Iesaki rakstu:

Tuvojas brÄ«dis, kad vietÄ“jās pārvaldes struktÅ«ras svinÄ«gi atzÄ«mÄ“s 25 gadus kopš LPSR Augstākā padome 4. maijā pieņēma Latvijas NeatkarÄ«bas deklarāciju. Mazāk zināms, ka daudz pieticÄ«gāk 25 gadu jubileju nolÄ“muši atcerÄ“ties arÄ« tie cilvÄ“ki, kas par nozÄ«mÄ«gu uzskata LR Pilsoņu kongresa pirmās sesijas sasaukšanu 1990. gada 29. un 30. aprÄ«lÄ«. Tātad kādu laiku Latvijā, kas vÄ“l formāli bija PSRS republika (par PSRS faktiskās likvidācijas datumu uzskatāms 1991. gada 8. decembris, kad tika parakstÄ«ts t.s. Belovežas gāršas lÄ«gums), uz likumÄ«gas pārstāvniecÄ«bas lomu Latvijā pretendÄ“ja divi ievÄ“lÄ“ti parlamenti.

Ja LPSR AP pÄ“c padomju likumiem ievÄ“lÄ“ja visi Latvijas teritorijā pastāvÄ«gi dzÄ«vojošie PSRS pilsoņi un pat Latvijā izvietoto PSRS karaspÄ“ka daļu karavÄ«ri, tad LR Pilsoņu kongresu ievÄ“lÄ“ja tikai LR pilsoņu komiteju reÄ£istrÄ“tie Latvijas pilsoņi (un to pÄ“cteči), kā arÄ« reÄ£istrÄ“tie pilsoņu kandidāti (kuri brÄ«vprātÄ«gi izteica vÄ“lmi kļūt par Latvijas pilsoņiem un šo vÄ“lmi reÄ£istrÄ“ja pilsoņu komitejās), kas ievÄ“lÄ“ja savus pārstāvjus ar konsultatÄ«vām tiesÄ«bām.

Ja AP vÄ“lÄ“šanas organizÄ“ja pastāvošÄs padomju varas struktÅ«ras un pÄ“c padomju likumiem, tad Pilsoņu kongresa ievÄ“lÄ“šana un sasaukšana bija iedzÄ«votāju pašorganizÄ“šanās rezultāts. LÄ«dzÄ«ga situācija izveidojās arÄ« Igaunijā (ja gribam bÅ«t precÄ«zi, tad LR Pilsoņu kongresa sasaukšanas iniciatori ņēma piemÄ“ru no Igaunijas).

Tiesiskā pēctecība un reālpolitika

Pilsoņu kongresa sasaukšanas iniciatori pretendÄ“ja uz Latvijas Republikas atjaunošanu, balstoties uz tiesisko pÄ“ctecÄ«bu. Kongress sevi deklarÄ“ja par "1918. gadā pasludinātās, 1920. gadā Krievijas un 1922. gadā Tautu SavienÄ«bas Padomes atzÄ«tas valsts, agrākās Tautu SavienÄ«bas locekles – Latvijas Republikas – tiesisko pārstāvÄ«bu", lai "atjaunotu Latvijas Republikas likumÄ«go valsts varu, Satversmes darbÄ«bu, un Latvijas Republikas attiecÄ«bas ar PSRS veidotu uz 1920. gada Miera lÄ«guma pamata". To pašu mÄ“rÄ·i – atjaunot 1918. gada 18. novembrÄ« proklamÄ“to Latvijas Republiku – izvÄ“lÄ“jās arÄ« LPSR Augstākās Padomes vÄ“lÄ“šanās uzvarÄ“jusÄ« LTF frakcija, kas 4. maija deklarācijā tāpat balstÄ«jās uz 1922. gada Latvijas Satversmi.

