Iesaki rakstu:

VarbÅ«t YouTube esat pamanÄ«juši video, kur, skanot bezrÅ«pÄ«gajai dziesmai “Raindrops” (Lietus lāses), jauka meitene ar kafijas krÅ«zi skatās pa logu. Kaut kur netālu paceļas atomsÄ“ne. No tumša virpuļa debesÄ«s iznirst citplanÄ“tiešu kuÄ£is. Viņa par to drusku sarauc pieri, bet uzsmaida tiranozauram, kurš mÄ«dās aiz koka, un draudzÄ«gi pamāj zombiju pÅ«lim, kas tuvojas pa ielu. Klipa nosaukums – “Parasta diena 2020. gadā”.

Tā cilvÄ“ki ar smaidu pauž izjÅ«tas par neticamo, kas notiek. BrÄ«vajā pasaulÄ“ cilvÄ“kiem jālÅ«dz atļauja iziet no mājām un pilsoņi tiek arestÄ“ti par došanos pastaigā vai uz dievkalpojumu. Kapitālisma citadelÄ“ kaut kādi hunveibini dedzina un izlaupa pilsÄ“tas. Londonā apgāna Čērčila pieminekli un saka, ka tas esot protests pret fašismu. Pat mÅ«su salÄ«dzinoši mierÄ«gajā Latvijā bankā drÄ«kst ieiet tikai ar masku uz sejas, un apsargs tevi drÄ«zāk aizturÄ“s, ja tev tās nebÅ«s. SkolÄ“ni ilgojas iet uz skolu! Paskatoties pa logu, jau atkal redzam ārkārtas stāvokli. Tas viss kļūst par ikdienas daļu tāpat kā tai meitenei dinozaurs un zombiju pÅ«lis pie rÄ«ta kafijas.

Labi, ja uz dažām lietām spÄ“jam paskatÄ«ties ar smaidu, taču smaidÄ«t droši vien negribas tiem, kuriem uz nenoteiktu laiku ir atliktas ilgi plānotas operācijas, vai tiem, kas tuvāko mÄ“nešu laikā baidās zaudÄ“t darbu vai biznesu. Agrāk bieži citÄ“jām EkziperÄ«, ka vienÄ«gā patiesā greznÄ«ba ir cilvÄ“cÄ«gas attiecÄ«bas starp cilvÄ“kiem, taču tagad tās aizstājam ar sociālo distancÄ“šanos. Cik radikāli un uz nezināmu laiku ir ierobežotas mÅ«su pamatbrÄ«vÄ«bas! Bet grÅ«tākā ir tā urdošÄ neziņa par nākotni. Ierasto norišu apstāšanās, daudzu pamatu salÄ«gošanās izraisa neziņu un nedrošÄ«bu. Kā viss beigsies? Vai tas beigsies?

Tieši tādēļ ir tik labi atkal svinÄ“t 18. novembri! DarÄ«t to, ko esam vienmÄ“r darÄ«juši. Skaists stabilitātes brÄ«dis. DzÄ«ve turpinās. Ir tik svarÄ«gi sajust prieku par savu valsti un lepnumu par savu tautu, kura to ir izcÄ«nÄ«jusi un uzcÄ“lusi! MÄ“s varam pamācÄ«simies no atziņas, pie kuras jau sen nonāca kristÄ«gie misionāri: tu nevari evaņģelizÄ“t kultÅ«ru, kuru neieredzi! Tas nav iespÄ“jams! To mÄ“s varam ieraudzÄ«t pat Baltijas kristianizācijas vÄ“sturÄ“. Tieši tāpat tu nevari uzlabot valsti, kuru nicini. Interneta troļļi pÅ«las cilvÄ“kos sÄ“t nicinājumu pret Latvijas valsti – lai mÄ“s nekad nedzÄ«votu labāk. Nav jÄ“gas ar viņiem diskutÄ“t. Tā vietā svinÄ“sim šodien ar lepnumu savu valsti, jo gribam to paturÄ“t un izlabot pandÄ“mijas nodarÄ«tos postÄ«jumus.

2020. gadā visus pārsteidza baltkrievu tauta. Uz viņu drosmi varbÅ«t jau raugāmies ar pārsteigumu un apbrÄ«nu. Bet atcerÄ“simies – reiz mÄ“s paši bijām tādi! MÄ“s ticÄ“jām savam sapnim par brÄ«vu Latviju un uzdrošinājāmies nostāties ar dziesmām pret bruņmašÄ«nām. Un jutāmies pacilāti un laimÄ«gi. Pirms 30 gadiem mums bija jādara tas, ko šodien dara baltkrievu tauta. Tagad ar tādu pašu drosmi ir jāizcÄ“rt ceļš – no 2020. uz priekšu. Vai mums ir kas labāks, ko darÄ«t?

