Iesaki rakstu:

„RimÄ“vičs nebija nekāds antisemÄ«ts, taču viņš mūžā bija saticis dažādus ebrejus un labi zināja, ar ko tie var atšÄ·irties. Bija principiāli ļaudis, kuri, neraugoties uz personiskām nesaskaņām, tomÄ“r radÄ«ja zināmu cieņu un respektu. Un bija šÄdi te krievžīdi, no kuriem tāpat kā no katra otrā krievlatviešu uzņēmÄ“ja varÄ“ja sagaidÄ«t jebkuru draņķību pat niecÄ«gas summiņas vārdā,” – laikā, kad aktualizÄ“jušÄs gan jaunās apsÅ«dzÄ«bas Latvijas Bankas prezidentam Ilmāram RimšÄ“vičam, gan „Rietumu bankas” Ä«pašnieku faktiski nemaskÄ“ta vÄ“lme saņemt 40 miljonu kompensāciju no Latvijas nodokļu maksātāju kabatas, Pietiek publicÄ“ vÄ“l vienu, iespÄ“jams, bÅ«tisku fragmentu no jaunā romāna „Nauda” („Bailes – 3”).

"43. nodaļa

Sen, tiešÄm sen Ilmāram RimÄ“vičam nebija gadÄ«jies satikt šo, kā nezinātājam varÄ“ja šÄ·ist, tik simpātisko, dzÄ«vespriecÄ«go un komunikablo kungu aci pret aci, turklāt divatā vien.

“Austrumu bankas” padomes priekšsÄ“dÄ“tāja vietnieks, bankas padomes priekšsÄ“dÄ“tāja un lielākā akcionāra māsas vÄ«rs, bankas valdes priekšsÄ“dÄ“tāja vietnieka tÄ“vs un bankas trešais lielākais akcionārs, tad vÄ“l arÄ« bankas Labdaru fonda padomes priekšsÄ“dÄ“tājs un visbeidzot – vienas no Latvijas ebreju organizācijām vadÄ«tājs.

RimÄ“vičam nekad nebija bijis ne laika, ne intereses iedziļināties šajās Latvijas nedaudzo pārpalikušo ebreju aizrautÄ«gajās nesaskaņās, kurās reizÄ“m pa gaisu lidoja pat izrautu matu šÄ·ipsnas, taču to gan viņš zināja, ka Arkādijam Zaharenko šajos kašÄ·os ir nozÄ«mÄ«ga loma.

Vienu slavÄ“ts, otru nÄ«sts, šis ārÄ“ji bezgala jaukais un patÄ«kamais cilvÄ“ks bija nopietna figÅ«ra ne tikai pašmāju ebreju dzÄ«vÄ“ vien. Kuram, ja ne RimÄ“vičam, bija zināt, ka tieši starptautisko ebreju organizāciju aizstāvÄ«ba bija viens no galvenajiem iemesliem, kuru dēļ “Austrumu banka” joprojām bija pie dzÄ«vÄ«bas. Atbrauca pie Puntiņa kunga un vÄ“l citiem kungiem delegācija, pavaimanāja, padraudÄ“ja – un re, kā…

Zaharenko kungs tiešÄm bija komunikabls un smaidÄ«gs, ar visiem bezgala draudzÄ«gs, taču realitāte bija pilnÄ«gi cita, un RimÄ“vičs to lieliski zināja. PatiesÄ«bā Arkādijs Zaharenko bija no tiem cilvÄ“kiem, kam labāk pirkstus mutÄ“ nebāzt, – nokodÄ«s ar visu roku vismaz lÄ«dz elkonim un pat uzdzert nepaprasÄ«s.

Kas attiecās uz naudas lietām, tad to, ka RimÄ“vičam savulaik bija izdevies izspiest no “austrumnieku” krievžīdiem ikmÄ“neša simtiņa maksājumu, viņš uzskatÄ«ja par vienu no saviem izcilākajiem, tā sacÄ«t, sportiskajiem sasniegumiem. Tas bija apmÄ“ram tāpat kā pierunāt krokodilu atdot daļu no vistas, kas jau aprÄ«ta un pa pusei sagremota. Vai pitonu – atrÄ«t trusÄ«ti.

Jā, jā, tieši krievžīdiem, citādi nepateiksi. RimÄ“vičs nebija nekāds antisemÄ«ts, taču viņš mūžā bija saticis dažādus ebrejus un labi zināja, ar ko tie var atšÄ·irties. Bija principiāli ļaudis, kuri, neraugoties uz personiskām nesaskaņām, tomÄ“r radÄ«ja zināmu cieņu un respektu. Un bija šÄdi te krievžīdi, no kuriem tāpat kā no katra otrā krievlatviešu uzņēmÄ“ja varÄ“ja sagaidÄ«t jebkuru draņķību pat niecÄ«gas summiņas vārdā.