VÄ“sturÄ“ nav zināmi piemÄ“ri, kad abstrakti, juridiski korekti apsvÄ“rumi ņemtu virsroku pār reālpolitiku, ja vien šos juridiski korekto apsvÄ“rumu paudÄ“ji nebalstās uz reālu, dominÄ“jošu varu, uz reālām struktÅ«rām un resursiem, tai skaitā spÄ“ka struktÅ«rām, kā arÄ« ārÄ“ju atzÄ«šanu. Reālajā politikā uzvar tas, kurš balstās uz lielāku spÄ“ku. Jebkuras valstiskas nozÄ«mes pārmaiņas veic reālpolitiÄ·i, kuri no vecās likumÄ«bas viedokļa ir nelikumÄ«gi, ja vien viņi spÄ“j savā pusÄ“ mobilizÄ“t dominÄ“jošu spÄ“ku. Tikai pÄ“c tam, kad nelikumÄ«gie reālpolitiÄ·i ir ieguvuši reālo varu, tiek pieaicināti juristi, kas jauno stāvokli noformÄ“ jaunas likumÄ«bas rāmjos.

Visas vÄ“sturiskās pārmaiņas notikušas nelikumÄ«gi un tiesiski nekorekti. Krievijas Republikas Kerenska pagaidu valdÄ«ba nelikumÄ«gi gāza Krievijas cara varu, Ä»eņina boļševiki nelikumÄ«gi gāza Kerenska pagaidu valdÄ«bu, Veimāras Republikas dibinātāji nelikumÄ«gi gāza Vācijas Ä·eizara varu, Mao Dzeduns nelikumÄ«gi gāza Ķīnas Republikas varu, Fidels Kastro nelikumÄ«gi gāza Batistas režīmu Kubā, Belovežas gāršas sazvÄ“rnieki nelikumÄ«gi likvidÄ“ja PSRS, un, protams, arÄ« 1918. gada 18. novembra proklamÄ“tāji savulaik rÄ«kojās pavisam nelikumÄ«gi.

“LikumÄ«gi” viņi kļuva vien pÄ“c tam, kad viņus atzina un atbalstÄ«ja I Pasaules karā uzvarÄ“jušÄs Antantes valstis: Lielbritānija, Francija un ASV. Un 1918. gadā proklamÄ“to Latvijas Republiku likvidÄ“ja nevis Staļins 1940. gadā, kā pie mums pieņemts uzskatÄ«t, bet Kārļa Ulmaņa pučisti 1934. gada 15. maijā. ArÄ« šis akts bija tikpat nelikumÄ«gs kā LPSR pasludināšana 1940. gadā, bet likumÄ«bas auru tam piešÄ·Ä«ra tikai reāls spÄ“ku samÄ“rs Latvijas iekšienÄ“ un starptautiska atzÄ«šana no tā laika lielvalstu puses.

VÄ“l varam konstatÄ“t, ka likumÄ«bas izpratne XX gadsimtā mainās atkarÄ«bā no Ä£eopolitiskā lÄ«dzsvara maiņas pasaulÄ“. Kad Ziemeļatlantiskās valstis (Lielbritānija, Francija, ASV) un Krievija pasaules karā ņēma virsroku pār Vācijas, Austroungārijas un Itālijas kontinentālo TrejsavienÄ«bu un šai procesā sabruka arÄ« Krievijas impÄ“rija, Eiropā uz sabrukušo impÄ“riju drupām radās vesela rinda jaunu valstu, no kurām lielākā daļa nekad agrāk nebija pastāvÄ“jušas. Šo pārmaiņu rezultātu sauca par Versaļas sistÄ“mu, kurā dominÄ“jošÄ loma bija Lielbritānijai.

Kad Otrajā pasaules karā uzvarÄ“tāju vidÅ« bija PSRS, Versaļas sistÄ“ma sabruka, un vairākas no jaunajām valstÄ«m pazuda. Eiropa tika sadalÄ«ta ietekmes zonās starp jauno lielvalsti ASV un PSRS. Šo pārmaiņu rezultātu sauca par Jaltas sistÄ“mu. Kad 1991. gadā negaidÄ«ti sabruka PSRS, Jaltas sistÄ“ma beidza pastāvÄ“t, daļēji tika atjaunota Versaļas sistÄ“ma, tikai Versaļas sistÄ“mā dominÄ“jošo Lielbritāniju nomainÄ«ja ASV. Eiropas SavienÄ«ba bija un paliek ASV diktÄ“ts veidojums, kas formÄ“jās jau Jaltas sistÄ“mas ietvaros, bet galÄ«gi konstitucionÄ“jās un paplašinājās lÄ«dz ar Jaltas sistÄ“mas galu.

