Iesaki rakstu:

Lai gan bija zināms, ka ASV prezidents gatavojas nomainÄ«t četrus gadus amatā pavadÄ«jušo ASV vÄ“stnieci Latvijā Nensiju Baikofu Petitu, nedaudz negaidÄ«ts bija vÄ“stniecÄ«bas paziņojums, ka aizvadÄ«tajā piektdienā viņa amatā ir pÄ“dÄ“jo dienu. Ar ko skaidrojama šÄda paklusa aiziešana? Pietiek šodien ekskluzÄ«vi publicÄ“ fragmentus no IndriÄ·a Latvieša politiskā trillera „Nauda”, kuri liek domāt, vai tikai šeit nav iespÄ“jams vilkt paralÄ“les ar romānā aprakstÄ«tajiem, caurcaurÄ“m izdomātajiem notikumiem – kā kāda Latvijas stratÄ“Ä£iskā partnera vÄ“stniecÄ«bas darbinieki un pati vÄ“stniece tiek izmantoti vietÄ“jās centrālās bankas prezidenta Ilmāra RimÄ“viča un viņa „biznesa projektu” interesÄ“s.

***

RimÄ“vičs sajutās kā operas galvenais nelietis. DrÄ«zāk pat operetes. Taču viņš zināja pareizo toni, kādu uzturÄ“t ar šÄdām niecÄ«bām. Viens skats uz sagumušo, aprāvušos Lezdiņu liecināja, ka tas tiešÄm bija vienÄ«gais pareizais.

Protams, ka neko konkrÄ“tu viņš par vienmÄ“r piesardzÄ«go un bailÄ«go Lezdiņu noliecināt nevarÄ“ja, – pat, ja bÅ«tu tāda vÄ“lÄ“šanās. Bet bija reizes, kad nekas nebija labāks par mazu, jauku piedraudÄ“šanu. Tagad vajadzÄ“ja nedaudz atmaigt, demonstrÄ“t vÄ“lÄ«gumu un parādÄ«t gaismu tuneļa galā.

– Arni, saproti, nekas tur nav lÄ«dz galam nokārtots, un viss vÄ“l ir iespÄ“jams. Labi, mums neizdevās. Viss notika bez mums, es biju… prom es biju. Kaut kā viņi izlocÄ«jās. Tas vÄ“l bÅ«s jāsaprot – kā viņiem tas izdevās. Bet tas nekas. Lai ņemas tur cilvÄ“ki pagaidām, lai atgÅ«st aktÄ«vus. SvarÄ«gi ir sagaidÄ«t izdevÄ«gu brÄ«di un…

Es zinu, ko tu man tagad teiksi – Ilmār, tu domā, ka tur jau nestāv rindā visi, kam vien nav slinkums? Labi, Dana tÅ«lÄ«t bÅ«s prom, viņa savÄ“jiem vairs neko nevarÄ“s piespÄ“lÄ“t. Bet vÄ“l taču ir visi šie te – “jaunie politiskie spÄ“ki”. Tu domā, Mordānam ar Durašu nav savÄ“jo, ko tur ielikt?

Domā, Veroni beidzot negrib kaut ko dabÅ«t atpakaļ par visu savu kampaņas naudu? Domā, Andris kaut kur neskatās un nedomā, kur ko varÄ“tu pievākt? Domā, pie amerikāņiem jau nestāv rinda – visi jau nolÄ“jušies ar vazelÄ«nu no galvas lÄ«dz kājām, lai tikai labāk ieskrÅ«vÄ“tos, kur vajag… Gan Vašingtonā, gan tepat uz vietas, vÄ“stniecÄ«bā?

Grib, viņi, Arni, protams, ka grib. GribÄ“t nav kaitÄ«gi. – RimÄ“vičs cerÄ“ja, ka viņa balss izklausās pietiekami pārliecinoši. Pats viņš tā nejutās, bet galvenais bija, lai smerds notic. – Bet tu taču saproti, kur patiesÄ«bā tiks pieņemts lÄ“mums. Ne Smilšu ielā, ne BrÄ«vÄ«bas bulvārÄ«, bet… nu, kā tur to dÄ«vaino pilsoni sauca – Samners Velss, ja? Pareizi?

Protams, ne jau pašÄ vÄ“stniecÄ«bā. VÄ“stniecÄ«ba tikai nodos vajadzÄ«go signālu. Savukārt signāls… signālu noformulÄ“s konkrÄ“ti cilvÄ“ki. Skaidri zināmi cilvÄ“ki. Valstiski noskaņoti, par karjeru domājoši amerikāņu cilvÄ“ki. Un viņiem nav tik svarÄ«gi, vai es esmu vai neesmu Centrālās bankas prezidents.

– Atvaino, Ilmār, bet kā?…

– Lezdiņa kungs, saproti vienreiz! Viss bija pilnÄ«gi reāli. PilnÄ«gi reāli. Viss bija gatavs – un perfekti. “Fincenu” mÄ“s reāli sakārtojām, noformulÄ“jām – vai tur palÄ«dzÄ“ja krievi vai nepalÄ«dzÄ“ja, vai tas viņiem palÄ«dzÄ“ja vai kā, tas nav svarÄ«gi. MÄ“s to izdarÄ«jām, mÄ“s to sagatavojām. Runa bija tikai par laiku. Tas ir tas, ko neviens nevar ne ietekmÄ“t, ne noprognozÄ“t – kad tieši amerikāņi kaut ko nolems izdarÄ«t. Bet citādi…

Tālāk visam vajadzÄ“ja iet kā pulkstenim. Banku aptur, abus šitos lecÄ«gos – Ernestu un Oļegu izmet ārā tāpat kā toreiz Vaļeru un Viktoru. Tad mÅ«su likvidators, mÅ«su FTK cilvÄ“ki uzrauga, mÄ“s dodam gudrus padomus, tu nokomunicÄ“ amerikāņiem pirms un pÄ“c – un viss notiktu! Perfekti! Tieši tā, kā izdomāts un ieplānots. Pa punktiem!

– Neizskatās, ka notiek…

– Jā, to bÅ«tu labi uzzināt – kurš noraustÄ«jās. Vai nodeva. Gan jau… ne par to tagad runa, Arni. Runa tagad ir – sakontaktÄ“t ar pareizajiem cilvÄ“kiem, panākt pareizos lÄ“mumus un tos pareizi izmantot. ŠÄ« lieta, un tad vÄ“l arÄ« nākamais rudens nāk…

***

Par Ilzi Notiņu atstādinātajam – bet ne atlaistajam! – Centrālās bankas prezidentam nekādu ilÅ«ziju nebija, kaut viņš ne tik senā pagātnÄ“ bija pielicis ne mazums aizkulišu pūļu, lai tieši šÄ« kundze kļūtu par jauno KontrolÄ“šanas dienesta vadÄ«tāju vecišÄ·Ä Morkāna vietā.

ApsardzÄ«bas pārvaldes faila sastādÄ«tāji vÄ“l bija bijuši diezgan diplomātiski, aprakstot jaunās naudas atmazgātāju apkarošanas iestādes vadÄ«tājas iedomÄ«gumu, neprognozÄ“jamÄ«bu un vienlaikus gatavÄ«bu, tā sacÄ«t, pagulties zem tiem, kurus viņa uzskatÄ«ja par pareizās varas nesÄ“jiem un noteicÄ“jiem.

