Iesaki rakstu:

ŠÄ« gada sākumā tika atklāta jauna interneta vietne www.parads.lv, kura uzreiz piesaistÄ«ja manu uzmanÄ«bu, jo pÄ“dÄ“jos gados biju pievÄ“rsies ekonomisku jautājumu pÄ“tniecÄ«bai. JāatzÄ«stas, ka sākotnÄ“ji, apskatot mājaslapas saturu, mana reakcija bija visnotaļ pozitÄ«va, jo tas šÄ·ita mÄ“Ä£inājums palÄ«dzÄ“t Latvijas iedzÄ«votājiem, kuri cÄ«nās ar parādu slogu. TomÄ“r pÄ“c kāda laika pamanÄ«ju, ka šajā vietnÄ“ ir atrodams arÄ« pÄ“tÄ«jums “Distances jeb ātro kredÄ«tu izmantošana Latvijā. PatÄ“rÄ“tāju uzvedÄ«bas psiholoÄŸiskie aspekti”, kura pasÅ«tÄ«tājs ir Latvijas Republikas PatÄ“rÄ“tāju tiesÄ«bu aizsardzÄ«bas centrs (PTAC), bet izpildÄ«tāji – Latvijas Universitātes (LU) mācÄ«bspÄ“ki*.[1]

Lasot šo pÄ“tÄ«jumu, man diemžēl radās iespaids, ka autoru izpratne par pÄ“tāmajiem jautājumiem ir krietni ierobežota. PÄ“tÄ«juma teksts ir pilns ar faktos nepamatotiem pieņēmumiem, datu analÄ«ze – tendencioza, teorÄ“tiskais pamatojums – vājš, bet autoru sniegtās rekomendācijas kredÄ«tņēmÄ“ju stāvokli diez vai uzlabotu, drÄ«zāk – padarÄ«tu vÄ“l ļaunāku. Viņu izpratnÄ“ Latvijas iedzÄ«votāji ir atpalikuši neandertālieši, kuri nekad nav redzÄ“juši naudu un kuru ierobežotā spriestspÄ“ja liek pieņemt lÄ“mumus, atrodoties emociju varā. Autoru iztÄ“les trÅ«kums ir tiešÄm pārsteidzošs, turklāt teksts mudžēt mudž no pareizrakstÄ«bas kļūdām un tādiem akadÄ“misko terminu datubāzÄ“ nesastopamiem patvaļīgiem vārdu darinājumiem kā “normālÄ«ba” un “normālums”.

Turpmāk centÄ«šos pamatot savu kritisko nostāju ar rÅ«pÄ«gu analÄ«zi, ik pa laikam piedāvājot garākus citātus no pÄ“tÄ«juma teksta, iekavās norādot lappuses numuru. NoslÄ“gumā sniegšu savu situācijas skaidrojumu, ko, cerams, izlasÄ«s arÄ« šÄ« pÄ“tÄ«juma pasÅ«tÄ«tāji un autori.

Jau pats pÄ“tÄ«juma nosaukums norāda uz svarÄ«gu autoru (un, iespÄ“jams, arÄ« pasÅ«tÄ«tāju!) pieņēmumu: nebanku kredÄ«tu izmantošana ir patÄ“riņa problÄ“ma. Viņuprāt, nebanku kredÄ«tu izmantošana ir privātpersonas individuālas izvÄ“les jautājums, gluži kā iepÄ“rkoties veikalā – cilvÄ“ks var nopirkt vai nenopirkt preci (kredÄ«tu) atbilstoši savām vajadzÄ«bām. No pÄ“tnieku teorÄ“tiskās nostājas izriet, ka visas cilvÄ“ku vajadzÄ«bas ir bÅ«tÄ«bā vienādi svarÄ«gas, tādÄ“jādi tas vai cits pirkums var arÄ« nenotikt. TomÄ“r pÄ“tÄ«juma dati rāda citu ainu. Kā raksta paši autori: “Atbildes liecina, ka visbiežāk ātrie kredÄ«ti ir ņemti rÄ“Ä·inu vai parādu segšanai (38,89%), pārtikas un sadzÄ«ves preču iegādei (27,59%), kā arÄ« transporta lÄ«dzekļa iegādei vai remontam (27,30%)” (31. lpp.).* Tātad cilvÄ“ki izmanto ātros kredÄ«tus, lai segtu mājokļa izmaksas, iegādātos pārtiku un apmaksātu transporta izdevumus. Ja vien autori nezina veidu, kā izdzÄ«vot bez pārtikas vai kā veselÄ«gi uzturÄ“t Ä£imeni bez mājokļa, tad es neredzu pamatu uztvert nebanku kredÄ«tu pakalpojumus kā izvÄ“les. NepatÄ«kamā patiesÄ«ba ir tāda, ka cilvÄ“ki vÄ“ršas pie šÄdām aizdevÄ“ju institÅ«cijām, jo viņiem izvÄ“les bieži vien nav.

