Iesaki rakstu:

Å…emot vÄ“rā lasÄ«tāju ieteikumus un tÄ“mas aktualitāti, Pietiek šodien pārpublicÄ“ senu, bet joprojām nozÄ«mÄ«gu interviju ar Totalitārisma seku dokumentÄ“šanas centra bijušo vadÄ«tāju Induli ZālÄ«ti, kas žurnālā RÄ«gas Laiks bija publicÄ“ta 2004. gada jÅ«lijā.

…Interviju teksti tiek uzglabāti Totalitārisma seku dokumentÄ“šanas centra (TSDC) arhÄ«vā vai darba seifā. Tās ir rokraksta piezÄ«mes, es, protams, tās šad tad izmantoju, bet es nevaru tās izmantot kā drošus avotus. Es varu redzÄ“t tendences, pÄ“c tam mÄ“Ä£ināt pārbaudÄ«t faktus. Vai, piemÄ“ram, tiešÄm tā bija, ka bija paredzÄ“ts likvidÄ“t katoļu semināru Latvijā - tā kombinācija bija smalki izdomāta, bet izjuka. Tas aÄ£ents saka daļēji manis pÄ“c, es savu roku pieliku, lai tas izjuktu. Man pat visi ziņojumi ir mājās, es visu rakstÄ«ju pa divi. Es viņam saku - nu, tad atnesiet! Bet viņš man atbild - ja jums nekā nav; ko tad es nesÄ«šu. Tas jau man tikai problÄ“mas radÄ«s, rÄ«t ieliksit avizÄ“!

Kas attiecas uz sadarbÄ«bas konstatācijas kārtÄ«bu, informācija, kas ir mÅ«su rÄ«cÄ«bā, nav, kā saka, svÄ“tā govs. Ja cilvÄ“ks nepiekrÄ«t tam, kas atrodams mÅ«su dokumentos, viņš var griezties prokuratÅ«rā, tā ierosina pārbaudes lietu par sadarbÄ«bas faktu un pārbaudes lietu nodod tiesā. Tad tiesa konstatÄ“ vai nekonstatÄ“ apzinātu slepenu sadarbÄ«bu. 

RL: Un lÄ«dz šim visās lietās, kas nonākušas tiesā, izrādÄ«jies, ka sadarbÄ«ba nav pierādāma, vai ne?

ZālÄ«te: Visa informācija par aÄ£enta darbÄ«bu tiek dokumentÄ“ta: pirmkārt, aÄ£enta personÄ«gajā lietā (dokumenti ar aÄ£enta personas datiem, aÄ£enta anketa, viņa darbÄ«bas raksturojumi, informācija par izmaksāto naudu vai apbalvojumiem u.tml.) un, otrkārt, darba lietā (aÄ£enta ziņojumu oriÄ£ināli, uzdevumi aÄ£entam u.tml.). Jāuzsver, ka šo lietu Latvijā nav.

AÄ£enta darbs atspoguļojas operatÄ«vajās novÄ“rošanas un izstrādes lietās ( Izstrādes lieta ir operatÄ«vas darbÄ«bas veids, kuras gaitā pārbauda operatÄ«vo informāciju un noskaidro, vai kādas personas vai personu grupas aktivitātes nesatur kriminālsodāmus nodarÄ«jumus. Ja tiek atklāts, ka satur, tiek ierosināta krimināllieta) ziņojumu veidā, kas parakstÄ«ti ar aÄ£enta segvārdu un personÄ«gās lietas numuru (piemÄ“ram, "Jānis", p/l Nr.22222). Latvijā nav nevienas VDK operatÄ«vās lietas, kas attiecas uz disidentiem, citādi domājošiem, garÄ«dzniekiem vai tml., bet ir dažas par kontrabandu, šaubÄ«giem ārzemju biznesmeņiem, organizÄ“to noziedzÄ«bu. Ja operatÄ«vās izstrādes lietas rezultātā bija noskaidrots, ka noziegums noticis, noskaidrotas iesaistÄ«tās personas, tika ierosināta krimināllieta. Krimināllietās nav iespÄ“jams atrast nekādas norādes uz aÄ£entiem, kas piedalÄ«jušies tās sagatavošanā. AÄ£entu ziņojumu referāti par pretizlÅ«košanu atrodami datu bāzÄ“ Delta-Latvija. Dažos gadÄ«jumos ir atrodami ziņojumu referāti, kas faktiski ir vienÄ«gais reālais pierādÄ«jums sadarbÄ«bas lietā. Taču tie ir elektroniskā formā, bez oriÄ£ināliem parakstiem, un to saturs tiesā var tikt apstrÄ«dÄ“ts.

PašÄm aÄ£entu uzskaites kartiņām ar to pierādÄ«juma spÄ“ku arÄ« tā ir, kā ir. Uz tās ar operatÄ«vā darbinieka roku (var veikt ekspertÄ«zi) uzrakstÄ«ti aÄ£enta personas dati un citas ziņas, un uz tās atrodams priekšnieka paraksts, kas sankcionÄ“jis savervÄ“šanas faktu. Nekur neparādās aÄ£enta rokraksts. Normāla konspirācija. Tagad pārejam pie lieciniekiem. Par aÄ£entu faktiski var liecināt tikai pats aÄ£ents, operatÄ«vais darbinieks, kurš viņu savervÄ“jis, un operatÄ«vie darbinieki, kuri ar viņu varÄ“tu bÅ«t strādājuši - nereti ar aÄ£entiem strādāja vairāki operatÄ«vie darbinieki, bet tie atrodami retos gadÄ«jumos.

Neskatoties uz skumjo realitāti pierādÄ«jumu lauciņā, vairākos gadÄ«jumos aÄ£enti savu sadarbÄ«bu atzÄ«st prokuratÅ«rā pÄ“c pirmajām pratināšanām, un dažos gadÄ«jumos sadarbÄ«bu atzÄ«st tiesa (slepenu un apzinātu sadarbÄ«bu - kā prasÄ«ts likumā). Kopā abos variantos varÄ“tu bÅ«t lÄ«dz 15-20% no prokuratÅ«rā iesniegtajiem pieteikumiem.

AlternatÄ«va 1994. gadā pieņemtajam likumam bÅ«tu bijis likums par aÄ£entu brÄ«vprātÄ«gu pieteikšanos. VarbÅ«t tad nebÅ«tu 14 ierobežojoši likumi, tie attiektos tikai uz tādām vitāli svarÄ«gām lietām kā tiesas, prokuratÅ«ra, valsts noslÄ“pumu aizsardzÄ«ba, drošÄ«bas iestādes, pilsonÄ«bas likums. PārÄ“jo 10 likumu vietā pietiktu ar cilvÄ“ka lojalitātes apliecinājumu, ka viņš nedarbosies pret valsts interesÄ“m un gadÄ«jumā, ja viņu kāds spaidÄ«s vai mÄ“Ä£inās kompromitÄ“t, tad viņam bÅ«s zināms telefons, uz kuru piezvanÄ«t un informÄ“t par šantāžu. Es dÅ«res pÄ“c kaujas nevicinu, bet no šÄ«sdienas pozÄ«cijām skatoties, manuprāt, mÅ«su situācijā lustrācija bÅ«tu daudz efektÄ«vāka nekā Igaunijā un Lietuvā. Igaunijā un Lietuvā vispār gandrÄ«z nekādi VDK aÄ£entÅ«ras dokumenti nepalika, viņi bija priecÄ«gi par tiem pašiem pusotriem tÅ«kstošiem vārdu, ko ieguva lustrācijas procesā. Ja tur kāds vinnÄ“ja, tad vinnÄ“ja drošÄ«bas iestādes.

RL: Vai kaut kur, jÅ«su vÄ“rtÄ“jumā, lustrācijas process ir bijis veiksmÄ«gs, ÄŒehijā, piemÄ“ram, vai kur citur?

ZālÄ«te: Visur tas ir bijis realizÄ“ts kaut kādā nacionālā mÄ“rcÄ“ vai gaumÄ“. Katrā konkrÄ“tajā valsti tiek atrasts kaut kāds kompromiss, kur nepieciešams sabalansÄ“t valsts intereses, valsts drošÄ«bas intereses, sabiedrÄ«bas integritātes, demokrātijas intereses, no vienas puses. No otras puses, ja cilvÄ“ks, kurš ir sadarbojies, šodien apliecina savu lojalitāti un nav veicis darbÄ«bas, kas kaitÄ“jušas cilvÄ“ku likteņiem viņu politiskās vai reliÄ£iskās pārliecÄ«bas dēļ, tad kaut kādu punktu varÄ“tu pielikt, cik tālu tad valsts uzticas tiem lojalitātes apliecinājumiem. Bet kaut kas jau šim cilvÄ“kam pretÄ« ir jādod arÄ« valstij, vismaz detalizÄ“ta informācija par sadarbÄ«bas raksturu. Noteikti klāt vajadzÄ“tu bÅ«t trešajai pozÄ«cijai, kura Latvijas likumdošanā arÄ« šobrÄ«d pastāv ja cilvÄ“ks, kurš, sadarbojoties ar drošÄ«bās iestādÄ“m, ir izdarÄ«jis noziegumu, kuram nav noilguma, tādi ir genocÄ«da noziegumi, kara noziegumi, noziegumi pret cilvÄ“ci, lojalitātes apliecinājumi neko nenozÄ«mÄ“. CilvÄ“ks tiks tiesāts, ja tiks savākti pierādÄ«jumi, vai vismaz tiks uzsākta izmeklÄ“šana. PārÄ“jo nodarÄ«jumu gadÄ«jumā jāmeklÄ“ citi mehānismi, piemÄ“ram, civiltiesiskais ceļš.

VarÄ“tu iebilst, ka tie, kas sagandÄ“ja cilvÄ“kiem dzÄ«vi 70.-80. gados, kaut gan nemauca nagus kā 30., 40. un 50. gados, tagad atnāks, dabÅ«s indulÄ£ences par saviem stāstiņiem un parakstiem, un miers. ArÄ« šajā gadÄ«jumā tomÄ“r ir kaut kāds zināms lÄ«dzsvars. Saskaņā ar likumu cilvÄ“ki var iepazÄ«ties ar savām lietām un uzzināt to aÄ£entu segvārdus, kuri ir par viņiem ziņojuši, un risināt to lietu kaut kā tālāk, izgaismojot šos notikumus un cilvÄ“kus publicistiski, vai arÄ« prasÄ«t civiltiesiskā kārtā kaut kādus gandarÄ«jumus. Mehānisms ir, un tas darbojas. Latvijā, diemžēl nav operatÄ«vo izstrādes lietu.

