Iesaki rakstu:

Kopš LPSR Valsts drošÄ«bas komitejas (VDK) kartotÄ“ku pārņemšanas un attiecÄ«go likumu pieņemšanas par sadarbÄ«bas fakta konstatÄ“šanu bijušÄs VDK darbiniekiem nācies daudzkārt uzstāties tiesas prāvās par sadarbÄ«bas fakta konstatÄ“šanu. Protams, viņi publiski izsakās arÄ« tad, ja tiek skartas viņu intereses. Daudzkārt izskanÄ“jušas frāzes, ka bijušo čekistu nemÄ“dz bÅ«t, ka VDK darbiniekiem ir dabiski saglabāt lojalitāti pret saviem bijušajiem aÄ£entiem.

Šai sakarā, pÄ“tot notikušÄs tiesas prāvas un to atspoguļojumu presÄ“, interesantas ir VDK darbinieku liecÄ«bas tiesās un, protams, viņu publiskie paziņojumi.

Pirmās potenciālo VDK aÄ£entu lietas bija tā saukto Saeimas piecÄ«šu lietas, kuras pirmajā instancÄ“ izskatÄ«ja 1994. gada nogalÄ“. Šajās lietās iezÄ«mÄ“jās tādi kā tipiski VDK darbinieku liecÄ«bu modeļi.

Viens no tādiem bija EdvÄ«na InkÄ“na lietā, kad VDK virsnieki liecināja, ka aÄ£enta kartÄ«te ar segvārdu “UÄ£is” izgatavota, pašam nākamajam deputātam nezinot, bet ar cerÄ«bu iesaistÄ«t viņu diplomātiskā darbā (Pati atziņa, ka latvieši, kas devās diplomātiskā darbā, bija saistÄ«ti ar KGB ir vÄ“rtÄ«ga pati par sevi). Kad šie nolÅ«ki cieta neveiksmi, esot ticis sagatavots viens viltots “UÄ£a” ziņojums.

Savukārt Aivara Kreitusa prāvā pats bijušais VDK šefs Edmunds Johansons un viņa vietnieks Jānis Trubiņš paziņoja, ka VDK aÄ£enta kartÄ«ti varÄ“ja izgatavot, lai palielinātu šÄ·ietami savervÄ“to skaitu.

Trešais interesantais modelis, kas parādÄ«jās jau šajā fāzÄ“, bija “aÄ£enta zinātnieka” versija. Šai versijā, kas parādÄ«jās deputāta Andreja Siliņa lietā, zinātnieki, kas atskaitÄ«jās par saviem ārzemju komandÄ“jumiem, nezināja, ka ziņojumu adresāts, piemÄ“ram, Augstākās un vidÄ“jās speciālās izglÄ«tÄ«bas ministrijas vai teiksim, Latvijas Valsts Universitātes starptautiskās daļas pārstāvis faktiski bija VDK virsnieks.

MinÄ“tās versijas parādÄ«jās laiku pa laikam atkal un atkal pat attiecÄ«bā uz ļoti prominentām personām. VisnozÄ«mÄ«gākā zinātnieka iespÄ“jamās sadarbÄ«bas lieta bija, protams, Ministru padomes priekšsÄ“dÄ“tāja (1990.-1993.) Ivara Godmaņa lieta 1998. gadā, kurā atbildÄ«gais VDK darbinieks bija bijušais LPSR izglÄ«tÄ«bas ministrijas ierÄ“dnis Dmitrijs Meļņičuks. Viņš noliedza, ka bÅ«tu savervÄ“jis Ivaru Godmani un nevarÄ“ja atcerÄ“ties kāpÄ“c reÄ£istrÄ“jis viņu kartotÄ“kā.

Jāpiebilst, ka slikta atmiņa bija ļoti raksturÄ«ga bijušajiem čekistiem šajās tiesas prāvās. Jānis Trubiņš norādÄ«ja, ka šÄ«s kartÄ«tes varÄ“ja izgatavot, cilvÄ“kam nezinot, un apliecināja, ka viņam kā VDK priekšsÄ“dÄ“tāja vietniekam bÅ«tu vajadzÄ“jis zināt, ja pats neatkarÄ«gās Latvijas premjers bÅ«tu VDK aÄ£ents. TomÄ“r kaut ko tādu priekšniecÄ«ba – Staņislavs Zukulis – nebija viņam teicis.

