Iesaki rakstu:

Patvaļīgi uzzÄ«mÄ“ta velojosla BrÄ«vÄ«bas ielā. Šis attÄ“ls labi parāda, ka vietas pietiek visiem – gan gājÄ“jiem, gan riteņbraucÄ“ju infrastruktÅ«rai, gan sabiedriskajam transportam, gan pārÄ“jam autotransportam.

CilvÄ“ki šo notikumu uztver dažādi – liela daļa sajÅ«smā, daži kurn, bet daži lamājas. Es šo uztveru kā akciju, kā demonstrāciju jeb cīņu par to, lai netiktu slepkavoti cilvÄ“ki.

Joslas uzkrāsošana ir veids, kā iespÄ“jams ar fizisku lÄ«niju nodalÄ«t tos, kas pārvietojoties mÄ“dz slepkavot, sakropļot, traumÄ“t tos, kas arÄ« vÄ“las doties uz darbu ar kājām, ar sabiedrisko transportu, ar motociklu, mašÄ«nu vai velosipÄ“du. Es necenšos sadalÄ«t pÄ“c pārvietošanās veida tajos un šamÄ“jos, bet gan atainot to, kas ir darÄ«ts citviet pasaulÄ“ un kādēļ.

Jau tÅ«kstošiem gadu ir zinātnieki, kuri veikuši dažādus pasaulÄ“ nozÄ«mÄ«gus atklājumus. Jau desmitgades pasaulÄ“ ir apkopojuši datus, tos analizÄ“juši, vÄ“rtÄ“juši speciālisti no nozarÄ“m un augstskolām, un visi ir vienisprātis, ka objekts, kas pārvietojas 50, 60, 70 kilometru stundā un kura masa ir 1000, 2000 un 7000 kilogramu, nodara bojājumus tiem, kas ir 20, 30, 70 vai 150 kilogramus smagi. SevišÄ·i, ja tie nav pasargāti ar metāla karkasu.

Tādēļ ir divi risinājumi – vai nu apdraudÄ“tājs ar smagāko masu ir jāierobežo, vai jārada apstākļi, ka ceļi nekādi nekrustojas. Tā, ka nekrustojas, ir izdarÄ«ts ar metro – ielaiž pazemÄ“, lai pa saviem ceļiem pārvietojas. VisdrÄ«zāk tas nav finansiāli iespÄ“jams.

Tādēļ paliek tikai viens risinājums – ierobežot. Ja tas mÄ“dz slepkavot, tad tas ir jānorobežo no sabiedrÄ«bas. Jo nevar taču tā bÅ«t, ka trÄ«s vienas valsts, pilsÄ“tas cilvÄ“ki no rÄ«ta dodas savās darÄ«šanās un viens laiku pa laikam kādu noslepkavo.

Citās juridiskās attiecÄ«bās C izolÄ“tu no sabiedrÄ«bas, tiem bÅ«tu mājas uzraudzÄ«ba, izsekošanas aproce vai cita veida policijas uzraudzÄ«ba, taču ceļu satiksmÄ“ tas tiek piedots. ŠÄdi domā jau desmitiem gadus NÄ«derlandÄ“, jo tur cilvÄ“ks ir vÄ“rtÄ«ba. Tur apzinās, ka ceļš pieder mums visiem, tev pieder tikai automašÄ«na!

CilvÄ“ks ir galvenais, nevis transportlÄ«dzeklis. Un viss, kas ir jādara, ir jāpanāk, lai mazāk aizsargātie satiksmes dalÄ«bnieki varÄ“tu droši un bez bailÄ“m pārvietoties un lai vecākiem nebÅ«tu jābaidās, ka viņu bÄ“rns var droši aiziet uz skolu un droši atnākt mājās.

Ikdiena Kaļķu ielā VecrÄ«gā. Šai teritorijai ir dzÄ«vojamās zonas statuss, kas nozÄ«mÄ“, ka gājÄ“jiem un riteņbraucÄ“jiem ir priekšroka un tie drÄ«kst pārvietoties visā brauktuves platumā. Tā ir pilsÄ“tas daļa tÅ«ristiem, kuri brauc atpÅ«sties. Viss ceļa platums ir atdots tiem, kas pārvietojas ar transportu.