KāpÄ“c es vienmÄ“r uzsveru, ka mÅ«su rÄ«cÄ«bā ir deviņdesmito gadu aktÄ«vās aÄ£entÅ«ras kartotÄ“ka? - Tā izskatās pilnÄ«gi atšÄ·irÄ«ga no tās, kāda bija 40., 50., 60., 70. vai pat 80. gadu sākumā. 1991. gadā visā nopietnÄ«bā parlamentā un valdÄ«bā tika izskatÄ«ts modelis, kā LPSR Valsts drošÄ«bas komiteju pārvÄ“rst par Latvijas drošÄ«bas dienestu. Veicot attiecÄ«gu darbiņu ar lojalitātes pārbaudi, izfiltrÄ“jot pÄ“c kaut kādiem kritÄ“rijiem darbiniekus, pārbaudot aÄ£entÅ«ru... LÄ«dz ar to saglabātu VDK tehniskās iespÄ“jas, nebÅ«tu profesionālā pārrāvuma, kas vienmÄ“r ir ļoti svarÄ«gi tāda veida iestādÄ“s. ŠÄda versija pastāvÄ“ja un tika apspriesta lÄ«dz pat augusta pučam, kad gan tapa skaidrs, ka starp LPSR un Latvijas Republiku ir jānovelk strÄ«pa.

Vācijā bija saglabājušÄs aÄ£entu darba un personÄ«gās lietas, kā arÄ« operatÄ«vās izstrādes lietas pilnā apjomā. Vācijas likums bija izstrādāts ārkārtÄ«gi detalizÄ“ti. Bija noteikti aizliegumi strādāt vadošos amatos, garÄ«dzniecÄ«bā, privātajā biznesā atbildÄ«gos amatos, piemÄ“ram, banku biznesā. Ierobežojumi bija ļoti stingri, un tos varÄ“ja kontrolÄ“t, jo bija dokumenti, pÄ“c kuriem pārbaudÄ«t. Latvijā diemžēl tā nav. Apvienotajā Vācijā faktiski viss politiskais un biznesa menedžments nonāca bijušÄs Rietumvācijas kontrolÄ“, tika nomainÄ«ta visa vadÄ«ba. Latvijas gadÄ«jumā mÄ“s varam runāt par pārejas valsti, kur personas, kas darbojās kompartijā, iekšlietu struktÅ«rās, prokuratÅ«rā un citur, arÄ« šobrÄ«d vir pārstāvÄ“tas valsts struktÅ«rās. Viņi, kompartijas bijušie biedri un pat funkcionāri, atrodas Saeimā - neviena Saeima nav bijusi tÄ«ra.

RL: Saprotu, ka tas tāds primitÄ«vs jautājums, tomÄ“r - vai esat domājis par to, kas nodarÄ«jis lielāku ļaunumu sabiedrÄ«bai - kompartija vai VDK?

ZālÄ«te: Kompartija vienmÄ“r ir bijusi smadzenes un VDK, prokuratÅ«ra, Iekšlietu ministrija, tiesas - partijas gribas izpildÄ«tāji. Kompartija darbojās daudz izsmalcinātāk par VDK un Iekšlietu ministriju, izmantojot t.s. "telefona tiesÄ«bas" un deleģējot represiju izpildi citām institÅ«cijām - darbojās ar svešÄm rokām. Kompartijas arhÄ«vi ir pieejami, taču lielākajā daļā gadÄ«jumu rÄ«kojumu nodošana izpildÄ«tājam netika dokumentÄ“ta. TāpÄ“c ir ļoti izdevÄ«gi izvÄ“lÄ“ties vienu organizāciju, Valsts drošÄ«bas komiteju, un noteikt visas ierobežojumus tikai ar to saistÄ«tiem cilvÄ“kiem.

Ja salÄ«dzinām situāciju Vācijā un Latvijā, tad no operatÄ«vajiem materiāliem šeit palika tikai operatÄ«vo uzskaišu kartotÄ“kas par personām, pret kurām bija ierosinātas pārbaudes vai izstrādes lietas. Latvijā tātad ir tikai aktÄ«vās aÄ£entÅ«ras kartotÄ“ka. AÄ£entÅ«ra ir jebkura specdienesta sirds un centrs, tā var teikt. AÄ£entÅ«ras aparāta izveidošana un izvietošana pareizās vietās prasa diezgan ilgu laiku. Tas arÄ« ir, manuprāt, galvenais iemesls, kāpÄ“c kartotÄ“ka netika iznÄ«cināta, bet saglabāta tam laikam, kad varbÅ«t VDK pārtop par kādu Latvijas drošÄ«bas institÅ«ciju. Redziet, informācijas analÄ«zes daļas materiāli satur tikai to informāciju, kurai var bÅ«t nozÄ«me informācijas automātiskai meklÄ“šanai un apstrādei. OperatÄ«vo lietu teksti vai pilni aÄ£entu ziņojumi tai nekad nav bijuši atrodami. Tas nav Dainu skapis, kur bÅ«tu kaut kas autentiski jāuzkrāj, tas ir instruments. Pilna informācija atrodama tikai un vienÄ«gi lietā. 

(Uljanovskā atrodas VDK personālsastāva kartotÄ“ka no 1946. gada (Lietuvā šÄ« kartotÄ“ka ir saglabājusies); pārtraukto arhÄ«va krimināllietu fonds ar apmÄ“ram 20 000 lietām un slepenās lietvedÄ«bas fonds; ap 20 000 no uzskaites noņemtās filtrācijas lietas. Uz Saratovu tika aizvestas ap 4300 aÄ£entÅ«ras personÄ«gās un darba lietas; ap 7000 operatÄ«vās uzskaites lietas; ap 14 000 no uzskaites noņemtās operatÄ«vās lietas; operatÄ«vie materiāli par ārzemniekiem (ap 450 vienÄ«bām); ap 260 pÄ“ckara aÄ£entÅ«ras lietas, 13. fonds ar apmÄ“ram 500 lietām par nacionālo pagrÄ«di Latvijā; ap 130 lietas par fašistiskās Vācijas izlÅ«kdienestu darbÄ«bu; ap 260 sÄ“jumu litera lietas, lietas ar aktiem par dokumentu iznÄ«cināšanu, apmÄ“ram 160 vienÄ«bas. Nevar izslÄ“gt, ka šobrÄ«d izvestie dokumenti pārvietoti uz citām glabāšanas vietām.)

Ja mums bÅ«tu aÄ£entu lietas, mÄ“s zinātu, ko aÄ£enti ir darÄ«juši. Ja bÅ«tu operatÄ«vās lietas, mÄ“s zinātu informāciju par notikumiem. Notikumi mums ir svarÄ«gāki, nekā atrast vienu vai otru vārdu.

LÄ«dz ar "glasnost' tika pasludināts, ka Padomju SavienÄ«bā vairs citādi domājošos nevajā, lÄ«dz ar to disidentu vairs nav. Citādi domājošais par disidentu pārvÄ“ršas tad, kad viņu sāk vajāt. Latvijā tika uzsākta to lietu iznÄ«cināšana, kas attiecās uz ideoloÄ£isko pretizlÅ«košanu, respektÄ«vi, garÄ«dzniecÄ«bu, inteliÄ£enci un tā tālāk, pašu daļu tika perspektÄ«vā plānots pārveidot par pretterorisma daļu. Vienu lietu iznÄ«cināt - tas prasa laiku. Tur vajadzÄ“ja nodarbināt drošas un jaudÄ«gas kurtuves. Aizvešanai vajadzÄ“ja drošu transportu, jo VDK nebija ne jaudÄ«gas kurtuves, ne jaudÄ«gu papÄ«ra smalcinātāju. Komitejā bija diezgan liela  panika. Dažos gadÄ«jumos lietas iznÄ«cināšanai deva cilvÄ“kiem uz mājām, tiem, kam ir krāsnis vai kam vasarnÄ«cā krāsns, lai iznÄ«cina pa vienai lietai.

RL: No kurienes tas ir zināms - no tiem, kuri paši dedzināja?

ZālÄ«te: Jā.

RL: Elektroniskā datu bāze Delta-Latvijā - kāpÄ“c tā šeit palika? 

ZālÄ«te: Pirmkārt, nepalika programmu nodrošinājums, bija palikušas dažas datu bāzes back-up kopijas uz diskiem, kas bija fiziski nelasāmi un bojāja datorus, dzÄ“sti. Tie bija tādi apmÄ“ram 40 cm diametrā, vairākus kilogramus smagi 29 megabaitu diski. Bija arÄ« lentas - aprautas, dzÄ“stas - uz kurām arÄ« tika atrastas datu bāzu kopijas. Paldies Dievam, gadÄ«jās tāds cilvÄ“ks ar Ä·Ä«nieša pacietÄ«bu, kurš šajā bezcerÄ«gajā lietā tomÄ“r cerÄ“ja kaut ko ieraudzÄ«t un arÄ« ieraudzÄ«ja. Pateicoties viņam, no visiem tiem 100 diskiem un neskaitāmām lentām mÄ“s kādus 3 vai 4 restaurÄ“jām.

RL: Kas tie ir par aÄ£entu sarakstiem, kādi laiku pa laikam uzpeld presÄ“, piemÄ“ram, 90. gadu sākumā laikrakstā Nakts?

ZālÄ«te: Sarakstu oriÄ£inālus Nakts nodeva mÅ«su rÄ«cÄ«bā. Tos savulaik laikrakstam Atmoda bija notirgojis kāds no bijušajiem VDK darbiniekiem. Kāda bija šÄ« darÄ«juma patiesā motivācija, nezinu. Saraksti bija autentiski VDK darbinieku sastādÄ«ti aÄ£entu sarakstu uzmetumi, kas tika gatavoti LPSR VDK gada atskaitei. 

RL: LasÄ«ju jÅ«su rakstu, kurā jÅ«s runājat par to, ka visvairāk infiltrÄ“ti bijuši lielākie nacionālisti, kurpretim cilvÄ“ki mÄ“dza uzskatÄ«t, ka, teiksim, viņu stāstÄ«tā politiskā anekdote kaut kur tiek fiksÄ“ta - patiesÄ«bā, izrādās, tās nekur nav fiksÄ“tas.

ZālÄ«te: Anekdote varÄ“ja kaut kur aiziet, teiksim, ja tā nokaitināja kādu partijas darbinieku, un tas piezvanÄ«ja uz vietÄ“jo rajona nodaļu un teica, nu cik tad var... Uz tādu signālu bija jāreaģē. Bet praktiski... kam tās anekdotes interesÄ“ja? Protams, bÅ«tu ne visai gudri, ja mÄ“Ä£inātu nacionālistu grupā iefiltrÄ“t kādu kompartijas stingrās lÄ«nijas pārstāvi. VervÄ“ parasti no tās vides, kurā šis cilvÄ“ks atrodas, piemeklÄ“jot motivāciju. Ja vajadzÄ“ja strādāt ar leÄ£ionāriem, meklÄ“ja kādu no leÄ£ionāru vidus, ja vajadzÄ“ja ar Arāja komandu, tad meklÄ“ja kādu, kas bija iespÄ“jami tuvu un varÄ“ja vākt informāciju.

RL: Nu, un pÄ“c jÅ«su vÄ“rojumiem, vervÄ“šana bija sekmÄ«ga tāpÄ“c, ka šie cilvÄ“ki tika šantažēti, vai viņiem varÄ“ja bÅ«t arÄ« materiālā ieinteresÄ“tÄ«ba?

