Iesaki rakstu:

RÄ«t bÅ«s bÄ“res. Es apglabāšu savu vecāko dÄ“lu. Viņš šÄ·Ä«rās no šÄ«s dzÄ«ves, divas nedēļas nenodzÄ«vojis lÄ«dz savai divdesmit trešajai dzimšanas dienai. IepriekšÄ“jam, kurš mira, bija vien trÄ«spadsmit...

Šis raksts atšÄ·irÄ«bā no iepriekšÄ“jām trijām “Ä€rprāta anatomijām” bÅ«s Ä«ss. Jā kādam interesÄ“ traÄ£isko notikumu sākums, var atrast šos rakstus internetā ar nosaukumiem:

“Ä€rprāta anatomija jeb Kā Latvijā darbojas importÄ“tie likumi”,

“Ä€rprāta anatomija 2 jeb Tiesu terors”,

“Ä€rprāta anatomija 3 jeb DrÅ«mā jubileja”

IepriekšÄ“jais raksts beidzās ar vārdiem “...dzÄ«vosim – redzÄ“sim”. Un nu nezināmā nākotne ir kļuvusi par realitāti.

Es zaudēju tiesas visās instancēs. Manas pārsūdzības netika pieņemtas vai tika noraidītas gan Zemgales apgabaltiesā, gan LR Augstākajā tiesā, gan no LR prezidenta, gan no LR Ģenerālprokuratūras, gan no LR Tiesībsarga biroja.

Manai izraidÄ«šanai no personÄ«gās mājas, kuplās Ä£imenes un saimniecÄ«bas ir šÄdas sekas.

ÄŒetrus mÄ“nešus pÄ“c izlikšanas, tumšÄ rudens vakarā aizgāja bojā trÄ«spadsmitgadÄ«gais dÄ“ls. Es nedrÄ«kstÄ“ju savā mājā bÅ«t un pieskatÄ«t bÄ“rnus, bet māte – negribÄ“ja. Šajā brÄ«dÄ« viņa, kā jau mÅ«ziÄ·e, “realizÄ“ja savu talantu”.

Tas gan, kā tagad redzams, ir tikai viens no talantiem. Otrs – Ä£imeņu ārdÄ«šanas un slepkavas “talants”. Un velti daudzajās tiesās es vÄ“rsu tiesneses I.Silickas, bāriņtiesas priekšsÄ“dÄ“tājas I.Daukštes un daudzu jo daudzu citu amatpersonu uzmanÄ«bu uz to, ka bÄ“rni ir nepieskatÄ«ti, ka māte nevar vienlaicÄ«gi atrasties divās vietās – koncertos, tusiņos un mājās. Jo izklaidÄ“, pašdarbÄ«bas kolektÄ«vos un mÅ«zikas skolās strādājošo darbs un pasākumi galvenokārt notiek vakaros. Koncerti ar neskaitāmajiem pašdarbÄ«bas ansambļiem – brÄ«vdienās.

Kad viņa bija mājās, bÄ“rni – skolā; kad bÄ“rni vakaros un brÄ«vdienās bija mājās, viņa – prom. Velti bija mani mÄ“Ä£inājumi vÄ“rst amatpersonu uzmanÄ«bu uz, citÄ“ju: “Ir noziegums uzticÄ“t bÄ“rnu audzināšanu un aprÅ«pi sievietei, kura likusi saviem mazgadÄ«gajiem bÄ“rniem nosist slimo kaÄ·i un ar pneimatisko šauteni apšaut slimās vistas.”

VeltÄ«gi es vÄ“rsu viņu uzmanÄ«bu uz dramatiskajām personÄ«bas izmaiņām viņu mīļotās diriÄ£entes personā pÄ“c ārstÄ“šanās psihiatriskajā slimnÄ«cā. Viss bija veltÄ«gi – visas pagasta un novada administrācijas dāmas stāvÄ“ja par savu “talantÄ«go” ansambļu un koru vadÄ«tāju “kā mÅ«ris”. Mana balss bija kā “saucÄ“ja balss tuksnesÄ«”...

