Iesaki rakstu:

Nebiju domājusi, ka tik drÄ«z atkal nāksies pieminÄ“t mammu. Bet pienāk laiks, kad reiz tik stiprie un visu varošie vecāki tādi vairs nav. Tad aizvien biežāk gadās, ka jāmetas viņus glābt un aizstāvÄ“t. Kā viņi to darÄ«ja toreiz, kad biji bÄ“rns. 

BÅ«s kādi gadi desmit, kopš dziļi ievelku elpu ikreiz, kad neierastā laikā telefona ekrānā parādās vārds mamma. Tikai pa retam tas liecina par vÄ“lÄ“šanos parunāties tāpat vien. Viņa par manu trauksmi zina un sarunu parasti sāk ar: „Tikai mierÄ«gi, veselÄ«ba bez izmaiņām.” Kad tas pateikts, varu izelpot. Un uzreiz arÄ« nopÅ«sties. Skaidrs, ka sekos lielāku vai mazāku sadzÄ«visku sarežģījumu izklāsts.

Protams, tie ir neplānoti tēriņi, tas paņem laiku un tamlīdzīgi, taču salīdzinot ar veselības problēmām - tādi nieki vien.

Šoreiz  tomÄ“r bija citādi. Īsumā stāsts šÄds. Mamma ļoti rÅ«pÄ«gi seko savām finanšu lietām un, tā kā internetbanku nelieto, pensijas saņemšanas dienā vienmÄ“r izņem no bankas automāta rakstisku apliecinājumu konta stāvoklim.

Saruna sākās kā parasti, bet pÄ“c „veselÄ«ba – kā parasti” sekoja: „Nevaru saprast, kas te bankā notiek. Parādās kaut kāds četrciparu skaitlis ar mÄ«nusu. Tas nav mans. Laikam kaut ko sajaukuši.” Vaicāju, kāds  skaitlis, saka – bez brillÄ“m neredzot. Ar brillÄ“m izrādÄ«jās, ka četrciparu skaitlis sākas ar pieci un beidzas ar nulli.

ÄŒetri cipari mÄ«nusā Ä«sti vairs neizskatās pÄ“c neliela sadzÄ«viska sarežģījuma. LÅ«dzu, lai sazinās ar banku. Protams, ka bankas šÄdi kļūdÄ«ties nemÄ“dz. PÄ“c brīža mamma, joprojām neizpratnÄ“ un samulsusi, stāstÄ«ja par tiesu izpildÄ«tāju Rolandu, kura uzvārdu nebija paguvusi pierakstÄ«t. Tas esot arestÄ“jis viņas kontu. Viņa joprojām domāja, ka ir noticis kāds pārpratums un šis Rolands kaut ko sajaucis.

Mammai ir astoņdesmit viens gads, neraugoties uz pārciesto insultu, viņas prāts vÄ“l ir gana ass. Lielākā veselÄ«bas problÄ“ma šobrÄ«d saistÄ«ta ar smagu osteoporozi. Viņa ļoti reti iziet no mājas, jo pārvietojas ar lielām grÅ«tÄ«bām, izmantojot divus kruÄ·us. Jā un vÄ“l – viņa, iespÄ“jams, varÄ“tu bÅ«t laba kriminālromānu rakstniece, jo reizÄ“m izgudro visdramatiskākos iespÄ“jamos notikumu scenārijus. Neraugoties uz faktu, ka pati ir ļoti labticÄ«ga.

VÄ“l mamma ļoti dusmojas, ja kāds vÄ“las apšaubÄ«t viņas prasmes orientÄ“ties šodienas skarbajā realitātÄ“. Tad viņa dusmÄ«gi pauž kaut ko sÄ“rijas: „Neizturies pret mani kā pret mazu bÄ“rnu! Es pati  pieņemšu lÄ“mumus.”