ZālÄ«te: Tie 15-30 rubļi varÄ“ja bÅ«t stimuls, bet diez vai motivācija. Parasti tiek uzskatÄ«ts, kā motivācija bija šantāža un piespiešana, bet jebkurš VDK darbinieks zina, ka tāds piespiests aÄ£ents nestrādās ilgi un strādās slikti. Ja ir iespÄ“jams, labāk dabÅ«t kādu citu. Nekad jau nemotivÄ“ja - arÄ« tos cilvÄ“kus, kas strādāja Tautas frontÄ“, LNNK vai InterfrontÄ“ - ar to, ka nu tik mÄ“s to stiprināsim Padomju SavienÄ«bu. Motivācija bija vienkārša - jādara viss iespÄ“jamais, lai nepieļautu asinsizliešanu, kas tad varÄ“tu bÅ«t reāls pamats gan ieviest prezidenta pārvaldi, gan izlaist ielās armiju.

RL: JÅ«su vÄ“rtÄ“jumā - vai tie bija reāli draudi, vai arÄ« bubulis, lai saglabātu kontroli un vienlaikus arÄ« Padomju SavienÄ«bu?

ZālÄ«te: Tie tomÄ“r bija reāli draudi vai viens no iespÄ“jamiem scenārijiem. Tad gan tas aizietu ārpus kontroles. Solis situācijas destabilizÄ“šanā bija armijas izlÅ«kdienesta organizÄ“to anonÄ«mo sprādzienu sÄ“rijas RÄ«gā. VDK panāca, ka sprādzieni tika apturÄ“ti. Starp radikālām organizācijām gan no labās, gan no kreisās puses tika savstarpÄ“ji nopludināta informācija par iespÄ“jamajām provokācijām, lai sagatavotos, lai nekas tāds nenotiktu. DrošÄ«bas komitejai pašai bija citi mÄ“rÄ·i. Ja šÄ« kustÄ«ba, kas iziet ārpus kontroles, vairs nav vadāma - un 80. gadu sākumā veiktā analÄ«ze rādÄ«ja, ka strauji pieaug masu aktivitātes, droši vairs nav - tad ir jāmaina stratÄ“Ä£ija. To galÄ«gi nespÄ“ja saprast kompartija ar savām gerontoloÄ£iskajām problÄ“mām. Tad, protams, tika veikti dažādi pasākumi, lai nerastos simt mazu organizāciju, kas sāktu viena otru apkarot, labāk viena liela, bet kontrolÄ“jama.

RL: PiemÄ“ram, Latvijas Tautas fronte? Vai ir zināmi kādi konkrÄ“ti lÄ“mumi vai rÄ«cÄ«ba, ko VDK bÅ«tu ietekmÄ“jusi? Kā ar LNNK? Pilsoņu komitejas? Vai ir kaut kādā mÄ“rā iespÄ“jams pateikt, kura no šÄ«m organizācijām bija "visnetÄ«rākā"? 

ZālÄ«te: Pagaidām pieejama ļoti fragmentāra informācija par LTF un neatliek nekas cits, kā vÄ“rtÄ“t tās darbÄ«bu pÄ“c rezultāta, un tas ir visnotaļ pozitÄ«vs. Zinu, ka VDK bija problÄ“mas ar pozÄ«cijām LNNK vadÄ«bā. Šie temati vÄ“l pagaidām ir par "karstiem" un tāpÄ“c maz cilvÄ“ku vÄ“las par to atklāti runāt. Katrā gadÄ«jumā, lai vara nezaudÄ“tu kontroli pār šiem formÄ“jumiem, izdevÄ«gāk bija, ka radās nevis sÄ«ki, bet viena liela organizācija, kur lÄ“mumi tiek pieņemti koleÄ£iāli, to vismaz var izkontrolÄ“t un varbÅ«t kādreiz "palÄ«dzÄ“t" ar kādu labu padomu. Nelielās organizācijas, kas Atmodas laikā ieguva diezgan lielu tautas uzticÄ«bu... lielākā daļā šo nelielo organizāciju vadÄ«tāju bija nepieredzÄ“juši, viņiem varÄ“ja daudz ko iestāstÄ«t, sarÄ«dÄ«t savā starpā. Tad izveidojas divas organizācijas, un, ja ir divas organizācijas zem viena un tā paša nosaukuma, viņām var likt mieru, jo tās nodarbosies viena ar otras apkarošanu, tā teikt, vispārÄ“jā politika beigusies. Tā ir daļa no tehnikas, kas varÄ“ja tikt izmantota Atmodas laikā.

RL: VarÄ“ja tikt vai tika izmantota? 

ZālÄ«te: Tika, tika.

RL Un konkrÄ“tāk?

ZālÄ«te: KonkrÄ“tāk jau nozÄ«mÄ“ - vārdi. 

RL: Nu, kāpÄ“c vārdi, - organizācijas.

ZālÄ«te: Nu, cik tad mums organizāciju bija - Helsinki, Vanagi, Tautas fronte. Nu, sociāldemokrātu partija. Bet neesmu pilnÄ«gi drošs, ka visos gadÄ«jumos vainÄ«ga čekas roka. Tā varÄ“ja bÅ«t arÄ« savstarpÄ“ja nenovÄ«dÄ«ba.

RL: KāpÄ“c Saeima nobalsoja atvÄ“rt maisus tieši tagad? Ir viedoklis, ka tas bija vienkārši populisms pirms Eiroparlamenta vÄ“lÄ“šanām. Bet citi apgalvo - ja tagad visiem bÅ«s pieejams viss, tad jÅ«s vairs nebÅ«sit vajadzÄ«gs. VarbÅ«t jÅ«s to komentÄ“tu?

ZālÄ«te: Iemesls, kāpÄ“c es esmu pret publiskošanu, ir tas, par ko esmu vienmÄ“r iestājies, kopš sāku strādāt ar šiem dokumentiem. Es vienmÄ“r esmu stingri pieturÄ“jies diskrÄ“tās atbildÄ«bās principam. MÄ“Ä£ināju paust savu pārliecÄ«bu, ka šÄ« sadarbÄ«ba ir bijusi dažādu raksturu, ar dažādu motivāciju, ar pilnÄ«gi dažādām sekām un pilnÄ«gi dažādiem izpausmes veidiem. Nevar noliegt, ka nozÄ«mÄ«ga daļa VDK darba bija veltÄ«ta sabiedrÄ«bas interešu aizstāvÄ«bai - narkotiku "trafika" atklāšanai un izplatÄ«šanas tÄ«klu likvidÄ“šanai, organizÄ“tās noziedzÄ«bas apkarošanai u.c. Un, viesojoties frakcijās šÄs un arÄ« iepriekšÄ“jās Saeimas laikā, es nesu lÄ«dzi diezgan lielu skaitu papÄ«ru, lai deputāti varÄ“tu iepazÄ«ties, lai tas nebÅ«tu tikai kā mani pliki apgalvojumi. Cita lieta, vai deputāti to vispār gribÄ“ja dzirdÄ“t. Bija radÄ«ts Ä“rts mÄ“rÄ·is, uz kuru koncentrÄ“t visas okupācijas gadu nelaimes. Pati VDK bija visu darÄ«jusi, lai cilvÄ“ku apziņā bÅ«tu priekšstats, ka čeka noklausās visas telefona sarunas, ka katrs otrais trešais ir savervÄ“ts par aÄ£entu, ka čekā mauc nagus. TrÄ«s galvenie postulāti, kurus pirmo reizi apgāžam dzirdÄ“ju, šÄ·iet, 1990.gadā, kad bija raidÄ«jums televÄ«zijā, kur uzstājās priekšsÄ“dÄ“tāja vietnieks un kaut kādi daļu priekšnieki un stāstÄ«ja, cik viņi fauna un moderna organizācija esot. Protams, kas gan viņiem vairs ticÄ“ja. Es šad tad jautāju drošÄ«bas komitejas darbiniekiem, kāpÄ“c tad agrāk nerunāja par tām lietām. Šie saka - jā, bet tas jau palÄ«dz darbā, mÄ“s dzÄ«vojam apvÄ«ti mÄ«tiem. Ko tas dod? Vienkārši paorganizÄ“ta sabiedrÄ«ba. Telefons mājās ir, bet neko jau runāt nevar, vari pārrunāt, kas ledusskapÄ«, bet nevari apspriest, kas notiek Ungārijā vai ÄŒehoslovākijā.

RL: JÅ«s apgalvojat, ka nemaz nenoklausÄ«jās? 

ZālÄ«te: Nu, RÄ«gā bija 20 noklausÄ«šanās vietas. Liela daļa no tām bija nodarbinātas IntÅ«rista viesnÄ«cās, ārzemniekus klausÄ«jās, organizÄ“tās noziedzÄ«bas jomā u.c.

RL: Visus ārzemniekus?

ZālÄ«te: Domāju, ka ne. Tos, par kuriem bija kaut kādas aizdomas. Valsts drošÄ«bās komitejā bija pretkorupcijas augsta lÄ«meņa noklausÄ«šanās. Netika jau atzÄ«ts, ka Padomju SavienÄ«bā ir organizÄ“tā noziedzÄ«ba, bet, kad beidzot atzina, tad izveidoja arÄ« daļu. Tad tā paņēma lielu daļu numuru. Cik es zinu, tad dārgākais disidents Latvijā ir bijis Berklavs, jo tam ir bijusi uzlikta pastāvÄ«ga noklausÄ«šanās un novÄ“rošana vairāku gadu garumā. Ja izrÄ“Ä·ina naudas izteiksmÄ“, tad tas aizņēma 5% no visa noklausÄ«šanās un izsekošanas budžeta ilgu laika periodu - faktiski, kopš viņš atgriezās no Vladimiras. Cik tad tur paliek pāri, lai visus noklausÄ«tos? Augstskolās, ja paskaita, sanāk apmÄ“ram viens aÄ£ents uz vienu lÄ«dz diviem simtiem studentu, bet viņi bija izvietoti pareizās, optimālās pozÄ«cijās. 

RL: JÅ«s nepateicāt, vai tā varÄ“tu bÅ«t, ka jÅ«s par katru cenu turÄ“tos pie amata? 

ZālÄ«te: Nu jā, es tiešÄm apmulsu, jo šÄdā aspektā, Dieva vārds, nebiju uz problÄ“mu skatÄ«jies. Nu neesmu es stÄ«vs uz tiem maisiem! Ja runā nopietni, tad pamatā es jÅ«tu kaut kādu atbildÄ«bu par to informāciju, kas ir mÅ«su rÄ«cÄ«bā. Tas mani faktiski drusku tā kā piesien strādāt šajā centrā. Bet vai tad es neatradÄ«šu kādu darbu, kur labāk varÄ“tu nopelnÄ«t un mazāki kreņķi bÅ«s?

RL: Kā tad, jÅ«suprāt, bÅ«tu visprātÄ«gāk apieties ar "maisiem"?

