Menu
Pilnā versija

Apskaut māti Latviju

Jānis Vanags, arhibÄ«skaps · 06.12.2015. · Komentāri (34)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

"Bet tā lai nav starp jums. Kas no jums grib bÅ«t liels, tas lai ir jÅ«su kalps. Un, kas jÅ«su vidÅ« grib bÅ«t pirmais, tas lai ir jÅ«su vergs. Jo tāpat arÄ« CilvÄ“ka DÄ“ls nav nācis, lai viņam kalpotu, bet lai viņš pats kalpotu un atdotu savu dzÄ«vÄ«bu kā izpirkšanas maksu par daudziem.” (Mt 20:25-28) “Bet JÄ“zus, mācekļus pieaicinājis, sacÄ«ja: "JÅ«s zināt, ka valdnieki tautas apspiež un viņu varenie ir varmācÄ«gi pret tām.""

MÄ“s atkal svinam 18. novembri – Latvijas Republikas proklamÄ“šanas gadadienu. Jau deviņdesmit septÄ«to. GribÄ“tos pat teikt – svinam Mātes dienu. Mātes Latvijas.

Nesen redzÄ“ju televÄ«zijas raidÄ«jumā “Province” jauku sižetu par LiezÄ“res pagasta bÄ“rnu aprÅ«pes centru “Namiņš”. BÄ“rni tur nokļūst vecāku alkoholisma, konfliktu vai sÅ«ro sadzÄ«ves apstākļu dēļ. Taču kad Kasparam, 12 gadus vecam zÄ“nam vaicāja, kas ir pirmais, ko viņš gribÄ“tu izdarÄ«t, aizbraucot mājās, viņš atbildÄ“ja – apskaut mammu. Cik tas ir svarÄ«gi katram bÄ“rnam!

18. novembris ir svarÄ«ga diena tautai – diena, kad apskaut māti Latviju. ArÄ« tiem, kas no Latvijas Ä£imenes izņemti vai paši to atstājuši un tagad dzÄ«vo kur kurais svešumā. Varam kādā klusā brÄ«dÄ« aizvÄ“rt acis, domās apskaut Latviju un ieklausÄ«ties, kas notiek sirdÄ«.

4. bauslis saka: “Godā tÄ“vu un māti!” Tas ir pirmais un lielākais no baušÄ¼iem, kas kārto attiecÄ«bas starp cilvÄ“kiem. Dievs dod tam apsolÄ«jumu – dari tā, lai tavas dienas bÅ«tu ilgas tajā zemÄ“, ko Kungs, tavs Dievs, tev dod. Ä¢imene, kurā ir tÄ“vs un māte, kas gādā par bÄ“rniem tā, ka bÄ“rni viņus godā un ciena – tas ir pamats gan cilvÄ“ka labklājÄ«bai, gan valsts ilgtspÄ“jÄ«bai.

Vai to var tā tieši attiecināt arÄ« uz Latvijas valsti, kuru par Māti saucam tÄ“lainā un emocionālā nozÄ«mÄ“? Izrādās – var! Mārtiņš Luters, skaidrojot 4. bausli to attiecina ne tikai uz tÄ“vu un māti, bet arÄ« uz valsti un valdniekiem.

Runājot par valsts tematiku, bieži citÄ“ apustuļa Pāvila vÄ“stuli Romiešiem: “Nav valsts varas kā vien no Dieva.” Tas šÄ·iet dod tādu kā neierobežotu kredÄ«tu tiem, kas nonākuši valdošos amatos, ka viņu rÄ«cÄ«ba jāuzskata par paša Dieva rÄ«cÄ«bu. Taču Pāvils turpat arÄ« paskaidro, kāda ir varai dotā dievišÄ·Ä mandāta bÅ«tÄ«ba: “Valsts vara ir Dieva kalpone tevis labā”, viņš saka. Valdnieku, valstu vadÄ«tāju sÅ«tÄ«ba ir kalpot Dievam savu pavalstnieku labā. Kas viņam uzticÄ“to varu izmanto citādi, ir nelietÄ«gais kalps, kam bÅ«s jādod norÄ“Ä·ins Dieva priekšÄ.

Ja mÅ«sdienās šÄdi senatnÄ«gi priekšstati par Dieva kalpu var bÅ«t grÅ«ti izprotami, Lutera 4. baušÄ¼a skaidrojums dod tÄ“lu, ko ir viegli saprast un atcerÄ“ties. Ä¢imenes tÄ“lu. Ja kādam uznāk jautājums, kas es esmu un ko es te daru, savā amatā, tas var viegli atsaukt atmiņā, ka valdÄ«tājiem jāattiecas pret saviem pavalstniekiem tā, kā gudri, gādÄ«gi un mÄ«loši vecāki izturas pret savu Ä£imeni. Tā, lai tauta viņos varÄ“tu saskatÄ«t māti Latviju – to, kuru gribas apskaut pašu pirmo.