Bet ne jau mana mamma vien tāda „Ä£enerāliene”, gan jau daudzi no jums ar ko lÄ«dzÄ«gu sastopas. Pieļauju, arÄ« ar  faktu, ka tad, ja „Ä£enerāļa” lÄ“mums nav bijis tas labākais, tālāk tā jau ir “ierindnieku” darÄ«šana un iespÄ“ja iesaistÄ«ties.

Ar Rolandu, kurš “pārpratuma pÄ“c” ielÄ«dis viņas pensijas kontā (un kura tālruņa numuru bija iedevuši bankā), uzticÄ“ja sazināties man. Nenācās aicināt pie telefona Rolandu un prasÄ«t, kas viņš tāds vispār ir un ko grib no manas mātes pensijas. Ä»oti labi, ka biroja administratores atbild, nosaucot iestādes nosaukumu, nevis vienkārši sakot “klausos”. Tā uzzināju, ka esmu piezvanÄ«jusi uz tiesu izpildÄ«tāja Rolanda Veinberga biroju. Kur sākumā man vispār atteicās sniegt informāciju, kamÄ“r nav notāra apstiprināta pilnvarojuma.

Beigās tomÄ“r izdevās uzzināt vismaz tik, kam tad mamma, pati nezinot, ir parādā gandrÄ«z sešus tÅ«kstošus eiro. Parādā viņa bija, nÄ“ - pagaidām aizvien vÄ“l ir - RÄ«gas namu pārvaldniekam. Nu, plus tiesas ( izrādās – bijusi pat tiesa) izdevumi un honorārs Veinberga kungam. Un tad atausa skaidrÄ«ba.

Draugi… Ne velti krievu tautai ir tāda vieda paruna „doverjai, no proverjai”, kas latviski neskan ne tuvu tik dzejiski, bet tikpat svarÄ«gi – uzticies, bet pārbaudi.

Mammai Ä«pašumā ir mazs dzÄ«voklÄ«tis labā RÄ«gas rajonā. Piektajā stāvā, mājā bez lifta.

Pirms dažiem gadiem par neatņemamu aksesuāru kļuva kruķi un uz piekto stāvu uzkāpt kļuva par grūtu. Toreiz mamma (it kā uz laiku), cerot, ka veselība uzlabosies (tas diemžēl nenotika) aizgāja padzīvot pie dēla. Turpat pāris kvartālu tālāk.

SagadÄ«jās, ka tieši tolaik uz RÄ«gu no mazpilsÄ“tas studÄ“t un strādāt pārcÄ“lās tuvu radu, cienÄ«jamu cilvÄ“ku meita. Vecāki lÅ«dza, vai meitene nevarÄ“tu kādu brÄ«tiņu padzÄ«vot pie manas mammas. Par to viņi izremontÄ“tu virtuvi un vannasistabu. Kā arÄ« uzturÄ“šanās laikā segtu komunālos maksājumus. Mamma piekrita. Svešus dzÄ«voklÄ« nebÅ«tu laidusi ne par ko. Bet te - savs cilvÄ“ks, radu bÄ“rns, augstākā izglÄ«tÄ«ba, labs darbs utt.

Stāsts pavisam vienkāršs. Vecāki deva naudu, meitene teica, ka maksā, bet nemaksāja. Mamma pilnÄ«bā paļāvās un bija priecÄ«ga, ka, kamÄ“r brāļa dÄ“ls, kurš šo Ä«pašumu mantos, paaugas, dzÄ«voklis tiek pieskatÄ«ts un komunālie maksājumi segti. Ik mÄ“nesi ar meiteni sazvanÄ«jās, apvaicājās, vai viss kārtÄ«bā, vai nav pasta sÅ«tÄ«jumu un tamlÄ«dzÄ«gi. NÄ“, pasta sÅ«tÄ«jumu „nebija”. ArÄ« meitenes mamma katru mÄ“nesi apvaicājās, vai par dzÄ«vokli samaksāts. Jā, samaksāts.

