Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Dienā, kad izrādÄ«jies, ka opozÄ«cijā nonākusÄ« „melu čempione”, bijusÄ« veselÄ«bas ministre Anda ÄŒakša ir spÄ“jusi piekrāpt pat savas lÄ«dzšinÄ“jās – Zaļās partijas vadÄ«tāju un paklusām iestāties „VienotÄ«bā”, Pietiek ekskluzÄ«vi publicÄ“ Ä«sti atbilstošu fragmentu no IndriÄ·a Latvieša pagājušÄ gada bestsellera „Vara” – nodaļu, kurā partijas „VienÄ«ba” bijušÄs priekšsÄ“dÄ“tāja Solvitas Ä€boliņas acu priekšÄ nostājas gan Anda Pakša, gan vÄ“l prāvs pulciņš Latvijas „politiskās elites”.

„Tā bija milzÄ«ga kļūda – šeit vispār ierasties. VÄ“l viena kļūda klāt pie tām neskaitāmajām, ko viņa bija pieļāvusi pÄ“dÄ“jos gados. Ja bijusÄ« Saeimas priekšsÄ“dÄ“tāja, bijusÄ« Saeimas Nacionālās drošÄ«bas komisijas priekšsÄ“dÄ“tāja, bijusÄ« partijas “VienÄ«ba” priekšsÄ“dÄ“tāja, bijusÄ« Nacionālās drošÄ«bas padomes locekle, bijusÄ«… bijusÄ«, bijusÄ«, bijusÄ«… Jā, ja viņa bÅ«tu pirms pāris gadiem iekārtojusi blociņu ar nosaukumu “NevajadzÄ“ja”, tad tagad aizpildÄ«tu lapiņu tajā bÅ«tu vairāk nekā tukšu.

NevajadzÄ“ja paļauties pierunāšanai. NevajadzÄ“ja iet uz kompromisiem. NevajadzÄ“ja ļaut kāpt sev uz galvas. NevajadzÄ“ja piekāpties. NevajadzÄ“ja bÅ«t mÄ«kstai un pielaidÄ«gai. NevajadzÄ“ja piedot nodevÄ“jiem. NevajadzÄ“ja atteikties pašai no saviem mÄ“rÄ·iem. NevajadzÄ“ja ziedoties. NevajadzÄ“ja cerÄ“t uz visādiem blēžiem un avantÅ«ristiem. NevajadzÄ“ja…

Vienu vārdu sakot, nevajadzÄ“ja bÅ«t tik mÄ«kstai, iecietÄ«gai, vienmÄ“r tikai un vienÄ«gi par kopÄ“jo lietu un citiem domājošai. LÅ«k, rezultāts. Jā, un arÄ« šeit šodien ierasties nepavisam nevajadzÄ“ja.

Tā laikam viduslaikos izturÄ“jās pret spitālÄ«gajiem – vispirms piespieda viņus apkarināties ar zvaniņiem, lai veselie jau laikus izdzirdÄ“tu un spÄ“tu pamukt iespÄ“jami tālu. Bet, ja nu kaut kāda negadÄ«juma pÄ“c spitālÄ«gais tomÄ“r trāpÄ«jās vesela cilvÄ“ka tuvumā, tas izlikās, ka spitālÄ«go neredz, centās neelpot vienu gaisu ar viņu un, pasargi, Dievs, nepieskarties.

Divdesmit pirmais gadsimts bija atnesis šÄdas tādas pārmaiņas, un no mÅ«slaiku spitālÄ«gā tagad neskaitÄ«jās Ä«sti pieklājÄ«gi mukt pa kaklu, pa galvu. Tagad vajadzÄ“ja pienākt nolemtajam un nepieskaramajam klāt, pateikt pāris pieklājÄ«bas frāzes, neskatoties acÄ«s, un… jā, tad arÄ« bija pieļaujams notÄ«ties iespÄ“jami ātri un tālu.

Tieši tā visi svinÄ«gā pasākuma viesi izrÄ«kojās ar Sanitu Ä€boliņu. Visi nāca klāt, laipni smaidÄ«ja, pat sarokojās, ja citādi nevarÄ“ja, bilda pāris pieklājÄ«bas frāzes, bet vienlaikus visu skatienos varÄ“ja lasÄ«t vienu un to pašu.