Nevienā citā sadzÄ«ves un tautsaimniecÄ«bas jomā nav tā, ka galvenais ir cilvÄ“ks, kas var ar savu rÄ«cÄ«bu apdraudÄ“t citu cilvÄ“ku, bet gan mazaizsargāts cilvÄ“ks ir galvenais – bÄ“rni, veci cilvÄ“ki, vienkārši cilvÄ“ki, nevis cilvÄ“ks ar potenciālu slepkavÄ«bas ieroci.

Cik ilgi cilvÄ“ks ar paceltu ieroci rokās, nevienam neuzbrÅ«kot varÄ“tu staigāt pa BrÄ«vÄ«bas ielu? Taču, sēžot ierocÄ« uz riteņiem, tÅ«kstošiem šÄdu cilvÄ“ku var izbraukt pa ielu, un neviens tam nepievÄ“rš uzmanÄ«bu. Taču visi apkārtÄ“jie, kas pārvietojas, ir stresā.

Kad centra namā vecākiem pa kāpnÄ“m pa priekšu skrien lejā mazs bÄ“rns, pirmā doma ir – ka tikai viņš neizskrietu uz ielas (nevis uz ietves). Ejot garām katrai atvÄ“rtai vārtrÅ«mei, rodas jautājums – vai tik kāds nebrauks ārā. Ejot pāri gājÄ“ju pārejai, pastāvÄ«gi domā – nobremzÄ“s, palaidÄ«s? Katrā krustojumā cilvÄ“ki skatās, vai mašÄ«nas, kas nogriežas, uzbrauks, neuzbrauks? CilvÄ“ki pastāvÄ«gi tiek turÄ“ti stresā, bailÄ“s.

Un tā ir moderna valsts? MÄ“s esam nodzÄ«vojušies lÄ«dz tam, ka ik uz soļa kāds varÄ“tu noslepkavot. Tas ir arÄ« viens no iemesliem, kādēļ cilvÄ“ki mÅ«k no pilsÄ“tu centriem uz zaļākiem, klusākiem, mierÄ«gākiem apvidiem, kur bÄ“rni paši var aiziet ar kājām vai aizbraukt ar riteni ciemos pie citiem bÄ“rniem tuvÄ“jās mājās paspÄ“lÄ“ties. Tas stāsts nevis par bÄ“rniem, bet par sajÅ«tām un attieksmi pret cilvÄ“kiem un to vÄ“rtÄ«bu. RÄ«ga palÄ“nām izmirst, jo tā ir nemoderna, stagnÄ“joša, dārga un neefektÄ«va infrastruktÅ«ra.

Pirms Otrā pasaules kara Latvijā bija aptuveni 50 velosipÄ“du ražotnes. AutomašÄ«nas vÄ“l nevarÄ“ja atļauties. Taču šobrÄ«d, kad velosipÄ“du var iegādāties pat par 10 reižu mazāku naudas apjomu nekā pirms kara (pirms kara velosipÄ“ds bija dārga lieta), riteņbraucÄ“ju skaits RÄ«gā ir vÄ“l mazāks, nekā bija pirms 90 gadiem.

Padomju laiki nodarīja to, ka līdz pat deviņdesmito gadu sākumam Rīgā bija tiki daži cilvēki, kas visu gadu pārvietojās ar velosipēdu. Cilvēki par tiem brīnījās, uzskatīja par trakajiem.

Deviņdesmitajos gados, kad daudzi sāka braukt uz ārzemēm, tad saprata, ka velosipēds ir nevis nabadzības apliecinājums, bet gan mobilitātes, veselības, brīvības simbols.

Un daudzi brauca uz ārzemÄ“m strādāt, daudzi tur ir palikuši, bet daudzi arÄ« atgriezušies. Tie, kas atgriezās, nopirka pilsÄ“tas, ne kalnu tipa velosipÄ“dus, jo paši bija izmÄ“Ä£inājuši, sapratuši, ka miljoniem cilvÄ“ku Īrijā, Zviedrijā, Vācijā, Dānijā, NÄ«derlandÄ“ un citur pasaulÄ“ pārvietojas ar velosipÄ“diem arÄ« uzvalkos, brauc uz teātri, ciemos un tas ir tāds pats pārvietošanās veids kā mašÄ«na, autobuss vai tramvajs.

Un cilvÄ“ki tagad brauc. Katru gadu arvien vairāk un vairāk. Bet vai satiksmes drošÄ«ba uzlabojas tiem, kas rÅ«pÄ“jas par savu veselÄ«bu, braucot ikdienā?