PÄ“tÄ«jumu caurvij svarÄ«gs pieņēmums, ka Latvijā cilvÄ“kiem ir zema finanšu pratÄ«ba, kurš autoriem ļauj eleganti izskaidrot teju visas viņu pieminÄ“tās problÄ“mas. PiemÄ“ram, autori argumentÄ“, ka “iedzÄ«votāju uzkrāšanas kultÅ«ra joprojām ir ļoti zemā lÄ«menÄ«” (13. lpp.). KāpÄ“c? TāpÄ“c, ka “Latvijā cilvÄ“ki ir tendÄ“ti tÄ“rÄ“t naudu, kuru vÄ“l nav nopelnÄ«juši vai nekad nenopelnÄ«s un patÄ“riņa un dzÄ«ves kvalitātes prasÄ«bas pārsniedz ienākumus” (13. lpp.). ŠÄdi, vienā teikumā, visi Latvijas iedzÄ«votāji tiek padarÄ«ti par piecgadÄ«giem bÄ“rniem, kuriem ir neizmÄ“rojamas dzÄ«ves kvalitātes prasÄ«bas (pārtika, autoru skatÄ«jumā, ir dzÄ«ves kvalitātes prasÄ«ba) un kuri uzreiz iztÄ“rÄ“ visu savu vÄ“l nenopelnÄ«to naudu, šÄdi nespÄ“jot veikt uzkrājumus. VÄ“l viena problÄ“ma: cilvÄ“ki neplāno savas izmaksas.

Te nu autori atsaucas uz Swedbank Finanšu institÅ«ta pÄ“tÄ«jumu: “TomÄ“r jāatzÄ«st, ka lielākā daļa plānošanu uztver kā aptuvenu ienākumu un izdevumu plÅ«smas uzraudzÄ«šanu bez detalizÄ“ta plāna (atzÄ«st 47% Latvijas, 52% Igaunijas un 61% Lietuvas iedzÄ«votāju). Tikai neliela daļa norāda, ka rÅ«pÄ«gi uzskaita visus ikmÄ“neša izdevumus un regulāri seko lÄ«dzi ienākumu izlietojumam (13% Latvijā un Lietuvā, 16% Igaunijā)” (17. lpp.). ‘

Pirmām kārtām nav skaidrs, ko nozÄ«mÄ“ “rÅ«pÄ«gi” un “regulāri” un kas ir “detalizÄ“ts plāns”, un vai tiešÄm visi turÄ«gie cilvÄ“ki rÅ«pÄ«gi, regulāri un detalizÄ“ti plāno savas izmaksas? Tieši pretÄ“ji, esmu novÄ“rojis, ka turÄ«gi ļaudis mÄ“dz nepievÄ“rst uzmanÄ«bu katram iztÄ“rÄ“tajam centam, turpretÄ« nabadzÄ«giem cilvÄ“kiem grašu skaitÄ«šana ir ikdiena. Lai nu kā, pÄ“c pÄ“tÄ«juma autoru domām, šis ir gana svarÄ«gs uzkrājumu trÅ«kuma cÄ“lonis: cilvÄ“ki vienkārši neprot apieties ar naudu. Paradoksālā kārtā autori piemin atalgojuma lÄ«meni Latvijā: salÄ«dzinoši vislielākā daļa (26,7%) strādājošo saņem algu 300 – 500 eiro mÄ“nesÄ«. 2016. gadā vidÄ“jais no jauna izsniegtais distances kredÄ«ts bija 251,51 eiro, tātad vismaz puse no šo cilvÄ“ku algas. Autori piemin, ka zemais algu lÄ«menis daļā sabiedrÄ«bas varÄ“tu bÅ«t iemesls nespÄ“jai veikt uzkrājumus, tomÄ“r ātri šo variantu atmet, labāk paļaujoties uz murgiem par “Latvijas iedzÄ«votāju tendencÄ“m” tÄ“rÄ“t naudu, ko tie nav nopelnÄ«juši, un sociāli diskriminÄ“jošiem uzskatiem par nabadzÄ«gu cilvÄ“ku nespÄ“ju plānot savas finanses.

