Iesaki rakstu:

Par savu paša pieredzÄ“to Valdgales - Stiklu meža ugunsgrÄ“kā nevaru nerakstÄ«t, tāpat kā nevarÄ“ju nebraukt palÄ«gā, kad izlasÄ«ju Gata Panava ziņu soctÄ«klos par ugunsgrÄ“ku mežā un sekojošo VUGD atbildi, kur lÅ«dza neizplatÄ«t šo ziņu.

Aizbraucu turp tikai pagājušÄs nedēļas pirmdienā, jo bija iesāktās lietas jānobeidz. Pa ceļam nekādus trakos dÅ«mus nemanÄ«ju. SazvanÄ«jos ar Intu ApsÄ«ti, kurš mani sagaidÄ«ja Ameles ciemā (Puzes pagastā) un aizveda pie brāļa Jāņa uz Saliņām. PÄ“c neilga brīža satiku vietÄ“jos brÄ«vprātÄ«gos melnām mutÄ“m, rokām, kājām. Ar lielu enerÄ£iju un milzÄ«gu sašutumu par notiekošo.

Devos lÄ«dzi pirmajā meža iecirknÄ«, kur pavÄ“rās man iepriekš neredzÄ“tas ainas ar degošu, gruzdošu zemi zem kājām, jo augsne šeit pārsvarā ir kÅ«dra ar nelielu smilts piedevu. Dziļāk mežā jau bija sakrituši koki, kuri ik pa laikam gāzās, atraujot zemes kārtu, pie viena padodot gaisa padevi gruzdošajai kÅ«drai un iznākumā kļūstot par barotni lielākiem ugunskuriem, kuri uzšÄvās ar lielāku liesmu. Tādas teritorijas tika atstātas helikoptera darbiem, jo ir bÄ«stamas dzÄ«vÄ«bai: nevar zināt, kad tieši kādai eglei saknes neizturÄ“s un tā kritÄ«s.

VÄ“lāk mani aizsÅ«tÄ«ja palÄ«gā ugunsdzÄ“sÄ“jiem, kuri garlaicÄ«gi laistÄ«ja gruzdošus “mikropudurÄ«šus”. Viņi neizrādÄ«ja nekādu iniciatÄ«vu vilkt tālāk šÄ¼Å«tenes un atgÅ«t no liesmām plašÄku teritoriju.

Man apnika dÄ«kā nekā nedarÄ«šana, un gāju atpakaļ pie brÄ«vprātÄ«gajiem. Tie darbojās krietni bÄ«stamākā teritorijā, kur daudz kritušu koku, aiz kuriem Ä·eras šÄ¼Å«tenes un prasa pamatÄ«gu fizisko piepÅ«li, tās pārvietot pa mežu. Beidzot tiku arÄ« pats pie laistÄ«šanas.

Tur uzzināju kÅ«dras meža specifiku: no padomju laikiem ir palikuši daudzi sastumti kÅ«dras vaļņi ap metru augstumā, tie viscaur ir karsti, jo gruzd visā dziļumā, un tajos jāiegāž milzÄ«gs Å«dens daudzums, lai apturÄ“tu gruzdÄ“šanu un tālāko izplatÄ«šanos.

Liesmas pÄ“kšÅ†i ārpus perimetra!

VakarpusÄ“, gaidot vakariņas, tiek saņemts zvans, ka degot mežs 15 km attālumā, kurš nav saistÄ«ts ar lielo ugunsgrÄ“ku! Nenormālākajā tempā lÄ“cām mašÄ«nās un traktoros ar Å«dens cisternām - braucām dzÄ“st.

Ierodoties nelaimes vietā, specnaza ātrumā metāmies dzÄ“st ceļa malā esošo meža nogabalu. Cits ar zariem apsita uguni, cits stiepa Å«deni ar lejkannām, cits izritināja šÄ¼Å«teni. PÄ“kšÅ†i tiek saņemts zvans, ka deg vÄ“l vienā vietā, un vÄ“lāk vÄ“l vienā! Tajā vakarā vispār bija 7 šÄdi mazie ugunsgrÄ“ki. VUGD tā arÄ« neatbrauca tos nodzÄ“st.

