Iesaki rakstu:

Dainis Slokenbergs, kurš daudzus gadus sadarbojies ar Saeimas deputāta Artusa Kaimiņa māti Lieni Kaimiņu, sakās esam sašutis par tautas priekšstāvja izrādÄ«šanos sabiedrÄ«bas priekšÄ un uzskata, ka tas ir tikai teātris, lai varÄ“tu no valsts pakampt kādu kumosu. Slokenbergs intervijā Pietiek apsÅ«dz Kaimiņa māti gan krāpšanā, gan apmelošanā un pauž cerÄ«bu, ka tiesa viņu strÄ«du izšÄ·irs taisnÄ«gi.

- KāpÄ“c es vÄ“rsos pie medijiem, - mani kaitināja tā Artusa Kaimiņa izrādÄ«šanās, ka viņš uzdodas par taisnÄ«bas cÄ«nÄ«tāju, pret korumpantiem, visi slikti, viņš tikai tas labais. Bet Ä«stenÄ«bā, tā kā es pazÄ«stu viņa Ä£imeni 49 gadus, tad varu teikt, ka viņa māte Liene Kaimiņa ir Ä«sta krāpniece, afÄ“riste. Krāpj cilvÄ“kus.

- Kā tas izpaudās?

- Viņa kādreiz nodarbojās ar nekustamajiem Ä«pašumiem. Es viņu pazinu ļoti sen. Es ar viņu 2005.gadā satikos, viņa teica, ka viņai Carnikavā ir liels projekts. Viņai vajag palÄ«dzÄ“t, izkopt mežu, ceļus izzāģēt. Es piekritu, visu to jau izdarÄ«ju. Bija labas attiecÄ«bas. Darbu pabeidzām, un iestājās krÄ«ze. Viņai visi nekustamo Ä«pašumu projekti apstājās. Treknajos gados viņa uz kredÄ«ta pirka Ä«pašumus cerÄ«bā, ka nākotnÄ“ nopelnÄ«s. Tā kā iestājās krÄ«ze, viss tas apstājās. Viņa palika bez naudas, tikai ar saviem kredÄ«tiem. PÄ“c 2007.gada mÄ“s kādu laiku netikāmies.

2009.gadā man notika tāda nelaime. Es daudzus gadus dzÄ«voju RÄ«gā, strādāju RÄ«gā, principā esmu rÄ«dzinieks. 18 gadus nostrādāju VEF, sāku kā inženieris, beigās jau viceprezidents, komercdirektors. Kad VEF iztirgoja, es pārvācos uz laukiem. Man tur bija Ä«pašumi, zemes. Dibināju zemnieku saimniecÄ«bu. RÄ«gā palika tikai bÄ“rni.

2009.gada decembrÄ« notika nelaime, ka es netÄ«šÄm nošÄvu cilvÄ“ku. Mani apcietināja policija. Man bez pieskatÄ«šanas palika visi Ä«pašumu, zemnieku saimniecÄ«ba, tehnika. Tad es domāju, ka ir vajadzÄ«gs cilvÄ“ks, kam var uzticÄ“ties, kas varÄ“tu vadÄ«t visas saimniecÄ«bas lietas. Es uzmeklÄ“ju Lieni. Tā kā es biju viņai daudz palÄ«dzÄ“jis, es domāju, ka man tagad ir vajadzÄ«ga palÄ«dzÄ«ba, ka viņa palÄ«dzÄ“s arÄ« man.

