Iesaki rakstu:

Dievs ir cilvÄ“cei novÄ“lÄ“jis grÄ“ku un ciešanu pilnu dzÄ«vi ne tikai saimnieciskajā darbÄ«bā un simboliskajā realitātÄ“*, bet arÄ« etniskajās attiecÄ«bās. Uz latviešu tautu Dieva lāsts atsaucas sāpÄ«gi.

CilvÄ“ces sociālo vÄ“sturi ievada cilšu rašanās. Ciltis ilgu laiku dzÄ«voja izolÄ“ti un neko nezināja viena par otru. TomÄ“r tikšanās bija neizbÄ“gama, un nācās samierināties ar svešo etnosu klātbÅ«tni „aiz kalniem”, „ezera otrā krastā”, „upes lejtecÄ“”, „meža otrajā pusÄ“”, „pie jÅ«ras”, „vairāku dienu gājienā no mums”.

Jau no cilvÄ“ces pirmsākumiem cilšu savstarpÄ“jā sadzÄ«vošana liecina par izaicinoši naidÄ«gu izturÄ“šanos. EtnoloÄ£ija par to ir simtprocentÄ«gi pārliecināta. Svešajās etniskajās grupās netika saskatÄ«ta minimāla cilvÄ“ciskā vÄ“rtÄ«ba. DominÄ“ja agresÄ«va vÄ“lÄ“šanās iznÄ«cināt svešos „puscilvÄ“kus”, „briesmoņus”, „suņus”, „nešÄ·Ä«steņus”, „nelabos dzÄ«vniekus”, „cilvÄ“kÄ“dājus”, „asinssÅ«cÄ“jus”, „cilvÄ“kpÄ“rtiÄ·us”. Speciālajā literatÅ«rā ir nosaukti vÄ“l citi skaisti apzÄ«mÄ“jumi „svešajiem”.

Tagad mÄ“s dzÄ«vojam pilnÄ«gi savādākos apstākļos. IedzÄ«votāju blÄ«vums planÄ“tas atsevišÄ·os reÄ£ionos ir neapskaužami liels. Savukārt informāciju vienam par otru nodrošina ne tikai tiešie kontakti, pasts un mediji, bet arÄ« internets un mobilie telefoni. Taču vÄ“sturiski pirmatnÄ“jais cilšu izolÄ“tÄ«bas atavisms šodien atbalsojas cilvÄ“ku attiecÄ«bās. ReliÄ£iskajā, politiskajā, ekonomiskajā, ideoloÄ£iskajā konfrontācijā nav grÅ«ti saskatÄ«t etniskās identitātes māniju. RespektÄ«vi, etniskās piederÄ«bas pārspÄ«lÄ“tu akcentÄ“šanu saskaņā ar strikto dalÄ«jumu „savÄ“jos” un „svešajos”.

Atavisms cilvÄ“ku attiecÄ«bās ir loÄ£isks. CilvÄ“ces vÄ“sturÄ“ viena no vissenākajām opozÄ«cijām ir „savÄ“jais” - „svešais”. Tas ir viens no vissenākajiem arhetipiem neiecietÄ«bas stimulÄ“šanā. MÅ«sdienās neiecietÄ«ba ne reti ir tāda pati kā pirms tÅ«kstošiem gadu. MÅ«sdienās konstatÄ“jamais tolerances trÅ«kums asociÄ“jas ar pirmatnÄ“jo mežonÄ«bu – intoleranci. XX gadsimta beigās ANO iniciÄ“tajām tolerances kampaņām nav gandrÄ«z nekādu rezultātu, un XXI gadsimtā tās vairs nav modÄ“ vispār. Vārdus „tolerance”, „politkorektums”, „cilvÄ“ktiesÄ«bas”, „vispārcilvÄ“ciskās morālās vÄ“rtÄ«bas” tagad visbiežāk lieto izsmejoši.

Etnisko nesaticÄ«bu atspoguļo vÄ“sturiskie teksti. Jau senajā Ä’Ä£iptÄ“ pastāvÄ“ja demagoÄ£ija, retoriski apliecinot svešo etnosu mÄ«lestÄ«bu, bet reāli apkarojot svešos etnosus. Šajā sakarā citÄ“ faraona Ehnatona vārdus, svešajiem novÄ“lot noslÄ«kšanu: „Debesu NÄ«la – tā ir priekš svešÄm tautām”. Savukārt faraons Jahmoss 1580.g.p.m.Ä“. esot teicis: „Kā saÄ·Ä“ršos cÄ«niņā, tā zarnas tiem izlaidÄ«šu! Es izglābšu Ä’Ä£ipti, no troņa gāzÄ«šu aziātus!”.