ŠÄ«s Ä«pašÄ«bas noteiktās situācijās varÄ“ja izmantot vienkārši lieliski – protams, ja mācÄ“ja. Neraugoties uz viņu piemeklÄ“jušo negadÄ«jumu, Ilmārs RimÄ“vičs vÄ“l joprojām bija pārliecināts – lai nu kurš, bet viņš noteikti mācÄ“ja. VajadzÄ“ja tikai visu rÅ«pÄ«gi izplānot – un…

Notiņas kundze savā jaunajā kontrolÄ“jošajā amatā viņam vispirms bija vajadzÄ«ga viena iemesla dēļ – lai nekādā gadÄ«jumā nepieļautu, ka šie nekrietneļi no “CBLV bankas”, kuri vistiešÄkajā veidā bija vainojami visās viņa nelaimÄ“s, paši tiek pie iespÄ“jas banku arÄ« likvidÄ“t. Vismaz pilnÄ«bā noteikti ne!

Ja tas notiktu, – tad tiešÄm RimÄ“viča plānam bÅ«tu gals. Pavisam Ä«si un vienkārši – nekādas jÄ“gas nebÅ«tu gadiem ilgajam smagajam darbam, un pilnÄ«gi par velti viņš arÄ« bÅ«tu pārcietis visus pazemojumus un zaudÄ“jumus tajās briesmÄ«gajās februāra dienās un vÄ“l pÄ“c tam.

To pieļaut vienkārši nedrÄ«kstÄ“ja, – un runa nebÅ«t nebija tikai par naudu, kā bija pārliecināti visādi tur mortensoni un droši vien jau arÄ« stÄ«vais Lezdiņš. Protams, tā bija ļoti, ļoti liela nauda, kāda nevienam no viņiem nebija pat sapņos rādÄ«jusies. Taču daudz svarÄ«gākas bija iespÄ“jas, ko tā varÄ“ja nodrošināt, bet plebejiem šÄdas lietas nebija lemts saprast.

Notiņas kundzes amats bija tieši tas, kurā esošs cilvÄ“ks, pietiekami motivÄ“ts, mÄ“rÄ·tiecÄ«gs un apņēmÄ«gs, varÄ“ja šo pašlikvidÄ“šanu pavilkt garumā un beigu beigās arÄ« norakt pilnÄ«gi vai vismaz daļēji. Vismaz kārtÄ«gi iebakstÄ«t lÄ“mumu pieņēmÄ“jus, lai bankas aktÄ«vi tiktu sadalÄ«ti labajos un sliktajos – un tad jau varÄ“tu iet pÄ“c “Marex” scenārija. Protams, tas nebÅ«tu Ä«sti atbilstoši likumam – bet to nu Ilmārs RimÄ“vičs labi zināja, ka šÄ« nebija valsts, kur tas bija bÅ«tiskākais faktors.

Atlika tikai tāds sÄ«kums kā pareiza motivÄ“šana un pareizi argumenti. Notiņas kundze nebija no tām, kurām varÄ“ja primitÄ«vi pasolÄ«t naudiņu – vai kaut vai lielu naudu. Kaut kādā ziņā viņa bija ļoti lÄ«dzÄ«ga finanšu ministrei Rezniecei-Zolei. Tāda pati iedomÄ«ba, tāda pati sajÅ«sma par personisko intelektu – kaut tikai daļēji pamatota, tāda pati gatavÄ«ba pazemÄ«gi noliekties stratÄ“Ä£isko partneru priekšÄ. Jā, un arÄ« tāda pati pārliecÄ«ba, ka neliela piebarošana viņai vienkārši pienākas un neuzliek nekādus pienākumus.

Amerikāņu paziņojumu “CBLV bankas” sakarā bija izdevies noorganizÄ“t vienkārši lieliski, un tas, ka bija izrādÄ«jies – RimÄ“vičs ar partneriem, tā sacÄ«t, sēž pie viena aira kopā ar krieviem un airÄ“ kopÄ“jā virzienā –, nemazināja paveiktā darba nozÄ«mi. Bija skaidrs – amerikāņi nav nekādi visziņi, vajadzÄ«bas gadÄ«jumā viņus var lieliski pavazāt aiz deguna un izmantot savās vajadzÄ«bās.

Tiesa, tagad RimÄ“vičam nebija – uz laiku, tikai uz laiku! – amata, kas lika amerikāņiem ieklausÄ«ties un likt aiz auss viņa informāciju. ArÄ« kompanjoni bija aiz restÄ“m vai sašÄ¼ukuši kā nožēlojamais Lezdiņa kungs. Taču tas nenozÄ«mÄ“ja, ka nekas nav iespÄ“jams, – vajadzÄ“ja saÄ«sināt Ä·Ä“dÄ«tes un atrast efektÄ«vākus paņēmienus, kā panākt vÄ“lamo.

Jā, bez vÄ“stniecÄ«bas neiztikt, bet tur RimÄ“vičam jau bija savas iestrādes un savi kanāli. SvarÄ«gākais tagad bija izdarÄ«t tā, lai brÄ«dÄ«, kad Notiņas kundzei dod mājienu ar mietu no Samnera Velsa ielas, viņai jau pašai iekšÄ sēž solÄ«ds pamatojums – kāpÄ“c tieši šÄds mājiens ir jāizpilda ar vislielāko centÄ«bu.

***

NÄ“, tik zemu gan RimÄ“vičs netaisÄ«jās krist, lai pieņemtu no glumā amerikāņa kabatas naudu, – kaut vai tāpÄ“c, ka tas automātiski nozÄ«mÄ“tu vÄ“l tālāku un smagāku statusa zudumu. Bet bija kāda cita lieta.

– Paldies, paldies, Timotij, bet sÄ«kumiem nav laika… Ja nevari, tad nevari. VarbÅ«t tad man nāksies kaut kur citur ar to opciju… – Starp citu, tā bija lieliska doma. Protams, ja viņam bÅ«tu pats lÄ«gums. – Jā, Timotij, par sÄ«kumiem runājot… Ir vÄ“l viena, pavisam cita lieta, kur varÄ“tu derÄ“t tava palÄ«dzÄ«ba… NÄ“, ne par finansÄ“m, tur tev taisnÄ«ba – lai opcija gaida savu laiku vai arÄ« es to kaut kur citur, visiem bÅ«s labāk… Bet ir pavisam cita lieta.

– Jā, Ilmār, protams, ja vien es varu… – Jau atkal Timotijs bija pati laipnÄ«ba un pretimnākšana.

– Atceries, Timotij, vÄ“stniecÄ«bā to puisi… nu, ar francisko uzvārdu… kā viņu… – RimÄ“vičs lieliski zināja, kā puisi sauc un kas viņam no šÄ« puiša par katru cenu ir vajadzÄ«gs. Bet kāpÄ“c gan tas bÅ«tu jāzina blÄ“dim Timotijam? – Nu, to, kurš vÄ“l lielÄ«jās ar bildÄ«ti no Baltā nama… kur viņš kopā ar Abamu un vÄ“l tur dažiem lieliem cilvÄ“kiem apspriež Austrumeiropu un svarÄ«gus lÄ“mumus roku rokā pieņem…

– Ä€, tu domā – Dibuā? To, kas political/economic chief? Protams, protams, atceros. Kā gan tādus cilvÄ“kus var neatcerÄ“ties. Nopietns, svarÄ«gs, atbildÄ«gs cilvÄ“ks. Ar misiju un vÄ«ziju. Kas par lietu?