Ko tā te atvilkusies? Ko tai te vajag? Vai tad tiešÄm nesaprot, ka te tādiem vairs nav vietas? No viņas taču nevienam vairs nevar bÅ«t nekāda labuma – nevienam, nevienam, nevienam. Un kas notiks, ja šÄ« lÅ«zerÄ«bas sÄ“rga no viņas pielips arÄ« man?

PÄ“c pārdesmit šÄdi pavadÄ«tām minÅ«tÄ“m Ä€boliņa saprata, ka vairāk paciest to vienkārši nespÄ“j. Mazohisms nebija viņas gaumÄ“. Nekad nebija bijis. Bet ko darÄ«t? Viens variants bija doties prom un tādÄ“jādi visu klātesošo acÄ«s galÄ«gi un neatgriezeniski apliecināt savu vājumu. Otrs – ar lepni paceltu galvu pieņemt situāciju. Pieņemt un fiksÄ“t visus tos, kuru acÄ«s viņa bija pat sliktāka par spitālÄ«go. Gan jau laiki vÄ“l mainÄ«sies – un tad…

Tā nu Ä€boliņa ar glāzi rokās stalti stāvÄ“ja attālākā stÅ«rÄ« un noraudzÄ«jās tajos, kuri vÄ“l pirms gada bÅ«tu uzskatÄ«juši par pagodinājumu ar viņu pačalot, apspriest to vai citu situāciju un izklāstÄ«t savas domas klusā cerÄ«bā, ka kundze ar iespaidÄ«go matu kodaļu tās varbÅ«t varÄ“tu ņemt vÄ“rā.

Pirms dažiem mÄ“nešiem viņai bija gadÄ«jies pašÄ·irstÄ«t grāmatu – it kā “daiļliteratÅ«ru”, kurā cita starpā bija aprakstÄ«ts, kā Venpils politiÄ·is – multimiljonārs Aivars Šlomo dÄ“ls Embergs vÄ“ro viņam apkārt čumošo un mudžošo “politisko eliti”, kuras pārstāvji viņa acÄ«s ir tikai prusaki. Nu, vai varbÅ«t tarakāni.

Grāmatele bija pÄ“dÄ“jais draņķis un derdzÄ«ga nomelnošana, nebija tur gandrÄ«z nekā objektÄ«va, vismaz par garāmejot pieminÄ“to Ä€boliņu jau nu noteikti ne. Taču, no viņas šodienas redzespunkta raugoties, par “politisko eliti”, kura viņu bija nodevusi un izspļāvusi kā garšu zaudÄ“jušu košÄ¼eni, grāmatelÄ“ bija atrodamas visnotaļ patiesas rindas.

MÅ«slaiku brÄ«vās un neatkarÄ«gās Latvijas “politiskā elite” tiešÄm bija viens vienÄ«gs tarakānu dzimums. Ä€boliņai reizÄ“m bija šÄ·itis intriģējoši – nez vai arÄ« Pirmās Republikas laikos bija tāpat? Šis un tas, ko bija nācies palasÄ«t, bija licis domāt – jā, nekā jauna, viss ir tieši tā, kā bija toreiz.

VienmÄ“r gatavi pagrābt to, kas slikti bija nolikts, vienmÄ“r taustekļus kustinoši, lai izzinātu, kur atrodas labākā Ä“sma. VienmÄ“r šie tarakāni saskrÄ“ja tur, kur bija saostÄ«juši šo Ä“smu vai vismaz tās iespÄ“jamÄ«bu, un tāpat vienmÄ“r viņi bija gatavi mukt prom, tikko sajuta mazākās briesmas, vienalga, reālas vai iedomātas.