Versija par neveiksmÄ«gas vervÄ“šanas plāniem arÄ« atkārtojās. 2008. gadā, kad Ivars Bičkovičs veiksmÄ«gi kandidÄ“ja uz Augstākās tiesas priekšsÄ“dÄ“tāja amatu, Dienas žurnāliste Zane ZālÄ«te – Kļaviņa bija izskatÄ«jusi 1995. gadā notikušÄs tiesas prāvas materiālus.

Tiesā bijušais LVU rektora palÄ«gs ArvÄ«ds Inzelbergs liecināja, ka vÄ“lÄ“jies novÄ“rst citu VDK darbinieku mÄ“Ä£inājumus savervÄ“t toreizÄ“jo LVU Juridiskās fakultātes studentu, jo “puisis” acÄ«mredzot bijis perspektÄ«vs kadrs štata darbinieka amatam. TomÄ“r šie plāni bijuši neveiksmÄ«gi un pats Ivars Bičkovičs par aÄ£enta statusu neko nav zinājis. To, ka šÄda situācija varÄ“ja bÅ«t, savā liecÄ«bā apstiprināja pats Bruno Šteinbriks. Tiesa atzina, ka I. Bičkoviča sadarbÄ«ba ar VDK nav pierādÄ«ta, bet 13 gadus vÄ“lāk Saeima viņu apstiprināja augstajā amatā.

Versijas par kartÄ«tes izgatavošanu, cilvÄ“kam nezinot, atkārtojās vÄ“l un vÄ“l. 2005. gadā, ziņojot par R. Eigimam labvÄ“lÄ«go tiesas spriedumu, “Latgales Laiks” norādÄ«ja, ka “liecinieks“ paziņojis, ka viņam bijusi pieeja R. Eigima personas datiem un viņš arÄ« izdomājis viņa segvārdu.

R. Eigima lieta bija interesanta arÄ« ar to, ka viņš piedalÄ«jās divās vÄ“lÄ“šanās (Daugavpils domes 2001. gadā un 8.Saeimas 2002. gadā), viņa aÄ£enta kartÄ«tei paliekot TSDC darbinieku nepamanÄ«tai. Tā tika atklāta tikai 2003. gadā, kad partiju finansÄ“šanas likums aizliedza bijušajiem VDK aÄ£entiem ziedot lÄ«dzekļus partijām un kartÄ«ti uzgāja KNAB modrā acs.

Visdziļākais VDK darbinieka atmiņas trÅ«kuma piemÄ“rs bija 2003. gada “Jaunā Laika” politiÄ·a Armanda Agruma tiesas prāva, kas arÄ« beidzās labvÄ“lÄ«gi. Šajā lietā, pÄ“c „Dienas” ziņojuma, VDK darbinieks Jurijs Motins paziņoja, ka aÄ£enta kartÄ«ti izgatavojis mācÄ«bās. Savukārt uz tiesas jautājumu par to, vai viņš reāli vervÄ“jis aÄ£entus, J. Motins atbildÄ“ja, ka neatceras. Kad, turpinot izjautāšanu, tiesa mÄ“Ä£ināja noskaidrot vai visa nodaļa vervÄ“ja aÄ£entus, Motina kungs arÄ« to neesot spÄ“jis atcerÄ“ties.

1998. gads bija laiks, kad sabiedrÄ«ba un prese pievÄ“rsa pastiprinātu uzmanÄ«bu VDK aÄ£entÅ«ras jautājumiem. Tas lielā mÄ“rā bija saistÄ«ts ar Jāņa Dombura NIP biroja publikācijām. ŠÄ« pastiprinātā uzmanÄ«ba izraisÄ«ja pat VDK darbinieku publisku kritiku. 17. jÅ«lijā „Diena” publicÄ“ja triju VDK virsnieku interviju. Viņi - VDK priekšsÄ“dÄ“tāja vietnieks Jānis Trubiņš, apakšpulkvedis Arnis JumÄ«tis, kurš kontrolÄ“jis Tautas fronti, un VDK izmeklÄ“šanas daļas priekšnieks pulkvedis Nikolajs Å…evickis – bija satraukušies par iespÄ“ju, ka prokuratÅ«ra varÄ“tu sākt bijušo virsnieku kriminālvajāšanu.