Saeimas un ministru kabineta sÄ“dÄ“s ir jāpieņem daudz sarežģītu lÄ“mumu – te banka jāpārdod, te investors jāpiesaista, te jāizšÄ·iras, vai skolās audzināt jaunatni tikumÄ«bā. Tas nav vienkārši. Brīžos, kad kļūst grÅ«ti aiz kokiem saskatÄ«t mežu, varbÅ«t noder pieminÄ“t savus mīļos, savu Ä£imeni – kā es gribÄ“tu attiekties pret viņiem? Un tad rÄ«koties saskaņā ar virsuzdevumu, ko Dievs dod valsts varai – katrā lietā bÅ«t saviem pavalstniekiem par gudriem, gādÄ«giem un mÄ«lošiem vecākiem.

Tad arÄ« tauta labāk varÄ“s atzÄ«t, ka valsts vara patiesi ir Dieva kalpone viņas labā un arÄ« bez hiphopa klipiem atsauksies tā, kā Rakstos teikts: dos ikvienam, kas tam pienākas: kam pienākas nodokļi – nodokļus, kam muita – muitu, kam bijÄ«ba – tam izrādÄ«s bijÄ«bu, kam pienākas cieņa – tam cieņu. Un lÅ«gs Dievu par saviem vadÄ«tājiem, ko arÄ« visu laiku darām. Tā BÄ«belÄ“ aprakstÄ«tas vÄ“lamās attiecÄ«bas starp varu un tautu, par ko bieži mÄ“dz runāt. Tad Latvija bÅ«s māte, kuru gribas apskaut pirmo, vÄ“l pirms Īrijas un Anglijas.

Kā es rÄ«kotos ar savu Ä£imeni, ar saviem bÄ“rniem? No šÄ« viedokļa var palÅ«koties arÄ« uz to, kas patlaban Latvijas un visas Eiropas iedzÄ«votājus visvairāk satrauc – ieceļotāju krÄ«ze, uz kuras fona ParÄ«zÄ“ nupat notika neģēlÄ«gs terora noziegums. Eiropas komisijas prezidents, kurš pÄ“c amata varÄ“tu bÅ«t tāds kā Eiropas Ä£imenes vectÄ“vs, neilgi pÄ“c tam sacÄ«ja, ka nav vajadzÄ«gs pārskatÄ«t ES bÄ“gļu politiku, - jo: “Tie kuri veica uzbrukumus ir tie paši cilvÄ“ki, no kuriem bÄ“gļi bÄ“g.” Kad es to dzirdÄ“ju, nodomāju - par bÄ“gļiem gluži manas domas.

Jauns parÄ«zietis, kam izdevās izbÄ“gt no Bataklana koncertzāles, kur džihādisti šÄva un spridzināja cilvÄ“kus, stāstÄ«ja, ka, izskrÄ“jis laukā pa durvÄ«m, viņš pÄ“kšÅ†i sajuta, kāds dārgums ir dzÄ«ve. Kā jÅ«s domājat, kādam gan jābÅ«t cilvÄ“kam, lai no ārpuses turÄ“tu tās durvis ciet un neļautu nevienam izbÄ“gt? SÄ«rijā un Irākā, kur valda tā dÄ“vÄ“tā Islāma valsts, kur notiek karš, apšaudes, bombardÄ“šanas un regulāras masu eksekÅ«cijas, tāds Bataklana klubs ir katru dienu. MÄ“s taču nebÅ«sim tie, kas turÄ“sim durvis ciet lai neļautu viņiem izbÄ“gt? Kas par cilvÄ“kiem tad mÄ“s bÅ«tu? Vai tā mÄ“s nenodotu visas savas vÄ“rtÄ«bas un pašu cilvÄ“cÄ«bu?