Viņa atbrauca pie manis uz satikšanos cietumā. Viņa bija ļoti priecÄ«ga, ka es viņai piedāvāju, jo viņa bija bez darba, teica, ka finansiālais stāvoklis slikts. MÄ“s izrunājām visu, kas viņai bÅ«tu jādara. Viņa piekrita. Es teica, ka došu viņai divas parastas pilnvaras – vienu uz Ä«pašumu pārvaldÄ«šanu, otru uz zemnieku saimniecÄ«bas pārvaldÄ«šanu. PÄ“c tam viņa sarunas beigās interesÄ“jās, cik viņa par to saņems. Es viņai piedāvāju 20% no visiem ienākumiem. Viņa bija ļoti priecÄ«ga. Teica, ka viņai var pilnÄ«bā uzticÄ“ties, zvÄ“rÄ“ja, ka godÄ«gi darbosies, ka viņa cilvÄ“kus par miljonāriem bez maz vai pataisÄ«jusi.

- Kā tas viss attīstījās tālāk?

- Viņa man pa telefonu sāka pierunāt, lai es viņai izdodu nevis parastas pilnvaras, bet Ä£enerālpilnvaras. Neviens notārs negribÄ“šot braukt, un, ja es kaut ko izdomāšot, tad atkal jaunas pilnvaras bÅ«s jāformÄ“. Pierunāja mani, lai es dodu universālpilnvaras. Tā es viņai iedevu divas universālpilnvaras. Viņa atkal zvÄ“rÄ“ja, ka viņai var uzticÄ“ties, ka viņa visu darÄ«s pÄ“c maniem norādÄ«jumiem, darÄ«s visu godÄ«gi. PÄ“c kāda laiciņa, pÄ“c kāda mÄ“neša, mÄ“s sazvanÄ«jāmies, viņa sāka iebiedÄ“t, jo man tiesa piesprieda maksāt kompensāciju – 15 tÅ«kstošus latu. Viņa sāka biedÄ“t, ka pÄ“c apelācijas tiesas spriedums stāsies spÄ“kā, tiesu izpildÄ«tāji uzliks arestu maniem Ä«pašumiem, bet tad viņa neko nevarÄ“s darÄ«t, nevarÄ“s darboties. Vajag kaut ko izdomāt. Es centos atrunāt, ka tur nekas nav jādomā, nekas tik ātri nenotiks. Bet viņa telefonsarunā sāka ar to mani baidÄ«t.

No sākuma viņa izdomāja, ka vajag noslÄ“gt nomas lÄ«gumus uz Ä«pašumiem un to ierakstÄ«t zemesgrāmatā. PÄ“c tam kādas telefonsarunas laikā viņa teica, ka man jāparaksta fiktÄ«vs aizdevuma lÄ«gums, ka viņa man aizdod 30 tÅ«kstošus, tad viņa varÄ“s reÄ£istrÄ“t hipotÄ“ku uz maniem Ä«pašumiem, un neviens nekā nevarÄ“s izdarÄ«t, jo viņas hipotÄ“ka bÅ«s priekšÄ. Pie manis ieradÄ«šoties notāre, tā pati, kas parakstÄ«ja pilnvaras. Es viņai neko neatbildÄ“ju. Bija tā jocÄ«gi. Sāku domāt, kā tad tur bÅ«s.

Nākamajā dienā ieradās notāre Inga Dreimane, es izlasÄ«ju to aizdevuma lÄ«gumu un nostiprinājuma lÅ«gumu zemesgrāmatā. Man tas kaut kā nepatika. Es negribÄ“ju parakstÄ«t. Notāre mani iedrošināja, sakot, ka viņa jau grib man tikai palÄ«dzÄ“t, cerÄ“sim, ka viņa rÄ«kosies godÄ«gi. Nu, tāds iedrošināts arÄ« parakstÄ«ju. VÄ“l promejot notāre teica – ja nu kas, meklÄ“jiet mani.  Nomierināja, lai es nesatraucos. Tad Liene Kaimiņa reÄ£istrÄ“ja hipotÄ“ku un turpināja darboties. Bet tad jau es manÄ«ju, ka viņa sāka mani neklausÄ«t un rÄ«koties uz savu galvu. Es, protams, cerÄ“ju , ka viss bÅ«s labi.

- Un nebija labi?