Latvijas Republikas SatversmÄ“ ir teikts, ka Latvijas valsts ir izveidota, balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu. Ko nozÄ«mÄ“ “valstsgriba”? Tas noteikti nenozÄ«mÄ“ vienkārši gribÄ“t – bezrÅ«pÄ«gu dzÄ«vi labklājÄ«gā valstÄ«. Nevis vÄ“lmju domāšanā, bet reālajā dzÄ«vÄ“ valstsgriba vienmÄ“r prasa kaut ko upurÄ“t. PašÄ iesākumā tā prasÄ«ja pat doties karā un upurÄ“t dzÄ«vÄ«bu. MÅ«sdienās tā drÄ«zāk nozÄ«mÄ“ katram tiekties pÄ“c izcilÄ«bas tajā jomā, kurā varu kalpot savai tautai. ArÄ« izcilÄ«ba prasÄ«s kaut ko upurÄ“t – vispirms jaunÄ«bas bezrÅ«pÄ«bu un dzÄ«ves baudÄ«šanu, darot to, kam ir nozÄ«me. PÄ“c tam varbÅ«t plānus par labāk apmaksātu karjeru ārzemÄ“s. Latvijai savu cilvÄ“ku izcilÄ«bu vajag vairāk, pat ja viņa šobrÄ«d par to nespÄ“j samaksāt. VÄ“l jo vairāk tādēļ.

KāpÄ“c šodien gribas pieminÄ“t tieši izcilÄ«bu? Bijušais Hārvardas profesors ekonomikā un vÄ“sturÄ“ Deivids Sauls Lānds ir uzrakstÄ«jis grāmatu ar interesantu nosaukumu “Nāciju bagātÄ«ba un nabadzÄ«ba – kādēļ dažas ir tik bagātas un dažas tik nabagas?”. Droši vien mÄ“s daudzi sev jautājam to pašu. Kādēļ, piemÄ“ram, Japāna, kurai nav dabas resursu, ir tik bagāta, bet daža laba cita valsts ir neveiksmÄ«ga un trÅ«cÄ«ga, kaut dabas bagātÄ«bu ir pārpārÄ“m? Viens no galvenajiem secinājumiem ir tāds, ka noteicošais resurss ir savstarpÄ“ja uzticÄ“šanās. Ja nācija spÄ“j izveidot sabiedrÄ«bu, kurā valda savstarpÄ“ja uzticÄ“šanās, tā kļūst veiksmÄ«ga un bagāta.

DivtÅ«kstoš divdesmitajā mÅ«su cilvÄ“kiem ārkārtÄ«gi vajag iespÄ“ju uzticÄ“ties. Tā ir tieši saistÄ«ta ar izcilÄ«bu. MÅ«su mediÄ·i krÄ«zÄ“ parāda izcilÄ«bu. MÄ“s zinām, ka varam uz viņiem paļauties un tas ir liels mierinājums. Tādēļ viņus visvairāk godinām un pateicamies. LÄ«dzās mediÄ·iem ir farmaceiti, sociālie darbinieki, garÄ«dznieki, lielveikalu pārdevÄ“ji, šoferi, kas piegādā nepieciešamo vai vada sabiedrisko transportu un daudzi citi, kurus ikdienā piemin retāk, bet kuriem tāpat esam pateicÄ«gi. Jo, kamÄ“r varam viņiem uzticÄ“ties, mÄ“s dzÄ«vojam mierÄ«gāk. Pat aizvedot bÄ“rnu uz bÄ“rnudārzu, mums vajag zināt, ka tur viss bÅ«s labi. Pedagogu izcilÄ«ba ir mÅ«su sirdsmiers.

Tad ko lai sakām par valsts vadÄ«tājiem, sevišÄ·i vispasaules krÄ«zes laikā! Cik nenovÄ“rtÄ“jami dārga ir iespÄ“ja uzticÄ“ties viņiem! Un kāds izcilÄ«bas un kompetences lÄ«menis ir vajadzÄ«gs, lai tādu uzticÄ“šanos radÄ«tu!

Kā ir pareizi – vienkārši noteikt ierobežojumus dievkalpojumiem vai varbÅ«t izsludināt aicinājumu visiem laba prāta cilvÄ“kiem stipri lÅ«gt Dievu par zemi un tautu? Livonijas valdnieki sÄ“rgu laikā taču aicināja uz gavÄ“ni un lielo lÅ«dzamo dienu! Cik Ä¼oti ir jāiedziļinās, lai to izvÄ“rtÄ“tu pÄ“c bÅ«tÄ«bas – kas nāks valstij par labu?