Varu iedomāties sajÅ«smu, ar kādu autori “analizÄ“ja” aptaujas anketas A8 jautājumu par to, kas traucÄ“ vai netraucÄ“ veikt naudas uzkrājumus. Liela daļa respondentu norādÄ«ja, ka to traucÄ“ “viegla kredÄ«tu pieejamÄ«ba/iespÄ“jas viegli aizņemties”, un autori eiforiskā satraukumā secina, ka “Atbildes uz jautājumu apgāž pieņēmumu, ka galvenais iemesls, kāpÄ“c cilvÄ“ki neveido uzkrājumus ir zemi vai nepietiekami ienākumi. Respondenti atzÄ«st, ka galvenais iemesls, kas viņus nemudina uzkrāt ir viegla kredÄ«tu pieejamÄ«ba/ iespÄ“jas viegli aizņemties” (30. lpp.). ŠÄ« respondentu “atzÄ«šanās”, protams, nekādus pieņēmumus “neapgāž”. Fakts, ka “iespÄ“jas viegli aizņemties” tiek viennozÄ«mÄ«gi interpretÄ“tas kā “iespÄ“jas viegli aizņemties ātros kredÄ«tus”, norāda uz aizspriedumiem, kas caurvij visu pÄ“tÄ«jumu.[2] Ja autori pievÄ“rstu uzmanÄ«bu datiem, ko paši saražojuši, tad manÄ«tu, ka lielākā daļa aptaujāto (26,84%) uz jautājumu par finanšu lÄ«dzekļu izcelsmi atbild, ka aizņēmušies no draugiem/radiem (25. lpp.). TomÄ“r, lai kur šie lÄ«dzekļi bÅ«tu iegÅ«ti, gluži apbrÄ«nojama ir pÄ“tnieku apļveida argumentācija: cilvÄ“ki neveido uzkrājumus, jo var aizņemties; cilvÄ“ki aizņemas, jo nespÄ“j veikt uzkrājumus. ŠÄda “loÄŸika” drÄ«zāk izklausās pÄ“c slikta joka, nevis universitātes mācÄ«bspÄ“ku pÄ“tniecÄ«bas metodes.

TomÄ“r šÄ« pÄ“tÄ«juma “aizraujošÄkā” daļa ir psiholoÄ£iska rakstura savārsmojumi. Ieskatam piedāvāju rindkopu, kas tekstā parādās veselas divas reizes:

“Å…emot kredÄ«tu cilvÄ“kam ir noteiktas vajadzÄ«bas (labums, angļ. val. utility), kuras, iespÄ“jams, tiek apmierinātas ar kredÄ«tā iegÅ«tajiem resursiem. Taču problÄ“ma slÄ“pjas faktā, ka ņemot kredÄ«tu, tiek vienlaikus nopirktas arÄ« neprognozÄ“tas grÅ«tÄ«bas un izdevumi, piemÄ“ram, nespÄ“ja laikā atdot aizņemto naudu. Tas bÅ«tiski samazina cilvÄ“ka iegÅ«to labumu (angļ. val. utility)[3], citiem vārdiem sakot, cilvÄ“ka dzÄ«ves kvalitāte tiek pazemināta veidā, par kuru kredÄ«ta ņēmÄ“js cilvÄ“kam piemÄ«tošo spriešanas nepilnÄ«bu dēļ [izcÄ“lums mans – A.Š.] nebija pat iedomājies” (21. lpp.; 50. lpp.).

Tātad LU psiholoÄŸijas profesors Ivars Austers uzskata, ka “problÄ“ma slÄ“pjas” faktā, ka aizņemoties cilvÄ“ks sev nopÄ“rk grÅ«tÄ«bas un ka šÄ«s grÅ«tÄ«bas tiek nopirktas, jo cilvÄ“ks nespÄ“j spriest pilnvÄ“rtÄ«gi. Par laimi, spriestspÄ“jÄ«gajam psihologam un viņa lÄ«dzautoriem netrÅ«kst padoma, jo, palÅ«k, “ideālā gadÄ«jumā kredÄ«ta ņēmÄ“js domātu ne tikai par to, kā atrisināt savas dzÄ«ves problÄ“mas, .. bet arÄ« par to, kā šÄ« aizņemšanās ietekmÄ“s viņa dzÄ«vi ilgākā laika posmā” (21. lpp.). ŠÄ«s brÄ«nišÄ·Ä«gais apļveida arguments (vai esam pamanÄ«juši tendenci?) vispār izslÄ“dz no diskusijas ideju par to, ka varbÅ«t tomÄ“r arÄ« ātro kredÄ«tu institÅ«cijām vajadzÄ“tu padomāt, kā viņu izsniegtie kredÄ«ti ietekmÄ“s cilvÄ“kus ilgtermiņā.

