Iesaki rakstu:

Pietiek šodien ekskluzÄ«vi publicÄ“ nodaļu no Lato Lapsas jauniznākušÄs ceļojumu grāmatas Razbainieku salas, kura cita starpā rāda, cik pārsteidzoša lÄ«dzÄ«ba Latvijas problÄ“mām ir ar situāciju, kurā jau pirms vairākiem gadu desmitiem bija nonākusi pasaules nomaļākā - PitkÄ“rna sala un tās daži desmiti atlikušo iedzÄ«votāju.

"NemitÄ«gais PitkÄ“rnas salas kājāmgājÄ“ja augšÄ lejā, augšÄ lejā ir diezgan nogurdinošs, un mÄ“s abi ar poļamerikāni Tomasu, kuram kā nedaudz vecākam un nedaudz apaļīgākam cilvÄ“kam šÄ«s enerÄ£iskās pastaigas nākas vÄ“l grÅ«tāk nekā man, saņemamies nolÄ«gt tālākai salas apskatei vienu no neÄ«stajiem saliniekiem Veinu Peu ar viņa kvadraciklu.

NeÄ«stais salinieks – tas PitkÄ“rnas mazajā, bet pietiekami sarežģītajā sabiedrÄ«bā ir ja ne gluži otrās šÄ·iras cilvÄ“ks, tad kaut kas uz to pusi pilnÄ«gi noteikti. Īsi sakot, tas ir cilvÄ“ks, kurš izcelsmes – bet ne tikai tās vien – dēļ nav Ä«sti vietÄ“jais un nav Ä«sti savÄ“jais. Nav un nekad, nekad, nekad par tādu nekļūs, lai ko arÄ« darÄ«tu un kādas arÄ« asinis tecÄ“tu viņa vÄ“nās.

Vienkāršoti varÄ“tu pieņemt, ka viss atkarÄ«gs no tā, vai salinieks ir vai nav cÄ“lies no kāda no leÄ£endārā kuÄ£a “Bauntijs” dumpiniekiem. Taču tā vis gluži nebÅ«s – no dumpinieku uzvārdu nesÄ“jiem PitkÄ“rnā vispār ir palikuši tikai Kristiani un Jangi, bet te vairs nedzÄ«vo neviens pats Adamss, Kvintals vai Makojs. Tiesa, šo dumpinieku pÄ“cteči joprojām mÄ«t Norfolkas salā, JaunzÄ“landÄ“, Austrālijā un vÄ“l citur pasaulÄ“. Toties ir virkne citu uzvārdu (ieskatieties tepat grāmatā publicÄ“tajā pilnajā salinieku sarakstā).

GandrÄ«z tikpat prestižs uzvārds ir arÄ«, piemÄ“ram, Vorens, kaut gan salas pirmais Vorens šeit parādÄ«jās gandrÄ«z simt gadu pÄ“c dumpinieku ierašanās. Amerikāņu vaļu mednieks Semjuels Vorens PitkÄ“rnā ieradās 1864. gadā un, lai cik tas arÄ« varÄ“tu šÄ·ist dÄ«vaini, bija pÄ“dÄ“jais ārpusnieks, kas te ieradās, Ä«sti labi iedzÄ«vojās un kļuva par savÄ“jo. PÄ“c viņa un vÄ“l diviem strandÄ“jušiem jÅ«rniekiem Kofina un Klārka tas nākamajos simt piecdesmit gados kaut cik labi neizdevās vairs nevienam.

Taču uzvārds nav viss. VÄ“l tev, lai tu bÅ«tu pavisam Ä«sts pitkÄ“rnietis, šeit ir jābÅ«t nodzÄ«vojušam nozÄ«mÄ«gāko mūža daļu un, tā sacÄ«t, kārtÄ«gi iekļāvušamies kolektÄ«vā. Auskaroti pÄ«rsingotais pastmeistara vietnieks Pols Vorens salu pametis zÄ«daiņa vecumā un atgriezies deviņdesmito gadu sākumā, un šÄ« iemesla dēļ viņš netiek uzskatÄ«ts par Ä«stu salinieku. BijušÄ mÄ“ra StÄ«va Kristiana māsa Brenda aizbrauca no salas astoņpadsmit gadu vecumā un atgriezās trÄ«sdesmit gadu vÄ“lāk, arÄ« viņa netiek uzskatÄ«ta par Ä«stu salinieci.

