Iesaki rakstu:

Nonākot atklātÄ«bā ziņām par viņa parakstÄ«tu parādzÄ«mi par 200 miljoniem eiro, šodien no amata atkāpās Lielvārdes novada domes priekšsÄ“dÄ“tājs Jānis Ä€boliņš. "Viņš ir vienkārši sajucis prātā," - šÄdi atklājumu par domes vadÄ«tāja parakstÄ«to astronomiskā apjoma parādzÄ«mi Pietiek komentÄ“ja viens no domes deputātiem.

LÄ«dz šim Ä€boliņš bija plašÄk zināms kā KredÄ«tņēmÄ“ju asociācijas dibinātājs un arÄ« saistÄ«bā ar to, ka šÄ gada 9. jÅ«lijā Ogres rajona tiesa pieņēma lÄ“mumu par viņa maksātnespÄ“jas procesa sākšanu.

Ä€boliņa, kurš pirms pāris gadiem stādÄ«jās priekšÄ kā "KredÄ«tņēmÄ“ju konsultāciju centra vadošais jurists", parādsaistÄ«bas ir vairāk nekā 300 tÅ«kstoši eiro.

Taču nu šÄ«s domes priekšsÄ“dÄ“tāja parādsaistÄ«bas ir tÄ«rais nieks, salÄ«dzinot ar 200 miljoniem eiro, kuri minÄ“ti viņa parakstÄ«tā parādzÄ«mÄ“ Lihtenšteinā reÄ£istrÄ“tai ārzonas kompānijai Riverside HK Ltd.

Pagaidām nav sÄ«kāk skaidrs, kādos apstākļos un ar kādiem nosacÄ«jumiem Ä€boliņš novada pašvaldÄ«bas vārdā parakstÄ«jis šo apšaubāmā izskata dokumentu, kura kopiju šodien publiskojam.

Tāpat publiskojam arī Āboliņa Valsts kasei adresētu vēstuli, kas datēta ar 26. novembri un kurā pieminēta parakstītā parādzīme (promissory note).

PÄ“c pašreizÄ“jām ziņām, nekādas paliekošas juridiskas sekas parakstÄ«tajai parādzÄ«mei varÄ“tu arÄ« nebÅ«t, jo to bijis nepieciešams reÄ£istrÄ“t Valsts kasÄ“, ko Ä€boliņš arÄ« nesekmÄ«gi mÄ“Ä£inājis.

Šodien notika pÄ“c Vides aizsardzÄ«bas un reÄ£ionālās attÄ«stÄ«bas ministrijas prasÄ«bas sasaukta novada domes sÄ“de, kurā piedalÄ«jās arÄ« ministrijas PašvaldÄ«bu departamenta direktors Aivars Draudiņš, kā arÄ« Valsts kancelejas un Finanšu ministrijas pārstāvji. Tāpat šodien plānots lemt, kādus pasākumus veikt, lai pašvaldÄ«bai saistÄ«bā ar Ä€boliņa parakstÄ«to dokumentu nerastos kādas finansiālas sekas.

MÅ«slaiku Latvijas vÄ“sturÄ“ jau ir bijušas pāris slavenas parādzÄ«mju lietas. Slavenākā noteikti ir „400 miljonu vekseļu lieta”, kas sākās 1993. gada maijā, kad atklātÄ«bā nonāca ziņas, ka 1992. gada decembrÄ« toreizÄ“jais finanšu ministrs E. Siliņš parakstÄ«jis valdÄ«bas garantijas 400 miljonu dolāru aizņēmumam tolaik valsts Ä«pašumā esošÄ BrocÄ“nu cementa un šÄ«fera kombināta vajadzÄ«bām no kādas faktiski nepazÄ«stamas kompānijas Maschinen Anlagen Service. Turklāt izrādÄ«jās arÄ«, ka politiÄ·a Jāņa Jurkāna dzÄ«vesbiedre Ilze Jurkāne – ārzemju latviete, kas ieņēma valstiskās Latvijas InvestÄ«ciju bankas prezidentes posteni, – parakstÄ«jusi vekseļus par šÄdu tālaika valsts finanšu iespÄ“jām vienkārši fantastisku summu.

