„Anda PakÅ¡a bija fenomens, to nu nevarÄ“ja noliegt pat daudz redzÄ“jusÄ« Ä€boliņa†– fragments no IndriÄ·a LatvieÅ¡a romÄna „Varaâ€
PIETIEK · 26.08.2019. · Komentāri (0)DienÄ, kad izrÄdÄ«jies, ka opozÄ«cijÄ nonÄkusÄ« „melu Äempione”, bijusÄ« veselÄ«bas ministre Anda ÄŒakša ir spÄ“jusi piekrÄpt pat savas lÄ«dzšinÄ“jÄs – ZaļÄs partijas vadÄ«tÄju un paklusÄm iestÄties „VienotÄ«bÄ”, Pietiek ekskluzÄ«vi publicÄ“ Ä«sti atbilstošu fragmentu no IndriÄ·a Latvieša pagÄjušÄ gada bestsellera „Vara” – nodaļu, kurÄ partijas „VienÄ«ba” bijušÄs priekšsÄ“dÄ“tÄja Solvitas Ä€boliņas acu priekšÄ nostÄjas gan Anda Pakša, gan vÄ“l prÄvs pulciņš Latvijas „politiskÄs elites”.
„TÄ bija milzÄ«ga kļūda – šeit vispÄr ierasties. VÄ“l viena kļūda klÄt pie tÄm neskaitÄmajÄm, ko viņa bija pieļÄvusi pÄ“dÄ“jos gados. Ja bijusÄ« Saeimas priekšsÄ“dÄ“tÄja, bijusÄ« Saeimas NacionÄlÄs drošÄ«bas komisijas priekšsÄ“dÄ“tÄja, bijusÄ« partijas “VienÄ«ba” priekšsÄ“dÄ“tÄja, bijusÄ« NacionÄlÄs drošÄ«bas padomes locekle, bijusÄ«… bijusÄ«, bijusÄ«, bijusÄ«… JÄ, ja viņa bÅ«tu pirms pÄris gadiem iekÄrtojusi blociņu ar nosaukumu “NevajadzÄ“ja”, tad tagad aizpildÄ«tu lapiņu tajÄ bÅ«tu vairÄk nekÄ tukšu.
NevajadzÄ“ja paļauties pierunÄšanai. NevajadzÄ“ja iet uz kompromisiem. NevajadzÄ“ja ļaut kÄpt sev uz galvas. NevajadzÄ“ja piekÄpties. NevajadzÄ“ja bÅ«t mÄ«kstai un pielaidÄ«gai. NevajadzÄ“ja piedot nodevÄ“jiem. NevajadzÄ“ja atteikties pašai no saviem mÄ“rÄ·iem. NevajadzÄ“ja ziedoties. NevajadzÄ“ja cerÄ“t uz visÄdiem blēžiem un avantÅ«ristiem. NevajadzÄ“ja…
Vienu vÄrdu sakot, nevajadzÄ“ja bÅ«t tik mÄ«kstai, iecietÄ«gai, vienmÄ“r tikai un vienÄ«gi par kopÄ“jo lietu un citiem domÄjošai. LÅ«k, rezultÄts. JÄ, un arÄ« šeit šodien ierasties nepavisam nevajadzÄ“ja.
TÄ laikam viduslaikos izturÄ“jÄs pret spitÄlÄ«gajiem – vispirms piespieda viņus apkarinÄties ar zvaniņiem, lai veselie jau laikus izdzirdÄ“tu un spÄ“tu pamukt iespÄ“jami tÄlu. Bet, ja nu kaut kÄda negadÄ«juma pÄ“c spitÄlÄ«gais tomÄ“r trÄpÄ«jÄs vesela cilvÄ“ka tuvumÄ, tas izlikÄs, ka spitÄlÄ«go neredz, centÄs neelpot vienu gaisu ar viņu un, pasargi, Dievs, nepieskarties.
Divdesmit pirmais gadsimts bija atnesis šÄdas tÄdas pÄrmaiņas, un no mÅ«slaiku spitÄlÄ«gÄ tagad neskaitÄ«jÄs Ä«sti pieklÄjÄ«gi mukt pa kaklu, pa galvu. Tagad vajadzÄ“ja pienÄkt nolemtajam un nepieskaramajam klÄt, pateikt pÄris pieklÄjÄ«bas frÄzes, neskatoties acÄ«s, un… jÄ, tad arÄ« bija pieļaujams notÄ«ties iespÄ“jami Ätri un tÄlu.
