Iesaki rakstu:

Kopš 2000. gada Latvijā un Lietuvā par oficiālu atceres un atzÄ«mÄ“jamu dienu ir noteikts 22. septembris jeb Baltu vienÄ«bas diena. Lai gan šo svÄ“tku pamatideja – Lietuvas, Latvijas un to iedzÄ«votāju savstarpÄ“ju attiecÄ«bu stiprināšana – ir vÄ“rtÄ“jama pozitÄ«vi, Baltu vienÄ«bas dienas saturs izraisa kritiku un smÄ«kņāšanu, jo Ä«paši no vÄ“sturnieku puses. ŠÄ« kritika pamatā ir centrÄ“ta uz šajā dienā pieminÄ“tā notikuma – 1236. gada septembrÄ« notikušÄs Saules kaujas – atbilstÄ«bu baltu vienotÄ«bas ideālam.

Saules kaujas vēsturiskais fons

Pirms sÄ«kāk aplÅ«kot ar Baltu vienÄ«bas dienu saistÄ«tos kritiskos punktus, jāsāk ar Ä«su Saules kaujas vÄ“stures izklāstu. PÄ“c veiksmÄ«gajiem iekarojumiem 13. gadsimta sākumā krusta karotāju panākumi Austrumbaltijas reÄ£ionā bija apsÄ«kuši.

Lai gan šo apsÄ«kumu izraisÄ«ja dažādu apstākļu kopums, var izdalÄ«t divus nozÄ«mÄ«gākos faktorus. Pirmkārt, šajā periodā bija saasinājies konflikts starp Vācu SvÄ“tās Romas impÄ“rijas imperatoru Frederiku II un pāvestu Gregoriju IX. DomstarpÄ«bu rezultātā samazinājās finansÄ“jums, morālais atbalsts un jaunu karotāju pieplÅ«dums, un institÅ«cijas Livonijā (bÄ«skapijas, Zobenbrāļu ordenis un RÄ«gas pilsÄ“ta) bija spiestas veltÄ«t savu laiku un enerÄ£iju politiskiem manevriem, nevis krusta karu turpināšanai.

Otrkārt, krusta karotājiem bija izdevies iekarot visas vieglāk pakļaujamās zemes – piekrastes teritorijas, salas un lielo upju (Daugavas, Gaujas, Lielupes, PÄ“rnavas) ielejas. Karus pret pagāniem varÄ“ja turpināt, vien iebrÅ«kot purvainajās žemaišu un lietuviešu apdzÄ«votajās zemÄ“s, kuras atradās samÄ“rā tālu no nozÄ«mÄ«gākajiem atbalsta punktiem.

Savu uzmanÄ«bu Livonijai pāvests Gregorijs IX pievÄ“rsa 1236. gada sākumā, kad februāra mÄ“nesÄ« izdeva bullu par krusta kara organizÄ“šanu pret lietuviešiem, aicinot šajā karā iesaistÄ«ties dižciltÄ«gos no dažādiem Vācu Sv. Romas impÄ“rijas reÄ£ioniem. Aicinājumam atsaucās vairāki bruņinieki (precÄ«zs skaits nav zināms), kuri vasaras sākumā devās uz RÄ«gu. Tur šie bruņinieki panāca, ka Zobenbrāļu ordeņa mestrs Folkvins sapulcina iebrukumam paredzÄ“tu armiju trÄ«stÅ«kstoš vÄ«ru sastāvā (šim periodam un reÄ£ionam samÄ“rā liela armija). Šis karaspÄ“ks sastāvÄ“ja no iepriekš minÄ“tajiem bruņiniekiem, ordeņa brāļiem un pusbrāļiem, no Pleskavas kņazistes atsÅ«tÄ«ta garnizona, kā arÄ« vietÄ“jiem iedzÄ«votājiem – letgaļiem, lÄ«viem un igauņiem.

Letgaļi, igauņi un lÄ«vi pret žemaišiem un zemgaļiem

Vasaras beigās šis karaspÄ“ks devās karagājienā uz lietuviešu un žemaišu apdzÄ«votajām zemÄ“m un septembra vidÅ« pÄ“c veiksmÄ«giem sirojumiem devās atpakaļ uz RÄ«gu. 21. septembrÄ« pie kādas upes pārejas "Saules zemÄ“" to pārsteidza žemaišu karaspÄ“ks, un nākamajā dienā norisinājās pati kauja, kuras rezultātā tika nogalināti gandrÄ«z visi Zobenbrāļu ordeņa bruņinieki, bet citas vienÄ«bas, kuras mÄ“Ä£ināja atkāpties, pÄ“c sakāves iznÄ«cināja zemgaļu cilšu karavÄ«ri.