– Redzi, man vajadzÄ“tu… es domāju, nebÅ«tu slikti, ja viņam varÄ“tu nodot dažas lietas… informāciju, ko viņš tad attiecÄ«gi varÄ“tu izmantot…

Jau atkal Rimēvičam nepatika sarunas biedra sejas izteiksme.

– Ilmār… Kā tev tas tā izdodas… Sākumā viena neiespÄ“jama lieta, pÄ“c tam viena… nu labi, gandrÄ«z neiespÄ“jama lieta… Tu ko domā – man vÄ“stniecÄ«bā ir pastāvÄ«gā apmeklÄ“tāja caurlaide? Es kopā ar Dibuā pavāru šovos piedalos? VÄ«nu dzeru pa vakariem?

Viņš tomÄ“r lielā amatā – jā, bija viņam smags kritiens lÄ«dz ar jauno prezidentu, izsÅ«tÄ«ja viņu no Vašingtonas uz šo jÅ«su… NATO dalÄ«bvalsti pie Baltijas jÅ«ras… Bet vienalga liels cilvÄ“ks – un viņš bÅ«s atpakaļ Vašingtonā, piemini manus vārdus. Valsts departamentā vai kur citur…

MÄ“le misteram Kalkinam bija iekarināta Ä«stajā vietā – Ä«paši tad, kad viņš ar tukšu muldÄ“šanu maskÄ“ja intensÄ«vu domāšanas procesu, to RimÄ“vičs labi zināja.

– Nu labi, Ilmār… pieņemsim, ka tas nav pilnÄ«gi neiespÄ“jami… Bet tas nav arÄ« ļoti vienkārši, it Ä«paši, ja tu gribi Dibuā kungam kaut ko svarÄ«gu nodot… Un tu vispār gribi ko? Lai es kaut ko nodotu – vai arÄ« pats tikties?

Pats? Ja?… Tāpat redzams, ka pats… Neuzticies, Ilmār? Nu, droši vien pareizi dari, ar tavu pieredzi un visu… Bet to tu saproti, ka tavā pašreizÄ“jā… situācijā… personiska tikšanās… Ar politiskā un ekonomiskā čīfa Dibuā statusu un amatu…

Nu vienreiz RimÄ“vičam pietika. Viņš zināja, ka viņa balss Ä«paši emocionālos brīžos kļūst nedaudz… augstāka, teiksim tā. Bet lai!

– Ak statuss! Ak amats! Toreiz februārÄ«, kad… nu, tu zini… tad gan Dibuā kungam nekādi statusi un amati netraucÄ“ja ar visu savu vÄ“stniecÄ«bas mašÄ«nu atbraukt pie manis, uz manu māju, sÄ“dÄ“t pie mana galda un stundām ilgi man stāstÄ«t, ko es drÄ«kstu runāt un ko nedrÄ«kstu! Man! Man!

Toreiz, redzi, Timotij, šim Dibuā nekādu iebildumu nebija! Un tagad?! Kad es esmu precÄ«zi izpildÄ«jis visu, ko vajadzÄ“ja viņam! Un kur bija arÄ« tavas intereses! Ko??? Tu saproti, Timotij, ka man vajag šo tikšanos! Vienkārši vajag!!!

– Labi, Ilmār, labi, es sapratu. – Timotija stiprā puse bija tā, ka viņš bija fantastiski elastÄ«gs. – Labi, darÄ«šu, ko varÄ“šu… Tikai… tu taču saproti, Ilmār, ka te bÅ«s izmaksas, vai ne? Saproti taču? Vari neko neteikt, no acÄ«m redzu, ka saproti.

***

Klusi, klusi pie sevis, tā, lai pat domas atblāzma netÄ«šÄm neatspoguļotos sejā, RimÄ“vičs nobrÄ«nÄ«jās – vai tiešÄm atbildÄ«gajam un nozÄ«mÄ«gajam ierÄ“dnim, kurš bija taisÄ«jis labu karjeru ASV Valsts departamentā, neviens nekad nebija ieminÄ“jies, ka viņam kaut ko vajadzÄ“tu darÄ«t ar savu elpu? Vai krietnais Abama savā Baltajā namā tiešÄm neviebās?

Nebija patÄ«kami atrasties dažu desmitu centimetru attālumā no mistera Dibuā, bet, no otras puses, – ar ko tik Ilmārs RimÄ“vičs pašlaik nebÅ«tu gatavs draudzÄ«gi sarunāties, apkampties un izpildÄ«t visu pārÄ“jo ciešas, konstruktÄ«vas komunikācijas programmu. VajadzÄ“ja koncentrÄ“ties uz galveno – uz to, cik svarÄ«ga bija šÄ« saruna.

VÄ“stniecÄ«bas oficiālajā štatu sarakstā misters Dibuā bija tikai piektajā vietā, bet tas bija nedaudz maldinoši. VÄ“l vecajos, labajos laikos RimÄ“vičam acu priekšÄ kaut kā bija pagadÄ«jies “politiskā/ekonomiskā čīfa” darba pienākumu apraksts, no kura diezgan uzskatāmi izrietÄ“ja – faktiski viņu varÄ“ja uzskatÄ«t par otro vai trešo personu vÄ“stniecÄ«bā. VÄ“l vairāk, atsevišÄ·os, Ä«paši svarÄ«gos jautājumos “čīfs” ziņoja nevis vÄ“stniekam, bet pa taisno Vašingtonai.

“Vadošais padomnieks un galvenais speciālists vietÄ“jā politikā un ekonomikā… ziņo par ārÄ“jo attiecÄ«bu dibināšanu un uzturÄ“šanu politikas, ekonomikas, drošÄ«bas un sociālajā jomā… nodrošina ziņojumu saturu Valsts departamentam… personiski informÄ“ vÄ“stnieku un misijas vadÄ«tāja vietnieku… fiksÄ“ un analizÄ“ nozÄ«mÄ«gākās tendences… sagatavo uzstāšanos melnrakstus vÄ“stniekam…” – šos formulÄ“jumus RimÄ“vičs labi atcerÄ“jās vÄ“l tagad.

Un tas ne tuvu nebija viss. “MonitorÄ“ politisko un ekonomisko norišu attÄ«stÄ«bu un novÄ“rtÄ“ to nozÄ«mi saistÄ«bā ar ASV interesÄ“m… uztur kontaktus ar amatpersonām… ar šo kontaktu, kā arÄ« vadošo mediju starpniecÄ«bu, ieskaitot drukātos, TV un interneta medijus, fiksÄ“ tendences… noteic, kuras tÄ“mas bÅ«tu ņemamas vÄ“rā un kuras bÅ«tu summarizÄ“jamas un padziļināti analizÄ“jamas… izmanto personisko iniciatÄ«vu, lai vÄ“rstu Valsts departamenta uzmanÄ«bu uz konkrÄ“tiem faktiem un tendencÄ“m…”

Misteram Dibuā arÄ« pilnÄ«gi noteikti nebija nekādu grÅ«tÄ«bu atrast formālu pamatojumu sarunai ar RimÄ“viču, lai cik atstādināts Centrālās bankas prezidents viņš bÅ«tu un cik kriminālprocesos figurÄ“tu.

