Iesaki rakstu:

KonkrÄ“ts, tiešs un nepastarpināts stāsts no personÄ«gās pieredzes: kā čekas aÄ£entam Jānim Rokpelnim padomju varas uzdevumā uz ilgiem gadiem izdevās nobremzÄ“t Intas Riekstiņas literāro darbu, noorganizÄ“jot viņas nepublicÄ“šanu padomju laikā.

Iedomāsimies situāciju, kad neskaitāmu sieviešu izsekošanā un uzmākšanās gadÄ«jumos vainotais producents Hārvijs VainstÄ«ns sniedz lielu interviju, kurā atzÄ«stas: jā, es izvaroju sievietes, un es viņas pÄ“c tam vÄ“l centos apklusināt visādos nelikumÄ«gos un kriminālos veidos! Un visa sabiedrÄ«ba uzgavilÄ“tu: „LÅ«k, kāds malacis! Visu pateica, kā ir! Nekādā gadÄ«jumā tādu nedrÄ«kst likt cietumā! Ja pats atzinās, ka bijis draņķis, tad tas vairs neskaitās draņķis!”

ApmÄ“ram tāda sajÅ«ta radusies Tukuma autorei Intai Riekstiņai, kura mÄ“Ä£ināja astoņdesmito gadu vidÅ« ienākt Latvijas literatÅ«rā, bet trāpÄ«ja uz čekas aÄ£entu Jāni Rokpelni, kurš tobrÄ«d strādāja par redaktoru.

- Kāds tolaik bija tipiskais jauno autoru ceļš literatÅ«rā?

- Diezgan lÄ«dzÄ«gs šÄ brīža jaunajiem. ArÄ« mÄ“s astoņdesmito gadu sākumā piedalÄ«jāmies Jauno autoru seminārā un skolÄ“nu radošajā nometnÄ“ „Aicinājums”. Tur es iepazinos ar Viktoru Avotiņu, no kura centos mācÄ«ties, un braucu apgÅ«t radošo darbu arÄ« pie Imanta Ziedoņa, ja viņš varÄ“ja atrast laiku darbam ar jaunajiem. Tolaik vecie autori un tulkotāji bieži jaunos apmācÄ«ja individuāli. Es vÄ“l tagad esmu viņiem ļoti pateicÄ«ga, jo toreiz nevienam vÄ“l nenāca prātā tāda „Literārā AkadÄ“mija”, kāda ir kopš 2005. gada. Kad man pienāca laiks sākt publicÄ“ties (manus darbus jau drukāja mÅ«su rajona avÄ«ze), tad mani lÄ«dz ar kādiem 30 dzejoļiem nosÅ«tÄ«ja pie Jāņa Rokpeļņa. Viņš izlasÄ«ja manus darbus un teica šÄdus vārdus: „Tev ir labi darbi, bet publicÄ“t es tevi nekad nepublicÄ“šu, jo tev nav vajadzÄ«gās „aizmugures”!”

- Kā tas bija jāsaprot?

- Es to nesapratu 35 gadus, lÄ«dz šajā gadumijā izlasÄ«ju rakstu NeatkarÄ«gajā. Toreiz domāju: kas gan tā var bÅ«t par „aizmuguri”, ja Latvijas literārā vide vienmÄ“r bijusi draudzÄ«ga un izpalÄ«dzÄ«ga, mums nekad nav bijuši raksturÄ«gi kaut kādi rakstnieku grupÄ“jumi, kas dotu vai pieprasÄ«tu „aizmuguri”? Tagad es beidzot sapratu, kādu „aizmuguri” Rokpelnis bija domājis: čekistu aizmuguri!

- KāpÄ“c čekistiem nepatika jaunā autore, kas nebija paspÄ“jusi – vismaz pÄ“c okupācijas varas mÄ“rauklas – neko Ä«paši nosodāmu vÄ“l izdarÄ«t?

- Mana vecmāmiņa OtÄ«lija Grunts no 1930. lÄ«dz 1939. gadam strādāja ierÄ“dnes amatā Kara ministrijā, Latvijas Republikas armijas štābā. Tur viņa iepazinās ar manu vectÄ“vu Leopoldu, kurš 1939. gadā (beidzamajā gadā pirms okupācijas) paspÄ“ja pabeigt karaskolu Liepājā. Viņa kurss virsnieku zobenus un diplomus saņēma tieši no Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa rokām.

Mans vectÄ“vs bija viens no tiem Latvijas Republikas virsniekiem, kuru Baigā gada laikā bija paredzÄ“ts noslepkavot LitenÄ“, taču viņam izdevās izbÄ“gt. Vācu okupācijas laikā viņš atbildÄ“ja par VÄ“rmahta tanku remontdarbnÄ«cām, tāpÄ“c viņu pÄ“c kara čekisti ieslodzÄ«ja filtrācijas nometnÄ“, tad nosÅ«tÄ«ja Gulagā uz SibÄ«riju. ArÄ« no turienes viņš mÄ“Ä£ināja izbÄ“gt, bet tika notverts un drÄ«z pÄ“c tam gāja bojā. Savukārt vecmāmiņa izglābās no SibÄ«rijas tikai tāpÄ“c, ka viņa mÅ«su Kara ministrijā strādāja kā civilā darbiniece, nevis militārpersona, un nebija atrodama armijas personālsastāva sarakstos.