ZālÄ«te: Pirmkārt, atļaut pieeju aÄ£entÅ«ras kartotÄ“kai politrepresÄ“tajiem un nacionālās pretošanās kustÄ«bas dalÄ«bniekiem savu lietu ietvaros, lai noskaidrotu, kādi cilvÄ“ki lÄ«dzdarbojušies šÄ«s lietas radÄ«šanā. Otrkārt, atļaut izmantot kartotÄ“kas informāciju zinātniskos pÄ“tÄ«jumos. Treškārt, ierobežojumus atstāt tajos likumos, kas attiecas uz tiesÄ«bsargājošÄm un valsts drošÄ«bas iestādÄ“m, atļaujām piekļūt valsts noslÄ“pumiem. Par pārÄ“jo ierobežojumu nepieciešamÄ«bu jāizvÄ“rtÄ“ katra joma atsevišÄ·i (riski, zaudÄ“jumi, ieguvumi u.t.t.).

RL: Vai jÅ«su pieredze centrā jums izraisÄ«jusi kādas jaunas atziņas par cilvÄ“ka dabu?

ZālÄ«te: Galvenā atziņa varÄ“tu bÅ«t tāda, ka latvietis nav nemaz tik vienkārša radÄ«ba, kā tas, pavirši skatoties, varÄ“tu likties. Latvieti man gribÄ“tos salÄ«dzināt ar sÄ«polu, kas sev uzaudzÄ“jis apkārt neskaitāmas kārtas mizu. Tas viņam palÄ«dzÄ“jis izdzÄ«vot globālās kataklizmās - pasaules karos, okupāciju varu pakļautÄ«bā, terora apstākļos, un saglabāt savu nacionālo identitāti. Un ne tikai izdzÄ«vot, bet izveidot atzÄ«tu valsti un pÄ“c ilgstošas svešu varu okupācijas atkal to atgÅ«t. Nomet kārtÄ“jo mizu, atsedz jaunu, bet tam kodolam klāt nelaiž. Varu minÄ“t kaut vai iznÄ«cinātājus, kuru uzdevums pÄ“ckara laikā bija likvidÄ“t nacionālos partizānus. Protams, ka daudzi šo uzdevumu izpildÄ«ja pÄ“c vislabākās sirdsapziņas, taču bija tādi, kuri dienas laikā piedalÄ«jās akcijās pret partizāniem, bet naktis piegādāja tiem pārtiku, medikamentus un brÄ«dināja par nākošajām plānotajām akcijām. Bet gadÄ«jums, kura izmeklÄ“šanas dokumentus es aiznesu arÄ« deputātiem, bija par kaujiniekiem, kuri piedalÄ«jās reidos padomju partijas iestādÄ“m, nogalinot arÄ« aktÄ«vistus. PÄ“c tam to partizānu izÄ·er, viņu tiesā, piespriež viņam 25 gadus. Bet ja mÄ“s paņemam to krimināllietu - cilvÄ“ks atsÄ“dÄ“jis 25 gadus, atbraucis atpakaļ, visi dokumenti krimināllietā ir, bet Ä«stenÄ«bā viņš piekrita sadarboties, viņu palaida atpakaļ mežā. Viņam jau bija laba reputācija, viņš tika komplektÄ“ts vÄ“lreiz, partizānu vienÄ«bas ne vienmÄ“r bija kaut kas vienots un stabils, tās mainÄ«jās. Viņi bija, teiksim, bijušie leÄ£ionāri, vÄ“l viens otrs no tādiem pašiem savervÄ“tiem... Viņi meklÄ“ja kontaktus ar Ä«stām partizānu grupām, kas taisÄ«ja kaut kādas pasÄ“dÄ“šanas, iedzÄ“ra degvÄ«nu, bet tie piebÄ“ra stipru narkotiku klāt, Partizāni atslÄ“dzās, tad viņus vai nu apšÄva vai arestÄ“ja. Citos gadÄ«jumos vienkārši brutāli sameta bunkuros, kur cilvÄ“ki vÄ“l gulÄ“ja, benzÄ«na kannas un granātas. Tātad viņš sākumā bija piedalÄ«jies komunistu iznÄ«cināšanā, pÄ“c tam nacionālo partizānu iznicināšanā. Viņa krimināllieta izceļoja visu to 25 gadu ieslodzÄ«jumu, bet viņš tā arÄ« nekur netika aizsÅ«tÄ«ts. MatÄ“rija atraujas no apziņas un attÄ«stās pÄ“c saviem likumiem, kā saka. Lieta atsÄ“dÄ“ja viņa vietā, viņš pats pÄ“c kara strādāja vienā nelielā pilsÄ“tiņā, mÄ“s viņu tur atradām, dabÅ«jām bildes, informÄ“jām prokuratÅ«ru.

RL: Un kas ar to cilvÄ“ku notika? 

ZālÄ«te: Pret viņu tika ierosināta krimināllieta, kuras izmeklÄ“šanas gaitā viņš pakārās. Cits gadÄ«jums - šo informāciju mÄ“s atradām krimināllietā, ne vienā vien, par dubultaÄ£entiem. SaÄ·er partizānu un tad viņam ir izvÄ“le, vai nu piekrist sadarboties, vai arÄ« notiesā uz 25 gadiem un ar visu Ä£imeni izsÅ«tÄ«jumā. CilvÄ“ks padomā, viņš saka, kur to dÄ“sies, un paraksta to papÄ«ru. Nākamā nakti paņem savu Ä£imeni, aizved uz mežu drošÄ vietā. Iet satikties ar operatÄ«vo darbinieku, nošauj viņu un pieliek klāt zÄ«mi "Nomazgāju savu negodu. Nacionālais partizāns". Jebkurā gadÄ«jumā šis cilvÄ“ks ir bijis aÄ£ents. Ja mums nebÅ«tu šis krimināllietas, kura pierādÄ«tu, ka šis pats partizāns pÄ“c tam ir vÄ“l izÄ·erts, ka viņš tiešÄm nošÄvis to cilvÄ“ku, tad mÄ“s tā arÄ« nekad neuzzinātu šo notikumu. Es negribÄ“tu šos divus cilvÄ“kus redzÄ“t vienā listÄ“. Publiskošanā ir jāiet no cietušÄ uz vārdu, no upura uz izpildÄ«tāju, nevis otrādi - atrod vārdu un tad jau gan jau cietušo vai noziegumu piemeklÄ“sim. Gan jau bÅ«s kāds cietis, varbÅ«t kolÄ“Ä£is vai kaimiņš.

RL: Un vÄ“l bija tādi aÄ£enti, kas tika savervÄ“ti aizmuguriski, pašiem nezinot? 

ZālÄ«te: Sākot no 1980. gadiem, tāda prakse bija diezgan populāra zinātniski tehniskajā izlÅ«košanā. Ä€rÄ“jo sakaru daļās, augstskolās, Zinātņu akadÄ“mijā, pÄ“tniecÄ«bas institÅ«tos tika izvietoti VDK darbinieki, kā saka, "zem jumta". VarbÅ«t direktors zināja, ko Ä«sti šis cilvÄ“ks pārstāv. Viņš profesionāli strādāja, gatavoja cilvÄ“kus komandÄ“jumiem, inspirÄ“ja viņus. Darbs plauka un ziedÄ“ja, viņš profesionāli pildÄ«ja visus pienākumus. Starp citu, deviņdesmitajos gados tāds cilvÄ“ks vÄ“l strādāja Zinātņu akadÄ“mijā. Kad šo cilvÄ“ku sāka aicināt sadarbÄ«bas faktu lietās uz tiesu par vienu, par otru zinātnieku, tad sāka domāt, kādā sakarā viņu sauc. IzrādÄ«jās - virsnieks! Visi izbrÄ«nÄ«jušies tāds jauks cilvÄ“ks un čekists? Nu, nevar bÅ«t, ko jÅ«s man to stāstāt. CilvÄ“ks vienkārši aizgāja pensijā. Bet, ja mÄ“s nevaram pateikt, ko tas zinātnieks tieši ir darÄ«jis, tad, protams, bÅ«s ļoti viegli visas tās neveiksmes, arÄ« sadzÄ«viskās, novelt uz viņu. Te rodas blakus efektu iespÄ“jamÄ«ba. VDK perifÄ“rijas nodaļās, laukos nekādas dramatiskas izstrādes nenotika, bet aÄ£entu vervÄ“šanas plānus neviens nemainÄ«ja - kaut vai asinis no deguna, bet 5-10 aÄ£enti gadā jāsavervÄ“. Citādi karjera apstāsies un laukos visu mūžu arÄ« nosÄ“dÄ“si. Situācija šÄdos gadÄ«jumos tika risināta ar pierakstÄ«jumiem - fiktÄ«vām vervÄ“šanām. SvarÄ«gi arÄ« tas, ka no kartiņām mÄ“s nevaram pateikt jomu, kādā cilvÄ“ks ir strādājis, bet VDK jau no 70. gadiem strādāja organizÄ“tās noziedzÄ«bas, narkotiku apkarošanas jomā. PiemÄ“rs. 80. gadu vidÅ« bija diezgan liela operācija, kur VDK strādāja Afganistānā, strādāja RÄ«gā, strādāja Amsterdamā. Tika atklāts liels narkotiku daudzums - 2,5 tonnas paslÄ“ptas milzÄ«gā rozīņu konteinerā, kas nāca no Afganistānas caur RÄ«gu uz Amsterdamu. Šis konteiners tika atklāts, tika veikti aresti, ieskaitot NÄ«derlandi, arestÄ“ja vairāk nekā 25 cilvÄ“kus. Tas viss tika paveikts ar aÄ£entÅ«ras palÄ«dzÄ«bu. ArÄ« vÄ“lāk vÄ“l tika izmantota šÄ« aÄ£entÅ«ra un, nesaki ne pieci, ka tā strādā arÄ« šobrÄ«d. Man šÄ·iet, ka tie cilvÄ“ki pārāk ilgi nedzÄ«vos, ja viņu vārdi bÅ«s pieejami visiem.

RL: Kādā rakstā par zinātniski tehnisko spiegošanu jÅ«s atsaucaties uz Mitrohina arhÄ«vu. Vai centrs ir mÄ“Ä£inājis tam piekļūt?