Skaidra lieta, ka par Ä«stiem saliniekiem netiek uzskatÄ«ti mÅ«slaiku atbraucÄ“ji – tie, kuri šeit lielākoties ieprecÄ“jušies, kas daudzas desmitgades bÅ«tÄ«bā ir bijis vienÄ«gais veids, kā apmesties uz dzÄ«vi PitkÄ“rnā. EnerÄ£ijas pārpilnais, druknais bitenieks (pateicoties viņam, es tagad zinu, cik gards ir vietÄ“jais medus, kurā iemÄ“rkta vaniļas pāksts), Kuka salās dzimušais un augušais Veins Peu, protams, netiek uzskatÄ«ts par Ä«stu pitkÄ“rnieti. PļāpÄ«gais Maiks Laptons-Kristians, kurš satikās ar Brendu Anglijā, apprecÄ“jās (viņai tās bija otrās laulÄ«bas) un pārcÄ“lās uz salu 1999. gadā, arÄ« ne. Saimons Jangs un viņa sieva ŠÄ“rlija ar filipÄ«niešu asinÄ«m dzÄ«slās – nÄ“, nÄ“, nÄ“.

NeÄ«stā salinieka statuss, protams, nes sev lÄ«dzi arÄ« virkni lielāku un mazāku ja ne gluži pazemojumu, tad neÄ“rtÄ«bu un aizvainojumu gan. PiemÄ“ram, ilgus gadus salas galvenā tehnikas vienÄ«ba un savā ziņā pieauguša, Ä«sta vÄ«rieša statusa apliecinājums bija lielais, sarkanais traktors. Maikam tiesÄ«bas to vadÄ«t tā arÄ« neiedeva, kaut gan viņam bija visas nepieciešamās kvalifikācijas: aizbildinājumi bija dažādi, bet bÅ«tÄ«ba viena un tā pati – mīļais, tev vienkārši nepienākas. Kur nu vÄ“l iespÄ“ja Ä·erties pie stÅ«res vai motora kloÄ·iem salas absolÅ«tajam varas simbolam – liellaivai.

SākotnÄ“ji, tas ir, deviņpadsmitā gadsimta pirmajā pusÄ“, pitkÄ“rnieši pie garāmbraucošajiem kuÄ£iem devās parastās vienkorpusa dobtās kanoe laivās, taču pÄ“c tam karaliene Viktorija PitkÄ“rnai uzdāvināja desmitmetrÄ«gu vaļu medÄ«bu laivu, un kopš tā laika salā vairs nav nekā vÄ“rtÄ«gāka un nozÄ«mÄ«gāka par longboat – vienÄ«go transportlÄ«dzekli, kas spÄ“j sekmÄ«gi nogādāt krastā kravu no kuÄ£a un tādÄ“jādi savieno PitkÄ“rnu ar pārÄ“jo pasauli. Neviens kuÄ£is nekad un nekādos apstākļos Bauntija lÄ«cÄ« nespÄ“j pietauvoties.

Kas notiek, ja ienāk prātā ar kādu palielāku kuÄ£ošanas lÄ«dzekli pietuvoties salai? VÄ“l salÄ«dzinoši nesen, 1991. gada 7. maijā, jahta Wiggy uzskrÄ“ja klintÄ«m pie SvÄ“tā Pāvila baseina. Ä’rikam Benetam izdevās izglābties, turoties pie masta, bet Rozalindu Ouenu aiznesa viļņi, un pÄ“cāk viņai atrada mazu, saulainu vietiņu salas kapsÄ“tā.

Divdesmitā gadsimta sākumā salinieki paši sāka bÅ«vÄ“t laivas, motori laivām parādÄ«jās trÄ«sdesmitajos gados. 1928. gada jÅ«lijā salas padome pÄ“c asām diskusijām nolemj iegādāties divus laivu motorus un uzstādÄ«t tos pusei no salas četru liellaivu flotes; tiesa, pirmajai laivai tika uzstādÄ«ts parasts automašÄ«nas motors, ko atvedis bijušÄ salas garÄ«dznieka Roberta Heara radinieks. Bet neko bÅ«tisku liellaivas superstatusā tas nemainÄ«ja.

Ir gan mainÄ«jies laivu skaits – divdesmitajos gados salai bija pat sešas liellaivas, bet bija brīži, kad palika tikai viena. Ir mainÄ«jušies materiāli (nu jau vairākus gadu desmitus tās ir rÅ«pnieciski izgatavotas alumÄ«nija liellaivas), ir bijuši visdažādākie nosaukumi: Surprise, Winchester (vai Barge), Nuni, Ho-Ho, Helen Hare, George's Boat, Parkin's Boat (The Comfort), Herbert's Boat. Dažas laivas joprojām tiek Ä«paši pieminÄ“tas. Winchester, piemÄ“ram, nokalpoja savu mūžu lÄ«dz beigām, Ho-Ho bija ļoti laba laiva, taču ilgajos darba gados gandrÄ«z satrÅ«dÄ“ja, Nuni bija viena no visu laiku labākajām laivām, Rodney un Parkin's Boat tika pamestas jÅ«rā.