- Es atstāju visas pilnvaras. Toreiz bija jādala Ä«pašums. Īpašums faktiski bija sadalÄ«ts, bet tas nebija noformÄ“ts zemesgrāmatā. Man jau bija parakstÄ«ts robežplāns, sadales lÄ«gums. Tas bija jÅ«lijā. Viņa atsÅ«tÄ«ja man sadales lÄ«gumu, es redzÄ“ju, ka viņa otram Ä«pašniekam atdevusi mežu, zemes, man jau tas nepatika. Bet, tā kā viņai bija universālpilnvara, es baidÄ«jos, ka viņa var pārrakstÄ«t un kaut ko sastrādāt.

2010.gadā viņa arÄ« iztirgoja manu tehniku. 2011.gadā nekas tāds nenotika. 2012.gadā mÄ“s sākām risināt morālās kompensācijas samaksu. Es teicu viņai, ka to vajag pirmām kārtām. No sākuma es domāju, lai izzāģē mežu, man bija pazÄ«stamas firmas, ar ko biju sadarbojies. Bet viņa man rakstÄ«ja, ka neviens par mežu neko negrib maksāt. Tad es rosināju pārdot vienu Ä«pašumu ar neizzāģētu mežu par kādiem 100 tÅ«kstošiem, tad varÄ“s nomaksāt gan saimniecÄ«bas rÄ“Ä·inus, gan morālo kompensāciju, gan viņa savus 20% varÄ“s saņemt. Viņa telefonsarunā piekrita, solÄ«ja likt reklāmā. Viņa arÄ« ielika reklāmā, lai mani maldinātu, bet tajā pašÄ laikā viņa, man nezinot, izņēma mežniecÄ«bā ciršanas apliecinājumus, lai varÄ“tu izzāģēt 15 hektārus zemes. Visu, ko varÄ“ja zāģēt. Ciršanas apliecinājumos bija 1700 kubikmetri. Viņa gribÄ“ja bez manas ziņas to izdarÄ«t.

Bet es sazvanÄ«jos ar draugiem, kas dzÄ«voja kaimiņos, lai painteresÄ“tos, kas tur notiek. Marta pašÄs beigās viņš man saka, ka pie manis dienu un nakti zāģē, ved ārā, ka viss mežs gandrÄ«z izzāģēts. Es biju šokā. ZvanÄ«ju Kaimiņai, un viņa sāka man pārmest, ko es viņu kontrolÄ“ju. Tad viņa atnāca uz satikšanos, teica, ka tur tikai 900 kubikmetrus zāģē, alksni un bÄ“rzu. Nekādas summas viņa man nenosauca. PrasÄ«ju, lai atsÅ«ta man lÄ«gumu, bet viņa bija noslÄ“gusi tādu simbolisku lÄ«gumu, ka visu mežu pārdod par pieciem tÅ«kstošiem 15 hektārus, ko zāģēt. Ko parādÄ«t man bija. PÄ“c tam vÄ“stulÄ“ rakstÄ«ja, ka tomÄ“r 10 tÅ«kstošus tur dabÅ«jusi. Kaut gan faktiski pÄ“c daudzuma un sortimenta izzāģēja par 50 tÅ«kstošiem latu. MÅ«su attiecÄ«bas jau tad izveidojās konfliktÄ“jošas.

- Un tālāk konflikts pieauga spēkā?