Ja visas ātro kredÄ«tu problÄ“mas Latvijā tiek reducÄ“tas uz ierobežotu spriestspÄ“ju un pieņēmumu, ka cilvÄ“ki pieņem izdzÄ«vošanai svarÄ«gus lÄ“mumus emociju iespaidā (sk. rindkopu, kas saucas “Aukstā-karstās domāšanas empātijas plaisa” (21. lpp.); acÄ«mredzot pÄ“tÄ«juma autori tic, ka cilvÄ“ki “pie vÄ“sa prāta” ir mazāk izsalkuši), tad šo diskusiju nav vÄ“rts turpināt. Manā skatÄ«jumā, autori paļaujas uz patvaļīgi izvÄ“lÄ“tām teorijām, kam nav nekādas saistÄ«bas ar pÄ“tÄ«jumā minÄ“tajām problÄ“mām. Ja a priori tiek pieņemts, ka cilvÄ“ka spriestspÄ“ja ir ierobežota, tad teju jebkura teorija derÄ“s šÄ« pieņēmuma apstiprināšanai. TomÄ“r pÄ“tÄ«juma dati nevedina uz šÄdu interpretāciju.

SākotnÄ“ji šÄ« pÄ“tÄ«juma zemo kvalitāti es skaidroju ar autoru nekompetenci (tas droši vien nebÅ«tu pats sliktākais skaidrojums), tomÄ“r dažas detaļas man šÄ·ita Ä«paši aizdomÄ«gas, jo liecināja par noteiktiem aizspriedumiem un/vai centieniem interpretÄ“t datus jau iepriekš gatavu secinājumu apstiprināšanai. Tas, protams, ir nopietns apgalvojums, kas prasa pamatojumu. Aptaujā cilvÄ“kiem bija lÅ«gts atbildÄ“t, vai viņi ir norādÄ«juši nebanku kredÄ«tdevÄ“jam pilnÄ«gu un patiesu informāciju par saviem ienākumiem un izdevumiem. Kā izrādās, 78,4% atbildÄ“ja apstiprinoši. TomÄ“r pÄ“tÄ«juma autori izvÄ“las to neuzsvÄ“rt un tā vietā norādÄ«t, ka “gandrÄ«z 13% aptaujāto atzinuši, ka … nav norādÄ«juši pilnÄ«gu un patiesu informāciju” (35. lpp.). KāpÄ“c gan pÄ“kšÅ†i uzsvÄ“rt mazāko skaitli? Visos iepriekšÄ“jos jautājumos autori datu aprakstu sāk ar lielāko skaitli, kā ierasts zinātniskos pÄ“tÄ«jumos.

Nākamajā jautājumā respondenti ir aicināti atbildÄ“t, vai pirms kredÄ«ta ņemšanas viņi ir rÅ«pÄ«gi iepazinušies ar lÄ«guma noteikumiem, un 72,3% atbild apstiprinoši. TomÄ“r pÄ“tÄ«juma autori atkal uzsver, ka “gandrÄ«z 27% godÄ«gi atzinuši, ka pirms kredÄ«ta ņemšanas nav rÅ«pÄ«gi iepazinušies ar lÄ«guma noteikumiem” (35. lpp.). KāpÄ“c atkal uzsvÄ“rt mazāko skaitli? Vai te nav vÄ“rojams vāji slÄ“pts mÄ“Ä£inājums parādÄ«t Latvijas kredÄ«tņēmÄ“ju kā bezatbildÄ«gu, neapdomÄ«gu un negodÄ«gu personu? Zinātniski korekti bÅ«tu rakstÄ«t: “GandrÄ«z 80% atbildÄ“ja, ka ir snieguši patiesu informāciju par savu finansiālo situāciju, un vairāk nekā 70% bija iepazinušies ar lÄ«guma noteikumiem, tomÄ“r par spÄ«ti tam vÄ“lāk pieredzÄ“ja grÅ«tÄ«bas atmaksāt šo kredÄ«tu.” Vai šis nebÅ«tu interesants jautājums, uz ko meklÄ“t teorÄ“tiskas atbildes – mazliet izsmalcinātākas par “cilvÄ“ka racionalitāte ir ierobežota”?