Tieši tÄ visi svinÄ«gÄ pasÄkuma viesi izrÄ«kojÄs ar Sanitu Ä€boliņu. Visi nÄca klÄt, laipni smaidÄ«ja, pat sarokojÄs, ja citÄdi nevarÄ“ja, bilda pÄris pieklÄjÄ«bas frÄzes, bet vienlaikus visu skatienos varÄ“ja lasÄ«t vienu un to pašu.
Ko tÄ te atvilkusies? Ko tai te vajag? Vai tad tiešÄm nesaprot, ka te tÄdiem vairs nav vietas? No viņas taÄu nevienam vairs nevar bÅ«t nekÄda labuma – nevienam, nevienam, nevienam. Un kas notiks, ja šÄ« lÅ«zerÄ«bas sÄ“rga no viņas pielips arÄ« man?
PÄ“c pÄrdesmit šÄdi pavadÄ«tÄm minÅ«tÄ“m Ä€boliņa saprata, ka vairÄk paciest to vienkÄrši nespÄ“j. Mazohisms nebija viņas gaumÄ“. Nekad nebija bijis. Bet ko darÄ«t? Viens variants bija doties prom un tÄdÄ“jÄdi visu klÄtesošo acÄ«s galÄ«gi un neatgriezeniski apliecinÄt savu vÄjumu. Otrs – ar lepni paceltu galvu pieņemt situÄciju. Pieņemt un fiksÄ“t visus tos, kuru acÄ«s viņa bija pat sliktÄka par spitÄlÄ«go. Gan jau laiki vÄ“l mainÄ«sies – un tad…
TÄ nu Ä€boliņa ar glÄzi rokÄs stalti stÄvÄ“ja attÄlÄkÄ stÅ«rÄ« un noraudzÄ«jÄs tajos, kuri vÄ“l pirms gada bÅ«tu uzskatÄ«juši par pagodinÄjumu ar viņu paÄalot, apspriest to vai citu situÄciju un izklÄstÄ«t savas domas klusÄ cerÄ«bÄ, ka kundze ar iespaidÄ«go matu kodaļu tÄs varbÅ«t varÄ“tu ņemt vÄ“rÄ.
Pirms dažiem mÄ“nešiem viņai bija gadÄ«jies pašÄ·irstÄ«t grÄmatu – it kÄ “daiļliteratÅ«ru”, kurÄ cita starpÄ bija aprakstÄ«ts, kÄ Venpils politiÄ·is – multimiljonÄrs Aivars Šlomo dÄ“ls Embergs vÄ“ro viņam apkÄrt Äumošo un mudžošo “politisko eliti”, kuras pÄrstÄvji viņa acÄ«s ir tikai prusaki. Nu, vai varbÅ«t tarakÄni.
GrÄmatele bija pÄ“dÄ“jais draņķis un derdzÄ«ga nomelnošana, nebija tur gandrÄ«z nekÄ objektÄ«va, vismaz par garÄmejot pieminÄ“to Ä€boliņu jau nu noteikti ne. TaÄu, no viņas šodienas redzespunkta raugoties, par “politisko eliti”, kura viņu bija nodevusi un izspļÄvusi kÄ garšu zaudÄ“jušu košÄ¼eni, grÄmatelÄ“ bija atrodamas visnotaļ patiesas rindas.
MÅ«slaiku brÄ«vÄs un neatkarÄ«gÄs Latvijas “politiskÄ elite” tiešÄm bija viens vienÄ«gs tarakÄnu dzimums. Ä€boliņai reizÄ“m bija šÄ·itis intriģējoši – nez vai arÄ« PirmÄs Republikas laikos bija tÄpat? Šis un tas, ko bija nÄcies palasÄ«t, bija licis domÄt – jÄ, nekÄ jauna, viss ir tieši tÄ, kÄ bija toreiz.
VienmÄ“r gatavi pagrÄbt to, kas slikti bija nolikts, vienmÄ“r taustekļus kustinoši, lai izzinÄtu, kur atrodas labÄkÄ Ä“sma. VienmÄ“r šie tarakÄni saskrÄ“ja tur, kur bija saostÄ«juši šo Ä“smu vai vismaz tÄs iespÄ“jamÄ«bu, un tÄpat vienmÄ“r viņi bija gatavi mukt prom, tikko sajuta mazÄkÄs briesmas, vienalga, reÄlas vai iedomÄtas.