Tiesa, jau 1992. gada augusta sākumā bija pieņemts valdÄ«bas lÄ“mums Par ārvalstu kredÄ«tu pieprasÄ«jumu izskatÄ«šanas un ārvalstu valÅ«tā saņemto kredÄ«tu atmaksāšanas kārtÄ«bu, kurā virkne normu bija pietiekami skaidras: ir Ekonomisko reformu ministrijas noteikti pamatprincipi, kuri jāievÄ“ro valstiskā kredÄ«ta saņemtgribÄ“tājam, tad biznesa plāns jāiesniedz Finanšu ministrijai, kura savukārt veiktu rÅ«pÄ«gu analÄ«zi, savukārt par valsts garantijām šÄda apjoma kredÄ«tam noteikti bÅ«tu jālemj valdÄ«bai. Taču šajā gadÄ«jumā nekā no tā vienkārši nebija – ne apstiprināta un saskaņota biznesa plāna, ne valdÄ«bas lÄ“muma (I. Godmanis vÄ“lāk dievojās: „Es ar pilnu atbildÄ«bas sajÅ«tu varu apgalvot, ka par šo darÄ«jumu un vekseļiem uzzināju tikai pÄ“c vekseļu parakstÄ«šanas!”), tikai valdÄ«bas pārstāvju rezolÅ«cijas, BrocÄ“nu kombināta direktora Jura Reisona atzinums par Maschinen Anlagen Service pārstāvju norādi, ka solÄ«to 400 miljonu izcelsme neesot Ä«paši tÄ«ra, un... parakstÄ«tie vekseļi, ko Latvijas pārstāvji jau bija izlaiduši no savām rokām.

Viss gan beidzās laimÄ«gi – 19. jÅ«lijā Latvijas goda konsula Beļģijā Nila Dālmana dzÄ«vesbiedre Paula Dālmane no Beļģijas prokuratÅ«ras saņēma un liecinieku klātbÅ«tnÄ“ anulÄ“ja slavenos 20 vekseļus, un Ä£enerālprokurora palÄ«dze Rita Aksenoka publiski atzina – krimināllieta netiks ierosināta, jo reālas sekas nav iestājušÄs. Savukārt valsts amatpersonas jau tobrÄ«d apliecināja savu vÄ“lākajos gados tik raksturÄ«go spÄ“ju izvairÄ«ties no jebkādas personiskas atbildÄ«bas: piemÄ“ram, I. Jurkāne paziņoja – viņa domājusi, ka ar savu parakstu tikai apliecina Latvijas InvestÄ«ciju bankas gatavÄ«bu kredÄ«tu apkalpot (vÄ“l piebilstot: „Manas profesionalitātes apspriešana šeit ir nevietā!”, E. Siliņš – ka valdÄ«bas vārdā nemaz negarantÄ“ kredÄ«ta atmaksu, no jebkādas atbildÄ«bas atkratÄ«jās arÄ« toreizÄ“jais arhitektÅ«ras un celtniecÄ«bas ministrs Aivars PrÅ«sis. (VÄ“lāk ministrs un viņa vietnieks Rodrigo Pelsis pārcÄ“lās uz kompāniju BÅ«valts, savukārt E. Siliņš kļuva par Latintrādes bankas padomes priekšsÄ“dÄ“tāju, lÄ«dz tā ņēma nelabu galu 1995. gada lielās banku krÄ«zes ieskaņā.)

Savā ziņā komiski skanÄ“ja tās pašas I. Jurkānes publiski teiktais: „Zinot, kā strādā mÅ«su valdÄ«ba, un zinot, kāds ir mÅ«su premjerministrs, es šaubos, ka kaut kas tāds varÄ“ja notikt bez Godmaņa kunga ziņas. Un, pat ja tā bÅ«tu, godu tas premjeram nedara. MÄ“s dzÄ«vojam valstÄ«, kur neviens ne par ko neatbild un nevÄ“las atbildÄ“t.” Pretrunas amatpersonu teiktajā bija acÄ«mredzamas, taču nekādu reālu naudu Latvija zaudÄ“jusi nebija, un nevienam tobrÄ«d acÄ«mredzami nebija ne mazākās vÄ“lÄ“šanās kaut ko papildus izmeklÄ“t – interesanti, ka pÄ“c I. Jurkānes uzstāšanās Saeimā nevienam deputātam neatradās neviens pats amatpersonai uzdodams jautājums.

Savukārt trÄ«s gadus vÄ“lāk atklājās, ka RÄ«gas domes priekšsÄ“dÄ“tājs Māris Purgailis un Finanšu departamenta direktors AstrÄ«ds Duncāns faktiski gājuši „400 miljonu lietā” iesaistÄ«to amatpersonu pÄ“dās un parakstÄ«juši Ä«patnu dokumentu, ko varÄ“ja uzskatÄ«t arÄ« par garantijas vÄ“stuli par 50 miljonu dolāru kredÄ«tu, izrādÄ«jās, ka nekādus praktiskus secinājumus no vekseļu lietas Latvijas valsts finanšu pārzinātāji un kontrolÄ“tāji nebija izdarÄ«juši.