Jauno sistÄ“mu pieņemts saukt par globalizāciju, taču katrs vÄ“rÄ«gs un vÄ“sturÄ“ izglÄ«tots cilvÄ“ks aiz “globalizācijas” saskata vienÄ«gās superlielvalsts - ASV globālo impÄ“riju. Pirmo reizi apzinātajā pasaules vÄ“sturÄ“ viena valsts pretendÄ“ uz varu pār visu pasauli; starptautiskie politologi šo stāvokli mÄ“dz apzÄ«mÄ“t arÄ« kā ASV globālo hegemoniju.

Ja 1990. gados ar ASV globālo hegemoniju saistÄ«jās daudzas ilÅ«zijas un pasaule visumā to pieņēma kā jauno realitāti, tad jau XXI gadsimtā sākās ASV globālās sistÄ“mas krÄ«ze un strauja ASV ietekmes sarukšana – sāka veidoties jauni reālas varas centri pasaulÄ“, un šie centri ir ārpus Ziemeļatlantiskās “zelta miljarda” zonas. Vienlaikus esošÄs sistÄ“mas ietvaros nobriedušas neatrisināmas pretrunas starp ES dalÄ«bvalstÄ«m, un vÄ“rojama nepārprotama ASV vÄ“lme savas dominÄ“šanas periodu pagarināt uz stagnÄ“jošo ES satelÄ«tvalstu rÄ“Ä·ina (tiek gatavots ASV un ES brÄ«vās tirdzniecÄ«bas un investÄ«ciju lÄ«gums, kas ES sabrukumu var bÅ«tiski paātrināt). Otrkārt, ASV dara visu, lai pārtrauktu ES dalÄ«bvalstu sadarbÄ«bu ar Krieviju un uzturÄ“tu militāras konfrontācijas spriedzi starp NATO un Krieviju. Tātad atkal esam jaunu globālu pārmaiņu priekšÄ, kuras noris tieši pašlaik un mÅ«su acu priekšÄ.

Tad kāpÄ“c tā laika neformālās nacionālās organizācijas (LNNK, Helsinki-86, VAK, Neformālā Tautas fronte un pat atsevišÄ·as LTF nodaļas) nolÄ“ma izvÄ“lÄ“ties tÄ«ru tiesiskās pÄ“ctecÄ«bas ceļu?

Ko vēlējās Pilsoņu kongresa organizatori?

Pirmkārt, tās paļāvās uz rietumvalstu vārdos pausto (bet praksÄ“ neievÄ“roto) Latvijas iekļaušanas PSRS neatzÄ«šanas politiku, tātad paļāvās uz Rietumu atbalstu un aizbildniecÄ«bu. Otrkārt, nacionālo, neformālo organizāciju vadÄ«ba neuzticÄ“jās t.s. gaišajiem komunistiem, kuri faktiski bija izveidojuši un vadÄ«ja LTF. Atgādināšu, ka LTF tika radÄ«ta kā organizācija PSRS prezidenta Gorbačova “pārbÅ«ves” politikas  atbalstam, un tikai neilgi pirms vÄ“lÄ“šanām izvÄ“lÄ“jās mainÄ«t savu mÄ“rÄ·i, pasludinot kursu uz pilnÄ«gu Latvijas neatkarÄ«bu.

Neformāļi veltÄ«ja daudz pūļu, lai Rietumu aizbildņu, tai skaitā latviešu trimdas pārstāvju acÄ«s diskreditÄ“tu LTF, apgalvojot, ka to veidojuši tie paši komunisti, kuri tikai taktisku apsvÄ“rumu dēļ pārkrāsojušies (pārmetuši kažoku) un arvien darbojas visvarenās “čekas” vadÄ«bā (kautrÄ«gi noklusÄ“jot, ka arÄ« pašu neformāļu rindās netrÅ«kst svaigu komunistu un čekistu).