AplÅ«kojot mums zināmās liecÄ«bas par Saules kauju, ir skaidri redzams, ka ar kauju saistÄ«tās norises un notikumi tās laikā nebÅ«t neliecina par baltu vienotÄ«bu. Abās pusÄ“s kaujā piedalÄ«jās baltu cilšu karavÄ«ri (tāpat arÄ« igauņi un lÄ«vi) un cÄ«nÄ«jās viens pret otru. Tāpat skaidrs, ka nevienu no pusÄ“m nevadÄ«ja romantiski ideāli par baltu vienotÄ«bu, un ir ļoti apšaubāms, ka kādu no Saules kaujas dalÄ«bniekiem satrauca fakts, ka viņš nogalina vai aplaupa sev etnolingvistiski pietuvinātas grupas pārstāvi.

Visticamāk, ka letgaļi, igauņi un lÄ«vi labprāt devās karagājienā uz lietuviešu un žemaišu zemÄ“m, jo dalÄ«ba šÄdā karagājienā ļāva iegÅ«t bagātÄ«gu kara laupÄ«jumu, mantas un vergus, kā arÄ« deva iespÄ“ju atriebties lietuviešiem, kuri bieži siroja pašu letgaļu un lÄ«vu (dažkārt arÄ« igauņu) zemÄ“s.

Absurdi bÅ«tu arÄ« aplÅ«kot uzvarÄ“tāju – žemaišu un zemgaļu – rÄ«cÄ«bu kā motivÄ“tu ar mÄ“rÄ·i iesaistÄ«ties vÄ“sturiskā cīņā ar "ļaunajiem" vācu iekarotājiem. Lai gan ticams, ka atriebÄ«ba spÄ“lÄ“ja savu lomu uzbrukuma sagatavošanā, daudz svarÄ«gāka motivācija šÄda liela uzbrukuma organizÄ“šanā (pÄ“c mÅ«sdienu aprÄ“Ä·iniem, kopumā žemaišu un zemgaļu vienÄ«bās kopā bija 4000 lÄ«dz 5000 karavÄ«ru), visticamāk, bija iespÄ“ja atņemt krusta karotājiem sirojumos iegÅ«to mantu un pašiem sadalÄ«t to savā starpā.

Etnisku kategoriju piemÄ“rošana viduslaikiem ir problemātiska

Viduslaiku vÄ“stures kontekstā nevar runāt par kādu spÄ“cÄ«gu baltu (vai tikpat labi vācu, angļu vai franču) identitāti. ŠÄ« perioda cilvÄ“ks, pirmkārt, sevi identificÄ“ja kā noteiktas reliÄ£ijas pārstāvi (latīņu vai grieÄ·u kristietis, kādas kristietÄ«bas sektas pārstāvis, jÅ«ds, musulmanis vai pagāns), pÄ“c tam sekoja kārtas (aristokrāts, bruņinieks, zemnieks, tirgotājs vai garÄ«dznieks) un piederÄ«ba reÄ£ionam vai pilsÄ“tai.

VÄ“lajos viduslaikos, izveidojoties pirmajām centralizÄ“tajām valstÄ«m – Anglijai, Francijai un Spānijai –, sāka rasties arÄ« zināmas asociācijas ar valsti pārvaldošo karaļnamu, tomÄ“r šÄ« aspekta nozÄ«me vÄ“lo viduslaiku eiropiešu identitātes konstruÄ“šanā bija samÄ“rā neliela un nav salÄ«dzināma ar nacionālās piederÄ«bas izjÅ«tu 19. gadsimta otrajā pusÄ“ un 20. gadsimtā.

Tieši no 19. gadsimta nāk vÄ“lme saskatÄ«t samÄ“rā senos vÄ“stures notikumos pagrieziena punktus nācijas vÄ“sturÄ“ un saistÄ«t ar to dalÄ«bniekiem savu nacionālo identitāti. Šo laiku raksturo dažādu tautu nacionālās inteliÄ£ences pārstāvju centieni izgudrot savu nāciju diženo pagātni. Tas nebija iespÄ“jams bez dažādu nacionālo mÄ«tu radÄ«šanas un arhetipa "mÄ“s un viņi" izmantošanas.

