Iesaki rakstu:

Publiskās atmiņas centra rosinātais un RÄ«gas Pieminekļu padomes atbalstÄ«tais priekšlikums demontÄ“t vairāku literātu (tostarp – latviešu rakstnieka Andreja UpÄ«ša (1877–1970)) skulptÅ«ras RÄ«gas pilsÄ“tvidÄ“ ietver vairākas problÄ“mas un nenoliedzamas pretrunas.

DebatÄ“s demontÄ“jamie tÄ“lniecÄ«bas objekti tika nodÄ“vÄ“ti par "impÄ“rijas ikonām". Uzreiz jājautā – vai Andrejs UpÄ«ts bÅ«tu nošÄ·irams no krievu dzejnieka Aleksandra Puškina (1799–1837) vai latviešu rakstnieces Annas Sakses (1905–1981)?

Puškins ir bijis nozÄ«mÄ«gs autors vairākām latviešu klasiÄ·u paaudzÄ“m, tostarp arÄ« UpÄ«tim, kurš Puškina dzeju apguva pašmācÄ«bas ceļā agrā jaunÄ«bā, savukārt Sakse, lai arÄ« galvenokārt pārstāv totalitārisma laikmeta un padomju okupācijas laika prozu, ir radÄ«jusi arÄ« no mākslinieciskā viedokļa vÄ“rtÄ«gu un paliekošu Ä«sprozas krājumu "Pasakas par ziediem".

Jāuzsver, ka Andreja UpÄ«ša ieguldÄ«jums Latvijas kultÅ«ras vÄ“sturÄ“ ir krietni plašÄks. Rakstnieks literārās gaitas aizsāka 20. gadsimta pirmajos gados, un jau ap 1910.–1914. gadu bija kļuvis par salÄ«dzinoši ievÄ“rojamu autoru latviešu literatÅ«rā. Latvijas Republikas gados UpÄ«ts ir ne tikai daudzu oriÄ£ināldarbu autors, bet izveido latviešu rakstniecÄ«bas vÄ“sturi (1921), kopdarbā ar literatÅ«rzinātnieku RÅ«dolfu Egli – arÄ« pasaules rakstniecÄ«bas vÄ“sturi (1930–1934), ir vairāku šÄ·irkļu autors Latviešu Konversācijas vārdnÄ«cā.

Par sasniegumiem dramaturÄ£ijā rakstnieks iegÅ«st KultÅ«ras Fonda prÄ“miju 1927. gadā. LÄ«dz padomju okupācijas sākumam 1940. gadā UpÄ«ts ir sarakstÄ«jis lielu daļu bÅ«tiskāko darbu, kuriem joprojām ir liela nozÄ«me Latvijas kultÅ«rā. Kopumā UpÄ«ts vÄ“rtÄ“jams kā viens no ietekmÄ«gākajiem 20. gadsimta autoriem latviešu literatÅ«ras vÄ“sturÄ“.

ObjektÄ«vi Andrejam UpÄ«tim var pārmest to, ka 1940. gada jÅ«lijā viņš kopā ar pārÄ“jiem Tautas Saeimas delegācijas dalÄ«bniekiem dodas uz Maskavu, lai lÅ«gtu Latvijas uzņemšanu PSRS, tādÄ“jādi vÄ“l vairāk valstÄ« nostiprinot padomju okupācijas režīmu. Tāpat objektÄ«vi var pārmest visu, ko UpÄ«ts ir darÄ«jis publicistikā un literatÅ«ras vÄ“sturÄ“ no 40. gadu sākuma lÄ«dz pat aiziešanai mūžībā 1970. gadā, – jo Ä«paši vÄ“ršanos pret trimdas latviešiem, ko bÅ«tÄ«bā var uzskatÄ«t par morālu un literāru vardarbÄ«bu.