Lai gan šajās atklāta tipa laivās salinieki savulaik ir devušies arÄ« uz attālo Hendersona un Oeno salu, kas, tāpat kā Djusi atols, formāli pieder pie PitkÄ“rna salām, tās nekad nav bijušas un arÄ« tagad nav drošÄkais un uzticamākais okeāna transportlÄ«dzeklis. Salas hronikās atrodams, piemÄ“ram, šÄds stāstiņš (ar laimÄ«gām beigām) par 1952. gada 4. aprÄ«li:

"ŠÄ«s sestdienas naktÄ« ap pusvienpadsmitiem divas PitkÄ“rnas liellaivas dodas atpakaļ uz PitkÄ“rnu pÄ“c tam, kad tām neizdevās atrast Hendersona salu, kur bija plānots savākt miro koku kokgriezumiem, ko iemainÄ«t vai pārdot uz garāmbraucošajiem kuÄ£iem. Vienai no laivām "pÄ“kšÅ†i iebelž liels vilnis vai kaut kas no apakšas", ziņo SeptÄ«tās dienas adventistu misionārs F. Persivals Vords, kurš atrodas laivā.

Laiva apgāžas, izmetot vÄ«rus un provÄ«ziju jÅ«rā. Izdzirdot vÄ«ru kliedzienus Å«denÄ«, otra liellaiva apgriežas un sāk uzņemt izdzÄ«vojušos. Visi tiek atrasti – izmirkuši, bet citādi drošÄ«bā. Redzot atgriežamies tikai vienu liellaivu, PitkÄ“rnā rodas bailes, bet, redzot, ka visi cilvÄ“ki ir sveiki un veseli, uzmanÄ«ba nekavÄ“joties tiek pievÄ“rsta nepieciešamÄ«bai bÅ«vÄ“t jaunu liellaivu, lai aizvietotu zaudÄ“to.”

Savukārt 1932. gada decembra sākumā trÄ«s liellaivas dodas uz Oeno, un kopumā mazajā saliņā ierodas veseli četrdesmit pieci pitkÄ“rnieši, taču atpakaļceļā vÄ“jš izrādās nelabvÄ“lÄ«gs. 23. decembrÄ« visas trÄ«s laivas tomÄ“r mÄ“Ä£ina doties ceļā. Parkina Kristiana laiva Twilight nogrimst, mÄ“Ä£inot izkļūt no Oeno lagÅ«nas, otru laivu Jocelyn vilnis pa pusei noslÄ«cina, motors pārstāj darboties, tad tas tiek atdzÄ«vināts, bet pÄ“c tam kopā ar trešo laivu Surprise, kurai nekas slikts nav noticis, izdodas dabÅ«t virs Å«dens nogrimušo laivu un paņemt to tauvā.

Taču visos šajos priekos un bÄ“dās pie laivu stÅ«res un komandÄ“šanas vienmÄ“r ir bijuši tikai un vienÄ«gi Ä«stie salinieki. No pašreizÄ“jiem manis pieminÄ“tajiem neÄ«stajiem ne Saimons, ne Veins, ne Maiks nekad nav tikuši tiktāl, lai kāds viņus apmācÄ«tu, piemÄ“ram, liellaivas stÅ«rmaņa amatā – atvainojiet, piedodiet, mīļie, jÅ«s taču neesat uzauguši salā...

Uz kvadracikla stÅ«rÄ“šanu gan tas neattiecas, lai gan vismaz šajā salā arÄ« tā nav nekāda vienkāršÄ nodarbe. Lai dotos izbraucienā pa salu ar diviem viesiem aizmugurÄ“, kvadracikla priekšÄ“jā kravas kastÄ“ tiek sakrauta kaudze pamatÄ«gu akmeņu. Lai stāvumā neapmetamies, un tāpat mums ar Tomu, balansÄ“jot uz šaurā plauktiņa aizmugurÄ“, katram rokās tiek iedots pa atbalsta un lÄ«dzsvara virvei, kuras tiešÄm lieti noder, lai stāvajos pagriezienos nenoveltos no ļodzÄ«gā transportlÄ«dzekļa. Par to, cik dienas pÄ“c tam mÄ“s nevaram normāli pasÄ“dÄ“t, pieklājÄ«gā sabiedrÄ«bā labāk nerunāt.

MÄ“rÄ·i mums ir vairāki, bet galvenais ir viens – salas augstākā virsotne, kur atrodas arÄ« objekts, ko es patiešÄm vÄ“los aplÅ«kot. Par Taro Ground dÄ“vÄ“tajā zemes pleÄ·Ä«tÄ«, divsimt sešdesmit metru virs Bauntija līča izvietota bijusÄ« salas radiostacija, kas aizgājusi nebÅ«tÄ«bā lÄ«dz ar satelÄ«tsakaru un interneta Ä“ru. Tas šÄ·iet, neticami, bet lÄ«dz pat 1985. gadam vienÄ«gais veids, kā sazināties ar salu, bija nosÅ«tÄ«t radiotelegrammu, izmantojot Morzes kodu; tikai tad PitkÄ“rna sala tika pie radiotelefona.