Tātad starp neformāļu lÄ«deriem un LTF gaišajiem komunistiem sākās cīņa par Rietumu atbalstu un labvÄ“lÄ«bu. Jau tad šie “cÄ«nÄ«tāji” nedomāja par Latviju, bet tikai par uzticamu vasaļu lomu ASV “Jaunajā pasaules kārtÄ«bā”. Tā kā tajā laikā Rietumu dienesti neprognozÄ“ja ātru PSRS sabrukumu, tikai cerÄ“ja visu PSRS pakāpeniski integrÄ“t Rietumu sistÄ“mā, un paši labprāt sadarbojās ar PSRS čeku, viņi pret šiem censoņiem izturÄ“jās ar tÄ“višÄ·u laipnÄ«bu un iecietÄ«bu. LTF un neformāļu lÄ«deri tika aicināti uz Vašingtonu, viņiem tika izkārtotas tikšanās ar ASV Kongresa locekļiem un latviešu trimdas organizāciju pārstāvjiem, doti nenoteikti solÄ«jumi un atvÄ“lÄ“tas zināmas dolāru summas tehniskām un organizatoriskām vajadzÄ«bām.

Latviešu trimdas aprindas, protams, apsveica Gorbačova reformas un sapņoja par savu bijušo Ä«pašumu atgÅ«šanu Latvijā, un šajā jautājumā radikālie neformāļi sākotnÄ“ji viņiem šÄ·ita atsaucÄ«gāki nekā “gaišie komunisti”. Tas varbÅ«t bija vÄ“l viens spÄ“cÄ«gs impulss Pilsoņu kongresa organizÄ“tājiem, jo tieši Pilsoņu kongresā veidojās spÄ“cÄ«gākais bijušo Ä«pašnieku lobijs – Antas Bergmanes vadÄ«tā “LikumÄ«go Ä«pašnieku apvienÄ«ba”. Viņiem bija nospļauties par Latviju, kurā jau 50 gadus (vairākas paaudzes) bija veidojušÄs atšÄ·irÄ«gas Ä«pašumu un nomas attiecÄ«bas starp Latvijas pilsoņiem, jo Ä«pašumu denacionalizācijas process ļoti kārdinoši smakoja pÄ“c starpniecÄ«bas naudas.

VÄ“lāk šo nišu ar prieku pārņēma arÄ« “gaišie komunisti” Augstākās padomes LTF frakcijā. Tā izveidojās koalÄ«cija starp latviešu trimdas jumta organizāciju PBLA un Latvijas pārkrāsotajiem komunistiem, kas 5. Saeimā konstitucionÄ“jās kā vadošÄ partija “Latvijas ceļš”. Tas nekas, ka denacionalizācijas un Ä«pašumu atgÅ«šanas procesā tika dezorganizÄ“ta un likvidÄ“ta Latvijas tautsaimniecÄ«bas struktÅ«ra, jo lielākie prieki iezÄ«mÄ“jās vÄ“l priekšÄ. Īpašumus taču varÄ“ja tirgot, ieÄ·Ä«lāt, ar tiem spekulÄ“t, uzpÅ«st nekustāmo Ä«pašumu burbuli, vÄ“lreiz aplaupÄ«t un parādu verdzÄ«bā iemānÄ«t jau tā aplaupÄ«to tautu. Uzņēmumu privatizāciju varÄ“ja veikt ar Rietumos izstrādātu un jau pārbaudÄ«tu “sertifikātu piešÄ·iršanas” metodi šoka terapijas un masu bezdarba apstākļos, kas noteica, ka visi sertifikāti un lÄ«dz ar to arÄ« uzņēmumi nonāca šauras kliÄ·es kontrolÄ“, gaišajiem komunistiem un komjauniešiem brÄ«numainā kārtā pārtopot par oligarhiem. Bet tas viss notika vÄ“lāk, tagad atgriezÄ«simies pie Pilsoņu kongresa tapšanas.