Kristieši un jezÄ«di, kurus nogalina tikai par to, kas viņi ir. Viņu bÄ“rni, ko dzimtenÄ“ piesit krustā vai nogriež galvas. Meitenes un sievietes, kuras nonāk verdzÄ«bā vai publiskajos namos islāma kaujinieku izpriecai. Musulmaņi, kuri cenšas tikt projām no daÄ“š Islāma valsts “paradÄ«zes”, jo pa Ä«stam tic, ka viņu reliÄ£ija aicina uz mieru, saticÄ«bu un labestÄ«bu – un viņus par to nogalina. Tādi ir tie, ko vārda Ä«stā nozÄ«mÄ“ var nosaukt par bÄ“gļiem. Tie ir pa nāves durvÄ«m izsprukušie. Viņi spÄ“j novÄ“rtÄ“t, kāds dārgums ir dzÄ«vot mierā. Latvijas draudzes un pat Ä£imenes ir teikušas, ka ir gatavas kādus bÄ“gļusuzņemt, ja tas bÅ«tu vajadzÄ«gs, un palÄ«dzÄ“t viņiem. Pret tiem Eiropai nudien nav jāmaina sava attieksme. Tieši to mÄ“s mājās paši bijām pārrunājuši!

Tādēļ Ä«stenÄ«bā prezidentam Junkeram to pat nevajadzÄ“ja atgādināt. KrÄ«zes brÄ«dÄ« no vecākiem ne jau to gaida lai viņi pateiktu bÄ“rniem to, ko tie zina paši. KrÄ«zes brÄ«dÄ« vajaga ko citu – pārliecÄ«bu, ka vecāki saprot, kas notiek, saka taisnÄ«bu un zina, ko dara. VÄ“l vairāk vajag apziņu, ka vecāki pirmām kārtām gādās par savu bÄ“rnu drošÄ«bu.

Pat ja tas nav iemīļots temats reportāžās, to nav iespÄ“jams noslÄ“pt, ka liela, ja ne lielākā daļa no migrantiem ir nebÄ“gļi. Tie nebÄ“g ne no kara zonām, ne no genocÄ«da. Tie nav nāvei izsprukušas sievietes vai bÄ“rni un pat ne Ä£imenes tÄ“vi. Tie ir muskuļoti, brangi vÄ«rieši karadienesta vecumā, ar labākajā gadÄ«jumā parazÄ«tisku attieksmi, kuri te izklaidus, te ciešÄ ierindā apņēmÄ«gi dodas uz priekšu, pārvarot upes, dzeloņstieples, policistu Ä·Ä“des un valstu robežas – lai iegÅ«tu zemi, kur piens un medus tek. Tie nav bÄ“gļi. Profesora Tumana vārdiem runājot: “Tie ir citas civilizācijas pārstāvji, kas parasti nevÄ“las integrÄ“ties, turklāt ļoti bieži viņi ir naidÄ«gi noskaņoti pret mums un mÅ«su civilizāciju. Te ir civilizāciju sadursme, te ir reāli draudi Eiropai, nevis kaut kādu nevainÄ«gu bÄ“gļu ienākšana.”

MÅ«s varbÅ«t mierina tas, ka šÄ«s nebÄ“gļu straumes ilgotais mÄ“rÄ·is neesam tieši mÄ“s un no mums gaidÄ«tais pienesums pagaidām ir niecÄ«gs, taču kas notiek ar Eiropu, notiek ar mums. Itālija, GrieÄ·ija – pirmās kristÄ«gās zemes. Vācija, reformācijas šÅ«pulis. Vai tas, kas notiek, ir saprātÄ«gi un pareizi?

Bieži dzird, ka ar to kaut ko iesākt ir “grÅ«ti”, “sarežģīti”, “neiespÄ“jami”. Taču nāk prātā Vecās DerÄ«bas lasÄ«jumā dzirdÄ“tā Mordohaja saruna ar Ä·Ä“niņieni Esteri: “Ja tu tagad cietÄ«si klusu, tad tu un tava tÄ“va nams ies bojā. Kas zina, vai ne šÄ« laika dēļ tu esi kļuvusi Ä·Ä“niņiene?” Eiropas savienÄ«bā dzÄ«vo ap 500 miljoniem cilvÄ“ku un tikai viens no tiem ir prezidenta amatā. CilvÄ“ks tādā postenÄ« varÄ“tu sev jautāt – nez’ ar ko es esmu tik izcils, ka esmu paaugstināts tik Ä·Ä“nišÄ·Ä«gā godā. Taču Mordohajs jautā ko citu – “vai ne šÄ« laika dēļ tu kļuvi Ä·Ä“niņiene?”

MÅ«sdienās, kad kalkulators ir katrā telefonā, bÄ“rniem nudien nevajag, lai vectÄ“vs izdala patvÄ“ruma prasÄ«tāju skaitu ar 28 un nosauc to par plānu migrācijas problÄ“mas risinājumam – sevišÄ·i, ja, pÄ“c profesora Taivāna teiktā, Ä€frikas kontinentā vien 20-30 miljoni nebÄ“gļu gaida iespÄ“ju ierasties.