PozitÄ«vi pārsteidza daudzu vietÄ“jo Blāzmas ciema iedzÄ«votāju mobilizÄ“šanās, bet tikpat pārsteidzoši likās, ka daudzi stāvÄ“ja un gaidÄ«ja nez kādas brÄ«numtehnikas ierašanos, kaut liesmas sākumā varÄ“ja apsist ar zariem. Gruzdošo meža augsni nodzÄ“sa vietÄ“jie ar vienu mazu Valsts meža dienesta ugunsdzÄ“šanas mašÄ«nu, kurai Å«dens tvertne spÄ“j uzņemt tikai 2,5 tonnas. KamÄ“r garām braukā mežu dienestu priekšnieki lepnos džipos.

Atgriežoties (jau naktÄ«) Stiklu ciemata apkaimÄ“, pārsteidza ugunsdzÄ“sÄ“ju nesagatavotÄ«ba nakts darbiem. Viņiem nav pieres lukturÄ«šu, nemaz nerunājot, ka bija jābÅ«t normālām LED lampām (ar baterijām) plašÄkas teritorijas izgaismošanai: tagad viņiem bija jādarbina Ä£eneratori, jāmeklÄ“ šÄ¼Å«tenes, uzgaļi utt.

Sakrauj baļķus liesmām pa ķērienam

Otrā dienā turpinājām dzÄ“st gan iesāktās, gan jaunās teritorijas. Uguns pa nakti bija pietuvojusies, un jauni koki sakrituši jau pazÄ«stamās vietās. Pusdienu gaidÄ«šana ieilga, tālab pierunāju vietÄ“jos, lai izved pa t.s. “drošÄ«bas perimetru”, kurš šajā ugunsgrÄ“kā ir aptuveni 45 km.

Nobraucām gar Lielsalas kÅ«dras rÅ«pnÄ«cu, kur iesākās ugunsgrÄ“ks. (Tas ir, manuprāt, atsevišÄ·s stāsts par “svÄ“to” investoru atbildÄ«bu pret ugunsdrošÄ«bas noteikumiem, un to, kāds vispār ir viņu pienesums Latvijas ekonomikai, par lÄ“tu naudu viņiem atdodot mÅ«su nacionālās bagātÄ«bas.)

Pa ceļam mÅ«s pārsteidza daudzas ugunsdzÄ“sÄ“ju brigādes, kas gulšÅ†Äja ceļa malās un neko nedarÄ«ja. IzrādÄ«jās, ka tas ceļš, pa ko mÄ“s braucām, ir tikko pāris dienas vecs un vietÄ“jie knapi izcÄ«nÄ«juši tiesÄ«bas steidzami ierÄ«kot tādu ceļu, strÄ«doties ar Latvijas Valsts mežiem, VUGD un privāto mežu Ä«pašniekiem, lai varÄ“tu vismaz kaut kādu drošÄ«bas perimetru izveidot, pa ko iebraukt Å«dens cisternām, un izzāģēt mežu gar ceļmalu, lai uguns nepārsviežas uz otra ceļa pusi.

Bet tagad baļķi guļ grÄ“dās - it kā “neļauj izvest”. Viņi tur guļ gandrÄ«z kā šausmu ugunskurs - baļķi salikti, sagatavoti, tieši liesmām pa Ä·Ä“rienam! Labi, ka ugunsdzÄ“sÄ“ji tika pierunāti vilkt lielās trubas (150 mm) no ezeriem, lai apturÄ“tu uguns izplatÄ«bu pagaidām vel neskartajos meža nogabalos.