Lemjot par ierobežojumiem sÄ“rgas ierobežošanai, valsts vadÄ«tāji vienādi vai citādi lemj par cilvÄ“ku dzÄ«vÄ“m un dzÄ«vÄ«bām. Vaļīgāki noteikumi sevišÄ·i var apdraudÄ“t vecākos cilvÄ“kus un atņemt viņiem pÄ“dÄ“jos dzÄ«ves gadus. Stingri ierobežojumi var izpostÄ«t uzņēmumus, atņemt iztikas lÄ«dzekļus un novest nomāktÄ«bā, dzeršanā un pat pašnāvÄ«bā jaunos un aktÄ«vos. Kas var saskaitÄ«t un salÄ«dzināt zaudÄ“tos dzÄ«ves gadus un nepiepildÄ«tos sapņus?

Pasaules ekonomikas forums runā par “Lielo pāriestatÄ«šanu”. Globālām problÄ“mām, vai tas bÅ«tu Covid vai klimats, vajagot globālu risinājumu. AtsevišÄ·o valstu valdÄ«bas to nespÄ“jot, tādēļ lemšana jānodod pārnacionālām struktÅ«rām. Arguments ir saprotams – taču, lasot materiālos par globālajiem akcionāriem, atkal rodas jautājums par uzticÄ“šanos. Vai lielā pāriestatÄ«šana nebÅ«s kā stāstā par Jāzepu, kurš bada krÄ«zes pārvarÄ“šanas vārdā padarÄ«ja Ä“Ä£iptiešus par dzimtļaudÄ«m? Kā lai vienkāršais cilvÄ“ks to zina? Nav jÄ“gas pārmest viņam ticÄ“šanu sazvÄ“restÄ«bas teorijām. NenovÄ“rtÄ“jami dārga tad ir iespÄ“ja uzticÄ“ties saviem vadÄ«tājiem un viņu izcilÄ«bai, paļaujoties, ka tie zina, izprot un tā vienkārši neseko visam, ko noliek priekšÄ. No tā ir atkarÄ«gs viss – lÄ«dz pat gatavÄ«bai uz solidaritāti, uzvelkot masku publiskā vietā un ierobežojot dievlÅ«dzÄ“ju skaitu baznÄ«cā.

KrÄ«zes situācija tikai asāk izgaismo to, ko nozÄ«mÄ“ lÄ“mums “iet politikā”. Lai Dievs žēlÄ«gi sargā no tā, ka politikā kāds dodas, it kā Saeimas vai pašvaldÄ«bas logā bÅ«tu uzraksts: “Te ir darbs”. Doties politikā nozÄ«mÄ“ sacÄ«t: “Man ir kompetence un izcilÄ«ba, lai lemtu par cilvÄ“ku dzÄ«vÄ“m un dzÄ«vÄ«bām un uzņemtos par to atbildÄ«bu.” Tas jāapzinās arÄ« vÄ“lÄ“tājiem – balsojot mÄ“s savu kandidātu rokās vismaz kaut kādā mÄ“rā atdodam savu dzÄ«vi un nākotni. VarbÅ«t visvairāk tas jāapzinās jaunajai paaudzei, lai tā savu prime-time laiku lietotu, tiecoties pÄ“c izcilÄ«bas, kas ļautu Ä«stajā brÄ«dÄ« bÅ«t par tiem, kas uzņemas atbildÄ«bu.

TomÄ“r pat izcilÄ«ba un profesionalitāte nelÄ«dz, ja nevar uzticÄ“ties cilvÄ“kam. Zinot, cik uzticÄ«bu ir grÅ«ti iegÅ«t un viegli zaudÄ“t, droši vien daudzi no mums savā amatā vai savā Ä£imenÄ“ apzinās un nožēlo ko tādu, kas ir postÄ«jis uzticÄ“šanos – vai nu tas bija domāts kā joks, kā apzināts solis vai kā kājas paslÄ«dÄ“šana. Lai no tā izsargātos, ir derÄ«gi vienmÄ“r sev atgādināt dažas lietas.

Skaidrojot 4. bausli, Mārtiņš Luters māca par valdniekiem, ka viņi ir kā vecāki saviem pavalstniekiem. Un es domāju, ka labi vecāki no dzÄ«ves pieredzes zina, ka tÄ“vs un māte var bÅ«t tikai tik laimÄ«gi, cik laimÄ«gs ir viņu nelaimÄ«gākais bÄ“rns. Tā ir laba laimes formula, ar kādu iet politikā – pÄ“c savas laimes tiekties, gādājot par savu nelaimÄ«gāko bÄ“rnu laimi.