AgresÄ«vi, kad sajuta, ka ir bara sastāvdaļa. Gļēvi, kad pÄ“kšÅ†i pamanÄ«ja, ka ir vieni paši un neaizsargāti. PieglaimÄ«gi un lišÄ·Ä«gi, kad sajuta pretÄ« stāvošu spÄ“ku vai, vÄ“l labāk, roku, no kuras varÄ“ja cerÄ“t uz kādu drupatu. NekaunÄ«gi un pat agresÄ«vi, kad apjauta, ka iepriekš devÄ«gā roka ir tukša vai arÄ« devÄ“js pats varÄ“tu bÅ«t laba Ä“sma. Un vienmÄ“r rijÄ«gi, rijÄ«gi, rijÄ«gi…

Emberga kungs, kurš šodien bija ieradies savā kārtÄ“jā papagaiļkrāsu salikuma uzvalkā, kas maksāja vairāk, nekā vidusmÄ“ra Latvijas pensionārs saņēma trÄ«s gados, gan arÄ« pats bija cienÄ«gs tarakānu sugas pārstāvis, pie sevis nodomāja Ä€boliņa.

Tarakāns ar vÄ“rienu, kurš bija spÄ“jis nozagt un aizvilkt tarakānu pasaules mÄ“rogiem milzÄ«gu vÄ“rtÄ«bu – puskukuli iepelÄ“jušas maizes, lÄ«dz ar ko ap viņu nepārtraukti tinās viņa abu dzimumu sugasbrāļi cerÄ«bā, ka viņiem varÄ“tu atlÄ“kt pa kripatai.

Tepat jau arÄ« bija šie megatarakāna satelÄ«ti – viens pÄ“c otra, dažādu nodarbju, dažādu rangu, bet savā bÅ«tÄ«bā bezgala lÄ«dzÄ«gi viens otram. Augusts Pigmanis, kas ar personisko piemÄ“ru bija pierādÄ«jis – tas, ka padomju laikā tu esi komunistu varai lÄ«dis visos iespÄ“jamos caurumos, tev galÄ«gi netraucÄ“ taisÄ«t politisko karjeru Latvijas Republikā, ja vien tu esi atradis Ä«stos vadoņus un Ä«stās vÄ“rtÄ«bas.

LauksaimniecÄ«bas ministrs Jānis Tuklavs ar laikam jau uz neatgriešanos pielipušo iesauku “Ä»imončiks”: ne tik daudz pierādÄ«jumu trÅ«kuma, cik Emberga kunga “aizlÅ«guma” dēļ tusnÄ«gais kungs oligarhu lietā izspruka bez kriminālprocesa, taču lolotās cerÄ«bas uz prezidenta posteni gan bija zaudÄ“jis. Tādu padevÄ«ga suņa skatienu acÄ«s, klanoties labvÄ“lim, Ä€boliņa sen nebija redzÄ“jusi.

Savukārt veselÄ«bas aprÅ«pes ministre Anda Pakša bija fenomens, to nu nevarÄ“ja noliegt pat daudz redzÄ“jusÄ« Ä€boliņa. Apliecinājusi sevi kā nekur nederÄ«gu valsts lielākās slimnÄ«cas vadÄ«tāju, Pakša bija spÄ“jusi iedarbināt nezināmas, taču viegli nojaušamas sviras un… pakāpusies uz augšu, kļūstot par visas medicÄ«nas jomas pārraudzÄ«tāju.

Jaunajā amatā Pakšas Ä£enerÄ“tās katastrofas varÄ“ja kļūt daudz iespaidÄ«gākas un vÄ“rienÄ«gākas – un tādas tās arÄ« kļuva. Kā gan citādi, ja savus “talantus” Pakša attÄ«stÄ«ja ar, tā sacÄ«t, otrās pakāpes parazÄ«tu palÄ«dzÄ«bu.

Viens no viņiem bija iespraucies arÄ« šajā pasākumā un klanÄ«gi zumÄ“ja ap savu priekšnieci – nodokļu maksātāji mÄ“nesÄ« izlika pāris tÅ«kstošus eiro, lai ministrei sniegtu padomus reibinošu dziru cienÄ«tājs Sergejs Ancukovs, kura konsultācijas viņa iepriekšÄ“jos klientus bija glÄ«ti aizslaucÄ«jušas politiskajā mÄ“slainÄ“. Zaļzemnieku partijai šÄdi ļaudis nezināmu iemeslu dēļ patika.