AgresÄ«vi, kad sajuta, ka ir bara sastÄvdaļa. Gļēvi, kad pÄ“kšÅ†i pamanÄ«ja, ka ir vieni paši un neaizsargÄti. PieglaimÄ«gi un lišÄ·Ä«gi, kad sajuta pretÄ« stÄvošu spÄ“ku vai, vÄ“l labÄk, roku, no kuras varÄ“ja cerÄ“t uz kÄdu drupatu. NekaunÄ«gi un pat agresÄ«vi, kad apjauta, ka iepriekš devÄ«gÄ roka ir tukša vai arÄ« devÄ“js pats varÄ“tu bÅ«t laba Ä“sma. Un vienmÄ“r rijÄ«gi, rijÄ«gi, rijÄ«gi…
Emberga kungs, kurš šodien bija ieradies savÄ kÄrtÄ“jÄ papagaiļkrÄsu salikuma uzvalkÄ, kas maksÄja vairÄk, nekÄ vidusmÄ“ra Latvijas pensionÄrs saņēma trÄ«s gados, gan arÄ« pats bija cienÄ«gs tarakÄnu sugas pÄrstÄvis, pie sevis nodomÄja Ä€boliņa.
TarakÄns ar vÄ“rienu, kurš bija spÄ“jis nozagt un aizvilkt tarakÄnu pasaules mÄ“rogiem milzÄ«gu vÄ“rtÄ«bu – puskukuli iepelÄ“jušas maizes, lÄ«dz ar ko ap viņu nepÄrtraukti tinÄs viņa abu dzimumu sugasbrÄļi cerÄ«bÄ, ka viņiem varÄ“tu atlÄ“kt pa kripatai.
Tepat jau arÄ« bija šie megatarakÄna satelÄ«ti – viens pÄ“c otra, dažÄdu nodarbju, dažÄdu rangu, bet savÄ bÅ«tÄ«bÄ bezgala lÄ«dzÄ«gi viens otram. Augusts Pigmanis, kas ar personisko piemÄ“ru bija pierÄdÄ«jis – tas, ka padomju laikÄ tu esi komunistu varai lÄ«dis visos iespÄ“jamos caurumos, tev galÄ«gi netraucÄ“ taisÄ«t politisko karjeru Latvijas RepublikÄ, ja vien tu esi atradis Ä«stos vadoņus un Ä«stÄs vÄ“rtÄ«bas.
LauksaimniecÄ«bas ministrs JÄnis Tuklavs ar laikam jau uz neatgriešanos pielipušo iesauku “Ä»imonÄiks”: ne tik daudz pierÄdÄ«jumu trÅ«kuma, cik Emberga kunga “aizlÅ«guma” dēļ tusnÄ«gais kungs oligarhu lietÄ izspruka bez kriminÄlprocesa, taÄu lolotÄs cerÄ«bas uz prezidenta posteni gan bija zaudÄ“jis. TÄdu padevÄ«ga suņa skatienu acÄ«s, klanoties labvÄ“lim, Ä€boliņa sen nebija redzÄ“jusi.
SavukÄrt veselÄ«bas aprÅ«pes ministre Anda Pakša bija fenomens, to nu nevarÄ“ja noliegt pat daudz redzÄ“jusÄ« Ä€boliņa. ApliecinÄjusi sevi kÄ nekur nederÄ«gu valsts lielÄkÄs slimnÄ«cas vadÄ«tÄju, Pakša bija spÄ“jusi iedarbinÄt nezinÄmas, taÄu viegli nojaušamas sviras un… pakÄpusies uz augšu, kļūstot par visas medicÄ«nas jomas pÄrraudzÄ«tÄju.
JaunajÄ amatÄ Pakšas Ä£enerÄ“tÄs katastrofas varÄ“ja kļūt daudz iespaidÄ«gÄkas un vÄ“rienÄ«gÄkas – un tÄdas tÄs arÄ« kļuva. KÄ gan citÄdi, ja savus “talantus” Pakša attÄ«stÄ«ja ar, tÄ sacÄ«t, otrÄs pakÄpes parazÄ«tu palÄ«dzÄ«bu.
Viens no viņiem bija iespraucies arÄ« šajÄ pasÄkumÄ un klanÄ«gi zumÄ“ja ap savu priekšnieci – nodokļu maksÄtÄji mÄ“nesÄ« izlika pÄris tÅ«kstošus eiro, lai ministrei sniegtu padomus reibinošu dziru cienÄ«tÄjs Sergejs Ancukovs, kura konsultÄcijas viņa iepriekšÄ“jos klientus bija glÄ«ti aizslaucÄ«jušas politiskajÄ mÄ“slainÄ“. Zaļzemnieku partijai šÄdi ļaudis nezinÄmu iemeslu dēļ patika.