Uzreiz pÄ“c šiem jautājumiem respondentiem bija lÅ«gts atbildÄ“t, vai viņi ir zinājuši procentu likmi, un 87% atbildÄ“ja apstiprinoši. TomÄ“r autori pÄ“kšÅ†i norāda: “Vienlaikus jāatzÄ«mÄ“, ka nav iespÄ“jams pilnÄ«bā pārbaudÄ«t šos apgalvojumus” (35. lpp.). Vai pārÄ“jos apgalvojumus ir iespÄ“jams pilnÄ«bā pārbaudÄ«t? Ar ko tad šis jautājums tā atšÄ·iras, ka ir tik ļoti nepārbaudāms?

Visbeidzot, pÄ“tÄ«juma 4. daļa – “Secinājumi un priekšlikumi” – norāda uz pÄ“tÄ«juma autoru tiešÄm nepiedodami zemo kompetenci šajos jautājumos. Pirmkārt, šÄ« teksta daļa sastāv nevis no oriÄŸināliem secinājumiem, bet gan no iepriekš jau lasÄ«tiem teikumiem, ko autori pārkopÄ“juši no ievada sadaļas, un aptaujas rezultātu atkārtošanas bez jebkāda teorÄ“tiska šo rezultātu izskaidrojuma. Te nu šis darbs atgādina pirmkursnieka pirmos nedrošos soļus zinātnisku pÄ“tÄ«jumu jomā: students vÄ“l nav iemācÄ«jies, ka aptaujas rezultāti ir jāsaista ar teorÄ“tisku diskursu un ka secinājumu daļā nepietiek šos rezultātus vienkārši atkārtot.

TomÄ“r galvenā uzmanÄ«ba ir jāpievÄ“rš autoru sniegtajiem ieteikumiem. Neviens no tiem nav oriÄ£ināls, un, manuprāt, kredÄ«tņēmÄ“ju situāciju padarÄ«tu tikai ļaunāku par spÄ«ti solÄ«jumam, ka “ieteikumu mÄ“rÄ·is ir padarÄ«t ātro kredÄ«tu ņēmÄ“ju spriešanas procesu racionālāku, tādÄ“jādi uzlabojot cilvÄ“ku dzÄ«ves kvalitāti ilgtermiņā”.

Autoru pirmais priekšlikums ir šÄds: “Palielināt laiku starp kredÄ«ta pieprasÄ«šanas iesniegumu un naudas saņemšanu – tās var bÅ«t arÄ« dažas stundas, kuru laikā cilvÄ“ks atgriežas racionālās domāšanas sliedÄ“s un var atsaukt ātrā kredÄ«ta pieteikumu” (52. lpp.). Kad pirmo reizi izlasÄ«ju šo ieteikumu, man bija grÅ«ti iedomāties vÄ“l efektÄ«vāku veidu, kā paņirgāties par cilvÄ“kiem. Autori laikam tiešÄm tic, ka visi ātrie kredÄ«ti tiek izsniegti “mirkļa iespaidā” – brÄ«dÄ«, kad cilvÄ“ku ir pārņēmis nevaldāms emociju vilnis vai varbÅ«t pats velns, kas viņus vedina aizņemties neiespÄ“jamas summas. PÄ“tnieki vienkārši izvÄ“las nepievÄ“rst uzmanÄ«bu tam, ka cilvÄ“ki aizņemas, lai nomaksātu rÄ“Ä·inus un iegādātos pārtiku (dati, kas atrodami viņu pašu pÄ“tÄ«jumā!), proti, segtu izmaksas, kurās hronoloÄŸiskais aspekts mÄ“dz bÅ«t visai svarÄ«gs. PÄ“c autoru domām, ja cilvÄ“kiem bÅ«s ilgāk jāpagaida naudas izmaksa, tad vai nu viņi pārstās gribÄ“t Ä“st, vai dzÄ«vokļa rÄ“Ä·ins pats kaut kā apmaksāsies un viņi spÄ“s atgriezties “racionālās domāšanas sliedÄ“s”.