ArÄ« latviešu nācijas rašanās laikā 19. gadsimta otrajā pusÄ“ naratÄ«vs par "varonÄ«go" seno baltu cīņām ar "nekrietnajiem" krustnešiem bija ļoti parocÄ«gs latviešu diženās pagātnes veidošanā. Visticamāk, ka šÄda masu pieeja vÄ“sturei, norisinoties modernizācijas procesam, bija neizbÄ“gama. TobrÄ«d jauno vācu, igauņu, franču, poļu, latviešu vai zviedru nāciju pārstāvjiem bija nepieciešams kāds visaptverošs un romantisks stāsts, lai izskaidrotu savu ceļu uz pašreizÄ“jo attÄ«stÄ«bas pakāpi, vietu vÄ“sturÄ“ un laikā kopumā.

MÄ«tiskās varonÄ«gās pagātnes izgudrošana

19. gs. beigās un 20. gs. pirmajā pusÄ“ šÄda sajÅ«smināšanās par Saules kauju bija visnotaļ saprotama nacionālisma kontekstā. Izgudrot nacionālo pagātni bija moderni un, iespÄ“jams, pat nepieciešami industrializācijas un modernizācijas izmainÄ«tajā pasaulÄ“.

TomÄ“r jau šajā laikā bija pietiekami daudz kritiÄ·u, kuri norādÄ«ja uz šÄdas pieejas daudzajiem mÄ«nusiem – faktu un nianšu ignorÄ“šana, pārlieku liela vienkāršošana un nacionālo mÄ«tu "bruņošanās sāncensÄ«bas" starp daudzajām nācijām, katrai cenšoties otru pārspÄ“t arvien spožākas "vÄ“stures" radÄ«šanā.

ŠÄdu pieeju pavisam diskreditÄ“ja notikumi starpkaru periodā. VÄ“sturiskie mÄ«ti kļuva par nozÄ«mÄ«gu instrumentu autoritāro vadoņu ceļā uz varu – tie ļāva mobilizÄ“t masas ap "kopÄ“jo" vÄ“sturi, izdalÄ«t iekšÄ“jus un ārÄ“jus ienaidniekus, rast leÄ£itimitāti vadoņa pretenzijām uz varu vÄ“stures norisÄ“s, radÄ«ja jaunus izteiksmes lÄ«dzekļus, kuros varÄ“ja runāt par nācijas un kolektÄ«va kopÄ“jo cīņu, kā arÄ« nodrošināja vienkāršotus stāstus, kuros "labais" cÄ«nÄ«jās ar "ļauno".

Baltijas valstu attiecībās vienotības piemēru netrūkst

MÅ«sdienās valstiskā lÄ«menÄ« centieni formāli atzÄ«t šÄdu nacionālajā mitoloÄ£ijā balstÄ«tu viduslaiku vÄ“stures interpretāciju primāri šÄ·iet naivi un senili, otrkārt, nepatiesi pret pašiem vÄ“stures notikumu dalÄ«bniekiem. Tāpat mitoloÄ£izÄ“tajam skatÄ«jumam neizbÄ“gama ir autoritārās pagātnes atstātā Ä“na.

Daudz piemÄ“rotāk no šodienas skatupunkta bÅ«tu pievÄ“rsties nevis baltu, bet gan Baltijas valstu vienotÄ«bai, un šÄdam mÄ“rÄ·im var atrast pietiekami daudz iespÄ“jamo datumu starp notikumiem BrÄ«vÄ«bas cīņu vai TrešÄs atmodas laikā (patÄ«kama solidarizācijas izpausme ir karogu izkāršana kaimiņvalstu neatkarÄ«bas proklamÄ“šanas datumos).

KopÄ“jus vÄ“stures saskarsmes punktus var rast arÄ« senākā vÄ“sturÄ“. Ar Hanzas, Livonijas vai Kurzemes hercogistes vÄ“sturi saistÄ«tus notikumus var eleganti un gaumÄ«gi izmantot, lai stiprinātu savstarpÄ“jās attiecÄ«bas ne tikai starp valstÄ«m, bet arÄ« starp pilsÄ“tām, novadiem un reÄ£ioniem Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Šie arÄ« ir iemesli, kādēļ 22. septembra dÄ“vÄ“šana par Baltu vienÄ«bas dienu un šo svÄ“tku svinÄ“šana mÅ«sdienu Latvijā valstiskā lÄ«menÄ« ir problemātiska, un daudz labāk šo dienu bÅ«tu atstāt vÄ“stures rekonstrukcijas entuziastu rokās.

* VÄ“stures izpÄ“tes un popularizÄ“šanas biedrÄ«ba

Pārpublicēts no lvportals.lv