ArÄ« pÄ“c pirmās nāves Ä£imenÄ“ amatpersonu un dziedātāju acÄ«s viņa turpināja bÅ«t par “nabaga cietÄ“ju” un pozitÄ«vo tÄ“lu – tuvāko pagastu kultÅ«ras dzÄ«ves spodrinātāju, bet es – par despotu, apspiedÄ“ju un varmāku. Ko vieni paši mājās dara četri atstātie nepilngadÄ«gie bÄ“rni, neinteresÄ“ja nevienu. Pārsteidzoši, jo šajos kolektÄ«vos, pārsvarā, darbojas sievietes, no kurām daudzas pašas ir mātes.

Vecākā dÄ“la traģēdija aizsākās jau agrāk, kad notika mātes dramatiskā personÄ«bas maiņa pÄ“c ārstÄ“šanās psihiatriskajā slimnÄ«cā, bet viņš salÅ«za, šÄ·iet, kad viņa acu priekšÄ satiksmes negadÄ«jumā aizgāja bojā brālis. Valsts nekavÄ“jās izmantot iespÄ“ju iekasÄ“t naudiņu un uzlika viņam naudas sodu 300 Eur.

Faktiski tur, uz ceļa bija visi četri brāļi, bet uzlikt sodu varÄ“ja tikai vienam. Jo no četriem viens bija miris, divi – nepilngadÄ«gi. Bet vecākajam pirms diviem mÄ“nešiem palika astoņpadsmit. Re – vainÄ«gais rokā!

Kādas sekas tas var atstāt uz jÅ«tÄ«gā jaunieša psihi, nevienu no valsts amatpersonām neinteresÄ“ja. Galvenais – lai vÄ“rdiņi ripo. Tā klāt pie smagā psiholoÄ£iskā trieciena par brāļa nāvi acu priekšÄ pievienojās apsÅ«dzÄ«ba. Un jaunieša psihe salÅ«za.

IespÄ“jams, ja viņam laikus tiktu sniegta kvalificÄ“ta palÄ«dzÄ«ba, rÄ«tdienas bÄ“res izpaliktu. Bet netika... Māte no sabiedrÄ«bas slÄ“pa problÄ“mas ar bÄ“rniem. Un saprotams – vajadzÄ“ja spodrināt savu tÄ“lu sabiedrÄ«bas, pagasta administrācijas, dziedātāju un tiesas acÄ«s. Bet dÄ“la saslimšana pÄ“c tÄ“va izraidÄ«šanas neiederÄ“jās scenārijā.

Tā par dÄ“la pirmo pašnāvÄ«bas mÄ“Ä£inājumu, kurš notika pirms diviem gadiem, divus gadus pÄ“c manas nošÄ·iršanas no Ä£imenes un mājokļa, es uzzināju no viņa paša krietni vÄ“lāk. Nākošajos gados viņam bieži bija vajadzÄ«ga mediÄ·u palÄ«dzÄ«ba, bet nevienu, dzirdiet,- NEVIENU! - reizi māte neizsauca ātro medicÄ«nisko palÄ«dzÄ«bu vai pati nenogādāja dÄ“lu slimnÄ«cā.

Kad dÄ“la mentālā veselÄ«ba pasliktinājās tik tālu, ka viņam zuda darbaspÄ“jas un tika piešÄ·irta invaliditāte, tā vietā, lai sirsnÄ«gā Ä£imenes atmosfÄ“rā atlabtu, viņam bija jāiztur nežēlÄ«gs spiediens un pārmetumi no mātes puses par to, ka viņš nestrādā, bet Ä“d viņas nopirktos pārtikas produktus.

Pie sevis es dēlu paņemt nevarēju, jo pats biju palicis bez mājām.

Es biju tas, kurš viņu atrada. Un man ir viņa telefons, kurā ir saglabājušÄs Ä«sziņas, kuru teksts ir “...tevi vÄ“l met ārā no mājām?”.