Jau vecajos laikos RimÄ“vičs bija ar vāji slÄ“ptu nepatiku vÄ“rojis, kā šÄ« krievžīdu Ä£imenÄ«te, kura tālajos deviņdesmitajos savu “banku” bija sākusi kaut kā prihvatizÄ“ta bÄ“rnudārza Ä“kā, klientus bieži vien nevis vienkārši noslauc, bet nolupina kā sÄ«polus – tā, ka no klienta biznesa un Ä«pašumiem pat apgrauzta serdÄ«te pāri nepaliek.

Procenti, jauni procenti, soda naudas, Ä·Ä«lu atņemšana – tā visa bija ierasta lieta Latvijas banku nozarÄ“. KamÄ“r tev viss gāja labi, ar attiecÄ«bām jums viss bija kārtÄ«bā, bet, tikko kaut kas aizgāja greizi, no tevis nodÄ«rāja visu un vÄ“l ar uzviju.

TomÄ“r “Austrumu banka” izcÄ“lās pat šajā vidÄ“. Šie krievžīdi, kas sevÄ« bija apvienojuši sliktākās Ä«pašÄ«bas, kuras slikti cilvÄ“ki piedÄ“vÄ“ja abām nācijām, pilnā nopietnÄ«bā uzskatÄ«ja, ka viņiem ir tiesÄ«bas ne tikai uz kredÄ«tu procentiem, bet arÄ« uz daļu no savu klientu peļņas.

Laika gaitā bankas akcionāru sastāvs bija pamainÄ«jies. Visiem, kuri dzÄ«voja ilÅ«zijās par to, kā “apvienotā žīdu nācija valda pasauli”, vajadzÄ“ja bÅ«t klāt, kad vieni no “Austrumu bankas” akcionāriem, izmantojot krÄ«zes apstākļus, brutāli uzmeta otrus. Un kā vieni, tā otri bija tieši izredzÄ“tās tautas pārstāvji…

Bankas saimnieks gan jau daudzus gadus bija viens un tikai viens – Zaharenko sievasbrālis LeonÄ«ds Eserkins. Aukstas, ciniskas, bezbailÄ«gas smadzenes, kuru Ä«pašnieks necieta publicitāti un jau deviņdesmitajos gados bija slavens ar to, ka viņam attiecÄ«bās ar bandÄ«tiem nevajadzÄ“ja nekādu “rešalu” – pats visu spÄ“ja nokārtot ar visdažādākajām metodÄ“m.

RimÄ“vičam gan par šo kungu bija zināms vÄ“l šis tas – piemÄ“ram, skaidrs apliecinājums tam, ka nauda vien laimi nenes, it Ä«paši, ja tā bija sapelnÄ«ta šÄdā veidā. Sieva alkoholiÄ·e, dÄ“ls narkomāns, kurš turklāt izraidÄ«ts no Amerikas un bijis spiests tur atstāt savu dÄ“lu – Eserkina mazdÄ“lu. Ebrejiem Ä£imene vienmÄ“r bijusi Ä«paši svarÄ«ga, tāpÄ“c RimÄ“vičs varÄ“ja aptuveni iedomāties, kā jutās Eserkins.

“Austrumnieki” atstādinātajam – bet ne atlaistajam! – Centrālās bankas prezidentam bija Ä«paši nesimpātiski vÄ“l viena iemesla dēļ. Viņš Latvijā nezināja nevienu citu kredÄ«tiestādi, kuras saimnieki tik skaidri demonstrÄ“tu – šÄ« nav mÅ«su valsts!

Jā, arÄ« RimÄ“vičam te daudz kas nepatika. ArÄ« RimÄ“vičs šeit ļoti bieži jutās kā Ä“rglis kurkuļu dÄ«Ä·Ä« – viņa vÄ“riens un intelekts prasÄ«ja pilnÄ«gi citus plašumus. TomÄ“r viņš novÄ“rtÄ“ja vietu, kas viņam nodrošināja statusu un iztiku, kamÄ“r “Austrumu” krievžīdi gandrÄ«z vai atklāti deklarÄ“ja: mums patiesÄ«bā nav nekāda sakara ar šo valsti, izņemot vienÄ«gi to, ka mÄ“s te kādu laiku sekmÄ«gi varam taisÄ«t biznesu!

