Menu
Pilnā versija

Atvadu vārdi Konstantīnam Pupuram

Rolands Silaraups* · 17.09.2017. · Komentāri (33)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

1987.gads... 14.jÅ«nijs... Bastejkalns... CilvÄ“ku grupa gatavojas atcerÄ“ties vienu no melnākajām dienām Latvijas tautas vÄ“sturÄ“... TÅ«kstošiem nevainÄ«gu cilvÄ“ku, ieskaitot sievietes stāvoklÄ«, mātes un viņu zÄ«dainÄ«šus, viņu mazgadÄ«gos un nepilngadÄ«gos bÄ“rnus... Māmuliņas, tÄ“tiņi, vecmāmiņas un vectÄ“tiņi... Viņus visus arestÄ“ja un izsÅ«tÄ«ja uz SibÄ«riju... Daudzi neizdzÄ«voja..... Daudzi, arÄ« dzÄ«vi palikuši, neatgriezās..... Tās cilvÄ“ku grupas vārds ir “Helsinki-86”.

MÄ“s gatavojamies doties gājienā, lai noliktu ziedus pie BrÄ«vÄ«bas pieminekļa... Pirmā atklātā pretokupantu un pretkomunistu demonstrācija kopš Latvijas okupācijas sākuma. MÄ“s bijām gatavi uz visu! MÄ“s nezinājām, kas notiks... Kas mÅ«s sagaidÄ«s... Vai mÄ“s vispār nokļūsim lÄ«dz piemineklim? Vai arÄ« jau pÄ“c brīža turpat, Bastejkalnā, tiksim savākti un samesti “melnajās bertās”... NevarÄ“jām zināt neko... NevarÄ“jām ticÄ“t nekam... ÄŒekas aÄ£enti bija visapkārt. Vai mÅ«s arestÄ“s? Laikam jau nÄ“ – ja viņi to gribÄ“tu, tas jau bÅ«tu izdarÄ«ts... VarbÅ«t tomÄ“r tÅ«lÄ«t arestÄ“s? VarbÅ«t pat nošaus... VarbÅ«t sagaidÄ«s ar lodÄ“m pie pieminekļa?...

MÅ«su grupai pievienojās arÄ« daži drosmÄ«gāki cilvÄ“ki, kuri jau bija sapulcÄ“jušies netālu, Bastejkalnā.

Kad mÄ“s sākām iet, tuvumā bija arÄ« vairāki jauni puiši. Viens no viņiem bija KonstantÄ«ns Pupurs. Vienkāršs – un vienlaikus dižens – Mātes Latvijas dÄ“ls! Viņa vienÄ«gā vÄ“lÄ“šanās bija - redzÄ“t savu zemi un savu tautu atkal brÄ«vu!

Jau no paša sākuma KonstantÄ«ns bija uzticÄ«gs mÅ«su tautai un mÅ«su Latvijai. Viņš nekad nerunāja par labāku dzÄ«vi, jebkādu (mazu vai lielu) naudu un citām ikdienišÄ·Äm, pārlaicÄ«gām lietām. Viņam tās nebija nozÄ«mÄ«gas!

Viņš nemeklÄ“ja labāku dzÄ«vi arÄ« svešÄs zemÄ“s. DzÄ«ves ceļi viņu vÄ“lāk tiešÄm veda apkārt visai pasaulei. Taču savā sirdÄ« KonstantÄ«ns nekad, nevienu brÄ«di nebija atstājis Latviju! Es neatceros nevienu pašu mÅ«su abu kopābÅ«šanas reizi, kad viņš nerunātu par atgriešanos Latvijā...

Šodien – pÄ“c 30 gadiem un 3 mÄ“nešiem – mÄ“s aizvadÄ«jām KonstantÄ«nu pÄ“dÄ“jā ceļā... Viņš aizgāja Saules ceļu jauns... Tik jauns! Pārāk jauns..... Ko vÄ“l viņš bÅ«tu varÄ“jis sasniegt? Ko vÄ“l viņš bÅ«tu izdarÄ«jis? Es nezinu... Neviens mÄ“s nezinām un nekad vairs neuzzināsim... Bet es – drošÄk par jebko citu pasaulÄ“ – zinu to, ka viss viņa darbs bÅ«tu veltÄ«ts tikai un vienÄ«gi Latvijai! Jo visa viņa dzÄ«ve bija veltÄ«ta tikai un vienÄ«gi Latvijai!

“TÄ“vzemei un BrÄ«vÄ«bai” – tā rakstÄ«ts BrÄ«vÄ«bas piemineklÄ«. Vai Latvija šodien ir neatkarÄ«ga un brÄ«va? Vai visi krievu okupanti ir aizvākušies? Vai latviešu dzÄ«ves apstākļi ir labāki? Vai Latvija ir tāda, kādu to veidoja, ar tÄ“vutÄ“vu asinÄ«m izcÄ«not, proti, vai tā ir Latviešu Valsts? Vai latvieši ir brÄ«vi un brÄ«vi saimnieko savā zemÄ“? Vai katrs latvietis ir brÄ«vs savās domās, runās un darbos?...

To jautāju es sev un citiem tikai, lai saprastu – vai KonstantÄ«na uzupurÄ“šanās bija tā vÄ“rta? Vai tādu valsti un tādu tautu, kuras neatzÄ«st (pat nepazÄ«st!), neciena un negodā savus varoņus, var saukt un godāt par brÄ«vām?...

Latvijas valdÄ«ba nekad nav piešÄ·Ä«rusi – nekādu! – apbalvojumu KonstantÄ«nam... Kādēļ!? Vai tad KonstantÄ«na pašaizliedzÄ«gā, nesavtÄ«gā, no visas viņa sirds un dvÄ“seles nākusÄ« uzupurÄ“šanās nebija pietiekoša!? Viņš bija gatavs MIRT par savu zemi, par latviešiem! Par mÅ«su mīļās un mÅ«su vienÄ«gās TÄ“vzemes brÄ«vÄ«bu! Vai un ko vÄ“l vairāk var no jebkura pilsoņa sagaidÄ«t???...

Es nezinu, vai pašlaik Latvijā vÄ“las uzzināt par KonstantÄ«nu vairāk... Vai vÄ“las beidzot sākt viņu cienÄ«t un godāt... Viņam pieminekli uzcelt... Vai arÄ« mÅ«su valsts pirmā prezidenta Jāņa ÄŒakstes 1924.gadā iedibināto Triju Zvaigžņu Ordeni viņam piešÄ·irt... Beidzot... Tagad, pÄ“c KonstantÄ«na nāves... Tam vairs nav nekādas nozÄ«mes...

Es šodien netiku uz Latviju atvadÄ«ties no sava drauga... AtvadÄ«ties – uz visiem laikiem... Es tik ļoti vÄ“lÄ“tos man savulaik piešÄ·irto Triju Zvaigžņu Ordeni ielikt viņa zārkā! Kā savu pÄ“dÄ“jo dāvanu un KonstantÄ«na patiešÄm pelnÄ«to apbalvojumu...

KonstantÄ«n, Tevi NEKAD neaizmirsÄ«s! Tavs piemineklis ir Tava dzÄ«ve! Tava dzÄ«ve ir piemineklis Tev un visiem latviešiem, kam bija, joprojām ir un vienmÄ“r bÅ«s dārgas TÄ“vzeme un BrÄ«vÄ«ba!

Dusi Dieva mierā, mans Draugs un manas tautas Varoni! 

* 2017.gada 15.septembrī, ASV

Novērtē šo rakstu:

0
0