Iesaki rakstu:

Ir tikai dabiski, ka žurnālistikā cilvÄ“ki strādā tāpÄ“c, ka viņi no tā gÅ«st gandarÄ«jumu. Tā ir privileģēta profesija. Žurnālistika aizrauj. Tā arÄ« izraisa atkarÄ«bu. Kad esi pabijis vienā vietā, runājis ar vieniem cilvÄ“kiem, viņi tevi ir uzvedinājuši tālāk runāt ar nākamajiem, un galvā jau strukturÄ“jušÄs nākamās trÄ«s tÄ“mas. Un šÄ·iet: tas taču ir interesanti, unikāli, vÄ“rtÄ«gi! To nevar palaist garām. Cik par to maksās? Vai to varu atļauties? Par to domāšu vÄ“lāk. SvarÄ«gākais ir darÄ«t.

Tā es esmu rÄ«kojies ar daudzām tÄ“mām. Un tieši tādos gadÄ«jumos, sekojot intuÄ«cijai, impulsam, pavedienam, ir izdevušies veiksmÄ«gie darbi. Man liekas, ka tieši tā, nevis rakstot plānus, strādā žurnālistika jebkur, arÄ« Latvijā, tas ir dzÄ«vs, ne vienmÄ“r prognozÄ“jams un precÄ«zi aprÄ“Ä·ināms process.

Otrkārt, ir arÄ« racionāli iemesli. Kad, ar kaut ko nodarbojoties ilgi un mÄ“rÄ·tiecÄ«gi, uzkrājas kontaktu un atsevišÄ·u kompetenču kapitāls, kuru negribas zaudÄ“t, jo tā vienkārši bÅ«tu izšÄ·Ä“rdÄ«ba. Mana sadarbÄ«ba ar Latvijas medijiem sāka intensificÄ“ties 2015. bÄ“gļu un migrācijas krÄ«zes laikā. Tā pamazām no vienas tÄ“mas attÄ«stÄ«jās nākamās, no tām vÄ“l nākamās, un kādu laiku šÄ·ita: varbÅ«t ir iespÄ“jams atrast veidu, kā šo kapitālu lietderÄ«gi izmantot.

Taču realitāte ir realitāte. Jautājums ir nevis par to, cik daudz ar žurnālistiku var nopelnÄ«t, bet gan: cik liela ir mana ziedojumu daļa, kā arÄ« no kādiem citiem avotiem, darbiem to finansÄ“t. Protams, ne jau visas atlÄ«dzÄ«bas ir tik ļoti zemas. Turklāt brÄ«vžurnālistu priekšrocÄ«ba ir, ka no viena izpÄ“tes brauciena, vienas intervijas ir iespÄ“jams sagatavot vairākas publikācijas, tādÄ“jādi tās savstarpÄ“ji šÄ·Ä“rssubsidÄ“jot. TomÄ“r Latvijas tirgus ir tik liels, kāds tas ir. Nav iespÄ“jams vienmÄ“r “mākslÄ«gi” no viena temata izveidot vairākus – ja to dara tikai ekonomisku apsvÄ“rumu dēļ, cieš kvalitāte.

Pat ar visoptimistākajiem aprēķiniem, veiksmīgākos un ienesīgākos gadījumus izlīdzinot ar neveiksmīgākajiem un izdalot uz laika un pūļu un izmaksu patēriņu, darbs, kuru esmu veltījis Latvijas medijiem, kopumā ir bijis novērtēts zemāk par Vācijā likumā atļauto minimālo darba samaksu. Mazāk, nekā pelna vismazkvalificētākais palīgstrādnieks.

Strukturālie iemesli

Pirmkārt, Latvijas mediju ārkārtīgi dziļā nabadzība.

Vācijā par sabiedrisko mediju uzturÄ“šanu es maksāju 17,50 eiro mÄ“nesÄ«: obligāto abonentmaksu. Abonentmaksas rÄ“Ä·ins par 3 mÄ“nešiem uz priekšu:

Tā jāmaksā ne tikai mājsaimniecībām, bet arī uzņēmumiem, institūcijām. Tādā veidā gadā tiek savākti apmēram 8 miljardi eiro jeb 8,06 eiro mēnesī uz iedzīvotāju, bērnus un zīdaiņus ieskaitot. (aptuveni 8 miljardi eiro/82,7 miljoni iedz. /12).

Savukārt Latvijas iedzīvotāji par sabiedriskajiem medijiem maksā gandrīz 7 (!) reizes mazāk - 1,22 eiro mēnesī uz cilvēku (27,74 miljoni eiro/1,9 miljoni iedz./12).

NebÅ«dams speciālists finanšu jautājumos, patiesi nesaprotu: kā ir iespÄ“jams, ka šie mediji pastāv? Un pat gatavo raidÄ«jumus, filmas, sižetus? Viens no galvenajiem izdevumu posteņiem medijos ir algas: tās Latvijā ir zemas, tas nav nekāds noslÄ“pums. Bet vai patiesi 7 reizes zemākas? Vai varbÅ«t 7 reizes lÄ“tāka ir tehnika?