Darba zirgi un baļķu nesēji

Daudzi lasÄ«tāji droši vien atceras padomju gleznu par pirmo komunistisko sestdienas talku Maskavā, kurā attÄ“lots, kā boļševiku partijas augstākie lÄ«deri piedalās talkā, nesot baļķus. Taču šÄda mitoloÄ£ija nav sveša arÄ« mÅ«su “brÄ«vÄ«bas cÄ«nÄ«tājiem”.

Neapšaubāmi LR pilsoņu kustÄ«bā bija daudz ideālistu un melnā darba veicÄ“ju, kuri uz saviem pleciem iznesa tik vÄ“rienÄ«gus pasākumus kā pilsoņu komiteju organizÄ“šana, pilsoņu reÄ£istrācija, vÄ“lÄ“šanu organizÄ“šana uz vietām, dokumentu un preses sagatavošanu utt. Šo darbu viņi veica brÄ«vprātÄ«gi un bez maksas. Bija arÄ« daudz ziedotāju, kas šo darbu atviegloja, dodot lÄ«dzekļus transportam, telpu Ä«rÄ“šanai un citiem izdevumiem. MÄ“s viņus lielākoties nepazÄ«stam, bet no viņiem varam tikai mācÄ«ties, kā veicams pašorganizÄ“šanās darbs, jo kopš pilsoņu komiteju laikiem tādu aktivitāšu Latvijā vairs nav bijis.

Bet bija arÄ« reālie procesu bÄ«dÄ«tāji, Rietumu dotās naudas pārvaldÄ«tāji un operatÄ«vās darbÄ«bas regulÄ“tāji – sava veida Latvijas Ostapi Benderi, kuru rÄ«cÄ«bu motivÄ“ja vÄ“ss aprÄ“Ä·ins, kalkulÄ“tas kombinācijas un shÄ“mas personÄ«ga labuma gÅ«šanai tuvākā un tālākā nākotnÄ“. Viņu vārdus mÄ“s lielākoties zinām, bet Ä“rtÄ«bas labad viņus apzÄ«mÄ“šu par “baļķu nesÄ“jiem”.

Protams, šÄ«m personām nekāda “brÄ«vā Latvija” visai tautai neinteresÄ“ja. Viņiem bija nepieciešams vien tik daudz personÄ«gas neatkarÄ«bas un ietekmes, lai no procesiem gÅ«tu maksimālu labumu sev. Tas attiecināms kā uz neformāļu operatoriem, kuri organizÄ“ja Pilsoņu kongresa sasaukšanu, gan tiem “gaišajiem komunistiem”, kas “par Latvijas neatkarÄ«bu cÄ«nÄ«jās” LPSR Augstākajā PadomÄ“.

Viņos mÄ“s atpazÄ«stam vÄ“lākos kombinatorus: baņķierus, partiju un frakciju funkcionārus, finanšu starpniekus, Briseles deputātus un komisārus. Tādi viņi bija jau tad – kombinatori, kas visas olas neliek vienā grozā.

LavierÄ“šana starp diviem krÄ“sliem

Lai arÄ« cik patiesi neformāļi neticÄ“ja “gaišajiem komunistiem”, šÄ«s neticÄ«bas pamatā bija parastais kapitālistiskās konkurences instinkts. Lai nepaliktu galÄ«gi bešÄ, neformāļi nolÄ“ma spÄ“lÄ“t dubultu spÄ“li, vienlaikus saglabājot iespÄ“ju atkāpties vÄ“l uz kādu trešo vai ceturto pozÄ«ciju. Tie paši neformāļi, kuri organizÄ“ja Pilsoņu kongresu, vienlaikus piedalÄ«jās un kandidÄ“ja arÄ« Augstākās padomes vÄ“lÄ“šanās, kuras paši publiski atzina par “nelikumÄ«gām”, “prettiesiskām”, “okupācijas varas organizÄ“tām” u.tml.