ZālÄ«te: Atklāti sakot, nav mÄ“Ä£ināts. Ar tiem resursiem, kas mÅ«su rÄ«cÄ«bā ir, mÄ“s galveno uzmanÄ«bu pievÄ“rsām tām VDK darbÄ«bas jomām, kas bija specifiskas komunistiskajam režīmam. MÄ“s atskaitām to profesionālo background, kas ir jebkura pasaules specdienesta funkcija. Ja valsts grib ekonomÄ“t lÄ«dzekļus, jāmÄ“Ä£ina kaut ko nošpikot citur. Ir skaidri zināms, ka Latvijā šÄ« zinātniski tehniskā izlÅ«košana bija noorganizÄ“ta ļoti augstā lÄ«menÄ«, un no tādām reÄ£ionālām VDK organizācijām LPSR VDK tomÄ“r bija topā šajā jomā. Var pastāstÄ«t arÄ« diezgan daudz kuriozus gadÄ«jumus, kaut vai, piemÄ“ram, kāpÄ“c Latvijā Ogres trikotāžas produkcija vai kāda cita šÅ«šanas uzņēmuma produkcija pozitÄ«vi atšÄ·Ä«rās no visas pārÄ“jās Padomju SavienÄ«bas produkcijas un spÄ“ja konkurÄ“t arÄ« kaut kur Rietumos. Bija noorganizÄ“ta piekļūšana nākamā gada modeļu katalogiem lielās ārzemju izdevniecÄ«bās. Tie bija pieejami jau gadu iepriekš, varÄ“ja uztaisÄ«t kaut ko, kas atbilda pasaules modes tendencÄ“m. Ä»oti prozaiski, bet tā tas bija. To pašu var teikt par siltumnÄ«cu kompleksu bÅ«vi pie RÄ«gas, bija paredzÄ“ts, ka siltumnÄ«cas nosegs ar maināmām plastmasas plÄ“vÄ“m, bet izrādÄ«jās, ka tie aparāti nestrādā, jo nebija nopirkta pilna tehnoloÄ£ija. Liek aparātā iekšÄ tās plastmasas granulas un vilks nu laukā plÄ“vi, bet nekā, burbuļi un caurumi vien, burbuļi vien. SteidzÄ«gi vajadzÄ“ja atrast kādu, kas varÄ“tu bez lielu lÄ«dzekļu ieguldÄ«šanas izlabot situāciju, jo pavasaris bija jau tuvu. Informācijas iegÅ«šanai cilvÄ“ks jāmotivÄ“. Kā to cilvÄ“ku motivÄ“si? "Paskat, kādi rÄ«dzinieki bāli staigā, nav lociņu, nav gurÄ·Ä«šu, bet jÅ«s to visi tādi apaļi..." "Labi, bet tikai lai krieviem netiek."

RL: Vai jāsecina, ka tas, kurš to tehnoloÄ£iju izgādāja, bija kāds Rietumu letiņš?

ZālÄ«te: Labāk nekomentÄ“t. Nu, aizgāja visa tā dokumentācija, pÄ“c tam parādi ja izpalÄ«dzÄ«gajam cilvÄ“kam fotogrāfijas, ka rÄ«dziniekiem vÄ“l vÄ“lu rudeni ir tomāti un gurÄ·i, pavasarÄ« - lociņi. Var jau teikt, ka tā tika stiprināta padomju vara, bet visvairāk no tā tomÄ“r ieguva cilvÄ“ki, rudeņos un pavasaros saņemot dabÄ«gos vitamÄ«nus.

Ja mÄ“s runājam par darbu emigrācijas vidÅ«, tad tur informācija praktiski ir nulle. VienÄ«gais, ko mÄ“s zinām, ir par KultÅ«ras sakaru komiteju`, par kuru arÄ« man nav iespaids, ka tā ir tāda melnbalta komiteja. Rietumnieki nebija tik naivi, viņi saprata, kas tas tāds ir. Bet daļai jaunākās paaudzes cilvÄ“ku tā bija vienÄ«gā iespÄ“ja atbraukt un savām acÄ«m ieraudzÄ«t to valsti, to zemi, no kurienes viņu vecāki ir izceļojuši, kaut kā pašidentificÄ“ties.

Faktiski tā komiteja bija komunikācijas kanāls. Tas nekad nevar strādāt tik absolÅ«ti tikai uz vienu pusi. Kaut kāda pieredzes apmaiņa notiek, kaut kas aiziet ārpus, kā saka, protokola. Tad jāskatās, kurš no tā gÅ«st lielāku labumu, kura puse ir gudrāka.

RL: Kura puse tad, jÅ«suprāt, ieguva vairāk? ZālÄ«te: Jāskatās pÄ“c rezultāta. Latvija ieguva neatkarÄ«bu, tas viens, Latvijā dzÄ«vojošie latvieši un emigrācijas latvieši diezgan ātri varÄ“ja atrast kopÄ“ju valodu - tā nenotika Ukrainā un nekur citur. Tikai Baltijas valstis. Ja nebÅ«tu kontaktu, šeit bÅ«tu tikai priekšstati, ko skaloja iekšÄ komunisti caur radio un avÄ«zÄ“m, savukārt Rietumos - ka to valda viens vienÄ«gs KGB un nekas cits. 

RL: Zinot, ka šÄ« organizācija tomÄ“r bija VDK, tā teikt, bÄ“rns, varÄ“tu pat veikt pÄ“tÄ«jumu VDK ieguldÄ«jums Latvijas neatkarÄ«bas atgÅ«šanā.

ZālÄ«te: VÄ“sture un publicistika tomÄ“r ir divas dažādas lietas. VÄ“sture sākas tad, kad darbojošÄs personas atstājušas aktÄ«vo skatuvi. Bez šaubām, bÅ«tu jāprasa pašiem cilvÄ“kiem, kā tad tas bija un ko tā komiteja no tevis gribÄ“ja. VajadzÄ“tu intervÄ“t komitejas darbiniekus, kāda bija viņu motivācija. Kādi bija tālejoši mÄ“rÄ·i, kādi bija tuvākie mÄ“rÄ·i. Tam jābÅ«t kaut cik ticami - tātad jāpaiet laikam. Es varu teikt, ka gan attiecÄ«bā uz aÄ£entiem - ļoti daudzos gadÄ«jumos, gan attiecÄ«bā uz VDK darbiniekiem pietiekami daudzos gadÄ«jumos var piemÄ“rot sÄ«pola modeli. Lobi un lobi, un Ä«sti nemaz nezini, kas tur apakšÄ ir. Ir jāmÄ“Ä£ina vispār novÄ“rtÄ“t Latvijas vietu pasaulÄ“ un kādu taktiku lielvalstu starptautiskajās spÄ“lÄ“s bÅ«tu jāpieņem kaut vai izdzÄ«vošanai. Ja paņem globusu rokās, tad nemaz redzÄ“t nevar. Tad jāsaka, paldies Dievam; ka mums to ir valsts, ka ir noformÄ“jusies nācija. Neskatoties uz visu, kas noticis, var redzÄ“t kaut kādu Ä£enÄ“tisku prasÄ«bu pÄ“c valsts, un tā tiek realizÄ“ta pie mazākās iespÄ“jas! Vai ir iespÄ“jams kaut kāds cits uzvedÄ«bas modelis tādos, var teikt, ekstremālos apstākļos kā kari, okupācijas?

RL: Tātad kolaborācija ir nepieciešama? 

ZālÄ«te: Es domāju taktisko kolaborāciju, es nedomāju identificÄ“šanos ar okupācijas varu. Manuprāt, sadarbÄ«ba ir skatāma plašÄkā kontekstā. Tas ir izdzÄ«vošanas modelis un pretošanās modelis. Kādā divarpus tÅ«kstoš gadu vecā Ä·Ä«niešu traktātā visus kara mākslas manevrus iedala divos - čen un či, aktÄ«vais un pasÄ«vais. ÄŒen, tas ir uzbrukums pieri pierÄ“, bet či ir viltus manevrs. Cīņā ar pārspÄ“ku var uzvarÄ“t tikai izmantojot viltus manevrus, gudru taktiku. Tas, manuprāt, ir bijis viens no veidiem, kā izdzÄ«vot. Tas, protams, neskan patriotiski.

RL: Bet vai, jÅ«suprāt, pastāv kolektÄ«va domāšana? Vai tomÄ“r katrs cilvÄ“ks neizdzÄ«vo to atsevišÄ·i, par sevi?

ZālÄ«te: Nu, tika darÄ«ts viss, lai sabiedrÄ«ba pašorganizÄ“tos un bÅ«tu ļoti limitÄ“ta komunikācija starp cilvÄ“kiem. Tika slÄ“pta arÄ« jebkura informācija par pretošanās grupu pastāvÄ“šanu. Tas priekš manis bija blieziens - mÄ“s sarÄ“Ä·inājām, ka LPSR katru gadu tika atklātas un neitralizÄ“tas 6-12 pretpadomju grupas, pagrÄ«des, nelegālas. Ja to zinātu, ja par to rakstÄ«tu avÄ«zÄ“s! Tad jau štrunts bÅ«tu par to stukaču, par to trešo.

RL: Bet bija taču mūžīgie pierakstÄ«jumi, lai uzkalpotos. Un "pretpadomju" jau arÄ« bija stiepjams jÄ“dziens.

ZālÄ«te: PierakstÄ«jumi tie nebija, bet ne visos gadÄ«jumos grupas bija uzskatāmas par nopietnām organizācijām, tas tiesa. Lielāku nozÄ«mi es piešÄ·irtu nelegālam biedrošanās faktam, kas motivÄ“ts patriotisku mÄ“rÄ·u vārdā. Tas izdzÄ«vošanas modelis ir pÄ“tÄ«šanas vÄ“rts no dažādiem aspektiem. Kolaborācijas izvÄ“rtÄ“šanai mÄ“s nevaram piemÄ“rot kādu lielvalstu modeli. Lielvalsti tāda izdzÄ«vošanas iespÄ“ja rodas tikai kara laikā. Protams, ar to es galÄ«gi negribu teikt, ka visiem vajadzÄ“ja mānÄ«ties un iet un strādāt VDK.

ZālÄ«te: Vai nebija tā, ka tā laika dzÄ«vÄ“ čekistiem - lietojot tādus prastu tautas apzÄ«mÄ“jumu - bija svarÄ«gi disidenti, disidentiem čekisti, bet visa lielā masa varÄ“ja mierÄ«gi, laimÄ«gi dzÄ«vot bez disidentiem un bez čekistiem. Protams, ja pieņem tādu modeli, tad rodas jautājums, kāpÄ“c notika šis brāzmainais uzliesmojums, sākot ar 80. gadu vidu? 

ZālÄ«te: AcÄ«mredzot, pamanot pilno ienaidnieka, pretinieka vājumu, tas tika izmantots pilnÄ«bā.

RL: Jā, bet mulsina, ka par to runā tā, ir kā pastāvÄ“tu viens organisms, kurš, lÅ«k, pielieto izdzÄ«vošanas modeli, bet domā taču katrs cilvÄ“ks atsevišÄ·i. 

ZālÄ«te: Jā, es saprotu. Kādam ir jāsaka "a". Atgriežamies pie Helsinku kustÄ«bas pirmā paziņojuma - tas bija vienkārši Ä£eniāls! Tas tika publiskots un pārraidÄ«ts. Es tiku runājis par šo lietu arÄ« ar mācÄ«tāju Juri Rubeni - kur tas rodas, kur tas pÄ“kšÅ†i rodas. Viņš saka, viņš to nevarot citādi izskaidrot - tā bija apgarotÄ«ba, apgaismÄ«ba, kas nāca pār to cilvÄ“ku, kas viņu sastādÄ«ja. Faktiski lÄ«dz ar to tā organizācija savu lomu bija nospÄ“lÄ“jusi.

RL: Kāda ir jÅ«su Atmodas laika biogrāfija? Kā jÅ«s vispār kļuvāt TSDC direktors?