Es zinu, ka neviena Latvijas tiesa neņems vÄ“rā šÄdu ierakstu. Tas skaitÄ«sies “nelikumÄ«gi iegÅ«ts pierādÄ«jums”...Tieši tāpat kā pirms gadiem tika atmesti sarunu ieraksti, kuri deva priekšstatu par sievietes – dÄ“mona mentālo stāvokli un uzvedÄ«bu mājās. Un murgs turpināsies...

SalÄ«dzinot ar divu manu dÄ“lu nāvi, visas pārÄ“jās dramatiskās “nošÄ·iršanas” no Ä£imenes sekas ir maznozÄ«mÄ«gas, bet tomÄ“r pieminÄ“šu, ka ilggadÄ“jais stress ir iedragājis mana organisma imÅ«nsistÄ“mu un pÄ“c vairāku smagu slimÄ«bu, tajā skaitā vēža, pārslimošanas novedis lÄ«dz otrās grupas invaliditātei.

Par tādiem sÄ«kumiem kā pusmūžu celtās un iekārtotās saimniecÄ«bas izputināšanu un iztirgošanu dažu gadu laikā, izmantojot manu piespiedu prombÅ«tni, pat var nerunāt. Interesants ir fakts, ka tā turpinās arÄ« pÄ“c mÅ«su laulÄ«bas šÄ·iršanas. Bet tie ir sÄ«kumi... Tāpat kā manas vairākkārtÄ“jās kriminālsodāmÄ«bas, kuras visas ir par vienu pantu - “tiesas lÄ“muma nepildÄ«šana”. Par to, ka uzdrošinājos ierasties savā mājā, satikt savus bÄ“rnus, parÅ«pÄ“ties par tehniku...

Pirms četriem gadiem es atstāju mājas, kurās dzÄ«voja četri veseli bÄ“rni. Viņiem bija tÄ“vs un māte. Tagad no bÄ“rniem palikuši divi...

Mani vairs neinteresÄ“ mana reputācija. Pat pretÄ“ji – es redzu, ka mÅ«su sabiedrÄ«bā nereti vien zemisku un nožēlojamu cilvÄ“ku, piemÄ“ram, pÄ“rkamu vai netaisnÄ«gu tiesnešu priekšÄ ir jāpieceļas, bet godÄ«gums, patiesums un taisnÄ«gums vairs nav vÄ“rtÄ«ba, dažreiz tas pat tiek izsmiets. AcÄ«mredzami notiek sabiedrÄ«bas morāles, modeļa un vÄ“rtÄ«bu degradācija. Es redzu, ka ar saviem tradicionālajiem uzskatiem par Ä£imeni, bÄ“rniem, mātes un tÄ“va, sievas un vÄ«ra lomu, es arvien vairāk šeit neiederos. Bet lai...

Es tomÄ“r ticu, ka ir vÄ“rts cÄ«nÄ«ties par patiesÄ«bu, ideāliem, harmoniju un laimi. Pat, ja es piebiedrošos saviem aizgājušajiem dÄ“liem, un tas agri vai vÄ“lu notiks, bÅ«šu izdarÄ«jis visu, lai atlikušie divi dÄ“li dzÄ«votu tÄ«rākā, godÄ«gākā, dievbijÄ«gākā un - attiecÄ«gi – laimÄ«gākā sabiedrÄ«bā.

Lai mums izdodas!

P.S.Sieviete – dÄ“mons ir mainÄ«jusi uzvārdu. Tagad viņa ir šÄ·Ä«rusies no manis, paņēmusi atpakaļ sava iepriekšÄ“jā vÄ«ra uzvārdu, dzÄ«vo man izkrāptajā mājā ar citu vÄ«rieti, un pie tam vÄ“l pielikusi sev vÄ“l otru vārdu. Ä¢imenes bildÄ“s ar šÄ·Ä“rÄ“m nogriezusi savu attÄ“lu no bÄ“rnu attÄ“liem. Jo viņi ir mani dÄ“li, viņiem ir mans uzvārds...

RÄ«t – bÄ“res. Vai šajā sāgā pÄ“dÄ“jās? Tas atkarÄ«gs no tiesÄ«bsargājošÄm institÅ«cijām un no jums. Neesiet vienaldzÄ«gi.

Es izdarīju visu, ko spēju...