- Viņa mani neklausÄ«ja. 2010.gadā es viņai iedevu pilnvaru arÄ« dzÄ«voklim, lai viņa var izÄ«rÄ“t, maksāt komunālos. DzÄ«vokli viņa izÄ«rÄ“ja, bet komunālos nemaksāja vispār. Uzkrājās milzÄ«gs parāds. Kad jau attiecÄ«bas bija sašÄ·obÄ«jušÄs, mežs bija izzāģēts, un viņa gribÄ“ja pārdot Ä«pašumu, bet sÅ«dzÄ“jās, ka neviens neko nemaksā, es sapratu, ka tās ir kārtÄ“jās pasakas. Es viņai pilnÄ«gi negaidot jÅ«lijā atsaucu pilnvaras. Viņa par to bija ļoti sašutusi, jo es faktiski izjaucu viņas turpmākos plānus. Viņa gribÄ“ja arÄ« pārdot izzāģēto Ä«pašumu. Es prasÄ«ju, lai atsÅ«ta man grāmatvedÄ«bas atskaiti par visiem ieņēmumiem, izdevumiem par visiem gadiem. Viņa pÄ“kšÅ†i pieprasÄ«ja, lai es atmaksāju viņai tos 30 tÅ«kstošus, ko viņa bija it kā ar fiktÄ«vo lÄ«gumu aizdevusi. Es negaidÄ«ju, ka viņa bÅ«s tik nekaunÄ«ga. PrasÄ«s, lai atdodu to, ko nekad man nav devusi.

Es vÄ“rsos prokuratÅ«rā. RÄ«ga aizsÅ«tÄ«ja uz Limbažiem, tika ierosināts kriminālprocess par krāpniecÄ«bu. SeptembrÄ« viņa sniedza liecÄ«bas prokuratÅ«rā un tajās atzina, ka lÄ«gums bijis fiktÄ«vs ar mÄ“rÄ·i izvairÄ«ties no tiesu izpildÄ«tājiem. ProkuratÅ«ra krimināllietu neuzsāka, jo pamatoja ar to, ka es pats esmu lÄ«gumu parakstÄ«jis, ka viņai nav bijuši krāpnieciski nodomi.

PÄ“c tam es sapratu, ka man vajag sniegt prasÄ«bu tiesā, jo krimināllietu nerosina. PrasÄ«bu par visu zaudÄ“jumu piedziņu, gan tehniku, gan mežizstrādi, Ä«pašumu dalÄ«šanu. 2013.gada februārÄ« Vidzemes priekšpilsÄ“tas tiesā iesniedzu prasÄ«bu par zaudÄ“jumu 83 tÅ«kstošu latu apmÄ“rā piedziņu. LÅ«dzu arÄ« uzlikt prasÄ«bas nodrošinājumu. Viņai bez hipotÄ“kas bija māja Ausmas ielā, RÄ«gā. Taču, kā es iesniedzu prasÄ«bas pieteikumu, viņa noslÄ“dza dāvinājuma lÄ«gumu ar atpakaļejošu datumu, ka viņa jau 2012.gada septembrÄ« visus savus Ä«pašumus uzdāvinājusi savai mātei, lÄ«dz ar to viņai nekas nepieder. PrasÄ«bas nodrošinājumu tiesa noraidÄ«ja.

Tā es ar viņu tiesājos jau trÄ«s gadus. Es iesniedzu arÄ« tiesā prasÄ«bu, lai atzÄ«st aizdevuma lÄ«gumu par spÄ“kā neesošu. Viņai bija jāsniedz tiesai paskaidrojumi. Viņa izdomāja visādas pasakas, ka es esot lÅ«dzis tos 30 tÅ«kstošus, nodarÄ«jis vÄ“l zaudÄ“jumus par 30 tÅ«kstošiem laikā, kad es viņai palÄ«dzÄ“ju Carnikavā. Visu ko. Tad viņa iesniedza pretprasÄ«bu piedzÄ«t no manis 30 tÅ«kstošus, ko it kā esot aizdevusi. Viņa pati uz tiesas sÄ“dÄ“m nenāk. Es domāju, ka viņai vienkārši kauns. Nāk tikai advokāts. Tagad aprÄ«lÄ« jāskatās, ko tiesa lems. Es vairākas reizes mÄ“Ä£ināju pret viņu ierosināt krimināllietu, bet man nekas neizdevās.

- Bet notāre Dreimane?