LÄ«dz ar to 1990. gada pavasarÄ« vesela rinda radikālo neformāļu kļuva vienlaikus gan par LR Pilsoņu kongresa delegātiem, gan par LPSR Augstākās padomes deputātiem. Tātad jau no iesākuma viņi mācÄ«jās sÄ“dÄ“t uz vismaz diviem krÄ“sliem, katrā no tiem pÅ«šot atšÄ·irÄ«gu meldiņu. Tie radikālie neformāļi , kuri nepaguva “okupācijas varas struktÅ«rās” integrÄ“ties jau 1990. gadā, to paguva izdarÄ«t 5. un 6. Saeimas vÄ“lÄ“šanās, jo jau 1990. gada pavasarÄ«, kad kļuva zināma LTF un tās neformālo sabiedroto pārliecinošÄ uzvara LPSR AP vÄ“lÄ“šanās, viņiem kļuva skaidrs, ka tāda “rezerves platforma” kā Pilsoņu kongress, viņiem Ä«sti nav nepieciešama, bet var izrādÄ«ties pat traucÄ“joša turpmākai karjerai.

PK delegāts un AP deputāts (un vismaz 10 sabiedrisku organizāciju vadošs dalÄ«bnieks) Juris Dobelis jau PK pirmās sesijas laikā skaidroja apmulsušajam trimdas delegātam Agnim Balodim: “Te [Pilsoņu kongresā] nekas nenotiks, visas lietas tiks kārtotas Augstākajā padomÄ“ (citÄ“ju pÄ“c atmiņas).” ŠÄdi divdabji sāka Pilsoņu kongresa darbÄ«bu agresÄ«vi un rafinÄ“ti sabotÄ“t, ar mÄ“rÄ·i šo projektu pÄ“c iespÄ“jas ātrāk nogremdÄ“t.

TomÄ“r daļa nacionālo radikāļu, kuri dažādu iemeslu dēļ vÄ“l nebija kļuvuši par AP deputātiem, nolÄ“ma kādu laiku iesākto spÄ“li turpināt, krājot politiskos punktus nākamajam piegājienam. Tieši viņi veidoja Pilsoņu kongresa un tā izpildorgāna Latvijas Komitejas vadÄ«bas kodolu jeb spici. ŠÄ«s spÄ“les filozofija izpaudās tikpat divdomÄ«gā PK deklarācijā, ka “jaunievÄ“lÄ“tā LPSR Augstākā Padome ir 1940. gadā nelikumÄ«gi izveidotās LPSR varas orgāns un tāpÄ“c tā nav atzÄ«stama par LR likumÄ«go valsts varas pārstāvi”, vienlaikus “atzÄ«stot par iespÄ“jamu sadarboties ar LPSR AP tādu jautājumu risināšanā, kas vÄ“rsti uz LR likumÄ«gās valsts varas atjaunošanu un neatkarÄ«bas atgÅ«šanu”.

LR Pilsoņu kongresa Latvijas Komiteja pat sagatavoja dokumenta projektu “LR AP un LR Pilsoņu kongresa deklarācija par sadarbÄ«bu LR likumÄ«gās valsts varas atjaunošanā”, kur cita starpā bija paredzÄ“ts, ka lÄ«gumus, kuri tiek slÄ“gti ar PSRS un citām valstÄ«m, ratificÄ“ gan LR AP, gan Pilsoņu kongress. Tiesa,  LTF frakcija AP šÄdu sadarbÄ«bas shÄ“mu noraidÄ«ja, jo kam gan vajadzÄ«gi lieki konkurenti pie siles.

Tikai t.s. Janvāra barikāžu laikā LTF frakcijas vadÄ«ba piekrita iespÄ“jai vajadzÄ«bas gadÄ«jumā veidot kopÄ«gu “pagaidu valdÄ«bu” ar Pilsoņu kongresa pārstāvjiem. Taču šÄda vajadzÄ«ba neradās, tāpÄ“c AP propagandas rupori pÄ“c Janvāra barikāžu veiksmÄ«ga iznākuma Pilsoņu kongresu publiski apvainoja sadarbÄ«bā ar komunistu lÄ«deri AlfrÄ“du Rubiku. Režīma masu dezinformācijas lÄ«dzekļos sākās mÄ“rÄ·tiecÄ«ga Pilsoņu kongresa nomelnošanas kampaņa.