Salas saziņa ar ārpasauli sākās divdesmitā gadsimta divdesmito gadu beigās, kad Londonas Times paziņoja, ka ceļu no Londonas uz PitkÄ“rnu sāk Markoni bezvadu radioraidÄ«tājs, kura signālu kuÄ£i varÄ“ja uztvert lÄ«dz pat divsimt četrdesmit kilometru attālumā un kurš tika darbināts ar vecu automobiļa motoru. Taču pamazām sakaru iekārtas uzlabojās, lÄ«dz deviņdesmitajos gados tika uzstādÄ«ts satelÄ«tu šÄ·Ä«vis un InMarSat iekārta, un 1993. gadā Radio Station ZPB pārtrauca darboties kā PitkÄ“rnas komunikācijas centrs. Taču lÄ«dz pat šim brÄ«dim "šajā galā" vienÄ«gais, kurš šo radiotelegrammu varÄ“ja pieņemt vai nosÅ«tÄ«t, bija salas, manuprāt un ne tikai manuprāt vien, divdesmitā gadsimta visleÄ£endārākais cilvÄ“ks – 1935. gadā dzimušais Toms Kristians, PitkÄ“rnas radioamatieru kluba pārstāvis un, cik noprotams, arÄ« tā gandrÄ«z vai vienÄ«gais biedrs.

Kā jau tas šai salā pieņemts, arÄ« radiostacijas Ä“ku durvis nav slÄ“gtas, un nebÅ«tu jau te arÄ« nekā tāda, tā sacÄ«t, ņemama: dažādos gadu desmitos ražotas radiosakaru iekārtas, dažas no tām jau acÄ«m redzami nefunkcionÄ“jošas, bet citas droši vien priekšlaikus nosÅ«tÄ«tas pensijā. Jau nez kuro reizi – laikam tā tāda PitkÄ“rnas Ä«pašÄ«ba – ir gandrÄ«z vai saskatāms, kā sirmais onkulis te pavadÄ«jis cauras naktis ar austiņām uz ausÄ«m, klikšÄ·inot Morzes ābeci un sazinoties ar simtiem un tÅ«kstošiem cilvÄ“ku visā pasaulÄ“. (Ä»oti gribas nočiept šÄ«s austiņas, kas tepat vien putekļojas kopā ar citiem krāmiem un nevienam nav vajadzÄ«gas, – knapi saņemos sasist sev pa kārÄ«gajām roÄ·elÄ“m.)

Tas nav nekāds pārspÄ«lÄ“jums – Toms Kristians, kurš saviem kolÄ“Ä£im visā pasaulÄ“ labāk bija zināms kā VP6TC/VR6TC, bija kaislÄ«gs radioamatieris un šajā jomā, iespÄ“jams, pat otrs slavenākais cilvÄ“ks pasaulÄ“ tÅ«lÄ«t aiz Jordānijas karaļa, kam šÄ« tāpat bija nozÄ«mÄ«ga aizraušanās. "VR6TC. PitkÄ“rna sala. Klusā okeāna dienvidi... Vārds ir Toms. T-O-M. Tired-old-man. Tango-Oskars-Maiks," šo sasveicināšanos daudzi radioamatieri atminas vÄ“l tagad.

Sasniedzis septiņpadsmit gadu vecumu, Toms trÄ«s gadus nodzÄ«voja JaunzÄ“landÄ“, kur arÄ« ieguva sakaru tehniÄ·a izglÄ«tÄ«bu, tad uz vairākiem kuÄ£iem pastrādāja par sakaru virsnieku, un kopš tā laika viņam iepatikās dzÄ«ve pasaulÄ“. "Es nekad nedomāju, ka te nodzÄ«vošu tik ilgi, kā esmu nodzÄ«vojis. Ziniet, man patÄ«k tā pasaule tur ārpusÄ“ visādos veidos..." Taču viss iegrozÄ«jās citādi, un jau kopš pagājušÄ gadsimta piecdesmitajiem gadiem Toms Kristians ar retiem pārtraukumiem vadÄ«ja PitkÄ“rnas radiostaciju.

Pārtraukumi gan reizÄ“m bija visnotaļ dramatiski. Toms Kristians savas ilgās dzÄ«ves vairākkārt guvis nopietnus savainojumus, un arÄ« salinieku galvenais bieds apendicÄ«ts viņam negāja secen. 1959. gadā, sākoties apendicÄ«ta lÄ“kmei, Toms pieprasÄ«ja savākt visu ledu, kas vien salā atrodams, un trÄ«s dienas, kamÄ“r tuvākais kuÄ£is nonāca lÄ«dz salai, gulÄ“ja, ievÄ«kšÄ·Ä«ts ledus gabalos. Pagāja vÄ“l deviņas dienas, lÄ«dz, joprojām pusiesaldÄ“ts, viņš nonāca Oklendā un pÄ“dÄ“jā brÄ«dÄ« tika operÄ“ts – Ä«patnā metode bija nostrādājusi. (Tas gan, starp citu, nav nekāds rekords: 1994. gadā saliniekam Šonam Kristianam izdodas apendicÄ«tu izvilkt no 13. decembra lÄ«dz pat 10. janvārim, kad viņu Oklendā beidzot operÄ“.)