Protams, ka nosargāt Eiropas ārÄ“jo robežu ir grÅ«ti – bet vai ne tādēļ tu esi Ä·Ä“nišÄ·Ä«gā godā? Protams, ka ir sarežģīti atšÄ·irt Ä«stu bÄ“gli no nebÄ“gļa un svešu labumu tÄ«kotāja, bet vai ne tādēļ tu esi savā amatā? Protams var likties neiespÄ“jami kontrolÄ“t tāda mÄ“roga nelegālu imigrāciju, savaldÄ«t tos, kas izlaupa tirgotavas un tÅ«lÄ«t uz vietas aizsÅ«tÄ«t atpakaļ tos, kas terorizÄ“ vietÄ“jos iedzÄ«votājus – bet vai ne tieši šÄ« laika dēļ, tu esi tur kur esi?

Eiropas Komisijas prezidenta amatu es apcerÄ“ju pārstāvnieciski. Ne viens ir karotājs. No dižas savienÄ«bas prezidenta, no lielvaras kanclera, lÄ«dz katram valdošam postenim nelielā valstÄ« – ikvienam kas pretendÄ“ uz lielāku vai mazāku Ä·Ä“nišÄ·Ä«gu godu vajadzÄ“tu iepriekš apsvÄ“rt, ka var nākt grÅ«ti, sarežģīti, neiespÄ“jami laiki, kad jārÄ«kojas saprātÄ«gi un apņēmÄ«gi, lai cilvÄ“cÄ«ba tiktu piepildÄ«ta, bet lai arÄ« tÄ“va nams neiet postā un lai māte tÄ“vzeme bÅ«tu drošÄ«bā. Ja negribi vai nemāki, tad nekandidÄ“. Tieši tādēļ, mīļā tauta, ir tik svarÄ«gi lÅ«gt Dievu un varbÅ«t pat gavÄ“t par saviem vadÄ«tājiem tā, kā tauta izšÄ·irÄ«gā brÄ«dÄ« lÅ«dza par savu Ä·Ä“niņieni Esteri.

Dievs katrā bÄ“rnā ieliek talanta dāvanu, taču dievišÄ·Ä dzirksts krāšÅ†i uzplaukst Ä£imenÄ“, kur gudri, gādÄ«gi un mÄ«loši vecāki tam rada labvÄ“lÄ«gus apstākļus. Latvijas ļaužu dvÄ“selÄ“s mājo gan lÄ«dzcietÄ«ba, gan, gan solidaritāte, gan atbildÄ«ba. Lai tā uzplauktu un nestu augļus, tāpat kā Ä£imenÄ“ ir vajadzÄ«ga pārliecÄ«ba, ka vecāki saprot, kas notiek, zina ko dara, un rÅ«pÄ“jas par savu bÄ“rnu drošÄ«bu. Tad nevajadzÄ“s pat videoklipus par mÅ«su senču bÄ“gļu gaitām – kuri starp citu bija bÄ“gļi Rietumu civilizācijas telpā un atrada patvÄ“rumu starp savÄ“jiem. NevajadzÄ“s kaunināt vai žēlināt. Vienkārši parādiet, ka saprotat, kas notiek, ka rÄ«kojaties atbilstoši realitātei – un latvieši nebÅ«s tie, kas turÄ“s ciet nāves vārtus, lai neļautu izbÄ“gt tiem, kurus slepkavo un izvaro. Tas bÅ«tu pretrunā gan ar mÅ«su kristÄ«gajām saknÄ“m, gan ar dainu Ä“tiku, gan ar visu šeit dzÄ«vojošo tautÄ«bu Ä“tosu. Tas bÅ«tu pret mÅ«su piederÄ«bu ne tikai Eiropai, bet cilvÄ“cÄ«bai.

Taču svÄ“tku reizÄ“ ir labi padomāt arÄ« par lielajām norisÄ“m. Pirms nedēļas Latvijas VÄ“stneša portālā parādÄ«jās acis atdaroša intervija ar vienu no mÅ«su gaišÄkajiem prātiem, vÄ“stures profesoru Hariju Tumanu. Tur cita starpā ir apgāzts arÄ« populārais viedoklis, ka Roma gāja bojā tāpÄ“c, ka to iekaroja barbari. ĪstenÄ«bā Roma gāja bojā tāpÄ“c, ka romieši bija kļuvuši par barbariem. Viņi bija zaudÄ“juši savu kultÅ«ru, varonÄ«bas un citus ideālus. Kad tas notika, Roma iegāja vecumdienu stadijā, zaudÄ“ja spÄ“kus un to saplosÄ«ja hiÄ“nas, kā tas dabā notiek ar novārgušiem dzÄ«vniekiem un civilizācijām.