ZālÄ«te: Strādāju Biolar OlainÄ“. Astoņdesmito gadu beigās iestājos LNNK Olaines nodaļā, tiku ievÄ“lÄ“ts LNNK padomÄ“, biju LNNK RÄ«gas novada nodaļu apvienÄ«bas vadÄ«tājs u.t.t. Tajā laikā LNNK bija cilvÄ“ki, kuri interesÄ“jās par Latvijas jaunāko laiku vÄ“stures "aizliegtajām" lappusÄ“m (BrÄ«vÄ«bas cīņas, pretošanās okupantiem, mežabrāļu jeb nacionālo partizānu kustÄ«bā, Baigais gads u.c.) - Odisejs Kostanda, Māris Markuss un citi. Tika meklÄ“ti notikumu lÄ«dzdalÄ«bnieki un liecinieki, vāktas viņu atmiņas. 1992. gadā tika izveidots TSDC un man piedāvāja organizÄ“t informācijas vākšanu un uzkrāšanu par padomju laika noziegumiem un represÄ«vajām iestādÄ“m. Centra pirmais vadÄ«tājs bija Edmunds BÅ«manis, viņu nomainÄ«ja pašreizÄ“jais Saeimas deputāts Paulis Kļaviņš. 1994. gadā viņš nolÄ“ma startÄ“t politikā, un par TSDC vadÄ«tāju kļuvu es. 

RL: Sakiet, lÅ«dzu, kā jÅ«s pats iztÄ“lojāties savu dzÄ«vi, teiksim, ap 1975. gadu? ZālÄ«te:: Tas bija tad, kad beidzu augstskolu. Protams, uz to laiku apjausma radās, ka viss nav tik saulaini. Es mācÄ«jos LVU Ķīmijas fakultātÄ“. Tur daudz ko domāt... Protams, domāju. Bija vispārÄ«ga interese, kas vispār tam vecumam raksturÄ«ga - par filozofiju, par eksistenciāliem jautājumiem. OrientÄ“ts es biju diezgan pragmatiski un profesionāli. Man bija diezgan laba izdevÄ«ba pastrādāt PSRS Zinātņu akadÄ“mijas BioloÄ£isko pÄ“tÄ«jumu centrā PušÄino, tas ir kādus 100 km no Maskavas.

RL: Ko tieši jÅ«s pÄ“tÄ«jāt? Kas bija jÅ«su specializācija un intereses?

ZālÄ«te: Tā bija olbaltumvielu aktÄ«vo centru topogrāfijas izpÄ“te, izmantojot selektÄ«vas  Ä·Ä«miskās modifikācijas metodes. Īsāk - dzÄ«vÄ«bas pamatelementu darbÄ«bas mehānismi. PušÄino guvu ļoti labu pieredzi gan profesionālajā, gan intelektuālajā ziņā. Tā bija fauna pilsÄ“ta, 60. gados izveidota ar lielu intelektuālo potenciālu. PilnÄ«gi sprÄ“gāja! VÄ“l pirms visām perestroikām. Tur diezgan brÄ«vi runāja par daudzām lietām - par demogrāfiju, par to, vai sabiedrÄ«bas modelis ir atbilstošs mÅ«sdienām, cik viena lieta atbilstoša, cik otra. Tur bija arÄ« zinātnieki, protams, kuriem neko nevarÄ“ja izdarÄ«t - akadÄ“miÄ·i, starptautiskas autoritātes. Bet vispār es savas izjÅ«tas drÄ«zāk varu izteikt retrospektÄ«vā. LasÄ«ju Eduarda Berklava Zināt un neaizmirst. Tas bija ap vieniem naktÄ«, taisÄ«jos jau iet gulÄ“t, biju gultā, parasti es gultā grāmatas nelasu, bet biju jau iekāpis, domāju - taisÄ«šu ciet, bet pirms tam vÄ“l palasÄ«šu, ko viņš tur raksta. Izlasu un sāku histÄ“riski smieties. Pamostas mana sieva, es izlasu viņai priekšÄ - viņa arÄ« smejas. Tur bija aprakstÄ«ta normāla ainiņa, tāda dzÄ«ve, kādu es dzÄ«voju apmÄ“ram 80. gados, kad es strādāju OlainÄ“ Biolar institÅ«tā. Tur bija aprakstÄ«ta tā ikdiena, kura jau bija aizmirsusies. Ka bija pilni veikali ar kurpÄ“m, bet tās kurpes nebija izmantojamas, jo spieda. Un tad vajadzÄ“ja kaut kur zem letes dabÅ«t kaut vai austrumvācu vai čehu ražojumus, vai braukt tos pirkt uz kādu citu vietu.

Es labi atceros, ka skolnieku uzvalkus vajadzÄ“ja braukt uz Igauniju meklÄ“t. Bija pilni veikali ar kleitām, bet tās nebija valkājamas, jo visas bija jocÄ«gas. Biezpienu dod divas pakas... Tā bija normāla ikdiena - pÄ“c darba ej un stāvi rindā, lai dabÅ«tu tās divas pakas biezpiena. SÄ«kais piedzimst, ratiņus nevar dabÅ«t. Vesela epopeja ar BÄ“rnu pasauli, par blatiem tad kaut kur brauc uz Rumbulas lidlauku, lai noliktavā dabÅ«tu bÄ“rnu ratus, kas maksāja 60 rubļus un cik tur vÄ“l klāt par to, ka vispār varu tikt pie tiem. Man tas izraisÄ«ja neviltotu jautrÄ«bu - ka tādu dzÄ«vi esmu dzÄ«vojis. StāvÄ“jis rindā, kaut kādas domas domājis... Es nekad nekāds revolucionārs neesmu bijis, drÄ«zāk pragmatisks zinātnieks ar saviem uzdevumiem. MÅ«sdienu skalā tā dzÄ«ve ir diezgan štruntÄ«ga, bet tā ir mana, un citas dzÄ«ves man nav.

RL: Vai jums pašam padomju laikā iznāca jelkāda saskare ar VDK?

ZālÄ«te: Nekāda.

RL: Vai ir kāds gadÄ«jums, kuru uzzinot, esat izjutis sevišÄ·u riebumu vai sajÅ«smu?

ZālÄ«te: Protams, saskaroties ar cilvÄ“ku likteņiem, nevaru palikt auksts kā zivs ledusskapÄ«. VisnegatÄ«vākās emocijas manÄ« izraisa gadÄ«jumi, kad nodevÄ«bas rezultātā cieš nevainÄ«gi cilvÄ“ki, kad draugs nodod draugu.

RL: Visbeidzot tāds RÄ«gas Laikam tipiskāks jautājums - ja kāds jÅ«su ļoti .tuvs draugs vai cits tuvinieks uzticÄ“tu jums savus plānus attiecÄ«bā uz kādu pretvalstisku rÄ«cÄ«bu - piemÄ“ram, nogalināt premjeru, vai jÅ«s par šo cilvÄ“ku ziņotu iestādÄ“m?

ZālÄ«te: TiešÄm RÄ«gas Laika garā! Jautājumu gan uzdrošināšos sašaurināt lÄ«dz noteikumiem, ka runa ir par draudzÄ«gu varu, ne iekarotāju varu. Vispirms gan mÄ“Ä£inātu šo draugu/tuvinieku "vest pie prāta" ar visiem man pieejamiem lÄ«dzekļiem,  ieskaitot citu risinājumu meklÄ“šanu likumu ietvaros. Neveiksmes gadÄ«jumā droši vien meklÄ“tu palÄ«dzÄ«bu pie saviem draugiem. VarbÅ«t iekaustÄ«tu, lai atveras acis. Pretvalstiskas rÄ«cÄ«bas nepieļaušana, preventÄ«va novÄ“ršana ir valsts drošÄ«bas iestāžu uzdevums. Ja man galÄ«gi nesekmÄ“tos, nāktos tomÄ“r ziņot. NovÄ“rsts noziegums nav izdarÄ«ts noziegums. Par gatavošanos var arÄ« nesodÄ«t, bet pat izdarÄ«tu noziegumu sods paredzÄ“ts. "Ziņot vai neziņot" es skatÄ«tu mazākā ļaunuma izvÄ“les skalā.

VÄ“l daži Totalitārisma seku dokumentÄ“šanas centra direktora Induļa ZālÄ«tes viedokļi sarunā ar Ievu Lešinsku

Kas ir un kas nav

Var teikt, ka visa pamatā ir, kāds lÄ“mums 1994.–1995. gadā tika pieņemts, kāds modelis tika izstrādāts attiecÄ«bā pret – nu, nevar teikt represÄ«vo iestāžu darbiniekiem, bet konkrÄ“ti pret Valsts drošÄ«bas komitejas darbiniekiem un aÄ£entiem. No šodienas punkta skatoties, droši vien visefektÄ«vākais bÅ«tu bijis kaut kāds lustrācijas modelis. 1994. gadā pieņēma to likumu par Valsts drošÄ«bas komitejas arhÄ«viem un par sadarbÄ«bas fakta ar VDK konstatÄ“šanas kārtÄ«bu kā tādu jumta likumu, kurš noteica dažus pamatprincipus. Pirmais princips bija, ka jebkuram cilvÄ“kam ir tiesÄ«bas pieprasÄ«t jebkuru informāciju par sevi DokumentÄ“šanas centrā. Otrs princips bija trešÄs personas tiesÄ«bas, drošÄ«ba pret informācijas neizpaušanu. Nākamais princips nosaka, ka pÄ“c 10 gadiem VDK arhÄ«vos esošo informāciju nevar izmantot juridiskās attiecÄ«bās pret fiziskām personām. Tā kā 3. jÅ«nijā likuma darbÄ«ba beidzas, ātri vajag kaut ko vietā. Šis likums aizkavÄ“jās, parlaments emocionāli nobalsoja, un rezultāts ir tāds, kāds šodien ir.

VÄ“l viens princips, kas attiecas uz sadarbÄ«bas konstatācijas kārtÄ«bu, ir tas, ka informācija, kas ir mÅ«su rÄ«cÄ«bā, nav, kā saka, svÄ“tā govs. Ja cilvÄ“ks nepiekrÄ«t tam, kas atrodams mÅ«su dokumentos, ir veids, kādā viņš to var konstatÄ“t tiesiskā ceļā. Viņš var griezties prokuratÅ«rā, tā ierosina pārbaudes lietu par sadarbÄ«bas faktu un pārbaudes lietu nodod tiesā. Tad tiesa konstatÄ“ vai nekonstatÄ“ apzinātu slepenu sadarbÄ«bu. LÄ«dz šim vienmÄ“r ir pierādÄ«ts, ka dokumenti ir autentiski. Tos neviens nav sazÄ«mÄ“jis pa vakariem vai sestdienām, svÄ“tdienām StÅ«ra mājā. Tie ir oriÄ£ināli dokumenti, ar oriÄ£ināliem rokrakstiem.