Nevaru arÄ« iztÄ“loties, ka šis stāvoklis var bÅ«tiski mainÄ«ties. Bez abonentmaksas, turklāt augstas, tas izklausās neiespÄ“jami. Taču Eiropā jau vairākus gadus “vÄ“jš pÅ«š” pretÄ“jā virzienā. Sabiedriskie mediji klasiskā izpratnÄ“ (no abonenmaksām finansÄ“ti) jau likvidÄ“ti Dānijā, NorvÄ“Ä£ijā, politiÄ·i to šobrÄ«d vÄ“las panākt Austrijā, to labprāt gribÄ“tu daudzi pilsoņi ŠveicÄ“, Vācijā. Pārveide par valsts medijiem jeb pāreja uz nodokļu finansÄ“jumu gan tipiski lÄ«dzi nes ne tikai politiÄ·u ietekmi, bet arÄ« finansÄ“juma samazinājumu. PolitiÄ·us interesÄ“ vai pienācÄ«gi nodrošināts un politiku apkalpojošs vai arÄ« lÄ“ts un bezspÄ“cÄ«gs medijs - valsts finansÄ“ti mediji kā "2 vienā" ir reti sastopami.

Latvijā brÄ«vžurnālistika ir neparasta darba forma, jo vienkārši nav tādas tradÄ«cijas. Žurnālistus, kuri neatrodas darba vai vismaz fiktÄ«vās mikrouzņēmÄ“ja attiecÄ«bās ar redakciju, mÄ“dz dÄ“vÄ“t par “ārštata” (внештатный) iepretim “štata” (штатный работник). TādÄ“jādi pat valodiski tiek uzsvÄ“rts, ka formālā piederÄ«ba kādai grupai, atrašanās sarakstos ir svarÄ«gāka par faktisko kvalitāti. Tas neatbilst 21. gadsimta realitātei.

Ziņošana no Vācijas valsts decentralizÄ“tās iekārtas un izmaksu dēļ objektÄ«vi ir naudietilpÄ«ga. Bez ceļošanas un liela laika ieguldÄ«juma ir iespÄ“jams bÅ«t tikai BerlÄ«nes, Minsteres, Bonnas, kāda lauku ciema vai, lielākais, atsevišÄ·as pavalsts korespondentam, nevis "Vācijas". Tāda veida darbs, lai to veiktu profesionāli, maksātu, sākot no 5000 eiro mÄ“nesÄ«.

Nestrukturālie iemesli

Necieņa, pavirša attieksme pret cilvÄ“ka darbu, provincialitāte. Var saprast trÅ«kumu. Taču situācija, ka, piemÄ“ram, medijam nomainās vadÄ«ba, kas it kā nāk ar saukli par atalgojuma palielināšanu, bet pirmais, ko izjÅ«tu no savas individuālās perspektÄ«vas, ir - jau tā neiespÄ“jami zemās atlÄ«dzÄ«bas samazināšana jeb "sakārtošana", turklāt par to nebrÄ«dinot, nav tikai trÅ«kuma, bet arÄ« morāles un vadÄ«bzinātnes kompetences jautājums.

Manuprāt, žurnālistu pienākums vispār nebÅ«tu izrādÄ«t empātiju pret mediju nabadzÄ«bu. Argumentācija - “Mums ir ierobežots budžets", "Medijiem neiet viegli", "Bet citi nabagi saņem vÄ“l mazāk." - ir psiholoÄ£iska tehnika, ar kuru mÄ“Ä£ina darba izpildÄ«tājus padarÄ«t lÄ«dzatbildÄ«gus pie savām problÄ“mām. Ja ir neizturamas ekonomiskas problÄ“mas un žurnālistu pakalpojumus iegādāties nav iespÄ“jams, medijs ir jāslÄ“dz un tā vietā jāatver maizes ceptuve vai kokrÅ«pniecÄ«bas bizness. Žurnālisti nav un nedrÄ«kst bÅ«t mediju glābÄ“ji. Un viņiem nav jācÄ«nās par "budžetu" vai jāpiedalās diskusijās par mediju nākotni - tas jādara politikai, mediju vadÄ«tājiem.

Un nav runa tikai par naudu tajā izteiksmÄ“, cik hamburgeru par to var nopirkt. Kapitālistiskā sabiedrÄ«bā tieši nauda ir visu vÄ“rtÄ«bu mÄ“rs. Tas ir ne tikai snieguma, produkta kvalitātes, bet arÄ« darbinieka kā cilvÄ“ka novÄ“rtÄ“jums. Un pienāk brÄ«dis, kad secini: ar katra nākamā darba aizraujošÄ uzņemšanos drupini pats savu pašvÄ“rtÄ«bas sajÅ«tu. Jo cipari, lÄ«dzÄ«gi kā bÄ“rniem atzÄ«mes skolā, signalizÄ“ – tik vÄ“rts ir tavs sniegums. Un tik vÄ“rts tu esi arÄ« kā cilvÄ“ks. Vismaz - pÄ“c Latvijas mediju un to patÄ“rÄ“tāju ieskatiem, iespÄ“jām vai vÄ“lmÄ“m.

To nedrÄ«kst akceptÄ“t. ArÄ« žurnālistikas nākotnes dēļ. Žurnālisti, kuri turpina strādāt un dāvināt savus produktus tiem, kuri nespÄ“j atļauties, bÅ«tÄ«bā grauj paši savas profesijas prestižu. Ar dempinga cenām, pieradinot patÄ“rÄ“tāju un medijus pie tā, ka žurnālistika ir "par velti", viņi kaitÄ“ arÄ« saviem kolÄ“Ä£iem. Un, ja vien ir iespÄ“ja, nevajag ar to nodarboties.

* Fragments pārpublicēts no http://tomsancitis.mozello.de/page/, kur lasāma visa publikācija, kurā autors apraksta, kā Latvijas sabiedriskajā medijā par darbu saņēmis pat 0,44 eiro stundā.