Kas raksturo sabiedrÄ«bu tuvu pie beigām? KultÅ«ra, kurā ideāli ir zuduši, bet par galveno vÄ“rtÄ«bu kļuvis personÄ«gais labums. Kad augstākā vÄ“rtÄ«ba ir materiālā labklājÄ«ba un bauda un kad beidz pastāvÄ“t ideāli, kuru dēļ cilvÄ“ks ir gatavs bÅ«t varonis. Tā saka profesors Tumans. VÄ“l viņš stāsta, ka rietošÄs Romas “kultÅ«rā sāka dominÄ“t destruktÄ«vi procesi – pieauga sociālās un ekonomiskās problÄ“mas, korupcija un birokratizācija, zuda interese par mākslu, literatÅ«ru, filozofiju un zinātni, bibliotÄ“kas stāvÄ“ja tukšas, toties milzÄ«gā cieņā bija izklaides un šovi – gladiatoru cīņas, ratu braukšanas sacÄ«kstes, cirka spÄ“les utt.”

Tas viss ir gana pazÄ«stami, lai nebÅ«tu tikai liecÄ«ba par senvÄ“sturi, taču viena mirstošÄs Romas pazÄ«me pa Ä«stam ieskandina trauksmes signālu: tad skolotājs gadā saņēma tikpat lielu atalgojumu, cik ratu braucÄ“js – analogs mÅ«sdienu šovmenim, sportistam vai kinozvaigznei – saņēma vienā dienā... Un tam pat nav sakara ar grÅ«ti kaldināto skolotāju algu reformu, tam ir sakars ar mÅ«su pašu, ar vienkāršo cilvÄ“ku vÄ“lmÄ“m un interesÄ“m. Ar ideāliem un ar modeļiem, kas jaunatnei šÄ·iet atdarināšanas vÄ“rti. Teju katrs Latvijā pazÄ«st lielisko latviešu talantu Kristapu Porziņģi, jo par viņu stāsta katrā Panorāmā. Latvijas dzimšanas dienā viņš savai dzimtenei ir uzdāvinājis spožu uzvaru ar 29 gÅ«tiem punktiem. Tas mÅ«s lieliski iepriecināja! Daudz mazāk tauta pazÄ«st Andri Ambaini vai to pašu Hariju Tumanu. Vai arÄ« mÅ«su kultÅ«ra ir norieta stadijā?

IzvÄ“les par Latvijas attÄ«stÄ«bas virzieniem bieži tiek pamatotas ar Eiropas vÄ“rtÄ«bām. Tas izklausās iespaidÄ«gi. Taču par kādu Eiropu mÄ“s runājam? Par to Eiropu, kura tiecās Ä«stenot savus kristÄ«gos un apgaismÄ«bas ideālus, vai to, kura no tiem jau atteikusies? To Eiropu, kuras izcilais domātājs Platons uzskatÄ«ja, ka valsts ir tikumÄ«ba un valdÄ«t drÄ«kst tie, kas ir vistuvāk tikumÄ«bas ideālam? Vai arÄ« to, kur filozofi un pedagogi piepeši vairs Ä«sti nespÄ“j pateikt, kas vispār ir tikumÄ«ba un kur pats šis vārds izskan gandrÄ«z kā lamuvārds?

Tā visa ir Eiropa, taču vÄ“rtÄ«bas bÅ«s ļoti atšÄ·irÄ«gas. Vai mÄ“s par vadzvaigzni uzskatām nobriedušo Eiropu, kas apgaismo visu pasauli, vai norietošo Eiropu, kas uz migrantu kolonām skatās ar veca suņa satraukumu, kurš redz mājā ienākam jauno suni? KāpÄ“c šie skati tā uztrauc? Tādēļ ka tajos ir redzama apņēmÄ«ba, vienotÄ«ba, ticÄ«bas pārliecÄ«ba un skaidrs mÄ“rÄ·is. Kāds mÄ“rÄ·is vieno mÅ«s? Kādu ticÄ«bu varam likt pretÄ«?

Eiropa, kas ir veidojusies ap lielo BÄ«beles stāstu par tautas iziešanu no verdzÄ«bas nama uz apsolÄ«to zemi, ir vienmÄ“r ticÄ“jusi brÄ«vÄ«bai un Dieva vadÄ«ta ir uz to gājusi. Tas ir nozÄ«mÄ“jis brÄ«vÄ«bu pieaugt gudrÄ«bā un tikumā. Taču tas ne vienmÄ“r ir nozÄ«mÄ“jis bÅ«t katram tikai par sevi. BrÄ«vÄ«bu no jebkādām kopÄ«gām normām, no svÄ“tuma izjÅ«tas, no nacionālas valsts idejas. Ne vienmÄ“r tas ir nozÄ«mÄ“jis brÄ«vÄ«bu katram izvÄ“lÄ“ties savu morāli, izvÄ“lÄ“ties pat savu dzimumu un attiecÄ«go dušas telpu skolas sporta zālÄ“. Ne vienmÄ“r tas ir nozÄ«mÄ“jis dzÄ«ves telpu bez neviena svÄ“ta “nÄ“!”, pret kuru atdurties, pie kā pieturÄ“ties.