Tepat blakus bija arÄ« Pakšas priekšgājÄ“js ministra amatā – tās pašas partijas virzÄ«tais Guntis MelÄ“vičs, kurš savus miljonus bija sapelnÄ«jis, uzliekot milzu uzcenojumus viņa tirgotajiem medikamentiem. Zaļo partijas pārstāvis, kuru nemulsināja vizināšanās dabas draugam galÄ«gi neatbilstošÄ bentlijā ar sešlitrÄ«gu motoru, formāli bija izlidojis no amata par stulbu publisku melošanu.

Meli tiešÄm bija stulbi, to nevarÄ“ja noliegt, taču kam, ja ne Ä€boliņai bija labi zināms, ka melošana zaļzemnieku rindās bija drÄ«zāk apliecinājums partijas vÄ“rtÄ«bām, nevis grÄ“ks. PatiesÄ«bā MelÄ“vičs bija izrādÄ«jies pilnÄ«gi nevadāms un pārāk lielu vÄ“rÄ«bu amatā veltÄ«jis pats sava “Ä£imenes” biznesa attÄ«stÄ«šanai uz valsts rÄ“Ä·ina, zaļzemnieku un Emberga intereses atstājot novārtā.

Un kā nu bez pašiem galvenajiem tarakāniem. Ä€boliņa tā arÄ« nekad nebija sapratusi, kādi bija Ä«pašie apsvÄ“rumi, kuru dēļ Embergs savulaik bija piekritis Raimonda Vājoņa virzÄ«šanai uz Valsts prezidenta posteni. Bet nu tak bija piekritis. Vai nu tāpÄ“c, ka viegli manipulÄ“jams un bÄ«dāms, vai arÄ« tāpÄ“c, ka savā bÅ«tÄ«bā tā arÄ« palicis prasta lauku seja.

Noraugoties, ka valsts galva jau atkal bija kaut kur “pazaudÄ“jis” sievu un sabiedrÄ«bā izgājis kopā ar savas kancelejas vadÄ«tāja vietnieci Egitu Drāzeku, ticamāka bija otrā versija – cilvÄ“kam vienkārši instinkti strādāja krietni labāk nekā saprāts.

Tiesa, ja nu runātu par instinktiem… Tepat jau bija arÄ« visi viņas “kolÄ“Ä£i”, “domubiedri”, “komanda” – visi tie, kas dažādos laikos un veidos bija viņu nodevuši un no viņas atteikušies. Protams, nosaukums “VienÄ«ba” jau no pašiem pirmsākumiem bija paradoksāls, bet pat viņai toreiz nenāca ne prātā, kāds čūsku midzenis tur izveidosies.

Daudzi, protams, bija ieradušies arÄ« uz šÄ«vakara pasākumu. Daži no šiem tarakāniem bija vienÄ«gie, kam nepietika dÅ«šas pienākt un pateikt pāris vÄ“lamos pieklājÄ«bas vārdus. Ar patiesu gandarÄ«jumu Ä€boliņa noskatÄ«jās, kā pat šÄdu pasākumu dažs izbijušais “VienÄ«bas” tarakāns izmantoja, lai mÄ“Ä£inātu paklanÄ«ties un pielÄ«st kādam potenciālam jaunam saimniekam.

O, viņu te bija prāvs bars. Andrejs Sudins… nabaga bolacainais histÄ“riÄ·is bija pievienojies tiem politiÄ·iem, kuri uz savas ādas bija pārliecinājušies, ka mÄ“Ä£inājumi ar parlamentāro izmeklÄ“šanu iesist sev politisko kapitālu neizbÄ“gami beigsies ar krahu. CilvÄ“ks acÄ«m redzami bija darba vai sponsora meklÄ“jumos – nu, lai tik veicas…

Laimdota Raujuma – nez, viņas dÄ“liņš joprojām strādāja par izkārtni krieva Kuseļņikova “Barvik bankā” vai arÄ« jau bija atlaists, māmiņai zaudÄ“jot iepriekšÄ“jo politisko ietekmi. Inese Čībiņa – kādreizÄ“jā viduvÄ“jā advokāte tik ilgi bija sapņojusi par Ä€boliņas amatu, ka tagad kratÄ«jās panikā, saprotot, ka jau pÄ“c gada vÄ“lÄ“šanas viņai to atņems.