Kā tagad zinām, pasta sÅ«tÄ«jumi un rÄ“Ä·ini tika pa taisno nogādāti miskastÄ“. Tai skaitā – atgādinājumi, brÄ«dinājumi, aicinājumi uz tiesu. Ja mana mamma nebÅ«tu tik uzmanÄ«ga sava konta izdruku pÄ“tÄ«tāja, droši vien, ka mÄ“s attaptos tikai tad, kad viņas Ä«pašums jau bÅ«tu atsavināts.

Es tagad neapspriedÄ«šu to jauno sievieti. Īsti pieklājÄ«ga apzÄ«mÄ“juma, ko viņai veltÄ«t, manā leksikā nav. Lai viņas vecāki tiek skaidrÄ«bā, kas notiek cilvÄ“ka galvā, ja viņš spÄ“jÄ«gs tik kretÄ«niski rÄ«koties. Pašlaik viņi ir šokā, jo par savu meitu galvoja. Un, tā kā tiešÄm ir cienÄ«jami cilvÄ“ki, tagad gādā naudu, lai varÄ“tu to parādu nomaksāt. Labi, ka tā, jo citādi mums, radiem, bÅ«tu jātiesājas.

Tas viss ir riebÄ«gi, taču reizÄ“ arÄ« laba mācÄ«ba, kas lieku reizi atgādina, ka jā – TÄ€ NOTIEK. Uzmetieni iespÄ“jami arÄ« tur, kur tos negaidi. TāpÄ“c tas parāds ir arÄ« mÅ«su vaina, jo: a) mamma  uzticÄ“jās un neprasÄ«ja uzrādÄ«t apmaksātus rÄ“Ä·inus; b) es vispār šajās attiecÄ«bās lÄ«dz šim neiedziļinājos, jo mammai aizvien vÄ“l nepatÄ«k, ja kāds jaucas viņas lietās. Tikai pa retam apvaicājos, vai viss kārtÄ«bā, un saņēmu atbildi, ka jā.

Tomēr visvairāk mani interesē cits jautājums. Par Rīgas namu pārvaldnieku.

CilvÄ“ks nenāk izņemt ierakstÄ«tas vÄ“stules. Ilgstoši nemaksā rÄ“Ä·inus. Neatsaucas uz tiesas pavÄ“sti un palÄ“nām vien iekrāj vairākus tÅ«kstošus lielu parādu. Vai tiešÄm tas tā kā normāli? Vai šÄdā situācijā nevajadzÄ“tu painteresÄ“ties, kas par lietu?

Viens vienÄ«gs telefona zvans šo procesu bÅ«tu nocirtis jau saknÄ“, un nekāda parāda nebÅ«tu. Tiesu izpildÄ«tāja pārstāvis teica – likums  nosaka, ka pietiek izsÅ«tÄ«t ierakstÄ«tu vÄ“stuli. Kā tad. To jau skolā mÄ“s visi zinājām, ka atļauts ir viss, kas ar likumu nav aizliegts. Kas tad tie, pie velna, par likumiem, ja ļauj šÄdi attiekties pret cilvÄ“ku, savu klientu? Un vai tiešÄm katru cilvÄ“cisku darbÄ«bu, teiksim – zvanu klientam, iespÄ“jams veikt tikai tad, ja tā noteikta ar likumu? Ja nu cilvÄ“ks tajā dzÄ«voklÄ« bezpalÄ«dzÄ«gā stāvoklÄ« lÄ“ni mirtu badā?

Vai tiešÄm RÄ«gas namu pārvaldniekam nav vismaz jāpainteresÄ“jas, kas ar klientu notiek?

Laikam jau ne. Likums to nepieprasa. Nesen medijos varÄ“ja lasÄ«t par gadÄ«jumu, kad pirms diviem gadiem mirušu sievieti atrada tikai tad, kad par nemaksāšanu nāca izlikt no dzÄ«vokļa. Vai to var uzskatÄ«t par normu?