“Funkcijās ietilpst attiecÄ«bu uzturÄ“šana un attÄ«stÄ«šana ar parlamenta darbiniekiem, politisko partiju pārstāvjiem, vadÄ«bu ministrijās, domnÄ«cās, nevalstiskajās organizācijās, akadÄ“miskajās institÅ«cijās, medijos un privātajā sektorā… palÄ«dz identificÄ“t valsts nākotnes lÄ«derus…” – jā, arÄ« tas viss bija atrodams “čīfa” pienākumu aprakstā.

Nākotnes lÄ«deris… Lai kā tas izskatÄ«tos nelabvēļiem no malas, arÄ« šÄ« tÄ“ma RimÄ“vičam nebija slÄ“gta uz mūžīgiem laikiem – taču ne par to šobrÄ«d bija jādomā. Tāpat kā ne par mistera Dibuā mūžīgo apnicÄ«gi rozā balti melno kaklasaiti un enerÄ£iski amerikānisko apakšÅ¾okli, kas RimÄ“viča acÄ«s viņam lika izskatÄ«ties pÄ“c tāda kā Jura Duraša pitekantropbrālÄ“na. Nu, cerams, ka lÄ«dzÄ«ba ir ne tikai ārÄ“ja, – tas atvieglotu sarunu, nodomāja RimÄ“vičs. Viegla tā nebÅ«s jebkurā gadÄ«jumā.

– Atvainojiet, RimÄ“viča kungs, es uzreiz pie lietas. Mums ir fiksÄ“ts no jums saņemts lÅ«gums tikties sakarā ar to, ka jÅ«su rÄ«cÄ«bā ir informācija, kas varÄ“tu bÅ«t nozÄ«mÄ«ga valsts interesÄ“m. Abu mÅ«su valstu interesÄ“m. LÅ«dzu! – Tādi vienmÄ“r bija šie amerikāņi. Pašpārliecināti, steidzÄ«gi, kategoriski… un lielākoties aprobežoti, nespÄ“jÄ«gi domāt par vairākām lietām vienlaikus un pieņemt, ka pasaulÄ“ ir tāda lieta kā patiesÄ«bas formu daudzveidÄ«ba.

– Paldies, Dibuā kungs, ka jÅ«s tik laipni atsaucāties uz manu lÅ«gumu – un tik operatÄ«vi… – BÅ«tu labi uzzināt, kura pÅ«lÄ“m Ä«sti varÄ“ja pateikties par šo laipnÄ«bu un operativitāti, iedomājās RimÄ“vičs. Lezdiņa kunga vai mistera Kalkina? Atbilde bija apmÄ“ram četrsimt tÅ«kstošus vÄ“rta. – Es tiešÄm centÄ«šos neatņemt jums laiku… bez vajadzÄ«bas neatņemt.

– Labi, labi… Man žēl, RimÄ“viča kungs, ka mums jātiekas šÄdā atmosfÄ“rā un apstākļos, bet… – Protams, RimÄ“vičs nebija uzaicināts uz vÄ“stniecÄ«bu, un arÄ« pie viņa neviens netaisÄ«jās braukt un maitāt savu reputāciju. Viņi tikās kaut kādā dÄ«vainā biroju telpā Tilta ielā, kur atstādinātais prezidents bija pirmo un, cerams, pÄ“dÄ“jo reizi mūžā. – Bet gan jau viss ar laiku noskaidrosies.

– Jā, protams, ka… – RimÄ“vičs nespÄ“ja noturÄ“t sevÄ« vÄ“lmi pamÄ“Ä£ināt kaut nedaudz kaut ko paskaidrot, bet amerikānis visu labi saprata un nekavÄ“joties uzkāpa dziesmai uz rÄ«kles tik enerÄ£iski, ka pat apvainoties nebija iespÄ“jams.

– Tas ļoti svarÄ«gais, RimÄ“viča kungs, kas jums bija… esmu pati uzmanÄ«ba.

Labi, ja par lietu, tad par lietu. Pats uzprasījies!

– Redziet, Dibuā kungs, runa ir par to pašu jums labi zināmo banku…

– JÅ«s domājat “CBLV”, vai ne? – Šiem amerikāņiem arÄ« māksla nepateikt to, kas nebija obligāti jāpasaka, bija sveša un neapgÅ«stama. Barbari.

– Jā, tieši tā, Dibuā kungs. Tā pati. Tā pati banka, par kuru mums pÄ“dÄ“jos pāris gados bija tik laba sadarbÄ«ba. KonstruktÄ«va, jÅ«s interesÄ“joša.

– Jā, jā, tieši tā, RimÄ“viča kungs. MÄ“s tiešÄm labi sastrādājāmies. Un rezultāti… es domāju, par iznākumu… kas noteikti ir nācis par labu abām mÅ«su valstÄ«m… par iznākumu mÄ“s lielā mÄ“rā varam pateikties tieši šai sadarbÄ«bai. Žēl, protams, ka jÅ«su… karjeras notikumi neļāva mums kā sabiedrotajam izteikt jums oficiālu pateicÄ«bu… Nu, jÅ«s taču saprotat, vai ne?

– Protams, protams, Dibuā kungs. – RimÄ“vičs centās bÅ«t pati laipnÄ«ba, kaut iekšÄ viņam augtin auga sašutums par šiem profesionālajiem liekuļiem. Tu viņiem varÄ“tu kaut vai nieri noziedot, bet, ja tā izrādÄ«sies niere ar aizdomu Ä“nu, viņi pašu orgānu gan pievāks, bet paldies nepateiks. Un arÄ« čeku, protams, neizrakstÄ«s.

– Bet jÅ«s taču, RimÄ“viča kungs, ne tāpÄ“c… Vai arÄ« tomÄ“r?

– Zināmā mÄ“rā, Dibuā kungs. – Un nu bija pienācis laiks iepazÄ«stināt uzpÅ«tÄ«go pārcilvÄ“ku rases pārstāvi ar realitāti. Cerams, ka žaketes krÅ«šu kabatā ieliktais diktofons nebija noslāpÄ“ts ar kādu portatÄ«vu riebekļierÄ«ci. – Zināmā mÄ“rā. Redziet, man bÅ«tu nepieciešams jÅ«s iepazÄ«stināt ar dažiem faktiem saistÄ«bā ar šo informāciju, kas jums tā palÄ«dzÄ“ja… Es taču laikam nekļūdÄ«šos, ja pieļaušu, ka jÅ«s tuvākajā laikā gaida paaugstinājums un atgriešanās Vašingtonā, vai ne, Dibuā kungs? VarÄ“tu gaidÄ«t, vai ne?

Dibuā kungs nebija ar pliku roku ņemams. Kaut kādas vÄ“smas viņš gaisā jau bija sajutis un sasprindzis.