- Es arÄ« pret notāri mÄ“Ä£ināju kaut ko pasākt. Aicināju, lai nāk tiesā liecināt, bet viņa atteicās. Man radās doma, ka viņa jau to visu bija izplānojusi kopā ar notāri. ProkuratÅ«ra neierosināja arÄ« pret notāri lietu. ProkuratÅ«ra uzskatÄ«ja – tas, ka viņa nesusi uz cietumu fiktÄ«vo lÄ«gumu, tas nav nekas krimināls vai nosodāms. Es saprotu, ka prokuratÅ«ra uzskata – ja pie viņiem vÄ“ršas cilvÄ“ks, kas bijis notiesāts, tad ir bezcerÄ«gi kaut ko panākt. Vismaz tāds iespaids man radās.

- Cik ilgi sabijāt cietumā?

- Sešus gadus. Mani atbrÄ«voja priekšlaikus. Kad es Kaimiņai atsaucu pilnvaras, viņa man sāka riebt. ZvanÄ«ja uz cietumu un sÅ«dzÄ“jās, ka es viņai pa naktÄ«m draudot. Ik pa kādiem trim četriem mÄ“nešiem rakstÄ«ja sÅ«dzÄ«bas, arÄ« IeslodzÄ«juma vietu pārvaldei. No sākuma viņi ticÄ“ja Kaimiņai, bet es uzreiz uzrakstÄ«ju iesniegumu par apmelošanu un neslavas celšanu. Viņi man atrakstÄ«ja, ka veikuši ar Kaimiņu audzinošas pārrunas un nekāds kaitÄ“jums nav nodarÄ«ts. Kad Liene uzzināja, ka mani plāno atbrÄ«vot priekšlaikus, rakstÄ«ja policijai iesniegumus, lai nodrošina viņai apsardzi, ka mani nevar laist ārā. Bija gājusi uz probācijas dienestu, lai mani nelaiž ārā. Lai gan probācijas dienests, kad mani apmeklÄ“ja cietumā, teica, ka viss kārtÄ«bā un mani var laist ārā, tiesā bija pretÄ“jās domās. ArÄ« cietuma administrācija bija pret. Bet prokurors bija par manu atbrÄ«vošanu, lÄ«dz ar to atspÄ“koja visas tās pasakas.

- Kā jÅ«s raksturotu šo kundzi, kāds viņa ir cilvÄ“ks?

- Viņa ir traka uz naudu. Jau laikā, kad es viņai palÄ«dzÄ“ju Carnikavā, viņa palÅ«dza, lai lÄ«gumā rakstu mazāku summu, ko esmu saņēmis par koku izciršanu. To viņa pamatoja ar to, ka Ä«pašnieks esot šausmÄ«gi skops, lai arÄ« viņa varÄ“tu kaut ko saņemt. Visu laiku centās kaut ko iegrābt.

- Kāpēc viņai uzticējāties?

- Es nezināju, ka viņai ir 200 tÅ«kstošu parāds, kas bija radies par Ä«pašumiem, ko viņa pirka no 2005. lÄ«dz 2007.gadam. Mani brÄ«dināja, bet es nenoticÄ“ju, man no sadarbÄ«bas radies iespaids, ka viņa Ä«pašumu lietās orientÄ“jas.

Es domāju, ka tā Artusa izrādÄ«šanās tagad ir tÄ«rais teātris. Viņa un mammas biznesa plāns bija tas, ka viņš tika Saeimā. Tas, ka viņš uzdodas par baigo taisnÄ«bas cÄ«nÄ«tāju, ir tikai tādēļ, lai arÄ« viņš tiktu pie kāda pÄ«rāga.

Red. piez. Labprāt uzklausÄ«sim un publicÄ“sim arÄ« otrās puses viedokli, diemžēl pagaidām Artuss Kaimiņš nav atsaucies uz aicinājumu to sniegt.