Iesaki rakstu:

Ä€dama mantojums ir ļoti daudzpusÄ«gs. Tajā ietilpst ne tikai klaušas, augļošana, zinātniski tehniskais progress, par ko bija runa pirmajā esejā. No BÄ«belÄ“ attÄ“lotās Ä€dama nolādÄ“šanas viedokļa var izprast arÄ« ekonomikas lÄ«kločus. Šajā izpratnÄ“ saskatāma cilvÄ“ciskās domas grÄ“košana, cilvÄ“kiem pašiem sevi mānot un tādÄ“jādi sev sagādājot ciešanas. Turklāt mÅ«sdienās attieksmÄ“ pret ekonomiku var novÄ“rot paradoksāli pretrunÄ«gus pavÄ“rsienus.

Ekonomikas izpratne savā apgrÄ“cÄ«bā ir saputrojusies tik lielā mÄ“rā, ka sāk pati sevi noliegt un nonāk pretrunā ar sevi. Tas ir acÄ«gi vÄ“rojams mÅ«sdienās, jo ekonomiskā krÄ«ze ir sapinusies ekonomiskajā bezizejā un nepieciešams pilnÄ«gi jauns saimnieciskās darbÄ«bas modelis ne tikai Rietumu civilizācijā. Ķīnas un Indijas ekonomiskais bums radikāli samudžina dzÄ«vi uz Zemes.

PiemÄ“rā noder izteikumi mÅ«su politisko partiju dokumentos. LÅ«k, divi it kā nesaderÄ«gi, taču principā no viena kopÄ“jā grÄ“ku maisa  izbiruši izteikumi: 1) „MÄ“s esam [..] par radošumu, kas bagātina ekonomiku. SaprātÄ«gi vadÄ«tas kultÅ«ras un radošÄs nozares ir pelnošs ekonomikas sektors, kas rada jaunas darbavietas, ceļ sabiedrÄ«bas materiālo labklājÄ«bu un uzlabo dzÄ«ves kvalitāti”; 2) „Savukārt Latvija par pāreju no padomju plāna ekonomikas uz brÄ«vā tirgus ekonomiku ir samaksājusi ar 20 neoliberāla kapitālisma gadiem. Tā rezultāts ir milzÄ«ga sabiedrÄ«bas noslāņošanās, nevienlÄ«dzÄ«ba starp bagātajiem un sabiedrÄ«bas nabadzÄ«gākajiem slāņiem, neuzticÄ«ba savai valstij, plašas un spÄ“cÄ«gas vidusšÄ·iras trÅ«kums.”

Abi izteikumi ideāli atbilst Ä€dama mantojumā ietilpstošajai ekonomikas izpratnei. Otrais izteikums tikai ārÄ“ji noliedz lÄ«dzšinÄ“jo ekonomisko praksi. Neviens no abiem izteikumiem nevar iztikt bez grÄ“košanas un ciešanām. Tam ir noteikts cÄ“lonis. Rietumu ekonomikas vÄ“sturÄ“ ir vairākas neskaidras parādÄ«bas. Par to izcelsmi iespÄ“jamas hipotÄ“zes, bet nevis aksiomātiskas patiesÄ«bas atklāsme. Gribot negribot nākas atsaukties uz BÄ«beles leÄ£endu par Ä€dama nolādÄ“šanu un tās sekām.

Nav iespÄ“jams lÄ«dz galam izskaidrot tirgus pārspÄ«lÄ“tās lomas izcelsmi. Tāpat nav iespÄ“jams lÄ«dz galam izskaidrot pārspÄ«lÄ“tās ekonomiskās atkarÄ«bas (ekonomikas determinisma) izcelsmi. Nav saprotams, kā varÄ“ja rasties masveidÄ«ga ticÄ«ba tam, ka cilvÄ“ka dzÄ«vÄ“ viss ir atkarÄ«gs no ekonomikas un ekonomika ir cilvÄ“ka dzÄ«ves virzošais spÄ“ks. CilvÄ“ka dzÄ«vÄ“ nevis garÄ«gās norises ir vissvarÄ«gākās, bet vissvarÄ«gākās ir ekonomiskās norises.

Tādai izpratnei nav pārliecinoša izskaidrojuma. Pārliecinoši ir vienÄ«gi tas, ka ekonomikas pārspÄ«lÄ“tÄ«ba ir veicinājusi materiālistiskā pasaules uzskata popularitāti. Materiālistiskā pasaules uzskata masveidÄ«ba ir vÄ“sturiski jauna grÄ“cÄ«ba. Tā radās Jaunajos laikos reizÄ“ ar ekonomikas nekritisko dievināšanu (fetišizÄ“šanu).