– Paldies, paldies, RimÄ“viča kungs. Labi jums informācijas avoti, bet tas viss vÄ“l… kā pie jums saka? Ar dakšÄm Å«denÄ« rakstÄ«ts? Bet… vienalga, par kādiem faktiem runa?

– Redziet, Dibuā kungs. Nelaime ir tāda, ka ne gluži visa informācija, ko jÅ«s saņēmāt no virknes personu… varbÅ«t arÄ« es biju tai skaitā, grÅ«ti teikt, jo galu galā mÅ«su tikšanās bija neoficiālas… jā, iespÄ“jams, ka ne visa informācija bija gluži precÄ«za…

Bija! Bija reakcija! Misters Dibuā burtiski salÄ“cās. Nu tikai uz priekšu!

– NÄ“, jÅ«s nedomājiet… Ne jau visa informācija… Un ne no visiem cilvÄ“kiem… Jums taču nav darÄ«šana ne ar kādiem briesmoņiem. Visam ir savas robežas, arÄ« cilvÄ“ku spÄ“kiem. Taču – jā, šÄda tāda informācija, kas tālāk tika nodota Vašingtonai, bija ne gluži precÄ«za, izteiksimies tā. Nu labi, pavisam neprecÄ«za. Nepatiesa. Un diemžēl ir sanācis tā, ka tieši jÅ«s bijāt tas, kas šo informāciju ir ieguvis, analizÄ“jis un nodevis tālāk…

– Ko jÅ«s tagad runājat, RimÄ“viča kungs? – Nu, un kur tad bija palicis superrases pārstāvis, ko? RimÄ“vičs nespÄ“ja neizjust ļaunu prieku. Tā jums arÄ« vajadzÄ“ja, hrenovi pārcilvÄ“ki! ReizÄ“m viņš vismaz domās nevarÄ“ja atturÄ“ties no piparotiem vārdiņiem.

– Redziet, Dibuā kungs, te ir pāris lapiņas, uz kurām ir nepilni divdesmit punkti. Jā, visi manas dzÄ«ves notikumi ir atņēmuši zināmu daļu arhÄ«vu, tā ka atvainojiet, ka tas, ko es jums varu iedot, ir tikai šis tas pÄ“c atmiņas rekonstruÄ“ts. Bet domāju, ka jums varÄ“tu pietikt, lai saprastu situācijas nopietnÄ«bu.

Dibuā sagrāba lapiņas krietni drudžaināk, nekā bÅ«tu vÄ“lÄ“jies izrādÄ«t, un ieurbās tajās ar acÄ«m. Pāris minÅ«tÄ“s viņš bija tām izskrÄ“jis cauri un pacÄ“la acis uz RimÄ“viču. Nekā laipna un jauka skatienā nebija.

– JÅ«s saprotat, RimÄ“viča kungs, ar ko esat spÄ“lÄ“jies… ar ko spÄ“lÄ“jaties? Kādas tam var bÅ«t sekas? Jau ir sekas? Jums vispār ir saprotams no Ä£eopolitiskā viedokļa, ko tas viss…?

Bija pienācis izšÄ·irošais brÄ«dis. RimÄ“vičs sakopoja visus iekšÄ“jos spÄ“kus, visu apņēmÄ«bu un gribasspÄ“ku.

– Dibuā kungs… MÄ“s taču tagad kā civilizÄ“ti cilvÄ“ki? Racionāli, praktiski noskaņoti? IzvÄ“rtÄ“sim situāciju un pieņemsim atbildÄ«gus lÄ“mumus par rÄ«cÄ«bu?

Amerikānis tikai mēmi un nikni pamāja ar galvu.

– Redziet… mÄ“s abi esam tādā situācijā, kādā mÄ“s esam. Man ir gadÄ«jušÄs… nepatikšanas. Bet tās ir risināmas. Un arÄ« jÅ«s esat nonācis nedaudz sarežģītā situācijā, kas var… nu, droši vien pārcelšanās atpakaļ uz Vašingtonu varÄ“tu bÅ«t apgrÅ«tināta, vai ne?

Å…emot vÄ“rā mÅ«su ilgo sadarbÄ«bu… un visu pārÄ“jo… es domāju, ka mÄ“s varam atrast risinājumu, kas ir vienādi noderÄ«gs mums abiem… un, protams, arÄ« mÅ«su valstÄ«m. MÄ“s taču esam vienisprātis, ka naudas atmazgāšana un…

– Beidziet, Ilmār! Vienkārši beidziet! – Lieliski, amerikānim beidzot neizturÄ“ja nervi. Nu, nebija jau viņš arÄ« nekāds tur CIP speciālists, vienkārši parasts karjerists ar smadzenÄ“m nedaudz virs vidÄ“jā. – Iztiksim bez tukšÄm frāzÄ“m. Ko tieši jÅ«s piedāvājat?

– Es, Dibuā kungs, piedāvāju rÄ«koties tā, lai tie, kas ir pelnÄ«juši, ka pret viņiem likums vÄ“ršas ar visu bardzÄ«bu, to arÄ« saņem. Neko vairāk. PilnÄ«gi neko! Tikai pelnÄ«to, tikai valsts interesÄ“s!

– Bet kā… ja jÅ«s man nupat sakāt, ka jÅ«su informācija par “CBLV” bija nepatiesa, tad kāda tur likuma bardzÄ«ba? Kur tur valsts intereses? Tieši pretÄ“ji – jÅ«s vispār pats saprotat, kas ir noticis? Ko jÅ«s esat izdarÄ«juši? Tā pat nav manipulācija, tā ir…

NÄ“, nudien! Kas varÄ“ja domāt, ka šie amerikāņi ir tik aizkustinoši naivi? Tak bÅ«tu aizsÅ«tÄ«ti kaut vai kādos stažēšanās kursos pirms došanās nopietnā darbā. Nav brÄ«nums, ka viņi lÄ«dz pÄ“dÄ“jam ticÄ“ja Sadama masu iznÄ«cināšanas lÄ«dzekļu megaarsenāliem.

Un tagad šitāds te “eksperts” un “profesionālis”, pie kura nāca klanÄ«ties visādi MÄ«zÄ«ši un citi Latvijas valsts noslÄ“pumu sargi, sÄ“dÄ“ja viņa priekšÄ kā tāds mÅ«jābelis un nesaprata elementārus signālus. Sagremojiet, lÅ«dzu, visu viņa vietā un vÄ“l mutÄ“ iebāziet!

– Dibuā kungs… MÄ“s tagad vispirms varÄ“tu nedaudz nomierināties… Es nezinu, izskaitÄ«t lÄ«dz desmit vai kā – mÄ“s abi, kā izrādās, esam nedaudz dramatiskā situācijā. Bet es skaidri redzu, ka tai ir atrodams izdevÄ«gs risinājums. Man, jums, abām valstÄ«m… Visiem, izņemot vienÄ«gi šos te…

Amerikānis atkrita atzveltnes krēslā, kas žēli ievaimanājās, nebūdams gatavs uz tik strauju kustību, un paskatījās Rimēvičā ar pārbiedēta stirnas mazuļa acīm. Viss, klients bija nogatavojies, bija pienācis īstais brīdis ķerties pie viņa apstrādes.