Latvijas Komitejas laikraksta “Pilsonis” tirāža pÄ“c janvāra barikādÄ“m sāka strauji krist. Kad tam draudÄ“ja arÄ« finansiāls bankrots, par “Pilsoņa” redaktoru tiku apstiprināts es. Vienlaikus atteicos no laba un perspektÄ«va darba. Kad vÄ“lāk mÅ«su redakciju “baļķu nesÄ“ji” izÄ“da, es un citi redakcijas darbinieki tikām izmesti uz ielas masu bezdarba, nabadzÄ«bas un sociālā genocÄ«da apstākļos. LÄ«dzÄ«gi “baļķu nesÄ“ji” vÄ“lāk izrÄ«kojās arÄ« ar pārÄ“jiem “darba zirgiem”, uz kuru mugurām viņi bija bruģējuši savu karjeru. Turklāt mÄ“s kļuvām par neÄ“rtiem viņu kombināciju un lavierÄ“šanas lieciniekiem.

Neatkarības deklarāciju bija daudz, bet kur palikusi pati neatkarība?

1990. gada 4. maijā pieņemtā NeatkarÄ«bas deklarācija bija jau trešÄ pÄ“c kārtas. IepriekšÄ“jās divas pieņēma jau iepriekšÄ“jā, komunistu varas monopola laikos ievÄ“lÄ“tā LPSR Augstākā padome. Bet ceturto pÄ“c kārtas NeatkarÄ«bas deklarāciju pieņēma AP pÄ“c t.s. Augusta puča 1991. gada 20. augustā. Ne vienmÄ“r vairāk nozÄ«mÄ“ labāk, ne vienmÄ“r kvantitāte pāraug jaunā kvalitātÄ“. Kas tobrÄ«d notika realitātÄ“?

Jau pÄ“c I. Godmaņa valdÄ«bas apstiprināšanas 1990. gada 7. maijā Godmanis ar sava kabineta delegāciju steidzÄ«gi devās tiešÄ ceļā uz Vašingtonu, lai saņemtu personÄ«gu Vašingtonas impÄ“riskās izpildkomitejas svÄ“tÄ«bu un uzņemtos “Vašingtonas konsensa” principu steidzamu ieviešanu Latvijā. PÄ“c Vašingtonas vizÄ«tes pie skarbas valodas pieradušais Godmanis (vÄ“l nebija PR speciālistu komandas, kas viņa izteicienus modificÄ“tu) intervijā Latvijas radio publiski paziņoja, ka “tāda neatkarÄ«ba mÅ«sdienu pasaulÄ“ nemaz nav iespÄ“jama”. VÄ“lāk viņš šÄdus politnekorektus izteicienus vairs neatļāvās. Bet Latvijas kolonizācijas un suverenitātes izdeldÄ“šanas process bija sācies.

Jau 1990. gada nogalÄ“ sākās cenu atbrÄ«vošana un šoka terapija, kas tad arÄ« izraisÄ«ja rÅ«pnÄ«cu strādnieku protestus, kurus režīma propaganda nodÄ“vÄ“ja par Latvijas neatkarÄ«bai naidÄ«gās interfrontes un citu okupācijas struktÅ«ru mÄ“Ä£inājumu gāzt likumÄ«go valdÄ«bu. PÄ“c ceturtās NeatkarÄ«bas deklarācijas RÅ«pniecÄ«bas ministriju likvidÄ“ja pavisam un sākās Latvijas deindustrializācija. Latviešiem tika ieskaidrots, ka protestÄ“t pret “savu valdÄ«bu” nozÄ«mÄ“ liet Å«deni uz interfrontes un Maskavas imperiālistu dzirnavām. Tā kā interfronte tika identificÄ“ta ar t.s. krievvalodÄ«gajiem un mistiskām Maskavas interesÄ“m, Latvijā sākās rusofobijas laikmets: ko simbolizÄ“ tādi mums jau ierasti izteicieni kā “krievi nāk”, “latvieti, nepadodies”, “promaskaviskie spÄ“ki raujas pie varas”, “Krievijas agresija” u.tml.