Cits atgādinājums – savu rÄ«cÄ«bu un lÄ“mumus izvÄ“rtÄ“t arÄ« pÄ“c tā, kā es ar to jÅ«tos Dieva priekšÄ? Ja, ejot gar jÅ«ras malu, mÄ“s varam brÄ«vi lÅ«gt Dievu, tā ir zÄ«me, ka šajā pastaigā nav nekā ļauna. Bet ja, kaut ko plānojot vai darot, gribas aizgriezties no Dieva, noslÄ“pties no viņa, tad tādu nodomu atmest un tādu rÄ«cÄ«bu izbeigt – vislabāk tÅ«lÄ«t pat.

Te gan var aizrādÄ«t, ka tam ir vajadzÄ«ga sirds, kura jÅ«t Dievu, un vai maz ir vÄ“sturÄ“ bijis pretenziju rÅ«pÄ“ties par pazemotajiem un apspiestajiem, kas ir beigušÄs ar katastrofu un asiņu upÄ“m? Tā ir taisnÄ«ba un par to ir vÄ“rts parunāt tuvāk.

CilvÄ“ki man ik pa laikam jautā – kas notiek ar pasauli?! Apustulis Pāvils vÄ“stulÄ“ efeziešiem raksta: “MÅ«su cīņa nav pret miesu un asinÄ«m, bet … pret ļaunuma gara spÄ“kiem debesÄ«s.” Man šÄ·iet, ka tas sasaucas ar Karla Junga domu par to, ka nevis cilvÄ“kiem ir idejas, bet idejām ir cilvÄ“ki. 20. gadsimtā marksisma un nacisma idejas aizrāva veselas tautas fanātiskā ticÄ«bā. Nevis cilvÄ“ki darbojās ar idejām, bet idejas darbināja viņus. Ä»oti iespÄ“jams, ka to avots tiešÄm ir bijis kāds pārpasaulÄ«gā ļaunuma gara signāls, kuru dažādi cilvÄ“ki dažādos laikos ir noraidÄ«juši tālāk.

Viens no tādiem “retranslācijas torņiem” bija Kārlis Markss. No viņa idejām mÅ«s šodien visvairāk skar divas – pirmkārt, tas, ka pasaule ir cīņas lauks starp apspiestajiem un apspiedÄ“jiem. Otrkārt, viņa mācÄ«ba par pamatu un virsbÅ«vi. Marksam pamats bija ekonomiskās attiecÄ«bas. VirsbÅ«ve bija kultÅ«ra, reliÄ£ija, tradÄ«cijas un normas, un viss pārÄ“jais, kas viņaprāt izveidots apspiedÄ“ju interesÄ“s ar mÄ“rÄ·i sargāt un stiprināt pamatu. Tādēļ marksista intelektuāļa pienākums bija to visu noārdÄ«t, lai tiktu pie pamata un to revolucionarizÄ“tu. ReizÄ“m esmu domājis, kādēļ tā sauktie “tikumÄ«bas grozÄ«jumi”, savulaik izraisÄ«ja tik negantu pretestÄ«bu Saeimā un pretestÄ«bu pÄ“c tam? VarbÅ«t tādēļ, ka tie šÄ·iet kā mÄ“Ä£inājums pagriezt atpakaļ cildeno virsbÅ«ves nojaukšanas darbu?

Par nākamo torni var ieraudzÄ«t FrÄ«drihu Nīči, kurš šo noārdÄ«šanu jau konstatÄ“ slavenajos vārdos: “Dievs ir miris. MÄ“s viņu nogalinājām, un mums nepietiks Å«dens, lai nomazgātu asinis.” Viņš to nesaka triumfÄ“jot un nerunā par Dieva asinÄ«m, bet pravietiski par mÅ«sÄ“jām, kuras vÄ“lāk tiešÄm izlÄ“ja 20. gadsimta ideoloÄ£ijas. Nīče precÄ«zi saskatÄ«ja, ka, atsakoties no kristietÄ«bas, sabiedrÄ«ba nevarÄ“s paturÄ“t ne universālās vÄ“rtÄ«bas, ne morāli, kas no izriet ticÄ«bas Dievam. Kas paliek pāri? Paliek viedokļi – mans, tavs, katram savs. Pasaule ir viedokļu sadursme, un varoņa uzdevums ir izvirzÄ«t priekšplānā savu viedokli, savu gribu, savas paša vÄ“rtÄ«bas. Griba pāri saprātam.