***

Bija patÄ«kami uzzināt, ka pat augsti un atbildÄ«gi amerikāņu diplomātiskā dienesta ierÄ“dņi arÄ« uz, teiksim tā, sensitÄ«vām pārrunām nestaipa lÄ«dzi portatÄ«vās ieraksta slāpÄ“šanas, bloÄ·Ä“šanas vai lÄ«dzÄ«gas ierÄ«ces, nodomāja RimÄ“vičs, pārbaudot diktofona padarÄ«to.

VarbÅ«t viņi, neraugoties uz pÄ“dÄ“jos gados notikušo, joprojām nespÄ“ja noticÄ“t, ka ar viņiem kāds tā varÄ“tu izrÄ«koties. Bet bija arÄ« iespÄ“jams – viņi tā nedara tikai tāpÄ“c, ka paši visu rÅ«pÄ«gi ieraksta. Tad nu gan… kopš atstādinātais bankas prezidents uzzināja par “Spāru” sarunu iespÄ“jamo patieso apjomu, viņš ar šÄdu iespÄ“ju rÄ“Ä·inājās gandrÄ«z vienmÄ“r un visur.

ŠÄ vai tā, ar viņa ierakstu viss bija labākajā kārtÄ«bā. RimÄ“vičs nospieda “Play” podziņu, lai vÄ“lreiz noklausÄ«tos pašas sarunas beigas – tās, kur viņa dialogā ar ASV vÄ“stniecÄ«bas “politisko/ekonomisko čīfu” Dibuā tika salikti punkti uz “i”.

“– VienÄ«gais, kas no jums tiek… lÅ«gts, Dibuā kungs, ir – turpināt visu to pašu, ko lÄ«dz šim. Nekas vairāk.

– Un konkrÄ“tāk?

– KonkrÄ“tāk… Te bÅ«s pāris lapiņas ar pamatinformāciju. Å…emiet, ņemiet, tās jums, pÄ“c tam iepazÄ«sieties. Es tagad tikai tā pamatvilcienos.

– Labi…

– Redziet, Dibuā kungs… Noteikti jÅ«su priekšniecÄ«ba tagad, kad kopš bankas apstādināšanas pagājis jau gandrÄ«z gads, jums prasa… vai vismaz grib prasÄ«t – kāpÄ“c nekas nenotiek? KāpÄ“c nekas netiek likvidÄ“ts? KāpÄ“c tie bankas puiši joprojām nesēž, ja reiz viss bija tik slikti? Un tā pamazām, pamazām sākas neticÄ«ba jÅ«su informācijai, jÅ«su analÄ«zei… Saprotat?

– Nu, pieņemsim…

– TāpÄ“c jums, Dibuā kungs, vajag dot Vašingtonai to, ko viņi no jums gaida… un kas ir vajadzÄ«gs vispirms jau jums pašam… Ka te joprojām valda korupcija… ka bankas kriminālie Ä«pašnieki ir visus piekukuļojuši… ka bankas likvidāciju nedrÄ«kst uzticÄ“t viņiem pašiem vai viņu izvÄ“lÄ“tām personām, jo tādā gadÄ«jumā miljardi netraucÄ“ti aizplÅ«dÄ«s teroristiem un…

– Es saprotu, Ilmār, es saprotu… Bet tā taču nav patiesÄ«ba! Vismaz ne pilna patiesÄ«ba… JÅ«s taču to labi saprotat!

– Dibuā kungs, jÅ«s esat pieredzÄ“jis cilvÄ“ks. Ar ambÄ«cijām, ar vÄ«ziju… JÅ«s taču zināt, cik daudz kas ir atkarÄ«gs no skatÄ«juma un situācijas. JÅ«s tiešÄm vÄ“laties, lai šÄdu te pusbandÄ«tu intereses stāvÄ“tu pāri tam, kas… Nu, jÅ«s taču saprotat situāciju, vai ne? Jums patiesÄ«bā nav citas iespÄ“jas kā turpināt sniegt Vašingtonai informāciju, kāda… nu, jÅ«s taču saprotat?

– …

– Nu, Dibuā kungs… PilnÄ«gi veltÄ«gi jÅ«s tagad domājat, ka šeit ir kāda šantāža vai piespiešana uz dezinformāciju, vai kaut kas tamlÄ«dzÄ«gs… Tā vienkārši ir realitāte, ar ko mums visiem jārÄ“Ä·inās. Ar visu to informāciju… varbÅ«t viegli kļūdaino informāciju, ko jÅ«s jau esat sasÅ«tÄ«jis Vašingtonai. Jums atliek tikai turpināt visu tādā pašÄ garā. Visiem tas bÅ«s izdevÄ«gi – jÅ«su karjerai noteikti, cīņai pret naudas atmazgāšanu arÄ«… visi sapratÄ«s – ja kāds pārkāpj noteikumus, viņu iznÄ«cina lÄ«dz galam. Padomājiet pats par to, Dibuā kungs!

– Labi… pieņemsim… Bet es tiešÄm nesaprotu. Kam jums, Ilmār, tas vajadzÄ«gs? KāpÄ“c jÅ«s ar to tā noņematies? Vai tad jums, atvainojiet, nav daudz svarÄ«gāku problÄ“mu, ko risināt?

– Nu… man, Dibuā kungs, vienkārši ir daudz brÄ«va laika… kā jÅ«s labi zināt, ļoti daudz brÄ«va laika. Un man ir nepadarÄ«ti darbi… pienākuma apziņa… Saprotiet, Dibuā kungs, taisnÄ«gumam ir jāuzvar! Agri vai vÄ“lu! To visu tā vienkārši nevar atstāt pusratā…

– NÄ“, es nesaprotu… JÅ«s faktiski piespiežat mani turpināt dezinformāciju par “CBLV” un tajā pašÄ laikā runājat par taisnÄ«gumu. Kā jÅ«s to domājat – taisnÄ«gumu?

– Dibuā kungs, jÅ«s taču nedaudz zināt Krieviju, vai ne? Ziniet, viņiem ir teiciens – sitÄ«sim savÄ“jos, lai svešie pārbÄ«stas un nekad vairs pie mums nenāk! ApmÄ“ram tā. No jÅ«su viedokļa viss ir pareizi – kaut arÄ« tie no “CBLV” neko Ä«paši nebÅ«tu pārkāpuši un visi nozarÄ“ to labi zinātu… ja tiek iznÄ«cināti tādi, tas vienkārši ir kā pamācÄ«ba visiem, kas patiešÄm atmazgā, – redziet, kas ar jums notiks, ja mÄ“s tikai pirkstu pakustināsim…

– Labi… labi… ja tā to ņem…

– VienÄ«gā konkrÄ“tā lieta, Dibuā kungs, kas man tiešÄm bÅ«tu svarÄ«ga, – lai no jums… no vÄ“stniecÄ«bas skaidri atskanÄ“tu signāls, ka jÅ«s kā stratÄ“Ä£iskais partneris stingri uzstājat uz “CBLV” piespiedu likvidāciju… ar uzticamu likvidatoru no malas. Stingra uzraudzÄ«ba un kontrole, nu, tādā garā…

– Atvainojiet, Ilmār, bet likums taču to šÄdā situācijā nemaz neparedz, cik es zinu. Kā tad…

– Klausieties, dārgais ser! JÅ«s pats tieši nepiedalÄ«jāties, bet taču noteikti zināt, kā viss notika ar “Citas dÄ“les” banku, vai ne? Jā, bija likumi, bija konkursa noteikumi… bet vÄ“stniecÄ«ba, jā, tieši jÅ«su vÄ“stniecÄ«ba cieši uzstāja uz Savienoto Valstu interesÄ“m, un vietÄ“jie bija spiesti piekāpties… JÅ«s taču zināt Kalkina kungu, vai ne? Vai tad nebÅ«siet vÄ“l pavisam nesen kontaktÄ“jušies, ne?