Beidzot ieraugām vienu harvesteru, kurš dodas vest mazu daļu no baļķiem ārā. Un tas arÄ« panākts tikai pÄ“c vairākām strÄ«dÄ“šanās un lamāšanās dienām! Bet tur bija jābÅ«t daudziem baļķvedÄ“jiem, sen jau visiem kokmateriāliem vajadzÄ“ja bÅ«t izvestiem! Vairāki privāto mežu Ä«pašnieki nav ļāvuši kokus izzāģēt. Iedomājieties: viņam piedāvā finansÄ“t meža darbus, visu nozāģēt par brÄ«vu (viņiem nebÅ«s jāmaksā mežinieku brigādei), bet viņi saka nÄ“! Un vÄ“l izvestu par brÄ«vu! Grāvjus rakt pat nav ļāvuši.

“ZiepÄ“s priekšniecÄ«bu”

Izbraucām caur Stikliem, kur vadÄ«bas štābs atrodas. Mobilais tornis pa dienu uzcelts, lai sakari bÅ«tu labāki. Paņemam pusdienas un braucam uz “savu” meža nogabalu. VietÄ“jo iedzÄ«votāju stāsti par notikušo kļūst arvien trakāki un trakāki. Pirmās četras diennaktis viņi knapi pa stundai gulÄ“juši, jo virsÅ« nāca uguns sienas no kÅ«dras ieguves vietām.

Mežā satiekam Valsts meža dienesta darbiniekus ar mazām mugursomām, kur Å«dens glabājas ap 10 litriem un ko ar pumpi šÄ¼Äc uz gruzdošajiem perÄ“kļiem. Efektivitāte maza, bet vismaz kaut kas, jo tādi mazi, it kā nevainÄ«gi perÄ“kļi arÄ« jālikvidÄ“, jo nakts laikā tie var izplesties simtkārtÄ«gi. VMD darbinieki arÄ« klusi burkšÄ· par notiekošo bardaku.

VakarpusÄ“ ar pāris ugunsdzÄ“sÄ“jiem aprunājos - tie pilnā rÄ«klÄ“ lamā savus priekšniekus, kas pat mežā nav bijuši, bet bezjÄ“dzÄ«gas pavÄ“les dod neskatoties. Izskan neskaitāmi daudzas nianses gan par lÄ«dzekļu sadalÄ«jumiem (izšÄ·Ä“rdÄ“šanām), gan Latvijas Valsts mežiem, kas it kā neesot devuši atļaujas stigu griešanai, jo it kā esot liegums.

Ejot izlÅ«kgājienā, pievakarÄ“ atrodu, ka daudzas vietas, kuras bijām salÄ“juši pa dienu, ir atvÄ“rušÄs: koki nogāzušies un deg ar atklātu liesmu! Tik piņķerÄ«gs tas meža ugunsgrÄ“ks! Tiek izsaukti ugunsdzÄ“sÄ“ji. Un atkal nakts darbam nekāda apgaismojuma, ar automašÄ«nu gaismām darbojas un spÄ«dina ar mobilo telefonu ekrāniem. MÄ“s, brÄ«vprātÄ«gie, šoreiz varam nemesties iekšÄ mežā, jo šai ugunsnelaimÄ“ tas pat ir rekords, ka veseli 3 ugunsdzÄ“sÄ“ji uz šo iecirkni atsÅ«tÄ«ti.

Trešajā dienā apgaita aizved mÅ«s uz tā purva pusi, no kurienes nāca uguns. MilzÄ«gs lauks, kur vÄ“jiņam ieskrieties. Ar šausmām klausos, kā VUGD atteicies dzÄ“st purvu, jo viņiem tikai mežs esot jāglābj. Bet, ja liesmas no tā degošÄ purva ieskrietu mežā, tad pat 10 helikopteri neko neizglābtu.

VietÄ“jie, kādi 20 cilvÄ“ki, tajā skaitā sievietes, dzÄ“suši divas diennaktis kopā ar VMD darbiniekiem to purvu un apstādināja liesmas! Gods un slava Jānim ApsÄ«tim un visiem pārÄ“jiem brÄ«vprātÄ«gajiem par savu spÄ«tu un apņēmÄ«bu nosargāt mežus un ciemus!