TSDC uzdevumi

NosacÄ«ti tos var iedalÄ«t divās grupās. Pirmā ir rutÄ«nas darbs – atbilžu sagatavošana un izsniegšana fiziskām un juridiskām personām. Pastāv vairāk nekā 10 likumi, kuri satur ierobežojumus attiecÄ«bā pret personām, kuras bijušas VDK darbinieki vai informatori, un tas nozÄ«mÄ“, ka katru dienu jāpārbauda simtiem personu atbilstÄ«ba šiem likumiem. Bez tam TSDC saņem diezgan daudz pieprasÄ«jumus no fiziskām personām. Otra uzdevumu grupa ir radošais darbs – informācijas vākšana un apkopošana, informācijas pārbaude, prokuratÅ«ras uzdevumu izpilde totalitāro režīmu noziegumu izmeklÄ“šanā, pÄ“tnieciskais darbs. MÄ“s regulāri piedalāmies Latvijas vÄ“sturnieku komisijas darbā ar saviem projektiem, publicÄ“jam pÄ“tÄ«jumus zinātniskajos izdevumos, piedalāmies konferencÄ“s, izdodam grāmatas utt.

AÄ£entÅ«ras kartotÄ“ka nebÅ«t nav tā nozÄ«mÄ«gākā dokumentu daļa, kuru mÄ“s izmantojam savā darbā. Latvijā plašÄkā dokumentu bāze par padomju laiku atrodama Latvijas valsts arhÄ«vā un tur mÄ“s galvenokārt strādājam. Dažos pÄ“tÄ«jumos izmantojām aÄ£entÅ«ras kartotÄ“ku, galvenokārt kā papildus informācijas avotu, to kombinÄ“jot ar citiem VDK vai kompartijas dokumentiem. Neapšaubāmi, arÄ« pati kartotÄ“ka ir bijusi pÄ“tÄ«juma objekts. Tajā esošÄ informācija ir analizÄ“ta, formalizÄ“ta u.tt., bet no šÄ«s informācijas nav iespÄ“jams izdarÄ«t globālus secinājumus. Tai vairāk ir statistisks raksturs. Cik, kad, kādās struktÅ«rvienÄ«bās cilvÄ“ki savervÄ“ti, to nacionālais sastāvs u.tml.

Kāpēc labāk nezināt visu par visiem

Tāda atļauta pieeja “visiem par visu” bÅ«tu negodÄ«ga arÄ« pret tiem cilvÄ“kiem, kuri šos desmit gadus ir ievÄ“rojuši to procedÅ«ru, kāda pret viņiem ir noteikta. Diezgan daudz tādu. Tie bija zinātnieki, rakstnieki, viņi atnāk, saņem savu izziņu. Rakstnieks: “Štrunts, ko es tur jaukšos politikā, labāk kaut ko pa to laiku uzrakstÄ«šu.” Tad sakurbulÄ“jas, grib it kā iet uz vÄ“lÄ“šanām, bet tad – “ja šitā, tad man nevajag.”

Ja tas bÅ«tu dzÄ«vÄ«bas un nāves jautājums, es varÄ“tu celt visus papÄ«rus augšÄ, izkrāmÄ“t to pa labi, to pa kreisi. Gan jau tur visur ir kaut kas minÄ“ts – man vajag izziņu amatam, man – naturalizācijai. Bet tas nav pirmšÄ·irÄ«gs jautājums. PirmšÄ·irÄ«gs jautājums ir, vai mÄ“s varam piemÄ“rot kolektÄ«vās atbildÄ«bas principu. Un, ja varam, tad tas ir ļoti stingri jāpamato. Ja nevaram, tad tas ir individuālās atbildÄ«bas princips, viņš nav ticis ierobežots visus šos gadus. Tas vienkārši cilvÄ“kus maldina, sakot, ka maiss ir tas, ar ko cilvÄ“ku var šantažēt. Neesi slinks, atnāc pirms vÄ“lÄ“šanām un paņem to izziņu. To mÄ“s visām partijām sakām. Varam pat tā izdarÄ«t, ka cilvÄ“ks nosauc savu vārdu pa telefonu, mÄ“s sagatavosim to izziņu, bet kaut kad tam cilvÄ“kam ir dzÄ«vajā Ä“terājāparādās šeit, mums ir jāzina, kam mÄ“s to izziņu iedodam. Tas viss ir par brÄ«vu, ja neatnāk, tad tas ir tikai slinkums. Turklāt tās kartiņas, viņas jau nav kaut kas tāds, ko var nekontrolÄ“ti paņemt, ielikt atpakaļ. Tā ir dokumentu sistÄ“ma no 1953. gada, kad notika reorganizācija VDK sistÄ“mā un sākās aÄ£entÅ«ras pārreÄ£istrācija. PārreÄ£istrÄ“ja tikai daļu no vecās kara laika aÄ£entÅ«ras, tika jauni principi izsludināti. PÄ“c putekļu sÅ«cÄ“ja principa vairs nestrādās, moderni un tā tālāk. Un tad katrai kartiņai ir sava vÄ“sture, viņa ir piereÄ£istrÄ“ta Ä«pašÄ žurnālā, tādu mums ir 50 ar sašÅ†orÄ“tām lapām, katrs vienā eksemplārā. Viņi glabājas atsevišÄ·i no kartiņām. Un tad mÄ“s skatāmies, jā, 1984. gadā ir savervÄ“ts tāds ar lietas numuru tādu un tādu, ar priekšvÄ“sturi, ka viņš ir bijis izslÄ“gts un pÄ“c laika atkal paņemts atpakaļ (atjaunoti sakari). Tad mÄ“s žurnālā varam atrast, no kurienes viņš nācis, daļa, nodaļa. Kas ir saņēmis. Nesaņēma vienmÄ“r tas opers, ir kaut kāds lietvedis, kas iet ar tām kartiņām uz arhÄ«vu. Un personÄ«gās lietas vāciņi, ar anketām, kas jāizpilda pÄ“c tam, kad ir akceptÄ“ta šÄ« savervÄ“šana, kad priekšnieks ir parakstÄ«jis, akceptÄ“jis, ka jāņem uzskaitÄ“, piemÄ“ram, 10.daļā, jāraksta žurnālā aÄ£entu uzskaitÄ“. Ja mÄ“s ejam pie “Mikimausa”, tad kartiņai ir jābÅ«t. Žurnālā nav rakstÄ«ts, ka tas ir izslÄ“gts, tai kartiņai ir jābÅ«t arhÄ«vā. Ja šeit ir tukšs, nekas nav ierakstÄ«ts, tad viņai jābÅ«t. Ir, mÄ“s salÄ«dzinājām, nekā netrÅ«kst. Tātad mums ir kaut kāds atskaites punkts. No nekurienes nevar rasties. No nekurienes radās viltotās kartiņas. Bija meistarÄ«gi viltoti rokraksti. Bija sarakstÄ«tas 40 kartiņas un veiksmÄ«gi piespÄ“lÄ“tas Augstākās Padomes priekšsÄ“dÄ“tāja vietniekam Andrejam Krastiņam. Viņš devās ar tām kartiņām uz televÄ«ziju, parādÄ«ja, teica – re, mani mÄ“Ä£ina šantažēt, bet es nepadošos, rÄ«t iešu uz prokuratÅ«ru. Un atdeva tās kartiņas TSDC. MÄ“s veicām pārbaudi pÄ“c šÄ«s sistÄ“mas – nu, neštimmÄ“! TrāpÄ«t tādā peļu actiņā, kur datumam jāštimmÄ“ ar rokrakstu un numuru... Nu nevar! MÄ“Ä£ināts tuvu. Šajā komplektā bija puse tiešÄm aÄ£entu, kas “atšÄ·aidÄ«ti” ar viltojumiem. Lai sakompromitÄ“tu. MÄ“s pÄ“c sistÄ“mas pazÄ«mÄ“m pateicām, ka tas ir viltojums, pÄ“c tam drošÄ«bas policija veica izmeklÄ“šanu. Tad bija gadÄ«jums, kad Alksnis publiski paziņoja, ka mÅ«su prezidents Ulmanis ir bijis aÄ£ents, viņa segvārds ir tāds un tāds. VienÄ«gais, ko mÄ“s varÄ“jām pārbaudÄ«t... neatceros, laikam tas segvārds bija Hugo. MÄ“s noskaidrojām, cik Hugo ir savervÄ“ti Ulmaņa dzÄ«ves laikā. Tie bija kādi pieci. TrÄ«s mums bija zināmi, divi nederÄ“ja pÄ“c tā laika, bija izslÄ“gti kaut kādos gados. Neskatoties uz to, ka Latvijā nav aÄ£entÅ«ras lietu, kaut ko varÄ“jām noskaidrot arÄ« ar to, kas mums pieejams. Vismaz kaut kāda iespÄ“ja pakārpÄ«ties. Ja kartotÄ“kas nebÅ«tu, tas vienÄ«gais arguments bÅ«tu sist sev pa krÅ«ti un skaļi saukt “nebiju aÄ£ents”.

Latvijā tātad nav ne aÄ£entu personisko lietu, ne darba lietu. Tikai aktÄ«vās aÄ£entÅ«ras kartotÄ“ka. AÄ£entÅ«ra ir jebkura specdienesta sirds un centrs, tā var teikt. AÄ£entÅ«ras aparāta izveidošana un izvietošana pareizās vietās prasa diezgan ilgu laiku. Tas arÄ« ir, manuprāt, galvenais iemesls, kāpÄ“c kartotÄ“ka netika iznÄ«cināta, bet saglabāta tam laikam, kad varbÅ«t VDK pārtop par kādu Latvijas drošÄ«bas institÅ«ciju.

Latvijā lÄ«dz šim darbojās lustrācija latviešu gaumÄ“. Ja tā bÅ«tu tāda saprotama lustrācija ar kaut kādu izlÄ«guma meklÄ“šanu, manuprāt, abas puses iegÅ«tu vairāk. Bet vai politiÄ·i bÅ«tu spÄ“jÄ«gi par to šajā laikā nobalsot... AcÄ«mredzot ne. Ir grÅ«ti cilvÄ“kiem paskaidrot, jo visi saka – slÄ“pj tik tos maisus, bet, kad kāds iet politikā, tad izrauj to kartiņu, tiek viņš šantažēts. Ja deg jautājums, ielikt vai neielikt cilvÄ“ku deputātu kandidātu listÄ“, mÄ“s stundas laikā varam sniegt atbildi.

Redziet, informācijas analÄ«zes daļas materiāli satur tikai to informāciju, kurai var bÅ«t nozÄ«me informācijas automātiskai meklÄ“šanai un apstrādei. OperatÄ«vo lietu teksti vai pilni aÄ£entu ziņojumi tur nekad nav bijuši atrodami. Tas nav Dainu skapis, kur bÅ«tu kaut kas autentiski jāuzkrāj, tas ir instruments. Pilna informācija atrodama tikai un vienÄ«gi lietā.

Ja mums bÅ«tu aÄ£entu lietas, mÄ“s zinātu, ko aÄ£enti ir darÄ«juši. Ja bÅ«tu operatÄ«vās lietas, mÄ“s zinātu informāciju par notikumiem. Ja mÄ“s runājam par notikumiem, kas mums praktiski ir daudz bÅ«tiskāk, ja mÄ“s gribam zināt, kas notika ar radošo inteliÄ£enci, kas ar zinātniekiem. Ä»oti bÅ«tiski ir notikumi, kas mums ir svarÄ«gāki nekā atrast vienu otru vārdu.

