Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Pietiek turpina ekskluzÄ«vi publicÄ“t izteiksmÄ«gus fragmentus no apgādā AtÄ“na iznākušÄs L. Lapsas, K. Jančevskas un I. Saatčianes grāmatas Latvietis parastais, kura vietumis grāmatveikalos vÄ“l varÄ“tu bÅ«t nopÄ“rkama. Šodien - par to, kā "izcilais tautsaimnieks" Andris BÄ“rziņš kopā ar savu "draudzÄ«go finanšu Ä£imeni" tikai pie privatizÄ“jamā uzņēmuma Lode.

Interesanti, bet fakts – daudzās intervijās mÅ«su varonis gandrÄ«z vai izgaršojot stāsta un stāsta par savu lielo algu (protams, neminot konkrÄ“tas summas), strādājot zviedru bankā, un no tās izrietošo Latvijas lielāko pensiju, taču neparko nevÄ“las pieminÄ“t darÄ«jumu, kas viņu oficiāli padara par miljonāru: runa ir par akciju sabiedrÄ«bas Lode pārdošanu 2007. gada vasarā, kad četri lielākie ievÄ“rojamās bÅ«vmateriālu ražotnes akcionāru savus 1,84 miljonus uzņēmuma akciju pārdod par 8,99 latiem gabalā, kopā saņemot vairāk nekā 16,66 miljonus latu. Andra BÄ“rziņa daļa ir 4,53 miljoni latu, un lieki teikt, ka viņa nerunÄ«gumam par šo darÄ«jumu ir arÄ« pietiekami bÅ«tiski iemesli.

Lode ir uzņēmums ar pietiekami ilgu vÄ“sturi – 1958. gadā tas tiek uzbÅ«vÄ“ts kā drenu cauruļu rÅ«pnÄ«ca, ko arÄ« godÄ«gi ražo no 1963. gada lÄ«dz pat astoņdesmito gadu sākumam, savukārt 1964. gadā Lode sāk ražot arÄ« māla Ä·ieÄ£eļus, bet 1987. gadā – jumta kārniņus. Savukārt 1996. gadā Jāņa Slesara vadÄ«tais uzņēmums tiek privatizÄ“ts, un par kontrolpaketes Ä«pašnieku kļūst „cilvÄ“ks no malas” – tobrÄ«d un arÄ« vÄ“lāk plašÄkai sabiedrÄ«bai ļoti mazpazÄ«stamais EdvÄ«ns Samulis, kurš šÄ«s grāmatas lasÄ«tājiem jau zināms kā viens no mÅ«su varoņa ilggadÄ“jiem lÄ«dzgaitniekiem – uz jaunveidojamo banku paša Andra BÄ“rziņa paaicināts, un pabijis gan Unibankas padomes un valdes locekļa, gan Ä«paši nozÄ«mÄ«gajā kredÄ«tu un investÄ«ciju pārvaldes vadÄ«tāja postenÄ«, bet vÄ“lāk ilgstoši bijis bankas prezidenta padomnieks un arÄ« RÄ«dzenes filiāles pārvaldnieks.

No kurienes viņš tāds tur rodas? LÄ«dz deviņdesmito gadu sākumam 1948. gadā dzimušais EdvÄ«ns Samulis jau ir paspÄ“jis ļoti daudz ko – un pietiekami dažādās jomās. Dzimis gulbenietis un ieguvis augstāko izglÄ«tÄ«bu kā ekonomists rÅ«pniecÄ«bas plānošanas specialitātÄ“, viņš sākumā strādā CÄ“sÄ«s par Plānu komisijas priekšsÄ“dÄ“tāju, pÄ“c tam – LodÄ“, vÄ“lāk, ap 1983. gadu kļūst par VissavienÄ«bas kooperatÄ«vā tirdzniecÄ«bas institÅ«ta Latvijas filiāles direktora vietnieku, tad strādā agrokomitejā, atkal LodÄ“, lÄ«dz beidzot tiek pie posteņa RÄ«gas pilsÄ“tas izpildkomitejā, kur sākumā strādā AlfrÄ“da Rubika pakļautÄ«bā (kā ekonomikas nodaļas vadÄ«tājs).