Ekipējums vāļājas mežā

Dodos ar vienu jauno brÄ«vprātÄ«go (radinieks vietÄ“jiem) palÄ«gā ugunsdzÄ“sÄ“jiem Stiklu virzienā. Ejot pa mežu, visriņķī ir tik daudz pamestu šÄ¼Å«teņu, uzgaļu, nevajadzÄ«gu trijnieku savienojumu - ik pa divdesmit metriem! ŠÄ¼Å«tenes gan taisni, gan pa labi, gan pa kreisi. Ejam visur, kur redzam šÄ¼Å«tenes, visu ko atrodam, bet vienÄ«gi ugunsdzÄ“sÄ“jus neatrodam!

Å…emam rokās pamestās šÄ¼Å«tenes un apdzÄ“šam visus apkārtesošos gruzdošos perÄ“kļus, tad dodamies dÅ«miem pilnajā teritorijā dziļāk un dziļāk. Beidzot reāli sakritušÄ biezoknÄ« satiekam divus ugunsdzÄ“sÄ“jus ar melnām rokām un mutÄ“m.

Te ir Ä«stākā elle, kur koki krÄ«t un liesmas ik pa laikam uzšaujas. Un tik tagad man pielec, ka šie divi ugunsdzÄ“sÄ“ji ir pirmie, kuri tā pa Ä«stam cÄ«nās, tāpÄ“c arÄ« ir tik melni kā brÄ«vprātÄ«gie. Ar viņiem kopā tad nocÄ«nāmies lÄ«dz vakaram. Cepuri nost - ar viņiem karā varÄ“tu iet!

Ui, kā viņi lamā savus priekšniekus par nekoordinÄ“tām darbÄ«bām. Par vecām kartÄ“m, neloÄ£iskām lÄ«nijām, par veidu, kā viņus rotÄ“ un rotÄ“ no iecirkņa uz iecirkni, kā iznākumā neviens ne par ko neatbild, atstāj mÄ“tājamies inventāru, nepārmaina radio frekvences (VUGD darbinieki no Zemgales, atrazdamies Kurzemes zonā, kolektÄ«vi traucÄ“ cits cita frekvences) utt.

Inventāra iegāde (izsaimniekošana) vispār smaga tÄ“ma. Prasu: bet vai tad nav arodbiedrÄ«ba, kas varÄ“tu pārstāvÄ“t darbinieku viedokli un sāpi? Šie atbild, ka pie viņiem esot kā armijā: subordinācija, aizver muti utt.

Un tad kā lielais, treknais punkts uz “i” sāk lidot helikopters. Ar savu vibrāciju un sacelto vÄ“ju viņš gāž kokus, tie krÄ«tot uzsit gruzdošo kÅ«dru un taisa tik nākamo ugunskuru. Helikopteri nomet tonnu Å«dens, kas izkrÄ«t ap 25 kvadrātmetru teritorijā, un viss! Un ne ugunsdzÄ“sÄ“jiem paziņo, ka uz konkrÄ“to kvadrātu lidos, ne zemesssargiem paziņo, un kur nu brÄ«vprātÄ«gajiem dzÄ“sÄ“jiem, kurus vispār par traucÄ“kļiem uzskata, kaut viņi dara vissmagāko darbu ar visnenormÄ“tāko darba grafiku, turklāt bez samaksas.

VietÄ“jiem iedzÄ«votājiem, lauksaimniekiem un uzņēmÄ“jiem, ir kārtÄ«gas cisternas pa 10 - 12 tonnām, ar kurām var kārtÄ«gi strādāt. VUGD piederošÄs Scania ugunsdzÄ“sÄ“ju mašÄ«nas nav domātas meža dzÄ“šanai, tās uzņem 3,5 tonnas Å«dens, bet tām ir nenormāli smaga priekša, kas neļauj kārtÄ«gi iebraukt mežā.