Senie grieÄ·i izjuta cilvÄ“ku vienotÄ«bu, taču svešÄs etniskās grupas neuzskatÄ«ja par sev lÄ«dzvÄ“rtÄ«gām. Turklāt ne visas ciltis tika uzskatÄ«tas par cilvÄ“ku ciltÄ«m.

Pirms mÅ«su Ä“ras grieÄ·u valodā par barbariem dÄ“vÄ“ja „svešos”. Viņiem bija sava valoda un savs dzÄ«vesveids. Taču atšÄ·irÄ«bas tika uzlÅ«kotas kā nepilnÄ«bas, un vārdam „barbars” bija negatÄ«va nozÄ«me. Barbari asociÄ“jās ar nekulturālÄ«bu, necivilizÄ“tÄ«bu, cilvÄ“cisko nevÄ“rtÄ«bu. Radās jÄ“dziens „barbarisms”. MÅ«sdienās angļu valodā vārds „barbarity” apzÄ«mÄ“ ne tikai barbarismu, bet arÄ« necilvÄ“cÄ«bu un nežēlÄ«bu.

Kolumba un pārÄ“jo ceļotāju Ä£eogrāfiskie atklājumi veicināja baumas par citu kontinentu iemÄ«tnieku lÄ«dzÄ«bu dzÄ«vniekiem un puscilvÄ“kiem. Romas pāvestam nācās speciālā ediktā brÄ«dināt eiropiešus - Amerikas indiāņi arÄ« ir cilvÄ“ki. Bet tas anglosakšiem nebija šÄ·Ä“rslis Ziemeļamerikā iznÄ«cināt gandrÄ«z visus indiāņus. Romas pāvestam paklausÄ«gie spāņi un portugāļi Dienvidamerikā tā nedarÄ«ja.

Ļoti sena izcelsme ir mūsdienās sastopamajai negatīvajai attieksmei pret migrantiem. Jau no senseniem laikiem cilvēkus, kuri atrāvās no savas etniskās grupas un sāka dzīvot citur, pasludināja par nevēlamiem un nevērtīgiem atkritējiem. Uz viņiem neattiecās likumi. Pret viņiem izturējās kā pret nezvēriem un būtnēm bez dzimtas un zemes.

Plaši zināms ir šausmÄ«gais fakts par asiņaino XX gadsimtu. Tajā notika visnežēlÄ«gākā un vismasveidÄ«gākā cilvÄ“ku iznÄ«cināšana. Eiropas reliÄ£iskie kari un Napoleona kari liekas humāni un niecÄ«gi, salÄ«dzinot ar XX gadsimta masveida slepkavÄ«bām, pasaules karos kritušajiem miljoniem, holokausta un genocÄ«da upuriem.

Asiņainais XX gadsimts nepagāja secen latviešu tautai. Krievijas vÄ“sturnieki arhÄ«vos ir noskaidrojuši, ka Padomju SavienÄ«bā 1937.-1938.g. tika nošauti 681 692 cilvÄ“ki, bet 1921.-1953.g. notiesāja 4 060 306 cilvÄ“kus, cietumā un nometnÄ“s nonāca 2 634 397 cilvÄ“ki. Viņu vidÅ« bija tÅ«kstošiem latviešu.

Latviešu inteliÄ£enci un lauku saimniecÄ«bu Ä«pašniekus bÅ«tiski skāra deportācijas – sociālo un etnisko grupu voluntāra pārvietošana uz nomaļu dzÄ«ves teritoriju. DeportÄ“šanas antihumāno formu XVIII gs. ieviesa franči. Viņi to pārtrauca lietot XIX gs. beigās. Toties padomju vara ļoti cienÄ«ja deportÄ“šanas formu. PSRS vÄ“sturÄ“ bija intensÄ«vas deportācijas vismaz četri periodi, sākot no 1928.gada lÄ«dz 1953. gadam. Padomju SavienÄ«bā deportÄ“ja ļoti daudzas etniskās grupas: korejiešus, poļus, somus, čigānus, vāciešus, armēņus, kurdus, bulgārus, irāņus, Ä·Ä«niešus, kalmikus, Krimas tatārus, moldāvus, grieÄ·us. Internetā ir pieejams precÄ«zs uzskaitÄ«jums.

Tā, piemÄ“ram, 1941.gada augustā Maskavā tika pieņemts lÄ“mums pārvietot 479 841 vācieti no Saratovas, Staļingradas apgabala, Vācu Pievolgas republikas uz SibÄ«riju un Kazahstanu. No Latvijas 1941.g. naktÄ« no 13. uz 14.jÅ«niju deportÄ“ja vairāk nekā 15 000 cilvÄ“kus, bet 1949.g. 25.-29. martā deportÄ“ja 42 149 cilvÄ“kus.

