Iesaki rakstu:

„Piektdienas vakarā sÅ«tot ziņas, pirmdienas rÄ«tā brÄ«nÄ«sies. TM kļūdainā ziņa tiks atsaukta. MeteorÄ«ts lidos garām. Bankām naudas pietiek. Valsts apvÄ“rsums nav plānots. Un baznÄ«cas tikai vakcinÄ“tajiem. Kaut gan... Kur loÄ£ika? NevakcinÄ“joties Dievu var satikt ātrāk!” – šÄdu savdabÄ«gu vÄ“stÄ«jumu nedēļas beigās sociālajā tÄ«klā Twitter izplatÄ«ja pašreizÄ“jais tieslietu ministrs Jānis Bordāns, liekot pat pazÄ«stamajam adventistam Aidim Tomsonam komentÄ“t: „Mjā, šodien uzzināju par jaunu ministra personÄ«bas šÄ·autni. Inčīgi :-D.” Bet vai tiešÄm šÄ« ir jauna šÄ·autne? Pietiek šodien publicÄ“ nelielu fragmentu no jaunās IndriÄ·a Latvieša grāmatas „Nāve” („Bailes – 4”), kurā sniegts ieskats „caurcaurÄ“m izdomāta justÄ«cijas ministra Jāņa Mordāna” reliÄ£iozajos pārdzÄ«vojumos.

„Tas Kungs vairs nerunāja ar savu pazemÄ«go kalpu Jāni… nÄ“, ne jau Jāni – Joahimu, kā Jānis Mordāns bija zināms saviem Ä«stajiem brāļiem un kā viņš pats arÄ« jutās jau sen, sen, kopš tās brÄ«numainās dienas, kad…

Bet to dienu un tās notikumus nedrÄ«kstÄ“ja ne tikai skaļi pieminÄ“t – pat pārāk bieži par to domāt nevajadzÄ“ja. Tam Kungam tas nepatika, to Viņš pats savam kalpam Joahimam bija licis skaidri saprast. NevajadzÄ“ja likt Viņam kaut ko teikt divreiz. Tā Kunga dusmas varÄ“ja bÅ«t tikpat visaptverošas un milzÄ«gas kā Viņa mÄ«lestÄ«ba un vÄ“lÄ«gums. Mordāns bija redzÄ“jis, kā tas notiek. RedzÄ“jis un piedzÄ«vojis.

Savu kalpu Joahimu Tas Kungs savā vÄ“lÄ«bā pÄ“dÄ“jos gados bija pacÄ“lis neredzÄ“tos augstumos un ļāvis viņam pÄ“c visiem meklÄ“jumiem un zaudÄ“jumiem gan iegÅ«t pašam savu partiju, gan ieņemt justÄ«cijas ministra un ministru prezidenta vietnieka amatu, gan to visu saprātÄ«gi un viedi izmantot, lai paveiktu daudzus svarÄ«gus un nozÄ«mÄ«gus darbus savu Ä«steno brāļu un kopÄ«gās lietas vārdā, gan… visu pat bija grÅ«ti uzskaitÄ«t. Tas bija tik lieliski, tik pasakaini, tik neiedomājami.

Un tagad… tagad Tas Kungs ar viņu vairs nerunāja. Nerunāja trÄ«s nedēļas, četras dienas un astoņas… nÄ“, tagad jau deviņas stundas. KāpÄ“c, kāpÄ“c, par kādu grÄ“ku – prātā urbās tikai viena vienÄ«ga drudžaina doma. Mordāna roka krampjaini sažņaudza sauju svÄ“to Jeruzalemes smilšu, kas vienmÄ“r bija viņa žaketes kabatā. Vismaz kaut kāds atbalsts, lai neteiktu vairāk…

Mājās viņam svÄ“to smilšu bija vesela kaste… nÄ“, goddevÄ«gāk bÅ«tu teikt – šÄ·irsts, un Jānis-Joahims, izmantojot Tā Kunga dāvāto augsto amatu un tā dotās iespÄ“jas, šÄ«s smiltis pa šÄ·ipsnai vien bÄ“ra ministrijas darbiniecÄ“m kabatās. TumsonÄ«gās kundzÄ«tes paklusām vÄ«psnāja un vÄ“l slÄ“ptāk viebās, bet neuzdrÄ«kstÄ“jās iebilst. Nesaprata, kāda brÄ«numaina velte viņām tiek pasniegta. Nekas, gan jau kādreiz, gan jau kādreiz…

LÄ«dz pat tumsas melnajam brÄ«dim pirms trim nedēļām, četrām dienām un nu jau deviņām stundām Tas Kungs savu pazemÄ«go kalpu Joahimu bija, tā teikt, gandrÄ«z vai vedis pie rokas, rādÄ«jis pareizo ceļu, iedvesmojis, regulāri teicis viņam priekšÄ Ä«stās domas un atpestÄ«jis no visa ļauna. TiešÄm – atpestÄ«jis! Tam bija pierādÄ«jumi – cieti kā klints!

NenovÄ«dÄ«gi ļaudis ar melnām dvÄ“selÄ“m pat bija uzrakstÄ«juši ziņojumus Satversmes apsardzÄ«bas birojam par justÄ«cijas ministra “dÄ«vaino aizraušanos” un tātad arÄ« neuzticamÄ«bu. Taču Tas Kungs parādÄ«ja savu spÄ“ku – biroja direktors MÄ«zÄ«tis noslimoja vairākus mÄ“nešus, atgriezās darbā jau ratiņkrÄ“slā un bija pazaudÄ“jis jebkādu interesi izvÄ“rtÄ“t šos nomelnotāju ziņojumus.