Abos citātos dominÄ“ gan ekonomikas determinisms, gan materiālistiskais pasaules uzskats. Pirmajā citātā tas izpaužas tā dÄ“vÄ“tā vulgārā materiālisma šÄ·ebÄ«gajā garā. Otrajā citātā ir kritizÄ“ta LR lÄ«dzšinÄ“jā ekonomika. Kritika neliecina par atsacÄ«šanos no ekonomikas determinisma.

IespÄ“jams, mÅ«sdienu Latvijas „atvieglotā mācÄ«bu satura” labsajÅ«tā klÄ«stošie indivÄ«di nemaz nav dzirdÄ“juši, ka Rietumu sabiedrÄ«bā lÄ«dz XIX gadsimtam tirgus nebija galvenais. CilvÄ“ki pret tirgu izturÄ“jās kā pret reālu nepieciešamÄ«bu. Tirgus bija vajadzÄ«gs. Taču nevienam nelikās, ka tirgus fenomenam (tirgus metodoloÄ£iskajam principam) ir jāvalda saimnieciskajā darbÄ«bā. AntÄ«kajā sabiedrÄ«bā, feodālajā sabiedrÄ«bā, senajās pilsÄ“tvalstÄ«s, viduslaiku monarhijās tirgus pastāvÄ“ja, bet tas nebija oficiāli saistÄ«ts ar attiecÄ«go valstu ekonomiku. Tirgus nekādā ziņā neietilpa attiecÄ«go valstu ekonomiskajā sistÄ“mā. Turklāt nekādā ziņā nebija šÄ«s sistÄ“mas centrā, kā tas no XIX gadsimta ir kapitālismā.

Latviešu tautai pÄ“cpadomju gados nepārtraukti tiek iestāstÄ«ts, ka kapitālismā sociāli politisko sistÄ“mu nosaka tirgus, un tirgus kalpo kā mÄ“rvienÄ«ba cilvÄ“kam, sabiedrÄ«bai, valstij. Kapitālistiskajā Latvijā ir jāvalda tirgus mentalitātei un tirgus ideoloÄ£ijai. Citādi nedrÄ«kst bÅ«t. Ja tā nebÅ«s, tad LR nebÅ«s eiropeiskā valsts.

Saprotams, tiek noklusÄ“ti labi zināmie vÄ“sturiskie fakti. Sākot ar to, ka tirgus mentalitāte (un tātad arÄ« tirgus ideoloÄ£ija) nav kapitālisma izgudrojums. Tirgus mentalitāte radās pakāpeniski. PirmatnÄ“jā sabiedrÄ«bā un gadu tÅ«kstošiem vÄ“lāk neviens netiecās gÅ«t peļņu no ražošanas un tirdzniecÄ«bas. Pastāvot naturālajam saimniekošanas veidam, tas nebija iespÄ“jams.

Latviešu gÄ“nos noteikti joprojām prevalÄ“ naturālās saimniekošanas izauklÄ“tais Ä£enÄ“tiskais slānis. Latvieši nav ražotāju un tirgotāju tauta. TāpÄ“c latvieši savā brÄ«vvalstÄ« ražošanu un tirdzniecÄ«bu vienmÄ“r ir ļoti ātri un bez morālajiem pārdzÄ«vojumiem novirzÄ«juši cittautiešu pārziņā, sev galvenokārt atstājot tās ražotnes, kuras asociÄ“jās ar naturālo saimniekošanas veidu – maizes un sklandraušu cepšanu, ievārÄ«jumu vārÄ«šanu, biezpiena raudzÄ“šanu, alus brÅ«vÄ“šanu. TāpÄ“c šodien politisko partiju programmās skaidras un noteiktas ekonomiskās stratÄ“Ä£ijas vietā čivina etnogrāfisks sentimentālisms: „AttÄ«stÄ«t ražošanu visos novados, sniedzot valsts atbalstu uzņēmÄ“jiem laukos un nelielu uzņēmumu veidotājiem;[..] Nodrošināt latviešu zemnieku un lauku sÄ“tu attÄ«stÄ«bu;[..] Veicināsim sabiedrÄ«bas atbalstu Latvijas uzņēmumu produktiem un pakalpojumiem; piemÄ“ram, – „PÄ“rc vietÄ“jos ražojumus!”, „Apceļo dzimto zemi!”.” Vienā programmā etnogrāfiskais sentimentālisms ieguvis pavisam jocÄ«gu leksisko ietÄ“rpu: „Latvijas izaugsmes vÄ«zija balstās endogÄ“nās ekonomiskās attÄ«stÄ«bas modelÄ« (gr. endo + gr. genos – iekšÄ“jā izcelsme; tāds, ko izraisÄ«juši iekšÄ“jie cÄ“loņi).”