Izrādās, tieši Tomam salinieki var pateikties par salas motorizāciju. Kad Tomam galÄ«gi apnicis divreiz dienā mÄ“rot divus kilometrus augšup uz radiostacijas Ä“ku un atkal lejup uz mājām, viņš 1966. gadā JaunzÄ“landÄ“ pasÅ«tÄ«jis motociklu. Toms to varÄ“ja atļauties – viņš ar savu sakaru virsnieka algu ilgus gadus bija PitkÄ“rnas turÄ«gākais vai vismaz labāk atalgotais cilvÄ“ks. Viņa alga bija nepilni 1600 dolāru sešdesmito gadu cenās – piecreiz vairāk nekā salas miertiesnesim, divdesmit četras reizes vairāk nekā bibliotekāram. (Tiesa, pÄ“c tam viņu pārspÄ“ja salas mÄ“rs StÄ«vs Kristians, kuram bija astoņi dažādi amati un par katru no tiem tika maksāta alga.)

Salinieki jaunievedumu novÄ“rtÄ“ja: sešus gadus vÄ“lāk divriteņu braucamrÄ«ku jau bija kopumā trÄ«sdesmit, vÄ“l deviņi bija pasÅ«tÄ«ti. Nākamais solis bija kvadracikli, un motociklus salā pašlaik vairs bÅ«tÄ«bā nemana.

Tiesa, salu dzÄ«vesveids vispār nemudina uz čaklumu un rosÄ«gumu, un nav brÄ«nums, ka pašlaik pitkÄ“rnieši varbÅ«t vienÄ«gi uz Ä·emertiņu vÄ“l nebrauc ar kvadraciklu. "Pirms motocikliem es ierados radiostacijā nosvÄ«dis pÄ“c kāpiena, bet mana veselÄ«ba bija daudz labāka. Tagad esmu cālis. TāpÄ“c es saslimstu ar gripu tik smagi, kad kāds kuÄ£is atved vÄ«rusu. MÄ“s visi esam kļuvuši nedaudz mÄ«kstāki, un mÄ“s to jÅ«tam ikreiz, kad Ä·eramies pie fiziskām nodarbÄ“m airÄ“jot, strādājot dārzā, vācot malku," salas viesim, grāmatas “Bauntija bÄ“rni” autoram Janam Bolam atzina Toms, bet ko nu vairs...

Tas bija tieši Toms, kurš pa radio visai pasaulei ziņoja par franču kodolizmÄ“Ä£inājumu atbalsÄ«m 1970. gadā: "VÄ“l divas bumbas ir uzspridzinātas pÄ“dÄ“jās piecās nedēļas. Pirmā bija sestdien, 30. maijā, un pÄ“dÄ“jā – 24. jÅ«nijā. Abos gadÄ«jumos troksnis bija dzirdams no šejienes. Tas atgādināja spÄ“cÄ«gu sitienu pa bungu komplektu vai varbÅ«t attālu pÄ“rkonu. Laiks, kas nepieciešams skaņai, lai nonāktu šeit no izmÄ“Ä£inājumu rajona (apmÄ“ram sešsimt jÅ«džu), šÄ·iet, ir no stundas lÄ«dz pusotrai stundai. Abos gadÄ«jumos mums apgalvoja, ka mÄ“s neesam apdraudÄ“ti, tā ka PitkÄ“rnā viss joprojām ir labi."

Un arÄ« 1971. gada vasarā: "Bija divdesmit divas minÅ«tes pirms pusdienas stundas, tieši mÅ«su sabata dievkalpojuma vidÅ«, kad sprādziena skaņa brāzās pāri PitkÄ“rnai. ŠÄ·iet, ka skaņas vilnis no Mururoa atola lÄ«dz mums nāk apmÄ“ram četrdesmit piecas minÅ«tes. Galvas baznÄ«cā pagriezās, jo nav tā, ka mÄ“s šÄdas skaņas PitkÄ“rnā dzirdÄ“tu bieži. Taču dievkalpojums turpinājās, un mÄ“s vienkārši uzticÄ“jāmies savam labajam Kungam, kā esam darÄ«juši iepriekš, kad tika rÄ«koti citi izmÄ“Ä£inājumi, ka viņš pieskatÄ«s mÅ«su cilvÄ“kus."