Man šÄ·iet, ka Dieva nogalināšanas azarts ir pamanāms mÅ«su izglÄ«tÄ«bas sistÄ“mā. IespÄ“ja mācÄ«t KristÄ«go mācÄ«bu kļūst arvien mazāka un brīžiem ir sajÅ«ta, ka daudzi aplaudÄ“tu, ja bÄ“rni no kristÄ«gām Ä£imenÄ“m mācÄ«bu procesā savu ticÄ«bu zaudÄ“tu. Droši vien ar to saistās cerÄ«ba, ka tad viņi kļūs par apgaismotiem nākotnes cilvÄ“kiem. Nīče domāja citādi. Viņš paredzÄ“ja un pieredzÄ“ja nihilismu. NeticÄ«bu nekam. Ja nogremdÄ“ cilvÄ“ka ticÄ«bas laivu un ievelk viņu citā, viņš ir piedzÄ«vojis to, ka laivu var nogremdÄ“t. Ne tikai iepriekšÄ“jo, bet jebkuru laivu. ArÄ« to, kurā viņš atrodas patlaban. Bez universālām vÄ“rtÄ«bām jebkura ticÄ«bas sistÄ“ma ir apgāžama. Neviena nav uzticÄ“šanās vÄ“rta. Nīče paredzÄ“ja, ka cilvÄ“ki pārstās ticÄ“t jÄ“gai un atmetÄ«s dzÄ«vei ar roku. Jaunus cilvÄ“kus tagad bieži piemeklÄ“ pāragrs cinisms.

Cits iznākums ir mešanās radikālās ideoloÄ£ijās, kas noved pie ārkārtÄ«gi intensÄ«vām sadursmÄ“m. Pagājušais gadsimts piedzÄ«voja divus pasaules karus. Bet arÄ« divtÅ«kstoš divdesmitajā cilvÄ“ki brÄ«nās – no kurienes uzradās pūļi, kas dedzina pilsÄ“tas un demolÄ“ pieminekļus? Tie ir nogremdÄ“to laivu pasažieri, kuri dodas nojaukt virsbÅ«vi, lai revolucionarizÄ“tu pamatu – lai arÄ« ko viņi ar to saprot. Gribas pārsvars pār saprātu. Un, kā jau marksismā, vardarbÄ«ba nav nevÄ“lams blakusefekts, bet metode mÄ“rÄ·a sasniegšanai.

Nākamais svarÄ«gais tornis ir Žans Pols Sartrs – viņu dÄ“vÄ“ par eksistenciālisma pamatlicÄ“ju. Tā izrādÄ«jās ārkārtÄ«gi ietekmÄ«ga mācÄ«ba. Pati vienkāršÄkā ideja ir pasakāma četros vārdos: “Eksistence ir pirms bÅ«tÄ«bas”. Ar bÅ«tÄ«bu var saprast kaut ko lÄ«dzÄ«gu Marksa virsbÅ«vei. CilvÄ“ks piedzimst Ä£imenÄ“ un sabiedrÄ«bā, kur ir kādas vÄ“rtÄ«bas, ideāli, tradÄ«cijas. Viņš piedzimst valstÄ«, kur jau ir sava kārtÄ«ba un likumi. IndivÄ«ds top par cilvÄ“ku iekļaujoties, ieaugot šajā bÅ«tÄ«bā, un tai pieskaņojas. TurpretÄ« eksistenciālisms māca, ka vispirms ir mana eksistence, mana individualitāte un brÄ«vÄ«ba. Uz tās pamata es noteikšu, kas es bÅ«šu un kā es dzÄ«vošu. Es pats sev izveidošu savu bÅ«tÄ«bu. Daudzi mÅ«sdienu jaunieši neko nebÅ«s dzirdÄ“juši par Nīčes pārcilvÄ“ku, toties Sartra retranslācijā tā ir izplatÄ«ta jauniešu pozÄ«cija – nemāciet mani! Es pats zināšu, kas es esmu un kā man jādzÄ«vo.