Vai satiksmes drošÄ«ba uzlabojas tiem, kas braucot nepiesārņo? Vai satiksmes drošÄ«ba uzlabojas tiem, kas pastaigājas ar suni pa ietvÄ“m, kas iet ar bÄ“rnu pie rokas vai bÄ“rnu ratos? Vai satiksmes drošÄ«ba uzlabojas tiem, kas brauc mašÄ«nā un tiem neprognozÄ“jami uzrodas priekšÄ gājÄ“js vai riteņbraucÄ“js?

NÄ“, investÄ«cijas iet pārsvarā to atbalstam, kas var potenciāli kādu noslepkavot, turpina piesārņot gaisu ar izplÅ«des gāzÄ“m, troksni, putekļiem. Bieži var dzirdÄ“t apgalvojumu, ka iela ir pārāk šaura un velo infrastruktÅ«rai nav vieta.

Ceļu satiksmes negadījumos traumēto un bojāto skaits no 1990. līdz 2017.gadam

Ceļu satiksmes negadÄ«jumu skaits (negadÄ«jumi, kuros ir cietušie)        110251

Ceļu satiksmes negadÄ«jumos bojā gājušo cilvÄ“ku skaits – pavisam       12614

bojā gājušie gājÄ“ji            4442

bojā gājušie pasažieri       2990

bojā gājušie vadÄ«tāji         4134

bojā gājušie velosipÄ“disti, mopÄ“disti      1048

Ceļu satiksmes negadÄ«jumos bojā gājušo cilvÄ“ku skaits uz 100 000 iedzÄ«votājiem            535

Ceļu satiksmes negadÄ«jumos ievainoto cilvÄ“ku skaits – pavisam          133 352

ievainoto gājÄ“ju skaits     35 014

ievainoto pasažieru skaits            44 794

ievainoto vadÄ«tāju skaits  42 521

ievainoto velosipÄ“distu, mopÄ“distu skaits           11 023

Ceļu satiksmes negadÄ«jumos ievainoto cilvÄ“ku skaits uz 100 000 iedzÄ«votājiem            5871

No cietušo kopskaita gājuši bojā bÄ“rni (lÄ«dz 14 gadu vecumam)           579

No cietušo kopskaita ievainoti bÄ“rni (lÄ«dz 14 gadu vecumam)   14 734

Ievainoto un bojā gājušo (noslepkavoto*) skaits kopā (1990-2016):     145 966

CSP dati. *noslepkavoto: ārvalstu literatÅ«rā un statistikā netiek izmantots vārds “bojā gājis”, jo satiksmÄ“ nobrauc, noslepkavo netÄ«ši vai tÄ«ši, vai pats sev dara galu un visdrÄ«zāk aiz neuzmanÄ«bas, bet nevis kāds pats izdomā iet bojā. Bojā iet tikai kartupeļi pagrabā, kad tie sapÅ«st.

VidÄ“ji gadā 5406 cilvÄ“ki dabÅ« traumas, sakropļojumu vai nāvi tādēļ, ka vienkārši vÄ“las pārvietoties.

NÄ«derlandÄ“ šo jautājumu skata citādāk: vieta primāri ir jāatrod cilvÄ“kam – gājÄ“jam. PÄ“c tam jāmeklÄ“ vieta tam pārvietošanās veidam, kas vismazāk apdraud pārÄ“jos, vislÄ“tāk izmaksā cilvÄ“kam un sabiedrÄ«bai (valsts vai pašvaldÄ«bas budžetam), lÄ“tāks infrastruktÅ«ras izveidošanai un uzturÄ“šanai, pārvietošanās veids, ar kuru var transportÄ“t visvairāk cilvÄ“ku stundas laikā. Un tad tas ir velosipÄ“ds.

PÄ“c tam vieta jāmeklÄ“ sabiedriskajam transportam – primāri sliežu transportam, tad mazāk piesārņojošam – trolejbusam, tad autobusam un tikai pašÄs beigās tam, kas aizņem daudz vietas viena cilvÄ“ka pārvadāšanai, kas rada sastrÄ“gumus un tādēļ milzÄ«gus ekonomikai zaudÄ“jumus dÄ«kstāves dēļ, gaisa piesārņojuma dēļ, no kura tÅ«kstošiem cilvÄ“ku mirst katru gadu, dēļ tā, ka visvairāk sakropļo, slepkavo cilvÄ“kus. Tikai pašÄs baigās, ja pietiek vietas uz ceļa, tad to atstāj lielam transportlÄ«dzeklim, kas spÄ“j pārvietot maz cilvÄ“ku – vieglajiem pasažieru pārvadājumiem. Racionāls piegājiens, kas pamatots ar pÄ“tÄ«jumiem un finansÄ“m.