LÅ«k, lÅ«k – “kādu laiku”. FebruārÄ« šis “kāds laiks” bija beidzies. Bija gan nolemts “austrumniekus” pasaudzÄ“t, taču, kur malku cÄ“rt, tur skaidas lec. Melnais caurums, kurš stingri atbilstoši RimÄ“viča plānam sevÄ« iesÅ«ca “CBLV banku”, gandrÄ«z, gandrÄ«z parāva lÄ«dzi arÄ« Eserkina un Zaharenko lolojumu – un nekādi starptautisko ebreju kantoru aizlÅ«gumi nebÅ«tu palÄ«dzÄ“juši. IespÄ“jams, bÅ«tu arÄ« parāvis, ja ne krievžīdu Ä«pašie talanti, – RimÄ“vičs bija pārliecināts, ka viņi bÅ«s gatavi uz jebkuru nelietÄ«bu, lai paglābtu savu biznesu, un nekļūdÄ«jās.

Nauda no “Austrumu bankas” plÅ«da prom fantastiskos apmÄ“ros. SÅ«ci vajadzÄ“ja aizdambÄ“t, un eserkini-zaharenki izdomāja vÄ“l fantastiskāku veidu, kā to panākt. ApmÄ“ram mÄ“nesi pÄ“c RimÄ“viča negadÄ«juma un “CBLV” faktiskās slÄ“gšanas “austrumnieki” visiem saviem “aizdomÄ«gajiem” – faktiski tiem, kuriem kontos bija nauda, – nerezidentu klientiem paziņoja, ka sāks viņu pārbaudi. Un pārbaudes laikā konti, protams, nebÅ«s pieejami…

VÄ“l vairāk, krievžīdi izdomāja novatorisku veidu, kā vÄ“l uz atvadām nopelnÄ«t uz šiem klientiem, kurus viņiem tāpat nāktos zaudÄ“t. Par konta apkalpošanu katru mÄ“nesi no klienta tiek iekasÄ“ti tÅ«kstoš eiro, kas bija vismaz desmitreiz vairāk nekā vidÄ“jās tirgus cenas, bet par tādu maksājumu dokumentu iesniegšanu, kurus banka var nepieņemt, – pieci simti.

Citiem vārdiem sakot, “austrumnieki” savus klientus nolika situācijā, kad viņu konti ir arestÄ“ti, no tiem katru mÄ“nesi tiek ieturÄ“ti tÅ«kstoš eiro un vÄ“l piecsimt eiro par katru dokumentu, ko banka pÄ“c saviem uzskatiem nepieņem. Vienoties nevar, sniegt prasÄ«bu tiesā nevar, jo nav vÄ“l beigusies nerezidentu “tÄ«rÄ«bas” pārbaude, kuru apstiprinās visi sargsuņi, ieskaitot uzraudzÄ«bu, ko vada tas pats Puntiņa kungs.

Tā nu krievžīdu klienti mÄ“nešu mÄ“nešiem varÄ“ja noskatÄ«ties, kā viņu kontus pamazām iztÄ«ra pati banka un kā viņu pašu biznesi bez iesaldÄ“tās naudas iet dibenā. Turklāt pat paši bankas darbinieki intensÄ«vi izplatÄ«ja baumas, ka no tās palikusi pāri tikai čaula, un arÄ« tas bija precÄ«zs un cinisks aprÄ“Ä·ins.

RimÄ“vičs labi varÄ“ja iedomāties šÄda “Austrumu bankas” klienta noskaņu: tevi drāž visos iespÄ“jamos veidos, tu jau sāc domāt, ka bÅ«si pazaudÄ“jis pilnÄ«gi visu – un tad pie tevis piesakās kāds krievžīdu pārstāvis, kurš saka: tā un tā, iemaksā tik un tik, lai tavs konts tiktu atsaldÄ“ts, un vÄ“l atdod mums, piemÄ“ram, trÄ«sdesmit procentus, lai saņemtu pārÄ“jo – vai varbÅ«t arÄ« nesaņemtu, bet uz dažiem gadiem noliktu depozÄ«tā…

Žēl gan RimÄ“vičam šo “austrumnieku” klientu nebija ne kripatas, – paši labi zināja, kur bāžas ar savu nez kur nez kā iegÅ«to naudu. Savulaik viņš savu iespÄ“ju robežās šiem eserkiniem bija palÄ«dzÄ“jis – vai, pareizāk sakot, nedarÄ«jis neko sliktu –, jo pÄ“c zināmām pārrunām un variantu demonstrÄ“šanas šie bija sākuši kārtÄ«gi maksāt ikmÄ“neša nodevu. Bet tagad… tagad bija cita runa.

– Sveicināti, Zaharenko kungs, mums vajadzÄ“tu vienu svarÄ«gu lietu pārrunāt! – RimÄ“vičs vÄ“rsās pie viņam iepretim sÄ“došÄ kunga ar kuplo sirmu matu cekulu un tam piesprausto ebreju cepurÄ«ti. – Ä»oti svarÄ«gu mums visiem. SvarÄ«gu un izdevÄ«gu."