PatiesÄ«bu sakot, pitkÄ“rniešiem zvÄ“rÄ«gi paveicās – pat, ja neņemam vÄ“rā salinieku apgalvojumus, ka viņi varÄ“juši nofotografÄ“t kodolsÄ“ni pie apvāršÅ†a (neviens gan man tādu foto parādÄ«t nespÄ“ja vai nevÄ“lÄ“jās). SākotnÄ“ji tika plānots, ka kodolizmÄ“Ä£inājumi varÄ“tu notikt pašÄ Manarevā – nepilnu piecsimt kilometru attālumā no PitkÄ“rnas un tikai četrsimt kilometru attālumā no Oeno salas. Beigās tika izvÄ“lÄ“ti divi patālāki atoli, bet tik un tā PitkÄ“rna sala no tuvākā atrodas nieka piecsimt divdesmit jÅ«ras jÅ«džu attālumā (viena jÅ«ras jÅ«dze ir 1,8 kilometri).

Salā bija izvietota pat neliela britu gaisa spÄ“ku vienÄ«ba, lai kontrolÄ“tu iespÄ“jamos radioaktÄ«vos nokrišÅ†us. Daži vecāki ļaudis jau bija sapakojušies, gatavi bÄ“gt prom, ja nu kas, bet kur tad nu aizbÄ“gsi, jo britu AizsardzÄ«bas ministrija atteicās pie salas novietot kuÄ£i, lai ārkārtas gadÄ«jumā varÄ“tu evakuÄ“t saliniekus. 1970. gadā viens izmešu mākonis patiešÄm virzÄ«jās tieši PitkÄ“rnas virzienā, taču laimÄ«gā kārtā tika aizpÅ«sts garām...

Toms Kristians nepārspÄ«lÄ“jot bija arÄ« Ä«sta pasaules mediju zvaigzne. "Toma Kristiana māja ir pussagruvusi bÅ«ve ar skārda jumtu, kas atrodas 25°04' dienvidu platumā un 130°06' rietumu garumā, uz niecÄ«ga zemes gabaliņa plašajā dienvidu Klusā okeāna tukšumā. Tā nav pārapdzÄ«vota vieta. Tālu aiz horizonta dienvidrietumos, 3300 jÅ«džu attālumā atrodas JaunzÄ“lande, uz ziemeļrietumiem, delfÄ«nam nopeldot 1350 jÅ«džu, ir Taiti," tā, piemÄ“ram, 1989. gadā gleznaini rakstÄ«ja žurnāls The People.

"Kristians brauc uz darbu ar nodauzÄ«tu motociklu Honda, bumsÄ«joties pa svaigi izcirstu ceļu, kas kā dubļu lente vijas augšup pa novÄ“rošanas kalnu. VÄ“ja appÅ«stajā virsotnÄ“, 870 pÄ“du virs jÅ«ras lÄ«meņa piecdesmit vienu gadu vecais Kristians novieto savu motociklu pie vienstāva bÅ«ves, kurā Taro Ground mājo radioraidÄ«tājs. Kā galvenais sakaru virsnieks viņš ir atbildÄ«gs par vienÄ«gās oficiālās saites uzturÄ“šanu starp PitkÄ“rna salas četrdesmit sešiem vÄ«riešiem, sievietÄ“m un bÄ“rniem un pārÄ“jo cilvÄ“ci."

Diemžēl man slaveno "PitkÄ“rna Balsi" vairs neizdodas satikt: Tomass Kolmans Kristians – Frederika Kristiana dÄ“ls, Daniela Kristiana mazdÄ“ls, Ceturtdienas Kristiana Otrā mazmazdÄ“ls, Ceturtdienas Kristiana mazmazmazdÄ“ls un Flečera Kristiana mazmazmazmazdÄ“ls – savās mājās septiņdesmit septiņu gadu vecumā nomirst agrā rÄ«ta stundā nepilnu gadu pirms manas atbraukšanas, 2013. gada 7. jÅ«lijā, un pÄ“c viņa PitkÄ“rnā paliek vÄ“l 51 salinieks. Nāves iemesls – insulta sekas, taču salinieki teic, ka pÄ“dÄ“jos četros dzÄ«ves gados Toms diezgan krietni cietis no Alcheimera slimÄ«bas.

Uz visiem pieminÄ“tajiem jaukajiem un interesantajiem stāstiem man norāda salinieki vai arÄ« pats atrodu tos vietÄ“jās avÄ«zÄ«tes iešuvumos. Tas, ko tur neatrast, ir stāsts par to, cik nepatÄ«kami Tomam klājās pÄ“dÄ“jos dzÄ«ves gados. Lieta tā, ka šajā Kristianu Ä£imenÄ“ (ir arÄ« citas) piedzima kopumā četras meitas – ŽaklÄ«na (Džekija) Beta, RaelÄ“na Kari, ŠerilÄ«na TerÄ“za un DarlÄ«na Mišela, un tieši Džekija izrādÄ«jās viena no galvenajām lieciniecÄ“m (un cietušajām) salas mÄ“rogiem grandiozajā pedofilijas lietā, kas sākās uzreiz pÄ“c gadu tÅ«kstošu mijas.