Un NÄ«derlandÄ“ nebija tā, ka cilvÄ“ki jau izsenis bija daudz gudrāki. Vienām un tām pašÄm kļūdām, problÄ“mām visa pasaule ir gājusi cauri. Tas ir kā ar bÄ“rnu slimÄ«bām – jautājums ir, kādā vecumā tās ir jāizslimo, taču, jo vÄ“lāk izslimo, jo var bÅ«t smagāk un lielākas komplikācijas.

Tās slimÄ«bas, kas HolandÄ“ bija sešdesmitajos, septiņdesmitajos, pie mums tiek izslimotas tagad. Tas ir sabiedrÄ«bas kopÄ“jais izpratnes, domāšanas lÄ«menis, nevis tikai satiksmes organizÄ“tāju atpalicÄ«ba no tā, kā veido dzÄ«vesvidi Eiropas attÄ«stÄ«tākajās valstÄ«s. Tā ir nezināšana, neizglÄ«totÄ«ba, sākot no politiÄ·iem, mācÄ«bspÄ“kiem, studentiem, mājsaimniecÄ“m, lÄ«dz tiem, kas tikai pamatskolu pabeiguši. Tas labi atspoguļo Latvijas sabiedrÄ«bas attÄ«stÄ«bas lÄ«meni mÅ«sdienu pasaulÄ“.

1972.gadā 3264 cilvÄ“ki tika nogalināti uz Holandes ceļiem, un 1973.gadā 450 no tiem bija bÄ“rni. NÄ«derlandes mammas un tÄ“vi izgāja ielās, lai beigtu šo vardarbÄ«bu. Tie bloÄ·Ä“ja satiksmi, izveidoja patruļas pie skolām un vienkārši izgāja ielās. Tiem bija pamata sauklis “Beidziet slepkavot bÄ“rnus!”.

Ja normāli nesaprot, ka šÄdi organizÄ“t satiksmi nedrÄ«kst, tad cilvÄ“ki iziet ielās. Tas jau vairākus gadus ļoti miermÄ«lÄ«gā veidā notiek Latvijā, kad 1.maijā pulksten 13:00 pie Dailes teātra sabrauc daži tÅ«kstoši cilvÄ“ku, lai piedalÄ«tos Kritiskās masas braucienā. Šo cilvÄ“ku paliek arvien vairāk gadu no gada.

Tā ir miermÄ«lÄ«ga demonstrācija, kur cilvÄ“ki bez plakātiem, bez agresijas, bet draudzÄ«gā noskaņojumā izbrauc pa RÄ«gas ielām tur, kur tiem gribas, tur, kur tiem vajag. ŠÄ« demonstrācija notiek visā pasaulÄ“, kur ir slikta attieksme pret cilvÄ“kiem satiksmÄ“.

Nav slikti cilvÄ“ki, kas brauc mašÄ«nās. Slikti ir apstākļi, kuri radÄ«ti tā, ka drošÄk ir bÄ“rnu vest uz skolu ar mašÄ«nu, jo, ar kājām ejot vai riteni braucot, viņu noslepkavos kāds cits ar mašÄ«nu.

“RÄ«gas ilgtspÄ“jÄ«gas attÄ«stÄ«bas stratÄ“Ä£ijā 2030.gadam” manis minÄ“tās prioritātes „gājÄ“js – riteņbraucÄ“js – sabiedriskais transports” kā primārās ir minÄ“tas. Un nav vairs jādiskutÄ“ par to, kā vajag. LÄ«nija uz BrÄ«vÄ«bas ielas vienlaikus simbolizÄ“ pareiza lÄ“muma parakstÄ«šanu. Ir beidzot jāsāk darÄ«t! Un neatkarÄ«gi no tā, kura partija pÄ“c desmit dienām bÅ«s vai nebÅ«s ievÄ“lÄ“ta. Tas ir aicinājums pilnÄ«gi visiem Latvijas iedzÄ«votājiem: beigsim slepkavot mÅ«su bÄ“rnus un izveidosim tiem drošu infrastruktÅ«ru!

Pārpublicēts no silenieks.lv