Jā, arÄ« tāda brÄ«vÄ«ba pieder kādas Eiropas vÄ“rtÄ«bām. Taču bÅ«tu svarÄ«gi no visām Eiropas vÄ“rtÄ«bām izvÄ“lÄ“ties tās, kas vieno un iedvesmo uz varonÄ«bu aizstāvÄ“t savu civilizāciju un dzÄ«vesveidu, kā to darÄ«ja vectÄ“vi, šo valsti izcÄ«not un uzceļot. Ko labu valstij un sabiedrÄ«bai nesÄ«s tās, kas iekvÄ“lina tikai šo vÄ“rtÄ«bu entuziastu grupu – kuri gan labprāt gribÄ“tu tās padarÄ«t par normu visiem? Eiropas vÄ“rtÄ«bas… Barbari pakļāva Romu tad, kad Romas vÄ“rtÄ«bas kļuva tādas, ka pārstāja iedvesmot pašus romiešus. Viņi vairs nejuta dzinuli tās aizstāvÄ“t. Vai domāt eiropeiski un mācÄ«ties no vÄ“stures ir nesavienojamas lietas?

Profesors Tumans gan izsaka domu, ka civilizāciju novecošana un nāve ir nenovÄ“ršams process, tāpat kā cilvÄ“ks nevar stāties ceļā braucošam vilcienam. Kas mums kā eiropiešiem atliek? Viena iespÄ“ja – nopirkt popkornu, iekārtoties Ä“rtāk un noskatÄ«ties, cenšoties atlikušajā laikā gÅ«t pÄ“c iespÄ“jas vairāk baudas un labuma. Ja ir vÄ“lÄ“šanās, to var ietÄ“rpt bravÅ«rā un teikt – neviens mÅ«s neiebiedÄ“s, mÄ“s neatkāpsimies no savām vÄ“rtÄ«bām – lai gan nevar atjaunoties, nevar pārvietoties kādu vagonu tālāk no galastacijas, nepārskatot kaut kādas pamata nostādnes, nemÄ“Ä£inot atgÅ«t kaut ko no senās iedvesmas. Cita iespÄ“ja – vismaz mÄ“Ä£ināt. PiemÄ“ram, izkāpt uz mirkli no tā vilciena un aiziet LāčplÄ“ša dienā uz krastmalu pie RÄ«gas pils vai uz lÄ«dzÄ«gu vietu savā pilsÄ“tā vai ciemā. Nevis kā uz izklaidi, bet mÄ“Ä£ināt saklausÄ«t to dienu dunu, kad tautas varoņi izcÄ«nÄ«ja mums brÄ«vu Latviju. LāčplÄ“ša spÄ“ks esot bijis ausÄ«s, kas dzird savu tautu. SadzirdÄ“t savas tautas saknes, kas smÄ“lās spÄ“ku no ticÄ«bas un vÄ“rtÄ«bām, kuras ļāva izaudzināt varoņus. SvecÄ«šu gaismā lÅ«koties pÄ“c mÄ“rÄ·a, kas spÄ“j iedvesmot un vienot arÄ« šodien.

LāčplÄ“ša dienā es biju Daugavmalā. Pacilājoši skaists notikums – tik daudz jaunu cilvÄ“ku, Ä£imenes ar bÄ“rniem, atnākušas apskaut māti Latviju un apskāvienā uzpildÄ«ties ar ideāliem, smelties iedvesmu audzināt savas atvases par cilvÄ“kiem, kas ir spÄ“jÄ«gi uz varonÄ«bu cīņā par Latviju, kas bÅ«s jāizcÄ«na viņiem – pret korupciju, pret atkarÄ«bām, pret jebko, kas to posta. Par taisnÄ«bu, par kultÅ«ru un ideāliem, par stiprām Ä£imenÄ“m, par nākotni, par pieaugšanu gudrÄ«bā un tikumā, kas valsti ceļ.

