specdienestos valdīja tāds pats bardaks kā šeit...

- Labi, Voronovska kungs, labi, tātad pilnīgi neglābjams jūs tomēr neesat... Tad jau noteikti arī pamanījāt, ka vienā brīdī visas runas par maisu atvēršanu noklusa. Nu, vismaz politiskajā līmenī. Ko tur visādi margināļi ņēmās – nu, kas tādus klausās. Bet politiskajā līmenī tēma pazuda.

Voronovskis ne īpaši pārliecinoši pamāja ar galvu.

- Vēl vairāk, tā vietā tika radītas paralēlās tēmas – kā vajadzētu pētīt čekas un okupācijas mantojumu kā tādu, kā jāizveido komisijas-šmomisijas. Tad ilgi un gari ņēmās ar komisijas sastāvu, tad meklēja komisijai naudu, tad to pazaudēja, tad atkal meklēja, tad bija problēmas ar pakļautību. Ko jums tas liek secināt?

Tā nu gan bija ābečnieku situācija, nodomāja Voronovskis.

- Uzmanības novēršana, fokusēšana uz citu tēmu, pārliecības nostabilizēšana par tās svarīgumu, iepriekšējās tēmas mazsvarīguma nostiprināšana. – Faktiski kā no mācību grāmatas.

- Jā, taisnība, tieši kā no mācību grāmatas, Ivan Vladimirovič. Tik truli un tieši, ka nevienam saprotošam cilvēkam no malas nevarēja rasties šaubas – normāla specdienestu operācija. Protams, piesaistot papildspēkus. – Nu izrādījās, ka zombiji spēj arī smīkņāt. – Un tagad jautājums – kāpēc gan tērēt resursus šādam pasākumam? Kāda jēga? Kurš palūdza? Kurš uzdeva? Un ar kādu mērķi?

Par to gan Voronovskis nekad nebija aizdomājies, lai gan visu jezgu ap „maisu pētnieku” komisiju bija pamanījis un izdarījis līdzīgus secinājumus.

- Protams, neesat aizdomājies, Ivan Vladimirovič, un neviens cits arī nav. Kāpēc lai šeit kāds noņemtos ar tik eksotisku, nepieprasītu nodarbi. Nu, tad salieciet tagad visas iespējamās versijas – gluži kā sers Šerloks. Vai viņš vispār bija sers?... Nu, nav svarīgi.

Par versiju izstrādi Voronovskim pat algu maksāja, šajā jomā viņš sevi uzskatīja par profesionāli un vispār labu analītiķi. Kāpēc gan to nepierādīt arī zombijam?

- Jāskatās, kam tas bija vajadzīgi un izdevīgi. Prezidente, protams, pirmām kārtām. Tad tie, kas varētu būt maisos un ir politikā. Ne obligāti vēlētos amatos. Tad tie, kas „kustina” tos, kas ir maisos. Ļoti daudz patiesībā sanāk.

- Tā jūsu lielā nelaime ir tā, ka jums pietrūkst uzmanības pret detaļām un vēsturiskas perspektīvas. Ek, jaunieši... – Trautmanis izskatījās patiešām sarūgtināts. –Pirmām kārtām – nu, kāda Vīģe? Vīģe bija prom jau 2007. gadā, bet vietā nāca Valdiņš no zoodārza.

- Nu, labi, Trautmaņa kungs, bet vai tad jūs nezināt, ka Katlera kungs...

- Nezinu ko, puisīt? Ka Valdiņš tā sapinās ar savu privātbiznesiņu un saviem implantiem, ka viņu pie oliņām paņēma līdz ar prezidentūras sākumu un aiz tām arī stingri vadīja, kur un kā vien vajadzīgs? Ļiļkai vēl aktīvi palīdzot? Paraustīja te labo, te kreiso? Kurš tad to nezina? Visi zina. Valdiņš bija marionete, ne patstāvīgs spēlētājs. Bet tur vajadzēja būt ļoti patstāvīgam spēlētājam, ar resursiem un motivāciju, lai mēģinātu tik pamatīgi noslīcināt maisu tēmu. Nu, nu, nu?