Nākamais ieteikums: “Viens no veidiem, kā izvairÄ«ties no “impulsa pirkumiem” un nodrošināt racionālu lÄ“mumu pieņemšanu, ir reklāmas ierobežošana noteiktās diennakts stundās. Pārliecinošas reklāmas tika minÄ“tas, kā nozÄ«mÄ«gs faktors lÄ“mumu pienešanai par aizņemšanos” (52. lpp.). PatiesÄ«bā tikai 7,11% respondentu norādÄ«ja uz to, ka reklāmas bijis iedarbÄ«gs faktors lÄ“mumu pieņemšanā (34. lpp.). Taču autoriem laikam vajadzÄ“ja piepildÄ«t lappusi, tāpÄ“c sanācis rakstÄ«t arÄ« šÄdas blēņas.

Autori secina: “Aptaujas dati skaidri apliecina, ka tikai daļa no kredÄ«tņēmÄ“jiem rÅ«pÄ«gi iepazÄ«stas ar lÄ«guma nosacÄ«jumiem” (52. lpp.). Taču, kā norādÄ«ju iepriekš, šÄ« “tikai daļa” bija 78,4% no aptaujātājiem. Kurā brÄ«dÄ« gandrÄ«z 80% respondentu kļūst par “tikai daļu” ir skaidrs vien pašiem autoriem.

VÄ“l atklātāku ņirgāšanos par cilvÄ“kiem es nespÄ“ju iedomāties, lasot ieteikumu, ka ir nepieciešams “sociālajās reklāmās mudināt cilvÄ“ku aizdomāties, ka lÄ«dz ar ātro kredÄ«tu un par to nopirkto mantu, baudu vai atvieglojumu, viņi paši to neapzinoties, komplektā ir nopirkuši – problÄ“mas, bažas, kaunu… personisko maksātnespÄ“ju (bankrotu)” (52. lpp.). Kā gan cilvÄ“ki, kuri ikdienā atrodas parādu slazdā, var neapzināties, ka viņiem ir problÄ“mas? Censties atrisināt šÄ«s problÄ“mas ar “sociālām reklāmām” var tikai birokrāti ar izteikti vāju izpratni un iztÄ“li.

Autoru risinājumi pārsvarā centrÄ“jas uz to, ka cilvÄ“kiem ir vienkārši jākļūst labākiem naudas krājÄ“jiem, lai gan viņi nenorāda nevienu veidu vai stratÄ“Ä£iju, kā pÄ“kšÅ†i sākt krāt naudu cilvÄ“kiem, kuriem šÄ«s naudas nav. LÄ«dztekus šim Ä£eniālajam “risinājumam” autori pauž sāpi par to, ka cilvÄ“ki neuzticas bankām un labāk izvÄ“las veikt uzkrājumus skaidrā naudā. Viņuprāt, iedzÄ«votājiem savi finanšu lÄ«dzekļi ir jānogulda bankās un jāinvestÄ“ vÄ“rtspapÄ«ros, tā kļūstot par maziem baņķieriem (un neviena vārda par to, kur šos lÄ«dzekļus ņemt). Tāds laikam ir pÄ“tnieku sapnis – visi Latvijas iedzÄ«votāji varÄ“tu strādāt ātro kredÄ«tu uzņēmumos, un tad naudas nevienam netrÅ«ktu.

Es varu piekrist atziņai, ka Latvijas sabiedrÄ«bā pastāv priekšstats par to, ka cilvÄ“ki, kuri aizņemas no ātro kredÄ«tu institÅ«cijām, to dara, lai iegādātos bezjÄ“dzÄ«gas luksusa preces. To apliecina arÄ« pÄ“tÄ«juma dati: 44,55% aptaujāto uzskata, ka “tipiski nebanku kredÄ«tu ņēmÄ“ji ir jaunieši, kam vajag visu jaunāko”. Taču vienlaikus jāuzsver, ka šÄds priekšstats ir neprecÄ«zs. Lielākā daļa nebanku kredÄ«tņēmÄ“ju mÄ“dz uztraukties par to, kā izdzÄ«vot, nevis iegādāties jaunu telefonu. LÄ«dz ar to pieņēmums, ka ātrie kredÄ«ti ir izvÄ“le, kļūst stipri apšaubāms, ja vien mÄ“s nesākam domāt, ka tāda pati izvÄ“le ir katru rÄ«tu piecelties no gultas.