Tikai vienas lietas man tur pietrÅ«ka – krievu valodas. VarbÅ«t patriotiskais pacÄ“lums bija tik liels, ka visi runāja valsts valodā vai varbÅ«t man vienkārši nelaimÄ“jās, bet es bÅ«tu priecājies sastapt ļaužu pulciņus, kas sarunājas krieviski. Bez visa pārÄ“jā Latvijas vienotÄ«bā ir Ä«paša plaisa un abās malās vienas valsts cilvÄ“ki dzÄ«vo kā divās atšÄ·irÄ«gās telpās. Vieni nevar piedot okupācijas pārestÄ«bu, otri nevar pārvarÄ“t rÅ«gtumu neizpildÄ«ta solÄ«juma dēļ par pilsonÄ«bu – tās ir ilgi rÅ«gušas lietas, ko grÅ«ti labot. Plaisa ir pildÄ«ta ar savstarpÄ“ju neuzticÄ“šanos. Par tiltu nebÅ«tu žēl maksāt arÄ« miljardu, jo nācijas vienotÄ«ba kļūst svarÄ«gāka ar katru gadu. Tikai vienotÄ«bā mazās lietas kļūst stipras. LÅ«gsim Dievu par gudrÄ«bu un labu gribu mÅ«su vadÄ«tājiem!

Bet man tur, krastmalā ienāca prātā, ko es varu darÄ«t kā ierindas pilsonis. Nākamgad, es uzaicināšu lÄ«dzi uz LāčplÄ“ša dienas un 18. novembra pasākumiem kādu krievu paziņu, kādu draugu nepilsoni kas nekad tur neiet, lai nosvinÄ“tu kopā. Tā dara baznÄ«cā – ej uz dievkalpojumu, uzaicini lÄ«dzi neticÄ«gu draugu. VarbÅ«t skan naivi kā visu laiku skaistākajā vÄ“lmju domāšanas himnā, Džona Lenona dziesmā “Imagine”: “JÅ«s teiksit, ka es esmu sapņotājs, taču es neesmu vienÄ«gais.” VarbÅ«t arÄ« jÅ«s gribat pievienoties? Vai jums ir draugi starp krievvalodÄ«gajiem un nepilsoņiem? Un otrādi krieviem – draugi starp latviešiem? Ja nav, tad atrodiet! Tas bÅ«tu pa Ä«stam svÄ“ti – sastapties un kopā apskaut māti Latviju. ŠÄds apskāviens mÅ«s darÄ«tu par, vienas mātes bÄ“rniem, tātad brāļiem un māsām. Tad arÄ« grÅ«tās lietas risinātos vienkāršÄk, jo apskaut Latviju kā māti ir pilsonÄ«bas jÄ“ga un piepildÄ«jums. PārÄ“jais ir formalitāte. Šim mazajam, naivajam nodomam gribÄ“tos izlÅ«gties Dieva svÄ“tÄ«bu un labas gribas cilvÄ“ku lÄ«dzdalÄ«bu, jo ar kaut ko taču jāsāk, vai ne? JÄ“zus saka – maza rauga piciņa saraudzÄ“ visu mÄ«klu.

Starp citu, par Dieva svÄ“tÄ«bu – tajā pašÄ dziesmā ir arÄ« aicinājums iztÄ“loties dzÄ«vi bez reliÄ£ijas, bez elles zem kājām un bez debesÄ«m augšÄ. LÄ«dzÄ«gas domas es ne reizi vien esmu dzirdÄ“jis mÅ«su sabiedrÄ«bā. Ja reliÄ£iju padarÄ«tu neredzamu un nedzirdamu sabiedriskajā telpā – varbÅ«t tā izzustu un varÄ“tu dzÄ«vot kā Lenona dziesmā. Taču tā ir vÄ“lmju domāšanas dziesma. Ir teiciens – “svÄ“ta vieta tukša nepaliek”. Tāpat kā ar Latvijas zemi - ja latvieši aizbrauc tādēļ, ka citur ir labāk, tad šurpu atbrauks citi, kam šeit ir labāk. Ja pazÅ«d vietÄ“jā reliÄ£ija, ienāk cita un mājo lÄ«dzās. Ja kāds saka, vai nav vienalga, reliÄ£ija paliek reliÄ£ija, tad jāteic – starp reliÄ£ijām mÄ“dz bÅ«t liela atšÄ·irÄ«ba. 