– Ä€, “badass” Timotijs… zinu, protams, bet sen nav gadÄ«jies, ļoti sen… Bet labi – par lietu… Es domāju – jā, tas viss ir loÄ£iski. Tikai… divas lietas, RimÄ“viča kungs. Pirmkārt, jÅ«su informācija… Man tomÄ“r turpmāk vajadzÄ“s skaidri zināt – kas ir patiesie fakti un kas ir tas, kas domāts… nu, jÅ«su un mÅ«su interesÄ“m. Tas ir saprotams, ja?

– Jā, protams, kāda runa. PilnÄ«ga uzticÄ«ba… GarantÄ“ju.

– GarantÄ“jat… Iepriekš negarantÄ“jāt, ne? Nu, neko… Un tad otrais, RimÄ“viča kungs. Man vajag drošu pārliecÄ«bu, ka tad, kad jÅ«su stratÄ“Ä£iskais partneris nāks klajā ar skaidru signālu par bankas likvidatora nozÄ«mÄ“šanu un citām bÅ«tiskajām lietām, tam bÅ«s skaidrs politiskais atbalsts. Skaidrs – es to domāju tā, ka šÄ«s lietas bez kādas kavÄ“šanās atbalsta redzami politiÄ·i… mediji… nu, jÅ«s taču lieliski saprotat, vai ne? Nevis ka ir kaut kāda minstināšanās, kaut kādas pārdomas… NÄ“, tā, lai ir uzreiz un spÄ“cÄ«gi, un pārliecinoši.

– JÅ«s domājat…?

– Jā, es domāju gan… JÅ«s taču nedomājat, RimÄ“viča kungs, ka es esmu vienÄ«gais informācijas avots par jÅ«su valsti un jÅ«su bankām, ne? Domājat, jÅ«su “draugi” no “CBLV” neko nepasāk? Domājat, viņi nezina neko par jÅ«su nodomiem? Nenojauš? Tā vienkārši sēž un gaida?

– Labi, es saprotu… Par to ir padomāts jau tagad. Reija, Rasmusa, Notiņa… jÅ«s taču zināt šos uzvārdus, vai ne?

– Vienalga… vienalga… zinu, protams, bet politiskais un mediju atbalsts ir nozÄ«mÄ«gs. Skaidrs un bÅ«tisks. Lai vispirms… iespÄ“jami ātri, jau nākamnedēļ, mediji sāk ziņot par jaunām aizdomām “CBLV” sakarā… par nepieciešamÄ«bu strauji rÄ«koties… to jÅ«su ārÄ“jo likvidatoru… nu, visu. Un tad politiÄ·i publiski atbalsta – un tad arÄ« es varu veikt analÄ«zi, nosÅ«tÄ«t ziņojumus, izteikt…

– Vislabāk jau, Dibuā kungs, bÅ«tu arÄ« kādu paziņojumu vÄ“stnieces vārdā…

– NÄ“, RimÄ“viča kungs, tas gan bÅ«tu pārmÄ“rÄ«gi. Tāpat jau pietiks.

– Labi, labi, jums labāk redzams. Bet ir vÄ“l viena lieta…

– Nu, piedodiet, kas tad vÄ“l?…

– Tikai jÅ«su interesÄ“s, Dibuā kungs, jÅ«su un stratÄ“Ä£iskās partnerÄ«bas…

– …

– Runa ir par otru banku. Par “Austrumu”. JÅ«s taču atceraties, kā tika pieņemts lÄ“mums pagaidām neaiztikt. Kā…

– Protams, protams, atceros. Kas tikai nenāca aizlÅ«gt. Sākot no mÅ«su un jÅ«su ebreju organizācijām, beidzot ar jÅ«su Reznieci-Zoli… Un jÅ«s pats taču arÄ«, RimÄ“viča kungs, cik es atceros. Vai jÅ«s nebijāt tas, kas skaidroja – pietiks pagaidām ar vienu, pārÄ“jie paši visu sapratÄ«s… Bija taču arÄ« par “Austrumu banku” “Fincena” projektiņš galu galā. JÅ«s taču labi zināt.

– Jā, bija. Redziet, Dibuā kungs, ir informācija, ka šie… no “Austrumu bankas”… ka viņi brÄ«dinājumu tomÄ“r nav Ä«sti labi sapratuši. Es domāju, tur derÄ“tu kāds skaidrāks brÄ«dinājuma šÄviens… NÄ“, ne uzreiz galvā kā “CBLV”, hahaha…

– Un jÅ«s, Ilmār, man mÄ“Ä£ināsiet iestāstÄ«t, ka arÄ« tur jums nav nekādas personiskas intereses… NÄ“, visu uzreiz ne. Viņiem galu galā ir… kur?… laikam Beļģijā prāva par naudas atmazgāšanu. Astoņdesmit miljonu sods ir liela summa. Es domāju, viņiem tāpat bÅ«s pietiekami…”

Tālāk sarunas ierakstā vairs nekā interesanta nebija, tikai tukša runāšana par stratÄ“Ä£iskajām interesÄ“m un tamlÄ«dzÄ«gām blēņām. RimÄ“vičs izslÄ“dza diktofonu un to rÅ«pÄ«gi novietoja jaunajā seifā – tas maksāja desmitiem reižu mazāk nekā iepriekšÄ“jais, toties bija nesalÄ«dzināmi labāk nomaskÄ“ts. DzÄ«ve lika mācÄ«ties ikvienam.

VÄ“lreiz visu pārliekot – jā, saruna tiešÄm bija izdevusies. Un ne tikai stratÄ“Ä£iskajā virzienā vien – kaut gan šÄ·ita diezgan ticami, ka it kā tik rÅ«dÄ«tais, bet bÅ«tÄ«bā naivais misters Lins Dibuā patiešÄm izdarÄ«s visu, kā bija norunāts. Visu, kas RimÄ“vičam tik ļoti bija vajadzÄ«gs, nÄ“, vienkārši vitāli nepieciešams.

***

Tam bija grÅ«ti noticÄ“t, bet ļoti izskatÄ«jās, ka RimÄ“viča kungs, vienkāršÄ latviešu valodā izsakoties, kaut kādā nesaprotamā, neiedomājamā veidā bija paņēmis misteru Dibuā pie rÄ«kles un diezgan stingri to piežņaudzis. Ar ko? Kādā veidā? Atbilžu uz šiem jautājumiem Bebrovskim, protams, nebija, taču to noteikti vajadzÄ“ja ņemt vÄ“rā.