Tātad tāpÄ“c, ka mani vecvecāki bija nelokāmi Latvijas patrioti, manus tekstus padomju laikā publicÄ“t nedrÄ«kstÄ“ja: nav noslÄ“pums, ka inteliÄ£enci kontrolÄ“jošie čekisti tādu nostāju ieturÄ“ja pret daudziem autoriem. Bet šomÄ“nes beidzot sapratu, ka čekisti bija norÄ«kojuši Rokpelni, lai tas šo lÄ“mumu Ä«stenotu dzÄ«vÄ“!

- Vai Rokpeļna nostājai bija svars?

- Rokpeļņa vārdi pilnÄ«bā piepildÄ«jās: visus padomju gadus ne LiteratÅ«ra un Māksla, ne Karogs neievietoja nevienu manu rindiņu. Interesanti, ka literārā redaktora funkciju kādu laiku vÄ“lāk nodeva Andrim Jakubānam, bet Rokpeļna iedibinātā nostāja palika nemainÄ«ga: kad biju aizbraukusi pie Jakubāna (toreiz – ar kādām esejām un prozas gabalu), arÄ« viņš atkārtoja Rokpeļna frāzi, ka mani nevarot publicÄ“t, jo neesot „aizmugures”.

- TomÄ“r čekistu aÄ£ents Rokpelnis bija izņēmums, nevis „norma” latviešu literātu vidÄ“.

- NešaubÄ«gi! Kad es nevarÄ“ju saņemt profesionālu kritiku no Rokpeļņa un Jakubāna, man ieteica sameklÄ“t Uldi BÄ“rziņu, kurš jau tolaik bija zināms kā Ä«steni erudÄ«ts un skarbs literatÅ«ras analizÄ“tājs, padsmit valodu pratÄ“js. Strādāju tolaik Bulduros, un izrādÄ«jās, ka BÄ“rziņš tikko tur no kaut kāda krieva atpircis māju – ievÄ“roju viņu vietÄ“jā veikalā kaut ko meklÄ“jam. Kad aizgāju pie viņa, BÄ“rziņš vÄ“l nebija remontu pabeidzis. Jāteic, Ulda BÄ“rziņa attieksme bija diametrāli pretÄ“ja: no izslavÄ“ti bargajiem viedokļiem par maniem tekstiem nebija ne vÄ“sts. MÄ“s ilgi un sÄ«ki runājām par literatÅ«ru un tulkošanu, lÄ«dz BÄ“rziņš ieteica man pamÄ“Ä£ināt iestāties literatÅ«ras institÅ«tā Maskavā vai PÄ“terburgā. Es nezinu, vai BÄ“rziņš nojauta, ka Latvijā man kāds ir nolÄ“mis slepeni ieriebt, taču viņa doma bija skaidra – ja nav iespÄ“jama izaugsme šeit, tad jāmÄ“Ä£ina to izdarÄ«t citur! Uldis BÄ“rziņš mani nosÅ«tÄ«ja uz Rakstnieku SavienÄ«bu pie Jāņa Petera un Māras Misiņas, kas man deva labus padomus, tādu kā ilgu „instruktāžu”, un man sekmÄ«gi izdevās iestāties M. Gorkija vārdā nosauktajā LiteratÅ«ras institÅ«tā Maskavā, kur jau studÄ“ja Amanda Aizpuriete un citi autori, tulkotāji, atdzejotāji. Bet Latvijā es nevarÄ“ju neko nopublicÄ“t, jo Rokpeļņa teiktais palika spÄ“kā.

- Kad šis lietuvÄ“ns beidzot bija no kakla nost?

- Piedzima abi mani bÄ“rni, institÅ«tā studÄ“t lÄ«dz ar to vairs nebija iespÄ“jams, un es kādu laiku ar radošo darbÄ«bu noņēmos maz, jo vienlaikus piedalÄ«jos arÄ« folkmÅ«ziÄ·u un t.s. „Austras bÄ“rnu” pasākumos. RakstÄ«t tā pa Ä«stam atsāku pÄ“c mÅ«su neatkarÄ«bas atgÅ«šanas deviņdesmito vidÅ«, kad sāku darboties vairākos reÄ£ionālajos medijos. Taču visu mūžu esmu palikusi tāda „puspagrÄ«des” autore, un šÄ« situācija savulaik aizsākās tieši pÄ“c manas nokļūšanas pie čekistu aÄ£enta Rokpeļņa! Mana pirmā Ä«stā grāmata „ZÄ«mes” varÄ“ja iznākt tikai 2012. gadā, un arÄ« tas pats notika vienÄ«gi ar Nacionālās apvienÄ«bas atbalstu. TāpÄ“c es aicinu visus, kam ir bijusi saskare ar čekistu „partneri” Rokpelni vÄ“l padomju laikā, kārtÄ«gi apdomāt savu pieredzi un izdarÄ«t slÄ“dzienus no jauna! #MeToo!

PIETIEK lasÄ«tājiem savulaik bijusi iespÄ“ja lasÄ«t Intas Riekstiņas eseju, kas tapusi, viņai strādājot 2011. gada tautas skaitÄ«šanā: https://www.pietiek.com/raksti/ta_ka_pec_viena_kartiga_kara