MÄ“s pie tās vÄ“l nonāksim, taču jau tagad var teikt: salinieku vairākums, maigi izsakoties, nesaprata un neatbalstÄ«ja Toma un Betijas Ä£imenes stingro nostāju – nekādas žēlastÄ«bas pret bÄ“rnu izmantotājiem. ŠÄ« attieksme pamatÄ«gi samaitāja Toma pÄ“dÄ“jos dzÄ«ves gadus; pat tiktāl, ka Ä£imene kopā ar vÄ“l dažiem saliniekiem nonāca patiesā izstumto stāvoklÄ«, piemÄ“ram, dažās bÄ“rÄ“s dažu cilvÄ“ku ierašanās nebija vÄ“lama, un tas vispirms attiecās tieši uz Tomu un Betiju Kristianiem, lai gan viņš bija draudzes vecākais, bet viņa – draudzes Ä“rÄ£elniece. Savukārt 2007. gadā, kad 23. janvārÄ« kā ik gadu tika svinÄ“ta Bauntija diena, atstumtajiem nācās dedzināt pašiem savu improvizÄ“to “Bauntija” modeli.

Ar to arÄ« varÄ“tu beigt stāstu par mazās salas neparasto salinieku, taču, rokoties pa Pitcairn Miscellany numuriem, es atrodu šÄdu gana zÄ«mÄ«gu Toma Kristiana rakstÄ«tu "1974. gada 31. decembra ievadrakstu piecpadsmit minÅ«tes pirms pusnakts":

"Dārgie pitkÄ“rnieši mājās un svešumā, 1974. gadā vÄ“l ir palikušas dažas minÅ«tes. Saule nogrima aiz Palvas ielejas malas pirms kādām piecām stundām, pusnakts ir gandrÄ«z klāt. Ä¢enerators ir apstājies, ielu apgaismojums ir nodzisis pÄ“dÄ“jo reizi šogad, un zvans skvÄ“rā drÄ«z izzvanÄ«s veco un iezvanÄ«s jauno.

Padomāsim par to, ko mÄ“s esam darÄ«juši aizvadÄ«tajās trÄ«ssimt sešdesmit piecās dienās. Vai mÄ“s esam sasnieguši daudz? Kā mÄ“s esam palÄ«dzÄ“juši PitkÄ“rnas un visa tā, kas šeit ir, labklājÄ«bai? VarbÅ«t PitkÄ“rna mirst – mÅ«su nav daudz. Kāds ir mazākais cilvÄ“ku skaits, kas nepieciešams, lai PitkÄ“rna turpinātu funkcionÄ“t? Ir noteikts cilvÄ“ku daudzums, kas nepieciešams, lai vadÄ«tu lielās laivas, lai uzturÄ“tu kārtÄ«bā ceļus un takas un paveiktu visas citas lietas, kas bÅ«tiskas, lai padarÄ«tu dzÄ«vi patÄ«kamu visiem.

Airu laivas, kas nogādāja jÅ«s lÄ«dz kuÄ£iem, ir sen aizgājušas. MÄ“s vadām barkasus cauri Bauntija līča viļņiem ar airiem, kurus, iespÄ“jams, jÅ«s esat airÄ“juši. MÄ“s joprojām dodamies uz priekšu, bet viļņi ir spÄ“cÄ«gi. Jaunie dodas prom, vÄ“l citi vÄ“las doties. Kāda ir mÅ«su nākotne? Pašlaik šeit ir piecdesmit seši pitkÄ“rnieši un pieci ārpusnieki – mazākais iedzÄ«votāju skaits simt gados. 1874. gadā aplÄ“stais iedzÄ«votāju skaits bija septiņdesmit viens. Kas ir bijis iemesls šim samazinājumam?

Šogad mums ir piedzimuši divi bÄ“rni un bijušas trÄ«s nāves. TrÄ«spadsmit pitkÄ“rnieši ir devušies uz JaunzÄ“landi – daži pÄ“c medicÄ«niskās aprÅ«pes, cerot atgriezties, citi citu iemeslu dēļ, daži – lai redzÄ“tu pasauli un droši vien tur paliktu. ŠÄ·iet, daudziem ir patiesa rÅ«pe – iespÄ“jams, PitkÄ“rnai un pitkÄ“rniešiem laiks beidzas, ja mÅ«su skaits turpinās samazināties.

Ir taisnÄ«ba, ka nopelnÄ«t iztiku var bÅ«t grÅ«ti, it Ä«paši jau pÄ“rkot pirmās nepieciešamÄ«bas preces par tādām uzpÅ«stām cenām, bet ar tādiem zemiem ienākumiem. Taču ir arÄ« taisnÄ«ba, ka ananasu ir milzums, ka apelsÄ«nu decembra raža ir ļoti dāsna, ka arÄ« meloņu ir ļoti bagātÄ«gi.