PÄ“c tam EdvÄ«ns Samulis ir pilsÄ“tas izpildkomitejas priekšsÄ“dÄ“tāja Andreja Inkuļa vietnieks (starp citu, tāpat kā vÄ“lākais Komercbanku asociācijas vadÄ«tājs Teodors Tverijons), lÄ«dz ar jauno laiku iestāšanos neveiksmÄ«gi padarbojas arÄ« privātbiznesā un pamÄ“Ä£ina padarboties arÄ« Krājbankā, taču nekādi nespÄ“j sastrādāties ar tās toreizÄ“jo prezidentu, impulsÄ«vo un baņķiera darbam galÄ«gi nepiemÄ“roto Ivaru Godmani. Pats kādā no retajām intervijām atzinis, ka viņa mÄ“rÄ·is ir bijis kļūt par ļoti labi apmaksātu ierÄ“dni, EdvÄ«ns Samulis ir aktÄ«vi darbojies arÄ« zinātnes jomā: 1988. gadā viņš Maskavā aizstāvÄ“jis disertāciju par patÄ“rÄ“tāju kooperāciju, bet 1992. gadā jau neatkarÄ«gajā Latvijā nostrificÄ“ts par ekonomikas zinātņu doktoru (t.i. viņa padomju laikā iegÅ«tais grāds „pārtaisÄ«ts” par ekonomikas zinātņu doktora grādu).

ŠÄds cilvÄ“ks tad nu 1996. gadā uzvar Lodes privatizācijas konkursā – kaut patiesÄ«bā nekāda konkursa nav, jo viņš uz uzņēmuma kontrolpaketi ir vienÄ«gais pretendents, apņemoties apmaksāt kontrolpaketi par tiem laikiem iespaidÄ«gu summu – 490 tÅ«kstošiem latu, kā arÄ« vÄ“l miljonu latu ražošanā ieguldÄ«t turpmāko trÄ«s gadu laikā. Tiesa, tik briesmÄ«ga privatizÄ“tāja situācija nav: nekavÄ“joties viņš iemaksā tikai 49 tÅ«kstošu latu drošÄ«bas naudu, bet pārÄ“jo summu var iemaksāt divu gadu laikā – 8791 latu mÄ“nesÄ« un 2187 sertifikātus katru gada ceturksni (ar tiesÄ«bām pÄ“c pirmās puses samaksāšanas lÅ«gt iespÄ“ju atlikumu samaksāt tikai un vienÄ«gi sertifikātos).

Pats viņš desmit gadus vÄ“lāk, 2006. gadā žurnālam Kapitāls savu biznesa plānu un finanšu avotus skaidro šÄdi:

- Kā tad jūsu redzeslokā nonāca Lode?

- Jau teicu, ka esmu no CÄ“sÄ«m. No turienes ir arÄ« mani bijušie kolÄ“Ä£i un draugi. Reiz esošais un bijušais Lodes prezidents Jānis Slesars atbrauca un teica: „EdvÄ«n, mums pÄ“c četriem mÄ“nešiem jānotiek privatizācijai. Zviedri un vācieši atsakās, ko lai dara?”

- 1996. gadā ārzemnieki atteicās no Lodes?

- Jā. Bija diezgan lielas izpÄ“tes veikuši, šie materiāli mums ir. Nezinu, kas viņiem notika, bet viņi aizgāja. Tā nu izsolÄ“ sÄ“dÄ“ju viens pats. Ä€rā nevienu negrÅ«du. Tas biznesa plāns, ko toreiz uz četrām lapiņām biju uzrakstÄ«jis, tagad ir Ä«stenojies. Nevienam parādā visus šos gadus faktiski neesmu bijis.

- Kas bija rakstīts tai biznesplānā uz četrām lapiņām?

- Visi šie rÄ“Ä·ini, shÄ“ma, kādā veidā jāveic maksājumi par kontrolpaketi.

- No kurienes tad radās iespÄ“ja apmaksāt 490 tÅ«kstošus latu vÄ“rto Lodes akciju kontrolpaketi?