TomÄ“r jāpiebilst — valsts arhÄ«vos nav atrodami dokumentāri pierādÄ«jumi, ka Andrejs UpÄ«ts bÅ«tu atbildÄ«gs tieši par politiskām represijām – nedz 1919. gadā, kad nepilnus piecus mÄ“nešus rakstnieks atradās politiskā amatā, nedz pÄ“c 1940. gada. Pat 1919. gadā pildot Padomju Latvijas IzglÄ«tÄ«bas komisariāta Mākslas nodaļas vadÄ«tāja pienākumus, UpÄ«ša politika ir vÄ“rsta uz kultÅ«ru, nevis citiem jautājumiem, kas skartu laikabiedru represÄ“šanu, un šis fakts mÅ«sdienās publiskā telpā bieži tiek apšaubÄ«ts bez jebkāda dokumentāra pamatojuma.

Jāatgādina, ka UpÄ«ts vienmÄ“r ir bijis liels latviešu valodas aizstāvÄ“tājs – rakstnieka literārie darbi apliecina viņa plašo un daudzpusÄ«go vārdu krājumu, kuram turklāt ir kultÅ«rvÄ“sturiska vÄ“rtÄ«ba. Divreiz UpÄ«ša dzÄ«ves gājumā rakstniekam bija iespÄ“ja palikt strādāt un dzÄ«vot padomju Krievijā – gan 1919. gadā, gan pÄ“c 1940. gada –, taču abas reizes rakstnieks nolÄ“ma atgriezties dzimtenÄ“ un turpināt nodarboties tieši ar latviešu literatÅ«ru.

ArÄ« tādi padomju okupācijas laikā tapušie literārie darbi kā romāns "Zaļā zeme" iezÄ«mÄ“ sava novada (SkrÄ«veru pagasta) kultÅ«ras vÄ“stures liecÄ«bas – tā ir rakstnieka dzimtā novada 19./20. gs. mijas fiksācija, aprakstÄ«šana un atspoguļojums. Tā vienlaikus kolorÄ«ti atsedz un tipizÄ“ sociālās norises toreizÄ“jā Latvijas teritorijā.

MÅ«sdienās nereti izskan priekšlikums skatÄ«t literāro mantojumu atsevišÄ·i no autora sabiedriskā tÄ“la. Un tomÄ“r, vai ir iespÄ“jams atdalÄ«t rakstnieku no sabiedriska darbinieka vai politiskas figÅ«ras? Tādā gadÄ«jumā – kuru pieminekļa daļu demontÄ“sim, bet kuru atstāsim?

Vairāki Andreja UpÄ«ša literārie darbi joprojām ir iekļauti skolu programmā. Stāsts "SÅ«nu ciema zÄ“ni" tiek apgÅ«ts 6.–7. klašu latviešu valodas un literatÅ«ras stundās, romāns "Zelts" – piedāvāts vidusskolas klasÄ“m kā spilgts naturālisma literatÅ«ras piemÄ“rs, savukārt humanitārā novirziena mācÄ«bu iestādÄ“s audzÄ“kņi lasa arÄ«dzan rakstnieka 20.–30. gadu noveles un vÄ“sturiskās traģēdijas.

ArÄ« lielākajos Latvijas teātros pÄ“c valstiskās neatkarÄ«bas atgÅ«šanas UpÄ«ša daiļrade tikusi periodiski aktualizÄ“ta dažādās jaunās interpretācijās; pÄ“dÄ“jās no tām – Latvijas Nacionālajā teātrÄ« (1996, 2013, 2015) un Daugavpils teātrÄ« (2021).

Rakstnieka piemiņas šÄ·elšana likumsakarÄ«gi nozÄ«mÄ“tu, ka no šÄ«s personÄ«bas literārā mantojuma vai vārda bÅ«tu jāvairās vai jākaunas.

TomÄ“r tamlÄ«dzÄ«ga rÄ«cÄ«ba rosina vÄ“l citu jautājumu – vai tā nav pÄ“dÄ“jos gados tik bieži pieminÄ“tā mākslas cenzÅ«ra? ŠobrÄ«d neeksistÄ“ konstruktÄ«va polemika – objektÄ«va un zinātniski pamatota vÄ“stures pÄ“tniecÄ«ba ir aizvietota ar politiskām interpretācijām. Atteikties no padomju laika liecÄ«bām var, bet tādā gadÄ«jumā tas nozÄ«mÄ“ tādu pašu vÄ“stures pārrakstÄ«šanas praksi, kāda tika piekopta (un par ko visvairāk tiek pārmests rakstnieka biogrāfijas kontekstā!) okupācijas apstākļos.