XX gadsimta asiņaino konfliktu iemesli vÄ“l nav pilnā mÄ“rā izprasti. Tiek uzskatÄ«ts, ka mÅ«sdienās labi pazÄ«stamais nacionālisms un tā odiozā koncentrācija nacismā ir kaut kas pilnÄ«gi pretÄ“js ļaužu etnosociālajām nostādnÄ“m lÄ«dz XVIII gadsimta otrajai pusei. Senāk valdÄ«ja priekšstats par cilvÄ“ciskās dabas relatÄ«vo vienādÄ«bu un morālo stabilitāti. Ja arÄ« pastāvÄ“ja objektÄ«vas atšÄ·irÄ«bas starp cilvÄ“kiem, kultÅ«rām, tautām, tad tomÄ“r kopÄ«ba bija svarÄ«gāka nekā atšÄ·irÄ«bas. CilvÄ“ciskajā dabā par galveno vÄ“rtÄ«bu uzskatÄ«ja saprātu. Saprāts deva iespÄ“ju katram cilvÄ“kam saskatÄ«t patiesÄ«bu. Visās dzÄ«ves norisÄ“s ir saskatāma patiesÄ«ba, un patiesÄ«ba ir visiem svarÄ«ga. Ja kāds negribÄ“ja vai nespÄ“ja saskatÄ«t patiesÄ«bu, tad viņam palÄ«dzÄ“ja saskatÄ«t patiesÄ«bu. VarÄ“ja palÄ«dzÄ“t piespiedu kārtā. No tā nevairÄ«jās. CilvÄ“ks pÄ“c tam bija pateicÄ«gs par to, ka viņam palÄ«dzÄ“ja saskatÄ«t patiesÄ«bu.

XX gadsimtā (Ä«paši no 70.gadiem) saprāta universalitāte zaudÄ“ja aktualitāti. Tā pārstāja kalpot kā dzÄ«ves pamats, patiesÄ«bas noskaidrošanas instruments, cilvÄ“ku garÄ«gais dzinÄ“jspÄ“ks. XX gadsimtā sociuma viena daļa (inteliÄ£ence) vairs netiecās palÄ«dzÄ“t citiem saskatÄ«t patiesÄ«bu. IzglÄ«tÄ«bas iestādes nevis norādÄ«ja ceļu uz patiesÄ«bu, bet sāka tirgot izglÄ«tÄ«bas dokumentus.

ModÄ“ nāca sociālais darvinisms. Austrumeiropā to visaktÄ«vāk iemanÄ«jās sludināt tipisku „padomju cilvÄ“ku” bÄ“rni. Pašlaik no viņiem viena dāma ir nolÄ“musi kļūt pasaules lielākās valsts prezidente. Tas nekas, ka dāma šo valsti nesen nolamāja par „страна генетического отребья”.

XX gadsimtā nacisti pirmie demonstratÄ«vi atsacÄ«jās palÄ«dzÄ“t cilvÄ“kiem iepazÄ«t patiesÄ«bu. Nacistu konceptos cilvÄ“ku viena daļa vispār nav spÄ“jÄ«ga pacelties lÄ«dz patiesÄ«bas lÄ«menim. Nacistu pārliecÄ«bā šÄ« cilvÄ“ku daļa ir pilnÄ«gi nevÄ“rtÄ«ga un tāpÄ“c iznÄ«cināma.

Par latviešu tautai piespriesto nāves sodu pirmo reizi uzzināju 1991.gada 12.janvārÄ« Daugavpils PedagoÄ£iskajā institÅ«tā Stokholmas vÄ“sturnieka Kārļa Kangera lekcijā. Viņš bija strādājis Vācijas arhÄ«vos un lasÄ«jis dokumentus par vāciešu plāniem. Vācieši pÄ“c uzvaras II Pasaules karā latviešus paredzÄ“ja iznÄ«cināt kā nevÄ“rtÄ«gu tautu.

Dieva lāsts uz latviešu tautu sāpÄ«gi atsaucas ne tikai tajā ziņā, ka vienas svešas tautas politiskā elite kādreiz histÄ“riski rÄ«stÄ«jās par latviešu tautas nevÄ“rtÄ«bu. ArÄ« pašiem latviešiem ir sava vÄ“rtÄ«bu skala attieksmÄ“ pret svešÄm tautām. Tā tam ir jābÅ«t, un tas ir normāli. Taču nenormāli ir šÄ«s skalas neprātÄ«gie pavÄ“rsieni. ArÄ« pašlaik tie ir sastopami. Tos nav iespÄ“jams izskaidrot. Gribot negribot nākas atsaukties uz Dieva lāstu, latviešu vÄ“rtÄ«bu orientācijā iemudžinot neprātÄ«gus pavÄ“rsienus.