Un tad pÄ“kšÅ†i… nÄ“, Tas Kungs neizrādÄ«ja ne dusmas, ne neapmierinātÄ«bu, vispār neko. Nebija nekādu zÄ«mju, ka brālis Joahims kaut ko bÅ«tu darÄ«jis nepareizi vai kaut kur kļūdÄ«jies. Tas Kungs vienkārši apklusa. Apklusa – un viss. Ne čuksta vairāk. Vispār nekā. Klusums. Klusums. Klusums.

Sākumā Mordāns neko daudz nesatraucās. ŠÄdi klusÄ“šanas brīži bija gadÄ«jušies arÄ« iepriekš. Tas arÄ« bija tikai loÄ£iski – lai cik Tas Kungs bÅ«tu visspÄ“cÄ«gs un visvarens, Viņam vienalga bija tik neizmÄ“rojami daudz darāmā, ka Viņa kalps Joahims nevarÄ“ja cerÄ“t uz pastāvÄ«gu tÄ“višÄ·Ä«gu atbalstu. VajadzÄ“ja mācÄ«ties pieticÄ«bu un pazemÄ«bu – to, ko Mordāns mÄ“Ä£ināja ar personisko piemÄ“ru mācÄ«t arÄ« citiem.

Taču dienas ritÄ“ja, bet Tā Kunga balss brāļa Joahima lÅ«gšanu telpā joprojām neatskanÄ“ja. SākotnÄ“jās klusās bažas Mordāna sirdÄ« pārauga aizvien skaļākā nemierā, tad sākās jau regulāras baiļu lÄ“kmes un beigās gandrÄ«z vai nepārtraukta panika. Klusums kļuva griezÄ«gi neizturams – bet nekas nemainÄ«jās. Nekas. PilnÄ«gi nekas.

Ko tikai Mordāns neizmÄ“Ä£ināja, lai atgÅ«tu spÄ“ju sadzirdÄ“t To Kungu – jo par to viņš, protams, nešaubÄ«jās, ka vaina ir tieši un tikai viņā, necienÄ«gajā un grÄ“cÄ«gajā. Draudzes kalpojumos viņš bija pirmais, ziedojumos tāpat, lÅ«gšanās nebija neviena cÄ«tÄ«gāka par viņu – un nekas nelÄ«dzÄ“ja.

Tas Kungs vienmÄ“r bija teicis, ka darbi ir svarÄ«gāki par vārdiem, un Mordāns darÄ«ja, ko varÄ“ja. Viņš bija vÄ“l neiecietÄ«gāks pret ļaunu ceļu staigātājiem, valdÄ«bas sÄ“dÄ“s vÄ“l asāk iebilda pret lÄ“mumiem, kuros bija skaidri jaušama sÄ“ra dvaka, un savā JustÄ«cijas ministrijā bez garākas domāšanas atlaida dažas grÄ“ka pagales, kas acÄ«mredzami stāvÄ“ja uz nepareizā ceļa.

Ministrijas valsts sekretārs gan cik necik mÄ“Ä£ināja pretoties un iebilst, apgalvojot, ka divi no atlaižamajiem esot valstiskās lietās Ä«paši neaizvietojami, – bet kurš gan uztraucās par tādām Ä£eÄ·Ä«bām, kad runa bija par Tā Kunga lietu. Bet joprojām nekas nelÄ«dzÄ“ja. Nekas.

Mordāns vÄ“l vairāk izkritās miesās, naktÄ«s faktiski negulÄ“ja, pārstāja skÅ«ties, aizvien grÅ«tāk viņam bija noturÄ“ties pret ļauno, ja vairs nebija sajÅ«tas un pārliecÄ«bas, ka aiz muguras stāv neizmÄ“rojamais spÄ“ks, labestÄ«ba un mÄ«lestÄ«ba, kas ir Tas Kungs. Vai Viņš tur vispār vairs stāvÄ“ja? Vai arÄ« Viņa vietu paklusām bija ieņēmis kāds cits – ar sÄ“ra dvaku un āža kāju?

Izmisuma dzÄ«ts, Mordāns pat aizgāja pie valsts vislabākā LORa, lai pārliecinātos, vai kaut kas slikts nav noticis ar viņa dzirdi. Protams, viss bija kārtÄ«bā, un vairākas dienas viņam bija kauns par šo savu patiesÄ«bā jau atklāti Ä·ecerÄ«go, nožēlojamo un nepiedodamo rÄ«cÄ«bu, kas robežojās ar ticÄ«bas noliegšanu. Kā gan viņš varÄ“ja kaut iedomāties, ka To Kungu dzird ar ausÄ«m, nevis ar dziļi ticÄ«gu sirdi un dvÄ“seli…

Kā jau tas parasti notiek, brÄ«nums atgadÄ«jās vismelnākā izmisuma stundā – vai vismaz brÄ«numa apsolÄ«jums. Viņa draudzei – kaut arÄ« tā nebija nekāda oficiāli reÄ£istrÄ“ta draudze, Tam Kungam noteikti nepatika šÄdas birokrātiskas formalitātes – pašai sava dievnama nebija, un lÄ«dz šim arÄ« Mordānam tāds nebija šÄ·itis vajadzÄ«gs. PilnÄ«gi pietika ar saiešanas telpām, kur kopÄ«gi pielÅ«gt To Kungu un gremdÄ“ties sarunās…”