Vai esat redzÄ“juši 2018. gada labāko filmu “Ūdens forma”? Vizuāli skaista pasaka par mÄ“mu sievieti, kura gluži kā Nīčes varonis iegÅ«st savu pašas balsi iepretÄ« apkārtÄ“jai pasaulei un iemÄ«las Ä·irzakcilvÄ“kā, ar kuru sāk dzÄ«vot zem Å«dens. Nav svarÄ«gi, vai tā bija laba un pareiza balss, vai saskaņā ar augstākām vÄ“rtÄ«bām. Galvenais, ka sava! Taču zÄ«mÄ«gākais ir filmas nosaukums - kāda gan forma ir Å«denim? To var ieliet glāzÄ“, sasaldÄ“t klucÄ«tÄ«, iztvaicÄ“t mākonÄ« vai izšÄ¼Äkt strÅ«klakā. Tas var ieņemt jebkādu formu. Tāpat kā eksistenciālismā cilvÄ“ks vai jebkas cits.

Vai man tikai izlikās, ka lÄ«dzÄ«gu domu es nupat saklausÄ«ju mÅ«su Satversmes tiesas preses konferencÄ“? Tur izskanÄ“ja frāze: “Ä¢imene var bÅ«t dažāda.” BÅ«tu tuvāk jāsaprot, kas ar to domāts un kas ir tāda apgalvojuma pamatā, bet vai neizklausÄ«jās, ka Ä£imenes jÄ“dzienu tāpat kā Å«deni var ieliet glāzÄ“, izšÄ¼Äkt gaisā vai piešÄ·irt jebkuru formu? Protams, ja Sartru noved lÄ«dz konsekvencei, tad kādēļ lai sieviete un Ä·irzakcilvÄ“ks zem Å«dens nebÅ«tu Ä£imene? Bet vai mÄ“s tiešÄm tam ticam, vai tikai turpinām nojaukt virsbÅ«vi?

Pirms gadiem desmit dzirdÄ“ju joku par mazu meiteni, kura jautā: “Māmiņ vai es tiešÄm varu kļūt par ko vien gribu, ja ļoti vÄ“los?” “Jā, meitiņ,” māte atbild. Un meitenÄ«te priecÄ«gi saka: “Tad es bÅ«šu zirgs!” Toreiz tas bija, bet tagad vairs nav joks. Ja cilvÄ“ks sevi identificÄ“ kā zirgu vai ko citu, tad visiem jāpiekrÄ«t un atbilstoši jāpieskaņo likumi.

Visbeidzot jāmin Mišels Fuko, kurš lÄ«dzÄ«gi Marksam pasauli redzÄ“ja kā cīņas lauku starp apspiestajiem un apspiedÄ“jiem. Taču strādnieku šÄ·ira kapitālismā bija sākusi tik labi dzÄ«vot, ka neieradās uz pasaules revolÅ«ciju. Viņu vietā visa cerÄ«ba nu ir uz identitātes grupām, ko sauc arÄ« par minoritātÄ“m. Fuko par smalkāko apspiešanas instrumentu atzina valodu. Viņa uzskatā valdošais vairākums ir izveidojis tādu izteiksmes veidu, kas uztur tā dominÄ“jošo stāvokli un apspiež minoritātes. Tādu valodu vajag nojaukt, dekonstruÄ“t. Tieši no Fuko idejām šodien sastopamies ar politkorektuma prasÄ«bām valodā, policejisku valodas uzraudzÄ«bu un cīņu pret vārda brÄ«vÄ«bu.

Turpat ir arÄ« Žaka Deridā idejas, ka vārdu nozÄ«me nav atrodama reālajā pasaulÄ“, bet tikai vārdnÄ«cā. Īstā cīņa ir par tiesÄ«bām rakstÄ«t vārdnÄ«cu. PiešÄ·irt zināmiem vārdiem un jÄ“dzieniem citu nozÄ«mi un lÄ«dz ar to izmainÄ«t kādas attiecÄ«bas, kādas tiesÄ«bas un reālijas mÅ«su dzÄ«vÄ“. Piepeši izrādās, ka par mūžam zināmām lietām kā vÄ«rietis un sieviete, tÄ“vs un māte, laulÄ«ba un Ä£imene mÄ“s vairs skaidri neko nezinām, toties lietās, kuras vÄ“l nesen nepratām pat nosaukt, viss ir pilnÄ«gi skaidrs.

Jā gan, arÄ« man pašam liekas, ka es te ļoti gari runāju par filozofiskām idejām un varbÅ«t ir grÅ«ti ieraudzÄ«t saistÄ«bu ar mÅ«su valsti un šo dienu. Piedodiet, ja tā. Taču cilvÄ“ki man ik pa laikam jautā – kas notiek ar pasauli? Man liekas, ka saprotot šo četru domātāju idejas cauri laikam var diezgan daudz saprast no tā, kas pasaulÄ“ notiek patlaban. Idejām ir sekas. Tās darbina cilvÄ“kus ne tikai kaut kur rietumos, bet arÄ« Latvijā. Idejas nogulsnÄ“jas likumos un ietekmÄ“ mÅ«su dzÄ«vi. Ir derÄ«gi par tām domāt un runāt. Vai tām var uzticÄ“ties?