- Tad drusku jāpalÅ«kojas pagātnÄ“. 1993. gadā es pārgāju darbā uz tikko nodibināto Unibanku, kļuvu par tās valdes locekli. Biju arÄ« viens no Unibankas privatizācijas idejas autoriem un privatizācijas procesā saņēmu savu daļu no menedžmentam paredzÄ“tās akciju kvotas. Man, ja nemaldos, bija 36 tÅ«kstoši akciju. Nu, un, ja pareizina ar vienas akcijas cenu – tajos gados tā svārstÄ«jās no trim lÄ«dz pieciem latiem.

- Piecreiz 36 iznāk 180.

- Nu ja, bet, kad nonācu LodÄ“, man jau bija tiesÄ«bas lemt par peļņas sadali. Paskatieties vecajos Dienas Biznesa numuros – mÄ“s maksājām lielākās dividendes. Tā arÄ« tā rÅ«pnÄ«ca tika izpirkta. VÄ“l varam atcerÄ“ties, cik tolaik maksāja sertifikāti – ja nemaldos, ap 80 santÄ«miem. Man puse bija jāmaksā sertifikātos, puse naudā. Tādas tās shÄ“mas bija, kāpÄ“c man tās neizmantot? Neko nelikumÄ«gu neesmu darÄ«jis. Man dzÄ«vÄ“ ir paveicies – Ä«stajā brÄ«dÄ« esmu gadÄ«jies Ä«stajā vietā...

Nelaime tik tā, ka EdvÄ«ns Samulis šajā intervijā par vairākiem bÅ«tiskiem faktiem Ä«sti nesaka patiesÄ«bu. Pirmām kārtām jau brÄ«nÄ«šanās par ārzemnieku intereses trÅ«kumu ir, maigi izsakoties, samākslota: Lode tolaik vispār netiek iekļauta tā sauktajā privatizācijas starptautiskajā piedāvājumā, un toreizÄ“jā Privatizācijas aÄ£entÅ«ras Juridiskā departamenta normatÄ«vo aktu nodrošinājuma sektora vadÄ«tāja Inta Abakuka Dienas biznesam bez kādas sarkšanas apgalvo: „Lodi nebija vajadzÄ«bas iekļaut starptautiskajā piedāvājumā, jo tas tāpat bija populārs un, mÅ«suprāt, labs uzņēmums un izraisÄ«ja pietiekoši lielu interesi ārzemnieku vidÅ«.”

(Turklāt patiesÄ«bā gan jau 1995. gada 28. augustā Privatizācijas aÄ£entÅ«rā tiek saņemts zviedru uzņēmuma Braas Scandinavia AB privatizācijas priekšlikums, kas 1996. gada sākumā vÄ“l tiek papildināts ar virkni detaļu - tostarp par 7-12 miljonu vācu marku lielām investÄ«cijām. Zviedri saņem Privatizācijas aÄ£entÅ«ras pārstāvja Andreja Tiknusa vÄ“stuli ar apliecinājumu, ka viņiem reÄ£istrÄ“tā vÄ“stulÄ“ noteikti tiks nosÅ«tÄ«ti privatizācijas noteikumi, tikko tādi bÅ«s apstiprināti, - tomÄ“r aÄ£entÅ«ras arhÄ«vā Lodes privatizācijas lietā apliecinājumu šÄdas vÄ“stules nosÅ«tÄ«šanai neizdodas atrast. Un – kāds pārsteigums! – zviedri privatizācijā nepiedalās.)

Jā, EdvÄ«na Samuļa Ä«pašumā Unibankas publiskajā piedāvājumā tiešÄm ir nonākušas 36 547 par sertifikātiem iegādātas akcijas. Taču akciju maksimālā cena 1996. gada vasarā, kad tiek privatizÄ“ta Lode, nebÅ«t nav privatizÄ“tāja nosauktajā 3-5 latu lÄ«menÄ«, bet gan divas trÄ«s reizes zemāka – augstākā cena tiek fiksÄ“ta 1,76 latu apmÄ“rā. Turklāt nekādi publiski dati nerāda, ka šajā laikā uzņēmÄ“js bÅ«tu šÄ·Ä«ries no kādas šo akciju daļas, lai iegādātos Lodes kontrolpaketi.