Ir taisnība, ka mums nākas lietot insekticīdus un minerālmēslus, lai iegūtu labas ražas, bet ir arī taisnība, ka Pitkērna joprojām ir brīva no noziedzības, netikumiem un narkotikām un ka klimats, kaut diezgan mikls un karsts pēdējās dienās, ir kopumā ļoti patīkams.

JÅ«s ārzemÄ“s – varbÅ«t jÅ«s esat komfortabli iekārtojušies un jums ir viss, ko vÄ“laties. JÅ«s varbÅ«t nevarat vai nevÄ“laties atgriezties. Bet mirkli padomājiet. Vai jÅ«s bÅ«tu laimÄ«gi, ja ikvienam bÅ«tu jāatstāj PitkÄ“rna, jo ienākumi ir pārāk mazi? Pašlaik, ja jums sāktu klāties slikti, jÅ«s droši vien sapakotos un dotos mājup tik ātri, cik ātri vien peldÄ“tu kuÄ£is, bet vai tas vienmÄ“r bÅ«s iespÄ“jams?

Padomājiet par tiem laimÄ«gajiem gadiem, kad jÅ«s joņojāt pa pakalniem, lasot guāvas, vajājot kazas vai varbÅ«t makšÄ·erÄ“jot, vai peldot pie Aizeka vai Bauntija lÄ«cÄ«. Vai jums ir kādi ierosinājumi, kā mums palÄ«dzÄ“t? Cik maz mÅ«su ir jāpaliek, lai mÄ“s bÅ«tu spiesti doties prom? Vai arÄ« šÄ«s divas auglÄ«gās, apdzÄ«vojamās zemes kvadrātjÅ«dzes ir jāpiedāvā ārpusniekiem – pārapdzÄ«votajai pasaulei – un jāļauj citiem okupÄ“t to, kas reiz bija mÅ«su mājas, mÅ«su dumpinieku senču mājas?

Mums vajag nopelnÄ«t pietiekami, lai ikviens bÅ«tu laimÄ«gs, un mums arÄ« vajag dažus jaunus cilvÄ“kus, kas atgrieztos un paliktu. Mums vajadzÄ“tu kādu nozari vai nozares, kas dotu mums uzticamu regulāru ienākumu, ar ko bÅ«tu pietiekami, lai nopirktu pamatā nepieciešamo – miltus no Anglijas, sviestu no JaunzÄ“landes un apģērbu no Savienotajām ValstÄ«m. Pārdomājiet to, zÄ“ni! Vai jÅ«s varat atgriezties? Vai jÅ«s varat sagādāt pietiekami iztikas, lai nodrošinātu Ä£imeni? Ja jā, iespÄ“jams, mÄ“s varam no jauna apdzÄ«vot mirstošu zemi.

IespÄ“jams, PitkÄ“rnas lielākā vajadzÄ«ba ir labs, uzticams Å«dens avots. Vai tas var tikt radÄ«ts ar aizdambÄ“šanu, urbšanu vai sālsÅ«dens destilāciju – tas ir izaicinājums; bet ar Å«deni mÄ“s varam izaudzÄ“t vairāk, iespÄ“jams, sasaldÄ“t vairāk vai konservÄ“t vairāk mÅ«su dārzu ražas un kļūt neatkarÄ«gāki no ārpasaules. Pārāk bieži sausums ir radÄ«jis daudz problÄ“mu, un maz kas ir darÄ«ts, lai atrisinātu Å«dens problÄ“mu!

Mani lÄ«dzcilvÄ“ki, ja jÅ«s nevarat atgriezties, vai jÅ«s varat palÄ«dzÄ“t atrast risinājumu, lai PitkÄ“rna turpinātu kustÄ“ties? 1975. gads ir priekšÄ – droši vien stipri vÄ“ji un bangaina jÅ«ra? Neviens vÄ«rs, sieviete vai bÄ“rns nespÄ“j tam stāties pretÄ« viens. Stāsimies tam pretÄ« kopā, strādāsim kopā un ar Dieva palÄ«gu droši stāsimies pretÄ« visiem pārbaudÄ«jumiem, kas mums priekšÄ!"

Jau atkal ļoti latviski motÄ«vi, vai ne? KāpÄ“c gan ar mums notiek tas viss, kas ar mums notiek... Bet patiesi, kāpÄ“c gan cilvÄ“ku šajā paradÄ«zes salā kļūst aizvien mazāk un mazāk? VarbÅ«t tāpÄ“c, ka tā ir ne tikai paradÄ«zes sala? Vai varbÅ«t, kā daudzi uzskata, tāpÄ“c, ka šÄ«s salas paradÄ«ze sen ir zudusi? Jā, man daudz kas vÄ“l jāuzzina par razbainieku salu un tās iemÄ«tniekiem."