PieminÄ“tās var šÄ·ist simpātiskas, ar to, ka iestājas par atstumtajiem un apspiestajiem. Tās var pievilkt, jo šÄ·iet progresÄ«vas un izceļ cilvÄ“ka individualitāti un brÄ«vÄ«bu. Taču svarÄ«gi šÄ·iet, ka tās visas ir no vienas saknes ar to ideoloÄ£iju, kuru mÅ«su tauta ir iepazinusi lÄ«dz asinÄ«m. ArÄ« tā teica, ka aizstāv apspiestos, taču visur, kur vien dzÄ«vÄ“ izmÄ“Ä£ināta, tā vajāja citādi domājošos, ierobežoja cilvÄ“ktiesÄ«bas un brÄ«vÄ«bas, ieviesa cenzÅ«ru, atnesa nabadzÄ«bu un aiz sevis atstāja simtiem miljonu nogalināto. Droši vien nešÄ·iet ticami, ka kaut kas tāds varÄ“tu sarosÄ«ties mÅ«su dienās, taču pavÄ“rosim uzmanÄ«gi, kas divtÅ«kstoš divdesmitajā notiek ar rietumu civilizāciju un pieminÄ“sim Solžeņicina vārdus, ka idejām vajag laiku, lai parādÄ«tu savu patieso dabu. Kā lai mÄ“s tām iepretÄ« stāvam?

PÄ“dÄ“jos gados kā burvju formula, kā universāls lÄ«dzeklis tiek daudzināta kritiskā domāšana. Gluži kā tādā kultā – ja visi iemācÄ«sies kritisko domāšanu, iestāsies miers un zelta laikmets. Protams, kritiskā domāšana ir ļoti vÄ“rtÄ«ga, kaut vai, lai atšÄ·irtu patiesÄ«bu no viltus ziņām. TomÄ“r tā arÄ« nav panaceja. Iekaļot pārliecÄ«bu, ka kritiskais prāts aptver visu, nevis pats ir kaut kā transcendenta ietverts, mÄ“s cilvÄ“ku padarām neaizsargātu pret iznÄ«cinošÄm šaubām, kuras, Nīčes vārdiem sakot, spÄ“j nozāģēt katru zaru, uz kura viņš apsēžas. MÅ«su prāta kritiskā daļa spÄ“j apšaubÄ«t pat visdziļāko un patiesāko, ko darām. Ja esam iemācÄ«ti šaubām tÅ«daļ noticÄ“t, tādēļ ka tās ir racionālas, tad tās var izšaubÄ«t visus dzÄ«ves pamatus. Tās neglābs no nihilisma vai no totalitārām ideoloÄ£ijām, bet drÄ«zāk pie tām novedÄ«s. Jau Dostojevskis rakstÄ«ja, ka ir vajadzÄ«gas citas atbildes, kad racionālais prāts netiek galā ar dzÄ«ves absurdumu.

TÄ«ri subjektÄ«vi – eksistenciālisms ar tā saknÄ“m agrākajos domātājos un turpinājumu mÅ«sdienu neomarksismā drÄ«zāk ir ļoti garlaicÄ«ga sistÄ“ma. Paņemot nost lielo, objektÄ«vo vÄ“rtÄ«bu pārliecinošo spÄ“ku, viss, kas paliek pāri, ir mana ego garlaicÄ«gā telpa. NiecÄ«gā, mazā pasaule, kurā visu nosaku es. Kur ir tikai manas idejas, mani mÄ“rÄ·i. Par tādu ego-drāmu daudz valdzinošÄka ir teodrāma jeb Dieva drāma, kur šÄ« lielo, objektÄ«vo vÄ“rtÄ«bu pasaule mani velk pie sevis. Un aiz tās ir Dieva augstākās patiesÄ«bas un vÄ“rtÄ«bu pasaule. Tā neapspiež manu brÄ«vÄ«bu. Tā mani atmodina, tā mani aicina un mani paceļ manā brÄ«vÄ«bā. Tā ir skaista un aizraujoša!