Tepat blakus bija arÄ« Pakšas priekšgÄjÄ“js ministra amatÄ – tÄs pašas partijas virzÄ«tais Guntis MelÄ“viÄs, kurš savus miljonus bija sapelnÄ«jis, uzliekot milzu uzcenojumus viņa tirgotajiem medikamentiem. Zaļo partijas pÄrstÄvis, kuru nemulsinÄja vizinÄšanÄs dabas draugam galÄ«gi neatbilstošÄ bentlijÄ ar sešlitrÄ«gu motoru, formÄli bija izlidojis no amata par stulbu publisku melošanu.
Meli tiešÄm bija stulbi, to nevarÄ“ja noliegt, taÄu kam, ja ne Ä€boliņai bija labi zinÄms, ka melošana zaļzemnieku rindÄs bija drÄ«zÄk apliecinÄjums partijas vÄ“rtÄ«bÄm, nevis grÄ“ks. PatiesÄ«bÄ MelÄ“viÄs bija izrÄdÄ«jies pilnÄ«gi nevadÄms un pÄrÄk lielu vÄ“rÄ«bu amatÄ veltÄ«jis pats sava “Ä£imenes” biznesa attÄ«stÄ«šanai uz valsts rÄ“Ä·ina, zaļzemnieku un Emberga intereses atstÄjot novÄrtÄ.
Un kÄ nu bez pašiem galvenajiem tarakÄniem. Ä€boliņa tÄ arÄ« nekad nebija sapratusi, kÄdi bija Ä«pašie apsvÄ“rumi, kuru dēļ Embergs savulaik bija piekritis Raimonda VÄjoņa virzÄ«šanai uz Valsts prezidenta posteni. Bet nu tak bija piekritis. Vai nu tÄpÄ“c, ka viegli manipulÄ“jams un bÄ«dÄms, vai arÄ« tÄpÄ“c, ka savÄ bÅ«tÄ«bÄ tÄ arÄ« palicis prasta lauku seja.
Noraugoties, ka valsts galva jau atkal bija kaut kur “pazaudÄ“jis” sievu un sabiedrÄ«bÄ izgÄjis kopÄ ar savas kancelejas vadÄ«tÄja vietnieci Egitu DrÄzeku, ticamÄka bija otrÄ versija – cilvÄ“kam vienkÄrši instinkti strÄdÄja krietni labÄk nekÄ saprÄts.
Tiesa, ja nu runÄtu par instinktiem… Tepat jau bija arÄ« visi viņas “kolÄ“Ä£i”, “domubiedri”, “komanda” – visi tie, kas dažÄdos laikos un veidos bija viņu nodevuši un no viņas atteikušies. Protams, nosaukums “VienÄ«ba” jau no pašiem pirmsÄkumiem bija paradoksÄls, bet pat viņai toreiz nenÄca ne prÄtÄ, kÄds ÄÅ«sku midzenis tur izveidosies.
Daudzi, protams, bija ieradušies arÄ« uz šÄ«vakara pasÄkumu. Daži no šiem tarakÄniem bija vienÄ«gie, kam nepietika dÅ«šas pienÄkt un pateikt pÄris vÄ“lamos pieklÄjÄ«bas vÄrdus. Ar patiesu gandarÄ«jumu Ä€boliņa noskatÄ«jÄs, kÄ pat šÄdu pasÄkumu dažs izbijušais “VienÄ«bas” tarakÄns izmantoja, lai mÄ“Ä£inÄtu paklanÄ«ties un pielÄ«st kÄdam potenciÄlam jaunam saimniekam.
O, viņu te bija prÄvs bars. Andrejs Sudins… nabaga bolacainais histÄ“riÄ·is bija pievienojies tiem politiÄ·iem, kuri uz savas Ädas bija pÄrliecinÄjušies, ka mÄ“Ä£inÄjumi ar parlamentÄro izmeklÄ“šanu iesist sev politisko kapitÄlu neizbÄ“gami beigsies ar krahu. CilvÄ“ks acÄ«m redzami bija darba vai sponsora meklÄ“jumos – nu, lai tik veicas…
Laimdota Raujuma – nez, viņas dÄ“liņš joprojÄm strÄdÄja par izkÄrtni krieva Kuseļņikova “Barvik bankÄ” vai arÄ« jau bija atlaists, mÄmiņai zaudÄ“jot iepriekšÄ“jo politisko ietekmi. Inese Čībiņa – kÄdreizÄ“jÄ viduvÄ“jÄ advokÄte tik ilgi bija sapņojusi par Ä€boliņas amatu, ka tagad kratÄ«jÄs panikÄ, saprotot, ka jau pÄ“c gada vÄ“lÄ“šanas viņai to atņems.