Mazs piemÄ“rs, kādas sekas var bÅ«t vienai niansei abstraktajā teoloÄ£ijā. Monoteiskajās reliÄ£ijās ir priekšstats par Dievu, kas ir mūžīgi nemainÄ«gs. KristÄ«gajā reliÄ£ijā Dievam pirms laiku sākuma ir DÄ“ls. Kāda tam nozÄ«me? Ä»oti bÅ«tiska. TÄ“vs pirms laika sākuma mÄ«l DÄ“lu. Tāds Dievs, kam nav DÄ“la, nemÄ«l. Šis aspekts nemainās arÄ« tad, kad tiek radÄ«ts visums, rodas masa un laiks, un dzÄ«vas bÅ«tnes, jo Dievs ir nemainÄ«gs, tas neattÄ«stās un neuzlabojas. Tādēļ Dievs, kam nav dÄ“la, nemÄ«l, bet tikai prasa no cilvÄ“ka pakļaušanos un paklausÄ«bu. Dievs, kam ir DÄ“ls, savā bÅ«tÄ«bā no mūžības ir mÄ«lestÄ«ba. ArÄ« tas nemainās. Viņš ir TÄ“vs, kas mÅ«s mÄ«l ar mūžīgu mÄ«lestÄ«bu, pirms mÄ“s vÄ“l tapām. PrasÄ«t pakļaušanos un mÄ«lÄ“t ir ļoti atšÄ·irÄ«gas lietas. Tas pārtulkojas arÄ« ticÄ«go izpausmÄ“s un jo radikālāk katrs no tiem identificÄ“jas ar savu Dieva priekšstatu jo vairāk šÄ«s izpausmes atšÄ·iras. Dievs kam ir DÄ“ls, par paklausÄ«bas augstāko formu nosauc mÄ«lestÄ«bu uz Dievu un tuvāko. Māte TerÄ“za droši vien ir vispazÄ«stamākā, taču ne vienÄ«gā kristietÄ«bas radikāle.

Ticība Dieva Dēlam ir visdziļākajā veidā veidojusi līdzi mūsu kultūrtelpu un latvisko identitāti. Es vienmēr salecos, kad sāk runāt par kristīgajām tradīcijām iepretī latviskajām. Latviskās vērtības ļoti būtiskā veidā ir kristīgās vērtības. Tas atspoguļojas pat mūsu valsts ordeņos un himnā.

Taču vÄ“l daudz svarÄ«gāk ir tas, ka iespÄ“ja ticÄ“t mÄ«lestÄ«bas Dievam ir liela privilÄ“Ä£ija ko parāda kaut vai tas, ka vissvÄ“tāko lÅ«gšanu mÄ“s nesakām sakņupuši zemÄ“ kā vergi, bet stāvam kā bÄ“rni, paceļot rokas – MÅ«su TÄ“vs debesÄ«s! ArÄ« mÄ«lošais Dievs prasa no cilvÄ“ka nevainojami paklausÄ«gu dzÄ«vi. Taču, redzot cilvÄ“ku nespÄ“ju, viņš rÄ«kojas tikai tā, kā prot tikai mÄ«lestÄ«ba. Viņš pats nāk kā cilvÄ“ks, JÄ“zus Kristus lai perfekto dzÄ«vi, ko mÄ“s nespÄ“jām, nodzÄ«votu mÅ«su vietā. Radikālas mÄ«lestÄ«bas dēļ viņš mÅ«su vietā ir paklausÄ«gs lÄ«dz nāvei un mirst pie krusta ne savu nāvi bet mÅ«sÄ“jo, lai atbrÄ«votu cilvÄ“ci mūžīgai dzÄ«vÄ«bai. Viņš neliek mums vergot, lai to nopelnÄ«tu, bet no brÄ«vas žēlsirdÄ«bas uzdāvina tam, kurš tic un top kristÄ«ts, lai norÄ“Ä·ina dienā mÄ“s Dieva priekšÄ stāvÄ“tu ne ar savu dzÄ«vi, bet ar Kristus svÄ“tumu. TāpÄ“c svÄ“ttapšanas ceļā mÄ“s varam doties bez bailÄ“m un priecÄ«gi, jo tas nav mÅ«su pestÄ«šanas pamats, bet auglis un pateicÄ«ba.

Mīļie kristieši, kuru Latvijā taču esot pat ap 70%! Ja Latvijas svÄ“tā vieta kādreiz paliks tukša, žāvājoties pÄ“c kaut kā cita, tā bÅ«s tikai mÅ«su vaina. MÅ«su atbildÄ«ba ir turÄ“t to piepildÄ«tu ar radikālu mÄ«lestÄ«bu uz Dievu un tuvāko. Bet vispirms mums ar to jāpiepildās pašiem. Lai Dievs ir mÅ«su TÄ“vs un Latvija mÅ«su māte.

Red.piez.: publicÄ“jam šo uzrunu ar novÄ“lošanos, bet labāk vÄ“lu nekā nekad.

Novērtē šo rakstu:

0
0