Jā, un acÄ«mredzot pats galvenais. To Dibuā bija pateicis pietiekami skaidri – vistuvākajā laikā gaidāms Ä«pašs vÄ“stnieces paziņojums. Tāds, kāds nebija izplatÄ«ts gadiem ilgi. Laikam kopš laika, kad cita vÄ“stniece publiskas uzstāšanās laikā aizsÅ«tÄ«ja nokdaunā pusi vietÄ“jās politiskās elites.

AizkavÄ“t šo paziņojumu nevarÄ“ja – rÄ«kojums nāca no okeāna otra krasta, gandrÄ«z vai visaugstākajā lÄ«menÄ«. ArÄ« pamatnostādnes, visticamāk, nebija ietekmÄ“jamas, – stratÄ“Ä£iskais partneris vÄ“lÄ“jās savu mazo satelÄ«tu Baltijas jÅ«ras krastā tÄ“višÄ·Ä«gi pamācÄ«t, stratÄ“Ä£iski norādÄ«t pareizās kustÄ«bas virzienu un tikpat stratÄ“Ä£iski pabrÄ«dināt, ka noteikti nevajadzÄ“tu darÄ«t to, to, to un arÄ« vÄ“l to.

Toties detaļas – tās gan bija apspriežamas, un, jo vairāk Bebrovskis par to domāja, jo vairāk nonāca pie pārliecÄ«bas, ka tieši šÄ« bija viņa lielā iespÄ“ja. Viņa, viņa “3.b porteļa” un attiecÄ«gi arÄ« “austrumnieku” lielā iespÄ“ja. Cik nepatÄ«kami, ka tas bija tik cieši sasaistÄ«jies, bet tur nu neko…

Bet varbÅ«t arÄ« patÄ«kami. Lai kādas summas arÄ« Eserkins ar kompāniju bÅ«tu samaksājuši Rezniecei un kam tik vÄ“l ne, bija lietas, ko par naudu nopirkt vienkārši nevarÄ“ja. Un viena no šÄdām lietām bija stratÄ“Ä£iskā partnera vÄ“stnieka ziņojumā rakstÄ«tais. Nebija, nebija un nevarÄ“ja bÅ«t rezniecÄ“m šÄdas iespÄ“jas – gluži tāpat kā pingvÄ«nam spÄ“jas lidot.

Jā, nopirkt nevarÄ“ja – bet ietekmÄ“t gan varÄ“ja. Lai “austrumnieki” bÅ«tu laimÄ«gi, ziņojumā vajadzÄ“ja ierakstÄ«t… ko Ä«sti? Protams, to, ka “CBLV bankas” likvidācijas process ir piesaistÄ«jis partnera uzmanÄ«bu… ka partneris uz šÄ« procesa pamata spriedÄ«s par visu tiesiskuma situāciju valstÄ« un gatavÄ«bu cÄ«nÄ«ties ar naudas atmazgāšanu un starptautisko terorismu…

Labi, labi, tiktāl viss bija loÄ£iski un vienkārši. ArÄ« skaidra norāde, ka valstij pašai ir jāvada šaubÄ«gās bankas likvidācijas process, lai sašÄ·irotu miljardus pareizajos un nepareizajos, bija pašsaprotama. Jautājums bija – kā norādÄ«t uz pareizajiem likvidatoriem un attiecÄ«gi nepareizajiem?

VÄ“l vairāk – kā to izdarÄ«t, ja nemaz nebija zināms, ko tad Ä«sti RimÄ“vičs varÄ“tu bÄ«dÄ«t kā “savu” likvidatoru? Kā norādÄ«t uz Ä«sto un pareizo? Eserkins bija pietiekami skaidri norādÄ«jis, ka “pareizais” varÄ“tu nākt no advokāta Vanzoviča “komandas”, – bet kā tieši to noformulÄ“t, lai tas atbilstu oficiāla paziņojuma formai un vienlaikus bÅ«tu pietiekami viegli un nepārprotami nolasāms pašmāju grÅ«tgalvÄ«šiem?

Pāri visam gan bija galvenais jautājums: kā izdarÄ«t tā, lai misters Dibuā – jā, tieši viņš, jo nebija šaubu, ka tieši “politiski ekonomiskais čīfs” bÅ«s tas, kas sagatavos vÄ“stnieces paziņojuma melnrakstu, – ieraksta tieši šÄ«s tÄ“zes un nevis kādas citas, kas bÅ«tu vÄ“lamas Ilmāram RimÄ“vičam? It Ä«paši, ja iekšÄ“jā balss Bebrovski nemaldināja un Dibuā patiešÄm kaut kādā dÄ«vainā veidā bija pagadÄ«jies uz RimÄ“viča āķa? Protams, šÄ«s tÄ“zes pÄ“c tam vÄ“l izskatÄ«s pati vÄ“stniece, bet vienalga…

ŠÄdas tādas idejas Bebrovskim bija, bet… jÄ“ziņ, ja kāds BriselÄ“ vai StrasbÅ«rā kaut nojaustu, ar kādiem nožēlojamiem sÄ«kumiem nācās nodarboties Eiropas Komitejas viceprezidentam! NÄ“, pirms sākt kaut ko darÄ«t, viņam noteikti vajadzÄ“ja pietiekamu motivāciju. Nu gluži tāpat kā Kuseļņikovam, ar rÅ«gtumu nodomāja Bebrovskis…

***

It kā viss bija maksimāli vienkārši. Burtiski pāris teikumu vÄ“stnieces topošajā paziņojumā – par to, ka tāds gaidāms, Bebrovskis nešaubÄ«jās –, un viss notiks. Protams, bÅ«tu precÄ«zi jāizdomā šo teikumu saturs, taču tas bÅ«tu tÄ«rais nieks, – bet kā panākt, lai šie teikumi ar šo pareizo saturu tur patiešÄm parādās?

Ar pašu vÄ“stnieci kontaktu Bebrovskim nebija nekādu. Bija nācies pāris reizes tikties, un tas arÄ« viss – tāda parasta mÄ“reni augstprātÄ«ga bÅ«tne, viņas pārstāvÄ“tās lielvaras pietiekami tipiska pārstāve. Tiesa, par kundzi runāja, ka nekas cilvÄ“cisks viņai patiesÄ«bā nav svešs, bet ko tas deva, ja nebija pieeju. Ak, jā, un arÄ« ļoti ticÄ«ga ebrejiete, - bet arÄ« tam no praktiskā viedokļa nebija nekādas nozÄ«mes.

NÄ“, panākumu atslÄ“ga bija misters Dibuā, – bet kā šo diplomātu nomotivÄ“t? Jā, saruna ar viņu bija daudzsološa, taču tās iznākumam Bebrovskis neticÄ“ja ne par kapeiku. Bija acÄ«m redzams, ka ir ļaudis, kuriem uz stratÄ“Ä£iskā partnera pārstāvi ir nesalÄ«dzināmi lielāka ietekme.

Aiz kā tieši un ar kādiem instrumentiem Ilmārs RimÄ“vičs “turÄ“ja” Linu Dibuā – kas nu to varÄ“ja zināt, un tas arÄ« nebija svarÄ«gākais. VajadzÄ“ja kaut kādā veidā apsÄ“sto, lielummānijas pārņemto Centrālās bankas prezidentu piespiest izdarÄ«t kaut ko pilnÄ«gi pretÄ“ju tam, ko viņš pats, visticamāk, grib...