Melnbalts pasaules dalÄ«jums pastāvÄ“ja sociālistiskā reālisma kanonā, kurā sākotnÄ“ji antagonisms varÄ“ja bÅ«t starp "slikto" un "labo", bet tad, kad viss "sliktais" izskausts, konflikts varÄ“ja veidoties tikai starp "labo" un "vÄ“l labāko". Vai esam atkārtoti sasnieguši šÄdu pasaules modeli 21. gadsimtā? Kas mÅ«su nācijai ir svarÄ«gākais: atzinÄ«gi novÄ“rtÄ“t rakstnieka pozitÄ«vo devumu un māksliniecisko spÄ“ku vai – pretstatā – vienkāršojot, akcentÄ“t negatÄ«vo un nosodāmo, mums ideoloÄ£iski nepieņemamo?

Andreja UpÄ«ša skulptÅ«ras autors ir kādreizÄ“jais Latvijas Mākslas akadÄ“mijas TÄ“lniecÄ«bas katedras vadÄ«tājs (1971–1998), mākslinieks Alberts Terpilovskis (1922–2002). BÅ«tiski piebilst, ka tieši viņa vadÄ«bā Latvijas plastiskās mākslas tradÄ«cijas un monumentalitāte, daudzveidÄ«ba un materiālu izpratne tika pilnveidotas visos tÄ“lniecÄ«bas žanros un izteiksmes formās. Alberta Terpilovska diplomandi (tāpat kā savā laikā KonstantÄ«na Rončevska, Kārļa Zemdegas, Kārļa Zāles audzÄ“kņi) veido spÄ“cÄ«gos un interesantākos autorus, kuru darbi redzami visā Latvijā.

Profesora, pedagoga, sabiedriskā darbinieka stāja izrietÄ“ja no TÄ“lnieka paša mākslinieciskajām interesÄ“m. Jāatgādina, ka jau mācÄ«bu procesā Alberts Terpilovskis rosināja audzÄ“kņus radÄ«t 20. gadsimta Latvijas kultÅ«ras darbinieku portretus, tādÄ“jādi saglabājot mÅ«su vÄ“stures liecÄ«bas un vÄ“rtÄ«gu rakstnieku, mākslinieku, aktieru piemiņu. ŠÄdā veidā tapa aptuveni simts darbu, kuri bez maksas tika izvietoti novadu skolās un kultÅ«ras namos. Šim veikumam nav lÄ«dzvÄ“rtÄ«ga Latvijas kultÅ«rvÄ“sturÄ“.

Latvijas mākslā nu jau uz laiku laikiem saglabāsies Alberta Terpilovska iejÅ«tÄ«gi, dziļi izprasti kultÅ«ras vides personÄ«bu portretÄ“jumi: Valdis Dišlers (1965), Gunārs Kirke (1973), Raimonds Pauls (1978), EmÄ«ls Melderis (1983), PÄ“teris PÄ“tersons (1985), Jānis Streičs (1991), Jānis Peters, Ä’valds Valters un daudzi citi.

Šai mākslinieka tÄ“lnieciskajai satura un formas lÄ«nijai pieder arÄ« monumentālais darbs – piemineklis Andrejam UpÄ«tim (1982, sadarbÄ«bā ar arhitektu Gunāru Asari (1934–2023)). Darbā labi nolasāma rakstnieka stāja, bagātais veikums Latvijas literatÅ«rā un rakstura pretrunÄ«gums, portretiskā lÄ«dzÄ«ba. Pats ansamblis skatāms kopumā ar blakus esošo namu, novietojumu, zālāju (kā norādi uz kultÅ«rvÄ“sturisko romānu "Zaļā zeme") un ar savām vispārinātajām, Ä£eometrizÄ“tām formām, ritmiku ir unikāla sava laikmeta mākslinieciska liecÄ«ba. Jāpiebilst, ka tik pilnvÄ“rtÄ«gas raudzes ansambļi Latvijā nav saglabājušies daudz, un tie veido nozÄ«mÄ«gu posmu Latvijas tÄ“lniecÄ«bas gaitas nepārtrauktÄ«bā.