Bet tagad padomāsim citādi. Es, pÄ“c dabas shÄ“mu šÄ·etinātāja, arÄ« šajā gadÄ«jumā varu iztÄ“loties nevis vienkārši nevÄ“rÄ«bu, bet viegli saprotamu un labi atstrādātu sistÄ“mu.  DzÄ«vokļa Ä«pašniecei ir astoņdesmit viens gads. DzÄ«voklis – vienā no labākajiem pilsÄ“tas rajoniem. DeklarÄ“ta dzÄ«voklÄ« tikai viena persona. VisdrÄ«zāk, vientuļa. VarbÅ«t vispār neko daudz vairs nesaprot. Naudiņas nav, jo nemaksā.

KāpÄ“c gan par viņu bÅ«tu jāpainteresÄ“jas? VarbÅ«t labāk ļaut, lai cipars pieaug lÄ«dz tādam, ko pat strādājošam nav vienkārši nomaksāt, kur nu vÄ“l pensionāram. Turklāt tas izklausÄ«sies gana pārliecinošs, kad liks ārā no dzÄ«vokļa. To dzÄ«vokli bÅ«s ļoti viegli realizÄ“t izsolÄ“. Un tā kaut kas atlÄ“ks visiem. CilvÄ“kam, kas pa lÄ“to nopirks. Kādam no RÄ«gas namu pārvaldnieka. Un vÄ“l arÄ« pieklājÄ«gs honorārs tiesu izpildÄ«tājam. Nu, iespÄ“jams, protams. Tikai iespÄ“jams. Taču izskatās pÄ“c ļoti, ļoti iespÄ“jams.

VarbÅ«t maldos, varbÅ«t RÄ«gas namu pārvaldniekā vienkārši visiem, piedodiet par izteicienu „pie kājas” tādas pensionāres. Vispār jebkurš cilvÄ“ks -  dzÄ«ve salikta ekseļa tabulās, un cilvÄ“kus aiz tām neredz.

Taču RÄ«gas vadÄ«ba vienmÄ“r uzsvÄ“rusi, ka rÅ«pÄ“jas par pilsÄ“tas iedzÄ«votājiem. KāpÄ“c gan šajā rÅ«pju komplektā nevarÄ“tu iekļaut arÄ« painteresÄ“šanos, kāpÄ“c kāds ilgstoši nemaksā? Tikai viens telefona zvans. ReizÄ“m ar to pietiktu.

Vakar (tieši vakar un aizvakar šÄ« ziepju opera arÄ« risinājās) vakariņojām ar kādu draugu, advokātu. Viņš teica: „Ja tā ir shÄ“ma, viņi pieļāva vienu neuzmanÄ«bas kļūdu. IelÄ«da pensijas kontā. NebÅ«tu tur parādÄ«jušies, jÅ«s uzzinātu par notikušo tikai tad, kad dzÄ«voklis jau bÅ«tu atsavināts.” Skaidrs, ka tieši tā arÄ« bÅ«tu noticis. Bet tā jau reizÄ“m gadās, ka smalkas shÄ“mas sabrÅ«k mazas neuzmanÄ«bas dēļ.

Jā, cita starpā man droši vien jāpiebilst, ka, lai gan mammai bija ļoti grÅ«ti aizkļūt lÄ«dz tiesu izpildÄ«tājiem, turp devāmies nekavÄ“joties, jo bez viņas klātbÅ«tnes saruna nevarÄ“tu notikt. KamÄ“r atsauktu uz mājām notāru, paietu vÄ“l kāds laiciņš, un lieta tik ripotu savu gaitu. Manai pensionārei nejaušÄ«bas pÄ“c paveicās. Bet bÅ«tu interesanti papÄ“tÄ«t, cik tādu gadÄ«jumu vÄ“l ir RÄ«gas namu pārvaldnieka kontā.

Pārpublicēts no https://lemoninga.wordpress.com