JÄnis Veirs un KÄrlis Durskis – divi “izcilie” ministri, kuri, izsakoties iepazÄ«šanÄs portÄlu vÄrdiem, bija “aktÄ«vos meklÄ“jumos” – tÄpat kÄ vÄ“l trešais ministrs, kÄdreizÄ“jais Drošuma policijas “jumtotÄjs” Rihards Kazlovskis un lÄ«dzšinÄ“jais eiroparlamentÄrietis KÄrlis Knariņš, kura vienÄ«gais talants bija runÄšana.
Lolita ÄŒugÄne, Ints MÄlderis, Ilze Piņķele – šie bija Ä«paša kompÄnija, vienmÄ“r gatavi pakampt kaut ko, kas slikti gulÄ“ja vai stÄvÄ“ja. StÄsts par ÄŒugÄnes lakatiņu kontrabandu bija nevis negadÄ«jums, bet likumsakarÄ«ba, par to Ä€boliņa bija droša, savulaik bija gadÄ«jies palasÄ«t šÄdas tÄdas muitas atskaites. TaÄu tai pašÄ laikÄ viņi bija vienmÄ“r gatavi skaļi paklaigÄt par principiem, atklÄtÄ«bu, godÄ«gumu un ko tik vÄ“l ne.
Ak, un te bija arÄ« eiroparlamentÄrietis Artis Bobriks ar tik dziļu un domÄ«gu, tÄlÄ“s vÄ“rstu skatienu kÄ kucÄ«te meklÄ“šanÄs laikÄ. VÄ“l decembrÄ« bija kvÄ“li stÄstÄ«jis, ka “VienÄ«bu” nekad nepametÄ«šot, bet Ä€boliņa šÄdas kucÄ«tes zinÄja ļoti labi – iepazÄ«šanÄs portÄlu aprakstos Bobriks noteikti bÅ«tu sev ielicis Ä·eksÄ«ti lauciÅ†Ä “atrodas aktÄ«vos meklÄ“jumos”.
Atvilkusies bija arÄ« bijusÄ« iekšlietu ministre Linda MÄ“rniece – kaut kad Ä€boliņa bija dzirdÄ“jusi apzÄ«mÄ“jumu “padzÄ«vojusi nimfomÄne–ekshibicioniste” un nevarÄ“ja neatzÄ«t, ka tas bija diezgan precÄ«zs.
Blakus – deputÄts Veiko PolÄ«tis, kurš nupat bija publiski nokliedzies, ka vajadzÄ“tu boikotÄ“t tÄ paša Tuklava ražoto alu, jo šim partneris, lÅ«k, esot Krievijas militÄri rÅ«pnieciskÄ kompleksa pÄrstÄvis. Ek, bÅ«tu jau nu par sÄ“šanos pie stÅ«res dzÄ“rumÄ “sutkas” atsÄ“dÄ“jušais PolÄ«tis labÄk boikotÄ“jis pilnÄ«gi visus alus…
NÄ“, viņa vairs nespÄ“ja noskatÄ«ties šajÄs fizionomijÄs. Viss bija skaidrs – viņiem visiem vajadzÄ“ja vadoni. VajadzÄ“ja sajÅ«tu, ka viņi ir bara sastÄvdaļa. Rastos šÄda sajÅ«ta, un viņi visi atkal bÅ«tu gatavi sekot… jÄ, arÄ« viņai, kÄpÄ“c gan ne. JautÄjums tikai, kÄ šo sajÅ«tu radÄ«t. Bet šÄ« nebija vieta, kur tai rasties, noteikti ne.
IznÄkot svaigÄ gaisÄ, pÄ“kšÅ†i iezvanÄ«jÄs telefons. O, vecÄ Vaira – ko tad nu tai bija savajadzÄ“jies? Šo zvanu Ä€boliņa nebija gaidÄ«jusi…”
PÄ“rn izdotais „Baiļu” triloÄ£ijas romÄns „Vara” ir sen izpirkts, bet jaunÄ romÄna „Nauda” papildtirÄža vÄ“l iegÄdÄjama Latvijas grÄmatnÄ«cÄs.