Skulpturālajā tÄ“lā nolasāmas arÄ« laikmeta pretrunas (statiskums savienojumā ar dinamiku). Alberta Terpilovska veidotā Andreja UpÄ«ša skulptÅ«ra iemieso sevÄ« rakstniekā slÄ“pto duālismu – no vienas puses, tajā atveidoti tipiski sociālisma laikmeta personÄ«bas vaibsti, no otras puses, tajā nolasāms visai precÄ«zi tverts UpÄ«ša kā smagnÄ“jas personÄ«bas un sÄ«ksta literāta-kritiÄ·a tÄ“ls, un tieši tādēļ šis tÄ“lniecÄ«bas objekts vÄ“rtÄ“jams kā unikāla laikmeta liecÄ«ba.

Jāpiebilst, ka diskusijas un diskutÄ“jami pieminekļi rosina kritisko domāšanu, kuru prasa mÅ«sdienu sabiedrÄ«ba un demokrātijas izpratnes, apguves skola. LiecÄ«bas pilsÄ“tvidÄ“ šo mācÄ«bu ne tikai atgādina, bet vairo arÄ« sabiedrÄ«bas izglÄ«tošanos un atbildÄ«bu par mÅ«su vÄ“sturi, kultÅ«ru kopumā.

MÄ“s, zemāk parakstÄ«jušÄs personas, aicinām RÄ«gas domi neatbalstÄ«t Publiskās atmiņas centra un RÄ«gas Pieminekļu padomes rosināto priekšlikumu demontÄ“t latviešu rakstnieka Andreja UpÄ«ša pieminekli:

* 1. Arnis Koroševskis, A. UpÄ«ša memoriālā muzeja vecākais speciālists, literatÅ«rzinātnieks;

2. Ilze PuÄ·e, A. UpÄ«ša memoriālā muzeja vadÄ«tāja;

3. Rita Meinerte, Memoriālo muzeju apvienības direktore;

4. Inese Kaire, kādreizÄ“jā A. UpÄ«ša memoriālā muzeja vadÄ«tāja;

5. Jānis Garjāns, kādreizÄ“jais A. UpÄ«ša memoriālā muzeja speciālists;

6. Arno Jundze, Latvijas Rakstnieku savienÄ«bas priekšsÄ“dÄ“tājs, rakstnieks un publicists;

7. Ingrīda Burāne, mākslas vēsturniece, Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centra vadītāja;

8. Gundars Ä€boliņš, aktieris;

9. Karina Pētersone, Latvijas Nacionālās bibliotēkas atbalsta biedrības direktore;

10. Mārtiņš Mintaurs, vÄ“sturnieks;

11. Kristīne Želve, rakstniece, publiciste;

12. Juris PÅ«ce, politiÄ·is;

13. Māra Svīre, rakstniece;

14. Ainārs Dimants, pētnieks;

15. Jānis Elsbergs, rakstnieks;

16. Inese Ozoliņa, A. UpÄ«ša memoriālmājas SkrÄ«veros vecākā speciāliste;

17. Laura Tabuna, A. UpÄ«ša memoriālā muzeja izglÄ«tÄ«bas programmas kuratore;

18. ElÄ«na Anna Oļehnoviča, A. UpÄ«ša memoriālā muzeja krājuma glabātāja;

19. RÅ«ta Kārkliņa, Krišjāņa Barona muzeja vadÄ«tāja;

20. Zanda Rozenberga, Raiņa un Aspazijas muzeja vadītāja;

21. Viesturs Vecgrāvis, literatūrvēsturnieks;

22. Daina Vancāne-Viļuma, Andreja UpÄ«ša SkrÄ«veru vidusskolas latviešu valodas un literatÅ«ras skolotāja;

23. Gundega Blumberga, redaktore;

24. Ieva Kalniņa, literatūrzinātniece;

25. Gaida Jablovska, literatūras vēsturniece, Raiņa un Aspazijas pētniece;

26. Ieva Ķīse, Ojāra Vācieša muzeja vadÄ«tāja;

27. Mārtiņš BÄ“rziņš, Ojāra Vācieša muzeja vecākais speciālists;

28. Dora Pauzere, Ojāra Vācieša muzeja krājuma glabātāja;

29. Dace Vosa, Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzeja vadītāja.