Tautā masveidÄ«ga ir pārliecÄ«ba par ekonomikas primārumu. Ekonomika esot galvenais cilvÄ“ku dzÄ«vÄ“ tāpÄ“c, ka nodrošina eksistences lÄ«dzekļus. Rupji sakot, nodrošina maizi, Å«deni, apģērbu. CilvÄ“ki bez tā nevar dzÄ«vot, un tāpÄ“c ekonomika ir galvenais. CilvÄ“kiem ekonomika šÄ·iet galvenā vÄ“rtÄ«ba, un ekonomiskās intereses automātiski kļūst cilvÄ“ku galvenās intereses. Å…emot to vÄ“rā, ekonomiku cilvÄ“ki izvirza valstiskuma centrā, izglÄ«tÄ«bas centrā, politikas centrā, garÄ«gās kultÅ«ras centrā, kā tas vulgāri notiek pirmajā citātā no Daniela Pavļuta Ä£eniālās „par-politikas” murgojuma.

CilvÄ“ki masveidā atzÄ«st ekonomikas determinismu. CilvÄ“ki pret tirgus ekonomiku masveidā izturas kā pret tādu sociāli politiskās organizācijas formu, kas ļaudÄ«m nodrošina eksistences lÄ«dzekļus.

Taču tāda attieksme ir maldÄ«ga ilÅ«zija – bÄ«beliskās nolādÄ“šanas sekas. PatiesÄ«bā cilvÄ“ku dzÄ«vi visdziļākajā bÅ«tÄ«bā nenosaka materiālās intereses. Tāds priekšstats ir morālā, psiholoÄ£iskā trauma.

Saprotams, cilvēku motīvi var būt ekonomiski. Cilvēki rūpējas par eksistences līdzekļiem. Tas ir dabiski. Taču patiesībā tās intereses, kuras dēvē par cilvēku ekonomiskajām interesēm, visdziļākajā būtībā ir cilvēku sociālās intereses: rūpes par stāvokli sabiedrībā, rūpes par prestižu, statusu, personisko reputāciju, lepnums par ieņemto cienīgo stāvokli sabiedrībā.

ĪstenÄ«bā cilvÄ“ki visā cilvÄ“ces vÄ“sturÄ“ nekad nav baidÄ«jušies no bada un maniakāli izturÄ“jušies pret eksistences lÄ«dzekļiem. DzÄ«vojot kolektÄ«vā, vienmÄ“r ir pieticis maizes visiem sabiedrÄ«bas locekļiem. Rietumu etnosocioloÄ£ija ir izpÄ“tÄ«jusi cilvÄ“ku attieksmi pret eksistences lÄ«dekļiem. CilvÄ“ki nekad nav baidÄ«jušies nomirt bada nāvÄ“. Tāds ir zinātnes secinājums.

Un vÄ“l kas. Ekonomiskās sistÄ“mas nekad nav priekšroku devušas eksistences lÄ«dzekļu faktoram. Tā tas vienmÄ“r ir bijis arÄ« Latvijā. Ekonomiskajās sistÄ“mās faktiski prioritāte ir sociālajām interesÄ“m, bet nevis elementārām ekonomiskajām interesÄ“m. Tas skan paradoksāli, bet pamatoti. Ekonomiskās sistÄ“mas tāpat kā cilvÄ“ki ir tendÄ“tas uz slavu, prestižu, lepnumu, citu valstu „apdzÄ«šanu”, augstu pozÄ«ciju reitingos. Ekonomiskās sistÄ“mas ne reti sludina mÄ“rÄ·i vairot cilvÄ“ku labklājÄ«bu un padarÄ«t cilvÄ“kus laimÄ«gus. Bet tas nav ekonomisks mÄ“rÄ·is, bet gan sociāls mÄ“rÄ·is ar dziļu morāli psiholoÄ£isko iedabu.