Jo skaļāk režīma rupori latviešus iebaidÄ«ja ar “krievu nākšanu”, jo naskāk “baļķu nesÄ“ji” iztirgoja Latvijas suverenitāti un valsti pakļāva Rietumu kolonizācijai.

PÄ“c šoka terapijas, masu bezdarba un vispārÄ“jas pauperizācijas priekiem, denacionalizācijas un privatizācijas orÄ£iju sākuma 5. Saeima 1993. gadā sāka forsÄ“tu Latvijas suverenitātes nodošanu Rietumu globālajām struktÅ«rām (lÄ«dzÄ«gi procesi, lai arÄ« ne tik forsÄ“ti, notika arÄ« citās PSRS republikās, tai skaitā Krievijā). Ik gadu kārtÄ“jais premjers un ilggadÄ“jais LB prezidents Einārs Repše (starp citu, viņš arÄ« bija PK delegāts) parakstÄ«ja Memorandu ar Vašingtonas kontrolÄ“to Starptautisko ValÅ«tas fondu (SVF) par kārtÄ“jo kolonizācijas etapu. LÄ«dzÄ«gu dokumentu par sociālās jomas komercializāciju un pārstrukturÄ“šanu, kā arÄ« lauksaimniecÄ«bas pakļaušanu globālajam diktātam, parakstÄ«ja ar Vašingtonas kontrolÄ“to Pasaules banku (PB). Jau 1993. gadā faktiski sākās Latvijas integrÄ“šana arÄ« Eiropas SavienÄ«bā (ES) un NATO. Sākās Latvijas likumdošanas “harmonizÄ“šana” un citu ES normu un standartu ieviešana, lai 1995. gadā varÄ“tu parakstÄ«t asociācijas lÄ«gumu ar ES (tas nekas, ka pilsoņiem par ES ļaus nobalsot tikai 2004. gadā, kad integrācija ES bÅ«s jau noticis fakts).

PamatÄ«gi sabaidÄ«ti ar “krievu nākšanu”, latvieši savas suverenitātes nolaupÄ«šanu pazemÄ«gi pieņēma un pat loloja cerÄ«bas par iespÄ“jām, kuras pavÄ“rs “Eiropas nauda”. Eiropas nauda tiešÄm atnāca, bet tikai tāpÄ“c, lai Latviju un latviešus padarÄ«tu vÄ“l atkarÄ«gākus, turklāt ievilinātu parādu verdzÄ«bā. Režīma orākuli svinÄ«gi sludināja: “Latvija pasaules apritÄ“ ienāks ar savu lÄ“to darbaspÄ“ku!” ArÄ« šis solÄ«jums Ä«stenojās pat necerÄ“tos mÄ“rogos. Latvijā tika mÄ“rÄ·tiecÄ«gi radÄ«ti tādi apstākļi iezemiešu izdzÄ«vošanai (faktiski genocÄ«ds), ka aizbraukt no Latvijas kļuva pat stilÄ«gi (“neesmu tāds idiots, lai te vergotu par grašiem”)! Un pārÄ“jo jÅ«s jau zināt.

Tā beidzās latviešu sapnis par savu neatkarÄ«gu valsti. Ja jums tas patÄ«k, neaizmirstiet 4. maijā aiziet uz svinÄ«gajām sÄ“dÄ“m, kurās “baļķu nesÄ“ji” cits citu apbalvos ar ordeņiem par sekmÄ«gu Latvijas iznÄ«dÄ“šanu, bet pÄ“c tam – svÄ“tku salÅ«ts!

* Bijušais LR Pilsoņu kongresa delegāts, Latvijas Komitejas loceklis un laikraksta “Pilsonis” redaktors.

Foto no blogs.krustaskola.lv