Tā, piemÄ“ram, latvieši vāciešus neieredzÄ“ja daudzus gadsimtus. Iegansts nav jāatgādina. Latvieši 1905.gadā nodedzināja gandrÄ«z visas vāciešu pilis. PÄ“c LR proklamÄ“šanas latvieši tÅ«lÄ«t nacionalizÄ“ja vācu baronu Ä«pašumus. Beigu beigās Hitlers vāciešus aizvāca no Latvijas.

XX gadsimta vidÅ« atkal izšÄ¼Äcās jauns iegansts neieredzÄ“t vāciešus. 1941.gadā vācieši okupÄ“ja Latviju un nepieļāva nekādas valstiski nacionālās patstāvÄ«bas izpausmes. Vācieši nerÄ«kojās kā krievi, kuri Latviju meistariski iekļāva PSRS sastāvā ar latviešu sirsniņu un rociņu masveida atbalstu. VÄ“sturiskajā 5.augustā Maskavā latviešu tautas lÅ«gumrakstu Latviju uzņemt PSRS sastāvā Kirhenšteinam lika nolasÄ«t latviešu valodā. Pirms svinÄ«gās ceremonijas krievi Kirhenšteinu kabrioletā vizināja pa Maskavas ielām LR armijas Ä£enerāļa pavadÄ«bā. Tā laika kinohronikā ir redzami kabrioletā stāvoši braši kungi, saņemot ziedus no ielas malā jÅ«smojošajām pilsÄ“tniecÄ“m.

Vācu okupācijā nekas tāds nebija iespÄ“jams. Vācieši rÄ«kojās kā Ä«sti okupanti. Kara beigās vācieši sagrāva Latvijas Centrālo padomi (LCP), kas ir latviešu vÄ“rtÄ«gākais politiskais formÄ“jums tautas vÄ“sturÄ“ lÄ«dz šai baltajai dienai. LCP darbojās patrioti, bet nevis fašistu un komunistu dibenu laizÄ«tāji. LCP vÄ«ri bija par suverÄ“nu LR, bet nevis ulmaņu un „veikalnieku” republiku. LCP atzina LR tikai lÄ«dz apvÄ“rsumam 1934.gadā. LCP neatzina Lāča, Kirhenšteina, Ulmaņa nodevÄ«bu.

Neskatoties uz visām vāciešu nodarÄ«tajām pārestÄ«bām un briesmÄ«go lÄ“mumu iznÄ«cināt tautu, pÄ“cpadomju gados latviešu vairākums pret vāciešiem izturas nesalÄ«dzināmi labāk nekā pret krieviem, kuri latviešus izglāba no vāciešu ieplānotā genocÄ«da – tautas iznÄ«cināšanas.

Kā to izskaidrot? Vai tam ir iespÄ“jams racionāls izskaidrojums? Vai izskaidrojumā ir jāņem vÄ“rā PSRS, PSKP, VDK, Krievijas, krievu, Putina regulārajās nomelnošanas kampaņās iezombÄ“tā melnā viela? Vai nākas atsaukties uz latviešu tradicionālo nepateicÄ«bu, par ko žēlojās vācbaltu inteliÄ£ence? Vai ir korekti salÄ«dzināt „vācu laikus” un „padomju laikus”, ja „vācu laikos” vara bija tikai vāciešu rokās, bet „padomju laikā” vara bija pamatā latviešu rokās? Vai šodienas naidu pret krieviem nosaka sabiedrÄ«bas psihiatriskais stāvoklis? Vai vÄ“sturiskos faktus traucÄ“ objektÄ«vi novÄ“rtÄ“t mentālā koma pÄ“c kārtÄ“jās neveiksmes izveidot cilvÄ“kiem cienÄ«gu valsti? Vai veÄ£etÄ“šanai krimināli oligarhiskā zagšanas paradÄ«zÄ“ ir patogÄ“nisks raksturs, slimÄ«gi pārņemot sociuma smadzenes etniskās vÄ“rtÄ«bas problemātikā? Vai kādam vÄ“l nav skaidrs pÄ“c 30 pÄ“cpadomju gadu ārprātÄ«gās pieredzes, ka latviešu tautai vislielāko postu spÄ“j nodarÄ«t un reāli ir nodarÄ«juši paši latvieši?

Esmu pārliecināts, ka „nekļūdÄ«ga” atbilde ir tikai tiem atbaidoši kroplajiem antropoÄ«du primātiem (grantiņiem & CO), kuri vienmÄ“r visā vaino ebrejus, krievus un faktiski ar savu šaušalÄ«go bezprātu pasaules sabiedrÄ«bai pierāda nacistu lÄ“muma pamatotÄ«bu.

*Par to skat. iepriekšÄ“jās trijās esejās http://kulturologiskapublicistika.blogspot.com un „Pietiek” (2.-3.eseju).