Katrā reģionā pa helikopteram!

Ar smagu sirdi atstāju frontes lÄ«niju, jo pašam sakrājušies pienākumi darbā un mājās. Bet vÄ“l smagāk paliek, domājot par klimata pārmaiņām un lielo sausumu, ko tās nes. Un proporcionāli sarÅ«košo cilvÄ“ku skaitu, kas varÄ“tu nosargāt mÅ«su teritoriju.

Papildus redzētais bardaks, nespēja domāt un rīkoties loģiski krīzes situācijā - tā ir bīstama diagnoze. Zinot, ka augstos amatos bieži nenokļūst cilvēki ar raksturu, bet līdēji un karjeristi, kas prot papīrus bīdīt, tas viss kļūst vēl bīstamāk, kad jāievēro pavēles un subordinācija.

Tātad secinājums un ieteikums ir tas, ka Latvijas Valsts mežiem, kas apsaimnieko miljardus vÄ“rtu valsts Ä«pašumu, ir jāiegādājas vismaz pa vienam helikopteram uz katru Latvijas reÄ£ionu. Uz katru priekšnieka džipu jāiegādājas viena kārtÄ«ga autocisterna, sÅ«kņi un šÄ¼Å«tenes.

Tikpat labi der arī cisternas, kuras var piekabināt aiz traktora. Krīzes laikā nedrīkst turēties pie liegumu vai rezervātu likumiem, normatīviem aktiem un citiem papīru kalniem, bet jārīkojas saskaņā ar mērķi: nosargāt pēc iespējas lielāku meža platību un attiecīgi dabas vai materiālās vērtības!

Ir jāatrod lÄ«dzekļi VUGD materiāltehniskās kapacitātes celšanai, jo veciem ZILiņiem un GAZikiem, kas nāca no SÄ“lijas, Vidzemes un pa ceļam jau lÅ«za (un ko vietÄ“jie laboja), šÄdu mÄ“rogu nelaimÄ“ praktiski ir maza jÄ“ga. JābÅ«t gataviem kooperÄ“ties, iznomāt vai uz laiku pārņemt vietÄ“jo uzņēmumu, pašvaldÄ«bu resursus -  tādus kā cisternas, traktorus un, galvenais, pašus vietÄ“jos cilvÄ“kus, jo viņi zina vislabāk savus lokālos ceļus, apstākļus, nianses un risinājumus! Protams, pie mÅ«su nekompetentās, izzagtās un neuzticÄ«bu izraisošÄs valsts sistÄ“mas tas ir grÅ«ts uzdevums, bet mums nav citas izejas! Nedod Dievs, ka vÄ“l kaut kur paralÄ“li var notikt kāda nelaime.

Un vÄ“l visa šÄ sakarā man izraisa šausmas dažādi politikāņi, kas spriedelÄ“ par ideju gatavošanu totāla kara gadÄ«jumam, bet nespÄ“j sadarboties un likvidÄ“t civilās katastrofas. Dievs, svÄ“tÄ« Latviju!

P.S. Un, ja kāds gatavo jau medaļas dienestu priekšniekiem un brāļus ApsÄ«šus, kas izglāba milzÄ«gas teritorijas, no apbalvojamo saraksta izlaidÄ«s, tad tas tikai kārtÄ“jo reizi apliecinās, cik mÅ«su sistÄ“ma ir sapuvusi.

P.P.S. Kad jautāju, kāpÄ“c netaisa stigas vai grāvjus kā parasti, kad dzÄ“š ugunsgrÄ“kus mežā, tad atteica, ka liegums. Labāk, ja uguns izplatās tālāk? Iziet ārpus lieguma? Nu, tā esot paredzÄ“ts... NoplātÄ«jām abi rokas, un grÅ«ti ko tālāk bija runāt. Man tas šÄ·iet absurds. Vai tad pilsÄ“tās mājas iedala dzÄ“šamajās un nedzÄ“šamajās?