Jānis Veirs un Kārlis Durskis – divi “izcilie” ministri, kuri, izsakoties iepazÄ«šanās portālu vārdiem, bija “aktÄ«vos meklÄ“jumos” – tāpat kā vÄ“l trešais ministrs, kādreizÄ“jais Drošuma policijas “jumtotājs” Rihards Kazlovskis un lÄ«dzšinÄ“jais eiroparlamentārietis Kārlis Knariņš, kura vienÄ«gais talants bija runāšana.

Lolita ÄŒugāne, Ints Mālderis, Ilze Piņķele – šie bija Ä«paša kompānija, vienmÄ“r gatavi pakampt kaut ko, kas slikti gulÄ“ja vai stāvÄ“ja. Stāsts par ÄŒugānes lakatiņu kontrabandu bija nevis negadÄ«jums, bet likumsakarÄ«ba, par to Ä€boliņa bija droša, savulaik bija gadÄ«jies palasÄ«t šÄdas tādas muitas atskaites. Taču tai pašÄ laikā viņi bija vienmÄ“r gatavi skaļi paklaigāt par principiem, atklātÄ«bu, godÄ«gumu un ko tik vÄ“l ne.

Ak, un te bija arÄ« eiroparlamentārietis Artis Bobriks ar tik dziļu un domÄ«gu, tālÄ“s vÄ“rstu skatienu kā kucÄ«te meklÄ“šanās laikā. VÄ“l decembrÄ« bija kvÄ“li stāstÄ«jis, ka “VienÄ«bu” nekad nepametÄ«šot, bet Ä€boliņa šÄdas kucÄ«tes zināja ļoti labi – iepazÄ«šanās portālu aprakstos Bobriks noteikti bÅ«tu sev ielicis Ä·eksÄ«ti lauciņā “atrodas aktÄ«vos meklÄ“jumos”.

Atvilkusies bija arÄ« bijusÄ« iekšlietu ministre Linda MÄ“rniece – kaut kad Ä€boliņa bija dzirdÄ“jusi apzÄ«mÄ“jumu “padzÄ«vojusi nimfomāne–ekshibicioniste” un nevarÄ“ja neatzÄ«t, ka tas bija diezgan precÄ«zs.

Blakus – deputāts Veiko PolÄ«tis, kurš nupat bija publiski nokliedzies, ka vajadzÄ“tu boikotÄ“t tā paša Tuklava ražoto alu, jo šim partneris, lÅ«k, esot Krievijas militāri rÅ«pnieciskā kompleksa pārstāvis. Ek, bÅ«tu jau nu par sÄ“šanos pie stÅ«res dzÄ“rumā “sutkas” atsÄ“dÄ“jušais PolÄ«tis labāk boikotÄ“jis pilnÄ«gi visus alus…

NÄ“, viņa vairs nespÄ“ja noskatÄ«ties šajās fizionomijās. Viss bija skaidrs – viņiem visiem vajadzÄ“ja vadoni. VajadzÄ“ja sajÅ«tu, ka viņi ir bara sastāvdaļa. Rastos šÄda sajÅ«ta, un viņi visi atkal bÅ«tu gatavi sekot… jā, arÄ« viņai, kāpÄ“c gan ne. Jautājums tikai, kā šo sajÅ«tu radÄ«t. Bet šÄ« nebija vieta, kur tai rasties, noteikti ne.

Iznākot svaigā gaisā, pÄ“kšÅ†i iezvanÄ«jās telefons. O, vecā Vaira – ko tad nu tai bija savajadzÄ“jies? Šo zvanu Ä€boliņa nebija gaidÄ«jusi…”

PÄ“rn izdotais „Baiļu” triloÄ£ijas romāns „Vara” ir sen izpirkts, bet jaunā romāna „Nauda” papildtirāža vÄ“l iegādājama Latvijas grāmatnÄ«cās.

Novērtē šo rakstu:

0
0