- Par maz informācijas, Trautmaņa kungs. – Un tā nu bija svēta patiesība.

- Labi, vēl viens fakts. SABa direktors Mizītis, kurš, kā mēs visi labi zinām, ir gļēva niecība. Iedomājieties, Voronovska kungs, ka šī niecība, šis kankariņš, kas kādreiz ik nedēļu skrēja atskaitīties uz amerikāņu vēstniecību, pēkšņi izslej krūti un publiski sāk klāstīt visādas drosmīgas lietas? Politiskas lietas, Voronovska kungs. Ka maisus atvērt nedrīkstot, ka tas esot slikti tāpēc, tāpēc un vēl arī tāpēc. Jūs tā varat noticēt, ka šis dzīves samīcītais kankariņš to dara pats pēc savas gribas? Ka šāda gļēva, pelēcīga radība pēkšņi lien uz barikādēm un kaut ko kliedz? Tādi kā Mizīškungs šādi rīkojas tikai vienā gadījumā – ja viņu mazās, sačokurojušās oliņas ir iespiestas lielās, lielās skrūvspīlēs un ir kāds vai kādi, kas šīs skrūvspīles pamazām savelk.

- Nē, protams. Bet, piedodiet, vienalga nesaprotu, kādā tas sakarā. Nu, labi, Mizīša kungam pašam aste maisā. Vai arī kādam viņa radiniekam. Nu un? – Viss pēdējās dienās notikušais jau tā Voronovskim nebija nācis viegli. Tagad vēl šis te vecais onānists izņirgājās. Nē, pietiek!

- Ehhhh... – Jau atkal zombijs izskatījās vecs, saguris un gandrīz dzīvs. – Labi, Voronovska kungs. Pavisam īsi un vienkārši – nav vairs Mizīša kungam nekādu čekas maisu. Nekādu kartotēku, nekādu maisu, nekā – vienkārši vairs nav. Nav nekā, ko parādīt universitātes un kādiem tur vēl pētniekiem, ne arī publiskot, ja nu kādreiz tik tālu nonāktu. Tikko notiktu kaut kas tāds, kas liktu Mizīša kungam kādam šos maisus parādīt, iestātos pilnīga polārlapsa. Jā, jā, pesec, pesec, pilnīgs pesec.

- Kā – nav? – To Voronovskis kaut kā nespēja uztvert un apjēgt.

- Tā – nav. Nav un viss. – Zombijs smaidīja. Tas nebija patīkams skats. – Fakts „dē”. Zināt, ko nozīmē „dē”? To, ka viss ir „dē”? Tiem, kas to tā nosauca, ar humora izjūtu viss bija kārtībā. Nav. Jau gadus piecus nav - es tev, puisīt, pat precīzu datumu varu pateikt. Un tos cilvēkus, kuri bija atbildīgi par apsardzi, varu nosaukt. Es tikai vienu nevaru nosaukt, jo nezinu – tos, kas šo lietu izdarīja. Ļoti pārdroši zēni. Ļoti profesionāli zēni. Un arī ļoti pacietīgi zēni – jau vairāk nekā pieci gadi apkārt, bet ne čiku, ne grabu. Kaut ko viņi gaida – bet ko.

- Paga, paga, Trautmaņa kungs. – Voronovskim joprojām, tā sacīt, nedaleca. – Jūs gribat teikt, ka kartotēkas ir nolaupītas? Nozagtas? Jau vairākus gadus? Un tas viss ir slepeni? Un tas arī ir „Fakts D”?

- Jā, mīļais, jā. Tieši to es arī gribu teikt. Bija maisi, un nav maisu. Nu, tas ir – kaut kur jau ir, bet ne tur, kur vajadzētu būt. Un, ja Latvijas valstij patiešām ir kaut kādi īsti valsts noslēpumi, tad šis ir tāds.

Bija acīmredzams, ka Trautmanis nejoko – ar tādām lietām šajās aprindās nejokoja, lai cik grūti arī tam bija noticēt. Taču, ja tā padomā, līdz ar šo faktu dažādas dīvainības valsts sabiedriski politiskajā dzīvē un jo īpaši kaut kādas lietas Voronovska aprindu ikdienā sarindojās loģiskā, racionālā ainā. Bet... nē, tam vienalga bija grūti noticēt.