JāatzÄ«mÄ“, ka autoru izpratnÄ“ parāds ir savā bÅ«tÄ«bā privāta lieta, kas nav saistÄ«ta ar apstākļiem, kuros atrodas parādnieks. Tamdēļ arÄ« pÄ“tÄ«jumā tik liels uzsvars tiek likts uz indivÄ«du subjektÄ«vajām izvÄ“lÄ“m. ŠÄ« neoklasiskās ekonomikas teorijas perspektÄ«va paredz, ka sociālā telpa sastāv no indivÄ«diem, kuriem ir neierobežotas vajadzÄ«bas un kuri savstarpÄ“ji konkurÄ“ par ierobežotiem resursiem. ŠÄdas premisas ļauj visai veiksmÄ«gi apiet neÄ“rtos jautājumus par to, kas tad sekmÄ“ resursu ierobežotÄ«bu un kāpÄ“c dažiem cilvÄ“kiem ir labākas iespÄ“jas konkurÄ“t nekā citiem. Turklāt ideja par neierobežotām vajadzÄ«bām ir absurda – vai tiešÄm tavām vajadzÄ«bām nav gala?

Manuprāt, nebanku kredÄ«tu industrijas uzplaukuma galvenais iemesls ir strādājošo zemais atalgojums, lai cik ļoti šÄ« pÄ“tÄ«juma autori par to nevÄ“las domāt. Zemās algas savijas ar inflāciju, kas regulāri palielina izmaksas. Turklāt iedzÄ«votāji turpina atmaksāt parādus, ko tie bija uzņēmušies vÄ“l šÄ gadsimta pirmajā desmitgadÄ“. Tajā pašÄ laikā valsts veido savu politiku, lai samazinātu budžeta deficÄ«tu un ārÄ“jo parādu: nauda aizplÅ«st projām no valsts (jo iemaksātie nodokļi tiek novirzÄ«ti investoru kabatās), lÄ«dz ar to cilvÄ“kiem, lai viņi spÄ“tu nomaksāt savus rÄ“Ä·inus, arvien vairāk jāpaļaujas uz privātām institÅ«cijām, kuras gala rezultātā veicina sociālo postu. Saprotams, ka šÄ«s privātās institÅ«cijas mÄ“ra savu veiksmi saskaņā ar peļņas rādÄ«tājiem. Taču tā vietā, lai politiÄ·i ierobežotu šo institÅ«ciju darbÄ«bu, viņi nopÄ“rk šo uzņēmumu akcijas.

TomÄ“r, pat ja šÄ« industrija tiktu nopietni regulÄ“ta, tas nebÅ«tu ilglaicÄ«gs risinājums, jo cilvÄ“kiem vajag Ä“st. Diemžēl pÄ“tÄ«juma autoriem trÅ«kst drosmes jÄ“gpilni apspriest idejas par to, kā novÄ“rst minÄ“to sociālo problÄ“mu cÄ“loņus. Liela daļa no iedzÄ«votāju ienākumiem aiziet nodokļu nomaksā, parāda apkalpošanai un dzÄ«ves pamatvajadzÄ«bu nodrošinājumam (mājoklim, pārtikai utt.). Lai cilvÄ“ki nebÅ«tu spiesti vÄ“rsties pie aizdevÄ“ju institÅ«cijām, ir nepieciešams “atbrÄ«vot” viņu ienākumus: vai nu samazināt nodokļu slogu, vai arÄ« norakstÄ«t viņu parādus. Pirms mani oponenti sāk uztraukties par to, kas tad notiks ar valsts budžetu, ir skaidri jāpasaka, ka nopietni risinājumi ir meklÄ“jami valsts fiskālajā politikā.

Ja valsts tiešÄm uztraucas par nebanku kredÄ«tu sÄ“rgu, tad ir pÄ“dÄ“jais laiks ievÄ“rojami palielināt, piemÄ“ram, nekustamā Ä«pašuma nodokli, kas Latvijā joprojām ir viens no zemākajiem pasaulÄ“. LÄ«dztekus ir jāsamazina darbaspÄ“ka nodokļi. Valstij ir jāveido iniciatÄ«vas, kas tai ļautu iegādāties un norakstÄ«t tās iedzÄ«votāju parādus. Ir jāpalielina Latvijas ārÄ“jais parāds, kas patlaban ir viens no zemākajiem Eiropas SavienÄ«bā, lai iepludinātu finanšu lÄ«dzekļus valsts ekonomikā. Par šiem ieteikumiem var diskutÄ“t un to detaļas var precizÄ“t, bet tie vismaz norāda, kā domāt par problÄ“mām, ko iztirzā šÄ« pÄ“tÄ«juma autori. Paildzināt laiku starp kredÄ«ta pieprasÄ«jumu un naudas saņemšanu nav nekāds risinājums, bet gan gumijas vilkšana, kurā šÄ« pÄ“tÄ«juma autori labprāt piedalās. Viņu “analÄ«ze” un “secinājumi” neatrodas neitrālā telpā, bet gan veido sabiedrÄ«bas kopÄ“jo izpratni par šiem sāpÄ«gajiem jautājumiem, un viņiem ir jāatbild par saviem vārdiem un darbiem. Pārmest Latvijas iedzÄ«votājiem viņu zemās algas ir klaja necieņa un elementāra upuru vainošana, un šÄdi “pÄ“tÄ«jumi” ir akadÄ“miskā vardarbÄ«ba, kuras Ä«stā vieta bÅ«tu miskastÄ“, nevis valsts institÅ«cijas veidotā interneta vietnÄ“.