BÄ«beles pirmajā grāmatā ir stāsts par Noasa piedzeršanos. VarÄ“tu nodomāt – kādēļ tāds nejÄ“dzÄ«gs stāsts? Tas nav nejÄ“dzÄ«gs, bet ļoti dziļš. Noass ar savu dzÄ«vi bija iemantojis Dieva labvÄ“lÄ«bu. Viņš uzbÅ«vÄ“ja šÄ·irstu un izglāba visu dzÄ«vÄ«bu no iznÄ«cÄ«bas. Taču viņš nebija perfekts. Reiz viņš piedzÄ“rās un gulÄ“ja kails. Jaunākais dÄ“ls, aizmirsis visu Noasa krietno dzÄ«vi un nopelnu viņa paša izglābšanā, pievÄ“rsās tikai šim vienam klupienam, nievāja tÄ“vu un par to stāstÄ«ja citiem. ŠÄ« tÄ“va cieņas, tÄ“va gara vieglprātÄ«gā nonicināšana viņu no dÄ“la pārvÄ“rta vergā.

LÄ«dzÄ«gi kā ar Noasu, mÅ«sdienās notiek ar Eiropas un Rietumu tradicionālo, kristÄ«go kultÅ«ru un vÄ“rtÄ«bām, ko noniecina jaunākais dÄ“ls. To dažādi nievā, apsÅ«dz un demolÄ“ tās vÄ“stures pieminekļus. Visa uzmanÄ«ba tiek pievÄ“rsta tās klupieniem un kļūdām, aizmirstot pateikties, ka tā mÅ«s iznesa pāri visiem plÅ«diem un padarÄ«ja par civilizācijas lielāko sasniegumu. Noasa stāstā redzam, ka ar tādu attieksmi izredzes nav spožas. Nevar paredzÄ“t, kā tieši, taču no dÄ“la tā dara par vergu. Bet Dievs mÅ«s ir aicinājis brÄ«vÄ«bai. Mums vajadzÄ“tu apstāties un padomāt, kur mÄ“s, mÅ«su tauta un valsts stāvam pasaules notikumu vidÅ«? Kas ir mÅ«su ceļš, mÅ«su aicinājums un mÅ«su pašu “lielā pāriestatÄ«šana”? Kā mums piepildÄ«t Dieva sapni gan par Latviju, gan par savu dzÄ«vi?

DivtÅ«kstoš divdesmitais ir atnesis negaidÄ«tus satricinājumus un izaicinājumus. Ne ka mÄ“s to bÅ«tu gribÄ“juši vai uz to tiekušies, mÄ“s esam nonākuši neparastā laikā, kurā mums vajadzÄ«ga liela, vienojoša ideja, kas mobilizÄ“ kopÄ«gai un Ä“tiskai darbÄ«bai. KrÄ«ze var biedÄ“t un nomākt, un tad ir svarÄ«gi atcerÄ“ties, ka esam piemÄ“roti izdzÄ«vot un uzvarÄ“t. Dievs mÅ«s ir radÄ«jis kā bÅ«tnes ar apziņu un divām smadzeņu puslodÄ“m. Kad viss rit kā parasti un mÄ“s veicam ierastas lietas – gatavojam kafiju vai braucam ar riteni –, mÄ“s to darām automātiski, neapzinÄ«gi. Apziņa mums ir dota, lai sastaptos ar neparasto un nezināmo. Ar kreiso smadzeņu puslodi darbojamies tur, kur viss ir izpÄ“tÄ«ts un zināms. Labā iedarbojas, kad saduramies ar jauno un nezināmo. Kad pār mums nogrÅ«st negaidÄ«tais, kad pienāk divtÅ«kstoš divdesmitais – ir svarÄ«gi zināt, ka mums ir resurss, ar ko stāties pretÄ«. Dievs mÅ«s ir radÄ«jis tādus, lai mÄ“s spÄ“tu pastāvÄ“t un uzvarÄ“t.

Esiet stipri Kungā un viņa spÄ“ka varenÄ«bā! Stāviet stingri, apjozušies ar patiesÄ«bu, aplikuši taisnÄ«bas bruņas un apāvuši kājas, lai bÅ«tu gatavi cīņai par miera evaņģēliju! Pie visa tā vÄ“l satveriet ticÄ«bas vairogu, ar kuru nodzÄ“st visas ļaunā ugunÄ«gās bultas, uzlieciet pestÄ«šanas bruņucepuri un tveriet Gara zobenu – Dieva vārdu! Ar lÅ«gšanām un aizlÅ«gšanām lÅ«dziet Dievu Garā ik brÄ«di! (Pāvila vÄ“stule efesiešiem, 6. nodaļa)

JÄ“zus sacÄ«ja: JÅ«su sirdis lai neiztrÅ«kstas! Ticiet Dievam un ticiet man! “Vai es neteicu tev: ja tu ticÄ“si, tu redzÄ“si Dieva godÄ«bu?” (Jāņa evaņģēlijs)