- Tā nevar būt, jo tā nevar būt, ja, Ivan Vladmirovič? – Zombijs jau atkal demonstrēja savas domu lasīšanas spējas. – Var būt. Pat ļoti var būt. Tas vis nav kaut kāds muļķīgs NATO noslēpums. Par šo visi nedaudzie cilvēki, kas ir lietas kursā, labi saprot – ja tas kaut kur aizies tālāk, polārlapsa būs pilnīga.

Voronovskim nebija, ko teikt.

- Iedomājies, puisīt, kas būs, ja tas nāktu gaismā? Kas tik viss nenojobņītos. Jau ar pašu faktu, ka maisi ir pazuduši, pietiktu... Un, ja vēl kāds šo maisu saturu publiskotu. Kaut vai kartotēku, kaut vai sāktu pa desmit uzvārdiem dienā. Jau pēc nedēļas šai valstī nojobņītos pilnīgi viss. Tādā ziņā tai vecajai aģentei Vīģei bija pilnīga taisnība un Mizītim tāpat – drauds stabilitātei.

- Tāpat kā abu žīdiņu bankā iegrūda divus miljardus nodokļu maksātāju naudas, jo tā esot sistēmiska banka, arī maisi ir sistēmiski maisi. Valsts, protams, paliktu, bet pēc tam būtu pilnīgi citāda, tas nu bez variantiem. Bet to, protams, nevienam nevajag. Tāpēc arī alkoholiķis Aksovs tik fiksi nomira no sava nez kāda dziedzera. Tāpēc ir cilvēki, kas joprojām ir tik nervozi par šo tēmu – jo neviens jau nezina, kur tie maisi ir.

Patiesībā labākais variants, uz ko visi arī klusībā cer, ir – ka tie ir kaut kādi efesbešņiki vai grušņiki, kas to visu ir pievākuši. Ar tiem vismaz viss ir skaidrs – tur ir ģeopolitika un cits līmenis, no tiem arī būtu vienkāršāk. Bet kaut kādi pašdarbnieki...

Un vēl aizvien Voronovskim nebija, ko teikt. Pamazām nāca atskārsme – jā, tieši tā arī ir. Un tad vēl arī otra – un ko viņam tagad darīt? Vai viņam to visu tiešām vajadzēja? Bailes lēnām cēlās uz augšu, kaut kur no kuņģa dziļumiem un jau tuvojās kaklam.

- Jā, puisīt, tas tagad ir lielais jautājums - vai tev vajag?... – zombijs izskatījās gluži tēvišķi norūpējies...

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Totālā kontrole

FotoDaudz ir dzirdēts par sazvērestībām, un ir pat tāds ironisks apzīmējums – sazvērestību teorijas. Vai tiešām jūs domājat, ka sazvērestības nekad nav notikušas? Teiksiet - ir, bet tas bija sen un vairs nav taisnība.
Lasīt visu...

21

Patīkamas vilšanās veltās cerībās

FotoPēc eksaltētu jūsmu tirādēm biju mazliet apmulsis: varbūt valsts prezidenta Egila Levita kvalifikācijas grorificētājiem sava taisnība, kritizētājiem sava? Varbūt pārspīlējumi abās pusēs? Tāpēc šonedēļ “Rīta panorāmā” gaidīju patīkamu vilšanos savos uzskatos. Nesagaidīju. 
Lasīt visu...

21

Cilvēciskuma līkloči. 2. Cilvēka kritēriji

FotoMūsu laikmeta intriģējoša pazīme ir grandiozās antropoloģiskās pārmaiņas. Veidojas jauns antropoloģiskais tips. Tā nosaukums ir “postcilvēks”. Postcilvēku uzskata par antipodu cilvēkam. Nosaukums “postcilvēks” nav patīkams. Taču tam jau labu laiku ir starptautiskā autoritāte – daudzu zemju intelektuāļu acīs iemantota patiesības, pareizības un taisnības garanta reputācija.
Lasīt visu...