Kur tad tiek ņemta nebÅ«t ne tik milzÄ«gā, bet tomÄ“r regulāri nepieciešamā summa privatizācijas maksājumiem? Tas pats Dienas bizness uzskaita: teorÄ“tiski gan bÅ«tu iespÄ“jams, ka privatizÄ“tājs ir ņēmis kredÄ«tu, un loÄ£iski liktos, ka viņš to darÄ«tu bankā, kurā kādreiz bijis viceprezidents un atbildÄ“jis par kredÄ«tu politiku, bet tagad ir padomnieks – tātad Unibankā, taču tās prezidents Andris BÄ“rziņš noliedzis, ka viņa vadÄ«tā banka bÅ«tu Lodes projektam izsniegusi jebkādu kredÄ«tu vai vispār jelkad bÅ«tu apspriedusi tamlÄ«dzÄ«gu kreditÄ“šanas iespÄ“ju.

(Jāsaka, ka te gan Andris BÄ“rziņš gluži vienkārši ir samelojies – vai arÄ« nezina, kas notiek paša vadÄ«tajā bankā. Jau 1996. gada 12. martā Lodes direktors Jānis Slesars oficiālā vÄ“stulÄ“ informÄ“ Privatizācijas aÄ£entÅ«ras Ä£enerāldirektoru Jāni Nagli: „Sakarā ar to, ka firma Lode ņem naudas aizdevumu 45 000 Ls uz 6 mÄ“nešiem energoresursu iegādei, kas nepieciešams tehnoloÄ£isko procesu nodrošināšanai, no Universālās Bankas CÄ“su filiāles, lÅ«dzam JÅ«su atļauju ieÄ·Ä«lāt apgrozāmos lÄ«dzekļus - gatavo produkciju par 120 000 Ls.”)

Tā nu šÄ« situācija, kā arÄ« paša EdvÄ«na Samuļa noslÄ“pumainÄ«ba Dienas biznesu vedinot uz domām, ka Latvijas privatizācijas procesā ieviesta jauna profesija – latvietis–privatizÄ“tājs, kura vienÄ«gais pienākums ir oficiāli pārstāvÄ“t patiesos, bet anonÄ«mos lÄ«dzekļu ieguldÄ«tājus (tajā laikā fiziskajām personām parasti netiek pieprasÄ«ti nekādi dokumenti par naudas izcelsmi).

Vai tiešÄm šie ieguldÄ«tāji ir tik superanonÄ«mi vai tomÄ“r tÄ«ri labi nojaušami? Jau 1997.-1998. gadā Lodes akcionāru sarakstā parādās gan Unibankas viceprezidents Ivars Ķirsons, gan Andris BÄ“rziņš, gan arÄ«... pati Unibanka. Uzņēmuma 1997. gada 27. septembra ārkārtas akcionāru pilnsapulces protokols rāda, ka Lodes direktoram Jānim Slesaram ir tikai 17 290 akcijas, toties Andrim BÄ“rziņam – jau 24 231 akcija un Unibankai – 58 021 akcija.

Īpaši interesantas šai sakarā ir divas vienā dienā – 1998. gada 29. aprÄ«lÄ« izrakstÄ«tas Ä£enerālpilnvaras. Ar vienu Unibankas Juridiskās daļas vadÄ«tājs Armands GrÄ«nbergs tiek pilnvarots „akcionāram noteikto tiesÄ«bu ietvaros veikt visas nepieciešamās darbÄ«bas, kas saistÄ«tas ar AS Latvijas Unibanka interešu pārstāvÄ“šanu AS Lode akcionāru pilnsapulcÄ“ 1998. gada 30. aprÄ«lÄ«, tai skaitā, bet ne tikai, ar 59 290 akcijām piedalÄ«ties balsošanā un debatÄ“s, dot priekšlikumus, pieteikt noraidÄ«jumus un lÅ«gumus par visiem dienas kārtÄ«bas jautājumiem, kā arÄ« parakstÄ«ties un publiski izteikties AS Latvijas Unibanka vārdā”. Savukārt ar tieši tādu pašu Ä£enerālpilnvaru Armandu GrÄ«nbergu attiecÄ«bā uz saviem 24 tÅ«kstošiem akciju pilnvaro arÄ« Andris BÄ“rziņš – kurš pirmo pilnvaru parakstÄ«jis kā Unibankas prezidents.