Turklāt ir jāapsver PTAC atbildÄ«ba, pieņemot šÄdu pÄ“tÄ«jumu, kas ir veikts par nodokļu maksātāju lÄ«dzekļiem. Patlaban iedzÄ«votāji ir samaksājuši par pÄ“tÄ«jumu, kurā viņi tiek vainoti plaša mÄ“roga problÄ“mās. Šis pÄ“tÄ«jums neatbilst nekādiem zinātniskiem standartiem. PTAC ir pienākums to anulÄ“t un izņemt no publiskās aprites, atprasÄ«t izmaksāto autoratlÄ«dzÄ«bu un arÄ« izvÄ“rtÄ“t savu ierÄ“dņu atbildÄ«bu. PTAC ir nepieciešams pasÅ«tÄ«t jaunu – kvalitatÄ«vu pÄ“tÄ«jumu. Ja tas netiek darÄ«ts, tad PTAC ir lÄ«dzvainÄ«gs šajā nicinājumā pret Latvijas iedzÄ«votājiem.

---

* PÄ“tÄ«juma autori ir Evija Ansonska, Ivars Austers, Gundars BÄ“rziņš un Jānis Priede

[1] http://www.parads.lv/Uploads/2018/02/12/distances_jeb_atro_kreditu_izmantosana_latvija.pdf

* Citējumos saglabāts autoru pieraksts

[2] Sk. citātu no sadaļas ‘’Secinājumi un priekšlikumi”: “Latvijā ir vÄ“rojams savdabÄ«gs privāto finanšu pārvaldÄ«bas modelis – ātro kredÄ«tu uzņēmumu apgrozÄ«jums ļoti strauji aug, bet iedzÄ«votāju uzkrāšanas kultÅ«ra joprojām ir ļoti zemā lÄ«menÄ«. Tam varÄ“tu bÅ«t virkne dažādu iemeslu. Viens no tiem - uzkrājumu trÅ«kums daļā sabiedrÄ«bas ir skaidrojams ar zemiem ienākumiem, kas liedz veikt jebkāda veida drošÄ«bas spilvena veidošanu. Taču atbildes uz aptaujas jautājumu - “LÅ«dzu, novÄ“rtÄ“jiet, cik lielā mÄ“rā katrs no šiem faktoriem Jums traucÄ“ veidot finanšu uzkrājumus?” - apgāž pieņēmumu, ka galvenais iemesls, kāpÄ“c cilvÄ“ki neveido uzkrājumus ir zemi vai nepietiekami ienākumi. Respondenti atzÄ«st, ka galvenais iemesls, kas viņus nemudina uzkrāt ir viegla kredÄ«tu pieejamÄ«ba un iespÄ“jas viegli aizņemties. Tam seko neuzticÄ«ba naudas sistÄ“mas stabilitātei un neskaidrÄ«ba par nākotni, kā arÄ« patÄ“rnieciska domāšana – aktuālās vajadzÄ«bas un nepieciešamÄ«ba iegādāties arvien jaunas preces. Nepietiekami vai zemi ienākumi tiek minÄ“ts kā pÄ“dÄ“jais iemesls, kas kavÄ“ uzkrājumu veidošanu” (49. lpp.).

[3] Ja autori orientÄ“tos neoklasiskās ekonomikas teorijā, uz ko paši paļaujas, tad apzinātos, ka šis labums (utility) ir subjektÄ«vi noteikts. LÄ«dz ar to ir neloÄ£iski argumentÄ“t, ka cilvÄ“ks nopÄ“rk labumu, kas ir objektÄ«vi slikts, jo šÄ«s teorijas ietvaros objektÄ«vam vÄ“rtÄ“jumam nav nozÄ«mes.