Tāds mÄ“rÄ·is ir sastopams arÄ« mÅ«su politisko partiju solÄ«jumos. Neviena partija nesola, primitÄ«vi izsakoties, tautu apgādāt ar maizi, Å«deni, apģērbu. Visas partijas sola panākt kaut ko sociāli vÄ“rtÄ«gu: labu izglÄ«tÄ«bu un labu medicÄ«nu, uzticÄ«bu valstij un nevienlÄ«dzÄ«bas samazināšanu, sabiedrÄ«bas iekšÄ“jo harmoniju un ticÄ«bu nākotnei, jauno Ä£imeņu atbalstÄ«šanu.

 MÅ«sdienu Latvijā tāpat kā citur ir izplatÄ«ts apgalvojums, ka kapitālisma galvenais ekonomiskais motÄ«vs ir peļņas gÅ«šana. Tas ir mākslÄ«gs un maldÄ«gs apgalvojums. Tajā izpaužas ādamiskā nolādÄ“tÄ«ba – izpratnes saputrojums. Peļņa patiesÄ«bā nav ekonomisks motÄ«vs, bet dziļākajā bÅ«tÄ«bā ir sociāls motÄ«vs, sniedzot peļņas guvÄ“jiem (bagātiem cilvÄ“kiem) noteiktas sociālās privilÄ“Ä£ijas.

Domājams, ādamiskā nolādÄ“tÄ«ba pagaidām vispamatÄ«gāk izpletusies kapitālisma ļoti grÄ“cÄ«gajā  politikā. Kapitālismā sociālās attiecÄ«bas (attiecÄ«bas starp cilvÄ“kiem) tiek apzināti, voluntāri, politiski, ideoloÄ£iski, zinātniski, publicistiski pakļautas ekonomiskajām attiecÄ«bām. Kapitālismā ir mākslÄ«gi panākts, ka ekonomiskās attiecÄ«bas komandÄ“ sociālās attiecÄ«bas. Ja pirmskapitālisma laikmetā cilvÄ“ka sociālais stāvoklis (ieņemamais amats, stāvoklis sabiedrÄ«bā, sociālā piederÄ«ba) nosacÄ«ja viņa bagātÄ«bu, tad kapitālisma laikmetā ir pretÄ“ji - cilvÄ“ka sociālo stāvokli nosaka viņa bagātÄ«ba. PÄ“cpadomju Latvijā turklāt kriminālā ceļā salaupÄ«ta („prihvatizÄ“ta”) bagātÄ«ba.  Eigims var kļūt Saeimas deputāts un Daugavpils mÄ“rs tikai tāpÄ“c, ka viņam ir izdevies salaupÄ«t daudz naudas, bet nevis tāpÄ“c, ka viņš ir cilvÄ“ks ar valstsvÄ«ra smadzenÄ“m. Ne tikai Eigimam, bet arÄ« Lembergam, Šleseram, ŠÄ·Ä“lem ir labi zināms, kā praktiski izpaužas varas un naudas attiecÄ«bas. Nevis prāts, zināšanas, morālā stāja, nacionālais patriotisms, sociālais patriotisms nosaka viņu vietu sabiedrÄ«bā, bet gan salaupÄ«tā nauda politiski un juridiski sankcionÄ“tās zagšanas apstākļos.

Kapitālismā atbilstoši Ä€dama mantojumam dzÄ«ves galvenā vÄ“rtÄ«ba ir kļuvusi nauda (peļņa, bagātÄ«ba). No šÄ«s vÄ“rtÄ«bas tiek apzināti, voluntāri, politiski, ideoloÄ£iski, zinātniski, publicistiski nošÄ·irtas garÄ«gās vÄ“rtÄ«bas: pašcieņa, gods, lepnums, solidaritāte, pilsoņa pienākums, morālais pienākums, atbildÄ«ba. Kapitālismā tautas masām tiek iezombÄ“ts, ka garÄ«gās vÄ“rtÄ«bas neattiecas uz materiālo vÄ“rtÄ«bu ražošanu un peļņas gÅ«šanu. Darbdienās cilvÄ“kam jābÅ«t materiālistam, bet svÄ“tdienās viņš drÄ«kst bÅ«t ideālists, ja pats tā vÄ“las. Rezultātā pasaule un pasaules uzskats ir mākslÄ«gi sadalÄ«ts divās daļās – materiālisma daļā un ideālisma daļā. Diemžēl ar to nevajadzÄ“tu lepoties, jo tāds dalÄ«jums ir BÄ«beles ļoti nepatÄ«kamās leÄ£endas sekas.