ŠÄ« dzÄ«ve nedaudz maskÄ“tā, bet visādi draudzÄ«gā finanšu Ä£imenÄ“ turpinās lÄ«dz pat laikam, kad Andris BÄ“rziņš pamazām sāk taisÄ«ties prom no Unibankas (nu jau nevis valsts, kurai vienalga, ka bankas prezidentam ir bizness uzņēmumā, ar kuru noteiktas attiecÄ«bas ir arÄ« pašai bankai, bet gan daudz skarbāko zviedru Ä«pašumā) vadÄ«tāja posteņa – un paslÄ“pes spÄ“lÄ“t vairs Ä«sti nav jÄ“gas. EdvÄ«na Samuļa oficiālā versija, ko viņš 2006. gadā izklāsta žurnālam Kapitāls, ir šÄda:

- 2004. gadā, kad vairākuma akcionāriem bija jāizsaka mazākuma akcionāriem akciju atpirkšanas piedāvājums, jÅ«s pārdevāt 19% akciju, lai jÅ«su lÄ«dzdalÄ«ba uzņēmumā bÅ«tu mazāka par 50% un jÅ«s varÄ“tu izvairÄ«ties no šÄ«s prasÄ«bas. KāpÄ“c tā?

- Man šÄdu brÄ«vu naudas lÄ«dzekļu, lai atpirktu daļu, nebija. Å…emt bankā kredÄ«tu un ieÄ·Ä«lāt visas savas pārÄ“jās akcijas – to neuzskatÄ«ju par mÄ“rÄ·tiecÄ«gu soli.

- Cik brÄ«vās naudas vajadzÄ“ja, lai izteiktu šos piedāvājumus?

- Ap pusotra miljona. Lai gan kopš 1997. gada figurÄ“ju Kluba miljonāru sarakstos un nenoliedzu, ka esmu turÄ«gs, man nav tādas brÄ«vas naudas. Man ir nauda, ko saņemu dividendÄ“s, un alga kā padomes priekšsÄ“dÄ“tājam...

Un jau atkal – patiesÄ«ba ir, maigi izsakoties, nepilnÄ«ga. Jau 2003. gada jÅ«lijā EdvÄ«ns Samulis tobrÄ«d nenosauktam pircÄ“jam vai pircÄ“jiem (pÄ“c gada izrādās, ka pircÄ“js bijis Jānis Slesars) trÄ«s darÄ«jumos pārdod iespaidÄ«gas Lodes akciju paketes: 8. jÅ«lijā viņš pārdod 9,44% akciju, 25. jÅ«lijā – 3,63% akciju un 28. jÅ«lijā – 5,95% akciju, un jau šajā brÄ«dÄ« EdvÄ«na Samuļa akciju pakete ir krietni virs 50 procentiem no kopÄ“jā uzņēmuma akciju daudzuma. Taču, neraugoties uz to, 2004. gada vasarā, kad Andris BÄ“rziņš oficiāli atbrÄ«vojies no Unibankas prezidenta posteņa un tā uzliktajiem ierobežojumiem, EdvÄ«ns Samulis izjÅ«t nepārvaramu vÄ“lmi par tā arÄ« neatklātu summu pārdot viņam vispirms 9,89% un pÄ“c dažiem mÄ“nešiem vÄ“l 12,79% Lodes akciju.

Par šÄ«s vÄ“lmes iemesliem neviena no iesaistÄ«tajām personām nevÄ“las izteikties, un arÄ« trešais lielais akcionārs Jānis Slesars ir ārkārtÄ«gi nerunÄ«gs – neko viņš nezinot, jautājumus nesaprotot, jÄ“gu tikties neredzot, neko no akcionāru sapulcÄ“m neatceroties, tādu Andri BÄ“rziņu lāga pat neesot pamanÄ«jis: „Tas bÅ«tu netaktiski pret pārÄ“jiem akcionāriem, runāt par kompāniju, kur es nestrādāju. Man jums nav, ko pastāstÄ«t. Kā BÄ“rziņš iegādājās akcijas, prasiet viņam. Es esmu pavisam cita persona...”

