Iesaki rakstu:

IzraÄ“lā dzÄ«vojošais publicists Franks Gordons Latvijas AvÄ«zes 22.aprīļa numurā publicÄ“jis kārtÄ“jo viedokli („HÅ«tes vārdi Kremlim kā mÅ«zika”) saistÄ«bā ar masu personÄ«bu un uzskatiem par Krievijas mediju Rossija – RTR un portāla Sputnik darbÄ«bas ierobežošanu.

AbstrahÄ“joties no apvainojumiem un epitetiem, ko minÄ“tais autors diezgan dāsni un regulāri bārsta manā virzienā, pats jau sen atrazdamies emigrācijā un kritizÄ“jot Latviju no tālienes, es tomÄ“r nesaprotu, kāpÄ“c mÅ«su valsts iedzÄ«votāji ir jāuzskata par truliem bezsmadzeņu radÄ«jumiem, kas paši nav spÄ“jÄ«gi izvÄ“rtÄ“t konkrÄ“tu raidÄ«jumu saturu un pieņemt attiecÄ«gus lÄ“mumus par to, kas no redzÄ“tā vai lasÄ«tā ir uztverams par faktoloÄ£isku patiesÄ«bu un kas – par klaju propagandu.

Ja tomÄ“r Latvijas iedzÄ«votāji bÅ«tu tik viegli ietekmÄ“jami no svešas valsts masu mediju puses, tad jautājums ir pavisam par ko citu – kādu tad Ä«sti viņi redz mÅ«su valsti, mÅ«su pašu informatÄ«vo telpu, mÅ«su politisko vidi, ja tik viegli ir gatavi noticÄ“t jebkam, kas attiecÄ«gi ideoloÄ£iskā mÄ“rcÄ“ tiek pasniegts citas valsts medijos.

Nezinu, kā IzraÄ“lā, bet Latvijā katram iedzÄ«votājam ir sava pieredze, savi fakti un viedoklis, ko likt pretÄ« dezinformācijai, ko izvÄ“rtÄ“t, salÄ«dzināt un attiecÄ«gi – pieņemt vai nepieņemt. Ja pieredze Latvijā bÅ«s negatÄ«va, ir pilnÄ«gi vienalga, vai par to informÄ“s Krievijas, Amerikas vai IzraÄ“las medijs, – Latvijas iedzÄ«votājs to salÄ«dzinās ar savÄ“jo un bÅ«s spiests piekrist. Ja pozitÄ«va – viņš nepiekritÄ«s, apstrÄ«dÄ“s diskusijās ar radiem vai kaimiņiem un konkrÄ“tā medija sniegto informāciju vairs nepatÄ“rÄ“s.

Latvijas politiÄ·iem drÄ«zāk pašiem sev ir skaidri un gaiši jāatzÄ«st: ir mÅ«su valstÄ« nesakārtotas lietas, sociālās problÄ“mas, nabadzÄ«bas riski un citi neatrisināti jautājumi, kas daļai iedzÄ«votāju liek justies diskomfortā un kā patiesÄ«bu uztvert negatÄ«vu informāciju, ko par mÅ«su valsti raida citu valstu mediji. Un tas ir mÅ«su pašu valsts vājums, ar ko ir jātiek galā, neglorificÄ“jot citas valsts mediju spÄ“ku.

Ja Latvija bÅ«s stipra un tās iedzÄ«votāji – apmierināti, neviens nespÄ“s viņus pārliecināt par pretÄ“jo. Tas nozÄ«mÄ“, ka primāri jāvelta visi spÄ“ki mÅ«su pašu problÄ“mu risināšanai, nevis viena vai otra medija aizliegšanai.

Turklāt Latvijas politiÄ·i taču labi apzinās, ka gadu desmitiem nav ieguldÄ«ti nepieciešamie finanšu lÄ«dzekļi, lai visas Latvijas pierobežas teritorijās nodrošinātu pilnvÄ“rtÄ«gu Latvijas TV raidÄ«jumu translāciju – var uzskatÄ«t, ka šie mÅ«su valsts iedzÄ«votāji ir apzināti iedzÄ«ti Krievijas informatÄ«vajā laukā. VarbÅ«t beidzot ir jāsakārto šie gadiem nerisinātie jautājumi, pirms mesties runāt par Kremļa stabulÄ“m?

Ikviens pieaudzis cilvÄ“ks labi zina, ka ar aizliegšanu sasniegt patiešÄm efektÄ«vu rezultātu nav iespÄ“jams, ja paralÄ“li netiek risinātas reālās vajadzÄ«bas un sāpÄ«gās problÄ“mas, – jebkādi šÄda veida aizliegumi tikai veicina aizliegtā augļa sindromu, palielina aizdomas un neuzticÄ“šanos pret aizlieguma pieņēmÄ“jiem.

Vienlaikus varam runāt arÄ« par elementāru loÄ£iku. Nav saprotams, kāda tieši ir jÄ“ga 21.gadsimtā aizliegt kaut ko translÄ“t TV, ja vienlaikus internetā ir iespÄ“jams skatÄ«ties un lasÄ«t pilnÄ«gi visu. Kāda jÄ“ga ir darÄ«t to, par ko aiz muguras iespÄ“jams pasmieties kā par vÄ“l vienu bezjÄ“dzÄ«gu Latvijas valsts lÄ“mumu, kuru tie, kas gribÄ“s, tāpat ignorÄ“s, jo nekāda reāla kontrole pÄ“c bÅ«tÄ«bas taču nav iespÄ“jama?!

Un visbeidzot – salÄ«dzinājums ar nacistiskās Vācijas varas iestāžu pieņemtajiem aizliegumiem okupÄ“tajās teritorijās klausÄ«ties naidnieku radio ir pilnÄ«gi adekvāts. Jo aizliegums nozÄ«mÄ“ neuzticÄ“šanos savas valsts iedzÄ«votājiem, tajā skaitā lojālajiem pilsoņiem. AcÄ«mredzot ir liela vÄ“lme Latvijas iedzÄ«votājus kontrolÄ“t, administratÄ«vi nosakot, ko viņi drÄ«kst skatÄ«ties un ko – ne. Valsts institÅ«cijām, kas strādā profesionāli un uzticas savas valsts pilsoņiem, šÄdi aizliegumi nebÅ«tu vajadzÄ«gi. Jo aizliegums demonstrÄ“ totalitāru domāšanu un profesionālās darbÄ«bas mazspÄ“ju.