Viņi uzsvÄ“ra, ka VDK pildÄ«ja tikai partijas pavÄ“les. Savus kādreizÄ“jos aÄ£entus viņi šajā intervijā raksturoja ar tādu kā ļaunu prieku vai varbÅ«t lÄ«dzjÅ«tÄ«bu. Šiem aÄ£entiem savu Ä«pašÄ«bu dēļ nevarÄ“ja bÅ«t liela ietekme neatkarÄ«gajā Latvijā, jo radošo darbinieku vide bija “kompleksaina un depresÄ«va”. Nacionāli noskaņota aktÄ«vista vervÄ“šana bija salÄ«dzināma ar morālu izvarošanu, jo bija pretrunā ar viņa pārliecÄ«bu.

Lielu ažiotāžu togad izraisÄ«ja bijušÄ LPSR iekšlietu ministra Bruno Šteinbrika 08.04.1998 intervija Latvijas Radio žurnālistei Baibai ŠÄbertei. Tajā B/ Šteinbriks iebilda pret bijušo drošÄ«bas iestāžu darbinieku vajāšanu. Viņš aizstāvÄ“ja uzskatu, ka deportāciju mÄ“rÄ·is bija pretvalstisko elementu pārvietošana, nevis iznÄ«cināšana. Ar šo virsrakstu - “Viņi tika pārvietoti, nevis iznÄ«cināti” intervija parādÄ«jās vairākās avÄ«zÄ“s.

Bijušais VDK darbinieks Roberts Anspaks 2007. gadā intervijā žurnālam “Nedēļa” paziņoja, ka daudzi VDK savervÄ“tie aÄ£enti tā arÄ« nekad neko neizdarÄ«ja, neiesniedza nevienu ziņojumu un pÄ“c diviem gadiem tika izslÄ“gti no aktÄ«vo aÄ£entu saraksta “bet kartÄ«tes palika”. Tā Ä«sti sasmÄ“rÄ“jušies bijuši tikai tie, kas vāca informāciju “par nacionāli domājošiem cilvÄ“kiem, inteliÄ£enci, ebrejiem un baznÄ«cām”. R. Anspaks uzsvÄ“ra, ka zinātnieki nemaz nezināja, ka iekļuvuši VDK aÄ£entu skaitā.

PatiesÄ«bā R. Anspaka pozÄ«cija bija tuva, piemÄ“ram, Totalitārisma seku dokumentÄ“šanas centra vadÄ«tāja Induļa ZālÄ«tes uzskatiem, kurš daudzkārt, iebilstot pret VDK kartotÄ“ku publiskošanu, norādÄ«ja, ka Latvijas interesÄ“m bija kaitÄ«ga tikai nelielas daļas VDK aÄ£entu darbÄ«ba.

Tiesnesis Juris Stukāns, kas Ä«paši pÄ“tÄ«jis VDK sadarbÄ«bas fakta konstatÄ“šanas prāvas, secinājis, ka “vairākumā gadÄ«jumu, kad bija iespÄ“jams nopratināt bijušos VDK darbiniekus, tiesai nācās konstatÄ“t, ka liecÄ«bas nesatur ziņas par faktiem, kas dod pamatu atzÄ«t personas apzinātu slepenu sadarbÄ«bas faktu ar VDK, jo pārbaudāmo personu liecinieki vai nu nepazÄ«st vai neatceras sadarbÄ«bas faktu un apstākļus”.

Tādējādi nākas secināt, ka VDK darbinieki turpina sargāt savus noslēpumus un arī publiski aizstāvēt korporatīvās intereses. Tās gan pēdējā laikā maz kas apdraudējis.

* LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas loceklis