Taču, lai nu kā, 2007. gada vasarā Andris BÄ“rziņš kopā ar pārÄ“jiem akcionāriem Lodi pārdod ārzemju investoriem un par savu akciju paketi (jau 504 tÅ«kstošiem latu) saņem četrarpus miljonus latu, - nevar noliegt, ka Krievijas krÄ«ze mÅ«su varonim patiešÄm kaut ko ir iemācÄ«jusi – vismaz personiskajā biznesā noteikti. „Viss jāvÄ“rtÄ“ trendos. Tā, piemÄ“ram, varam precÄ«zi pateikt, kurā brÄ«dÄ« banka nogrims, ja jau reiz tā sākusi grimt. Ar Lodi bija lÄ«dzÄ«gi. Vienas valsts robežās šÄdi uzņēmumi nevar izdzÄ«vot, ja tie nav spÄ“jÄ«gi investÄ“t tālāk. Uz Latvijas un Igaunijas robežas tika uzcelts lÄ«dzÄ«gs uzņēmums, un viņi mÅ«s nokautu divu gadu laikā pavisam mierÄ«gi. TāpÄ“c izlÄ“mām pārdot Lodi, jo man bija skaidrs, ka braucam lejā no kalna un ka tÅ«lÄ«t aiziesim pļaujošÄ kritumā. Pārdevām 2007. gada jÅ«lijā, bet septembrÄ« viss jau bija sabrucis – sākās pasaules krÄ«ze. Tagad viens otrs man pārmet, ka esmu bijis nelietÄ«gi tālredzÄ«gs, jo saņēmu četrarpus miljonus latu šajā darÄ«jumā,” viņš četrarpus gadus vÄ“lāk stāsta NeatkarÄ«gajai RÄ«ta AvÄ«zei.

Pārpalikums no šÄ«s summas kopā ar iepriekšÄ“jiem ienākumiem arÄ« redzams Valsts prezidenta amatpersonas deklarācijā – SEB bankas obligācijas par 327 tÅ«kstošiem eiro, 2,14 miljoni eiro bankā, aizdoti 687 tÅ«kstoši latu un nepilni 406 tÅ«kstoši eiro, kā arÄ« kopumā trÄ«sarpus desmiti nekustamo Ä«pašumu dažādās Latvijas vietās – protams, arÄ« tas pats laikus pakamptais bankas VecrÄ«gas dzÄ«voklis, kas nu viens pats ir vismaz pusmiljonu eiro vÄ“rts. LÄ«dz ar ko eksbaņķiera Ineša Feifera teiktajam: „Jā, viņš to Lodi diezgan veiksmÄ«gi pievāca...” var piebilst tikai – jā, un ne to vien. Lai gan, protams, vienmÄ“r varÄ“s atrast arÄ« gluži citu skaidrojumu – ieklausÄ«simies kaut vai mums jau pazÄ«stamajā JurÄ« Aizezerā:

- Cik Bērziņam svarīga bija nauda?

- Es domāju, ka BÄ“rziņam nav raksturÄ«gas ārišÄ·Ä«bas arÄ« šinÄ« ziņā.

- RespektÄ«vi, viņš neko nedarÄ«ja, lai iegÅ«tu...?

- Absolūti.

- Un tomÄ“r pie Lodes viņš tika.

- Nu, jÅ«s ziniet, mÄ“s katrs varam šodien un arÄ« tanÄ«s periodos piedalÄ«ties kādos pirkšanas – pārdošanas procesos. Tā ka tā ir normāla izglÄ«tota cilvÄ“ka piedalÄ«šanās saimnieciskos procesos, un reizÄ“m arÄ« tas process var bÅ«t veiksmÄ«gs un reizÄ“m var bÅ«t neveiksmÄ«gs. Vienkārši BÄ“rziņam tas process bija veiksmÄ«gs.

Novērtē šo rakstu:

0
0