Delta-Latvija informācija ir nepietiekama kāda konkrÄ“ta notikuma izpratnei (ar notikumu saprotot nelegālas sapulces, pretpadomju organizāciju dibināšana u.tml.), bet, izmantojot datu bāzes iespÄ“jas veikt statistisko analÄ«zi pÄ“c noteiktiem parametriem, var izzināt dominÄ“jošÄs tendences par interesÄ“jošiem jautājumiem. PiemÄ“ram, pÄ“c operatÄ«vās uzskaites kodiem (kas atspoguļo pretvalstiskās darbÄ«bas raksturu vai veidu), pÄ“c konkrÄ“tām personām, kuras notikumos piedalÄ«jušÄs, pÄ“c organizācijām, atlasot pÄ“c atslÄ“gas vārdiem tekstā utt.

Uzskatu, ka attiecÄ«bā pret personu sarakstu publiskošanu ir pielietojams individuālās atbildÄ«bas princips, ko mÄ“s esam stingri ievÄ“rojuši un arÄ« pierādÄ«juši savā darbā. Ja mÄ“s atrodam kaut kādas norādes uz iespÄ“jami paveikto noziegumu, vai tās bÅ«tu kādas slepkavÄ«bu vietas, nogalināšanas vietas, vai varbÅ«t nacionālo partizānu nogalināšanas vietas, varbÅ«t cilvÄ“ki šauti, vai varbÅ«t tā bÅ«tu informācija par kaut kādu notikumu, nu, kura rezultātā bÅ«tu cietuši cilvÄ“ki, mÄ“s pastiprināti par to sākam vākt informāciju. Tikko kaut cik pietiekami ir savākts, ir savākti liecinieki, mÄ“s šo informāciju dodam prokuratÅ«rā. Vienu laiku DokumentÄ“šanas centram bija izziņas tiesÄ«bas, kamÄ“r vÄ“l SAB bija izziņas tiesÄ«bas. Bija paredzÄ“ts apmācÄ«t vÄ“sturniekus izziņas darbÄ«bās. Protams, tas neattiektos uz lidmašÄ«nu avāriju izmeklÄ“šanu, slepkavÄ«bu izmeklÄ“šanu, bet gan uz tādiem retrospektÄ«viem noziegumiem, kur gandrÄ«z vai primāra ir vÄ“stures zināšana, svarÄ«gi atrast lieciniekus, braukt pa Latviju runāt ar cilvÄ“kiem. Ja no tā kaut kas izšÄ·iļas priekš izmeklÄ“šanas – perfekti, ja ne, tad tas paliek kā pÄ“tÄ«jums plauktā.

Labā čeka

RL: Kāds anonÄ«ms VDK bijušais darbinieks man intervijā savulaik gari un plaši stāstÄ«ja par to, kā Atmodas laikos VDK faktiski arÄ« ir sadalÄ«jusies divās daļās...

Indulis ZālÄ«te: Pat vairāk! Viena bija latvieši, un, lai cik paradoksāli tas nebÅ«tu, daudzi strādāja tieši piektajā jeb ideoloÄ£iskās pretizlÅ«košanas daļā, kuriem tie latvieši bija jāuzrauga. ŠÄ« Piektā daļa Maskavas uzticÄ«bu bija zaudÄ“jusi jau krietni pirms “perestroikas” gadiem. Piektās daļas savāktā informācija bija “tuvu pie zemes” un no tās bija redzams,  kādas ir masu aktivitātes un noskaņojumi. Bija skaidrs, ka džinu vairs atpakaļ pudelÄ“ iebāzt nevar.

Otrā daļa bija tāda stingrāka, vairāk imperiālistiski noskaņota, viņi bija tie, kuri beigās krita panikā un sāka pa tiešo - apejot vadÄ«bu - uz Maskavu sÅ«tÄ«t apokaliptiskus ziņojumus par briesmÄ«gajiem notikumiem  Latvijā. TrešÄ grupa, kā jau tas parasts, bija tā saucamais “purvs”, kas nogaidÄ«ja, lai varÄ“tu pielieties uzvarÄ“tājam.

RL: Vai tie, kas vÄ“l dzÄ«vi, visi ir mÅ«su vidÅ« vai arÄ« daļa pārcÄ“lās uz dzÄ«vi citur? Kas jums par to zināms?

ZālÄ«te: Maz pārcÄ“lās. ArÄ« daži no latviešiem aizbrauca uz Maskavu un turpināja dienÄ“t tur, lai dabÅ«t pensiju. Daži pameta VDK jau agrāk un iekārtojās biznesā, negaidot savas pensijas, negaidot savu izdienu. Liela daļa no VDK darbiniekiem bija Latvijas pilsoņi, kuriem pilsonÄ«ba pienācās saskaņā ar Latvijas Republikas pilsonÄ«bas likumu automātiski. Neliela daļa aizbrauca, bet daļa nepilsoņa statusā dzÄ«vo un strādā Latvijā. SkaitÄ«jis neesmu.

Latvijas vÄ“sturÄ“ čeka asociÄ“jas ar Baigo gadu un nekad neviena oficiāla struktÅ«ra PSRS nav autoritatÄ«vi paziņojusi „čeka vairs (t.i., pÄ“c 50. gadiem) nemauc, nenoklausās visas telefonu sarunas, nenovervÄ“ katru otro vai trešo studentu par aÄ£entu u.tml. Piecdesmitajos VDK notika nopietna reorganizācija. Tika principiāli pārveidots aÄ£entÅ«ras darbs, operatÄ«vajiem darbiniekiem obligāta prasÄ«ba bija augstākā izglÄ«tÄ«ba. Vairs nenotika tādas masveida represijas kā iedzÄ«votāju deportācijas no dzÄ«ves vietām. PÄ“c piecdesmitajiem raksturÄ«gas bija individuālas represijas jeb cilvÄ“ku grupu kriminālvajāšana atbilstoši VDK kompetencei, kas neaprobežojās tikai ar disidentu vajāšanu. Neapšaubāmi, ka visai VDK darbÄ«bai bija raksturÄ«ga ideoloÄ£iskā dominante, taču pÄ“c reorganizācijas var novÄ“rot zināmu atsalumu vai par antagonismu VDK un kompartijas attiecÄ«bās. VDK nebija pieņemams KP stÄ«vais marksisms un cietpaurÄ«ba pat Politbiroja lÄ«menÄ«, savukārt KP čekā saskatÄ«ja nopietnu konkurentu un reālu spÄ“ku. Piedodiet par liriku, bet es neprotu Ä«sāk paskaidrot. Bez tam, man šÄ«s lietas liekas ļoti interesantas. KāpÄ“c čeka nekad pirms 1991. gada publiski nepaziņoja – mÅ«su organizācija nagus nemauc, tie, kuri to darÄ«ja agrāk, tiek sodÄ«ti? TāpÄ“c, ka čekas vÄ“stures asiņainais periods lieliski strādāja organizācijas labā, pie tam par brÄ«vu velti! Bez tam, katra latvieša Ä£imenÄ“ bijā vismaz viens cilvÄ“ks, kas bija cietis no padomju režīma. Tas izcili pašorganizÄ“ja (varbÅ«t ir kāds labāks formulÄ“jums) tautu, dezorganizÄ“ja savstarpÄ“jo komunikāciju, vairoja un uzturÄ“ja savstarpÄ“ju neuzticÄ“šanos. Visi priekšnoteikumi smadzeņu skalošanai un vienotas padomju tautas veidošanai radÄ«ti!

Īsumā. ÄŒekas vÄ“sture jādala vismaz divos posmos – lÄ«dz 1953. gadam un pÄ“c tā. Un, ja saliekam blakus divas skalas – represijas un nacionālā atmoda, tad pirmajai samazinoties, otrā aug. Šeit es runāju par Latviju. Pirmā pret otro bija bezspÄ“cÄ«ga, jo pasaule, tostarp arÄ« PSRS, kļuva atvÄ“rtāka (kaut vai izmantojot tos pašus daudz apdziedātos kultÅ«ras sakarus) un PSRS (vismaz Baltijas valstÄ«s) nebija iedomājamas masveida represiju akcijas. Bija jārÄ“Ä·inās ar pasaules sabiedrisko domu, it sevišÄ·i, kad PSRS ekonomika bija novārdzināta bruņošanās sacensÄ«bā. Kaut gan stingrās lÄ«nijas atbalstÄ«tāji KremlÄ« cerÄ“ja uz provokācijām, lai iesaistÄ«tu armiju akcijās pret civiliedzÄ«votājiem.

Kas vēl ir maisos

80. gadu vidÅ« par organizÄ“tu korupciju iekšlietu sistÄ“mā tika apcietināti un notiesāti divi augsta ranga iekšlietu sistÄ“mas darbinieki un vesela rinda zemāku milicijas darbinieku tika atcelti no amatiem un izmesti no milicijas utt. Faktiski šÄ« lieta sākas jau 70. gados – arÄ« kontrabandas izmeklÄ“šanas lieta. No Latvijas uz ārzemÄ“m tika pārdots rÅ«pnieciskais sudrabs, 10–40 kilogrami katrā reizÄ“. Tas bija Ä«paši vÄ“rtÄ«gs sudrabs, ko izmanto elektronikā, RÄ«gas elektrorÅ«pnÄ«cā, Kauņā televizoru rÅ«pnÄ«cā un vÄ“l kaut kur.  Pa to pašu ceļu caur RÄ«gu veda zagtus mākslas priekšmetus, zagtas zeltlietas, pat no muzejiem izzagtus mākslas priekšmetus un tā tālāk. Tas bija viens tāds kārtÄ«gs kanāls. Strādājot pie šÄ«s lietas, atklājās arÄ« korupcija iekšlietu sistÄ“mā, valsts autoinspekcijā. Tapa skaidrs, kāpÄ“c tie, kas bija iesaistÄ«ti korupcijā, varÄ“ja braukāt kā baroni, ar cik lielu ātrumu grib, kur grib un kā grib. Latvijā visi tie numuri bija zināmi, jo bija augstu nomaksāts, viss gāja uz iekšlietu sistÄ“mu, visur bija kaut kas piesegts. Lieta izvÄ“rtās ļoti plaša. Tas beidzās ar korupcijas atmaskošanu un tiesu pret tiem iekšlietu sistÄ“mas darboņiem 80 .gados. Bet tad nomira Andropovs, un lieta tika nobremzÄ“ta. Un kāpÄ“c tika nobremzÄ“ta? TāpÄ“c, ka lietas materiāli norādÄ«ja uz komjaunatnes nomenklatÅ«ras saistÄ«bu ar kontrabandu un korupciju, un faktiski pat partijas, centrālkomitejas darbinieku, instruktoru saistÄ«bu ar noziedzÄ«gām darbÄ«bām. Tika uzsākta pat  komjaunatnes un KP amatpersonu telefonu noklausÄ«šanās. Tika dokumentÄ“ts, kā instruktora kabinetā VDK priekšsÄ“dÄ“tājs tiek pieminÄ“ts nelabos vārdos, nosaukts par āzi:  “Es viņam rādÄ«šu, viņš man te ar ģīmÄ« zemi ars, lai es viņam lieku mieru.” Tas tika nests un likts priekšsÄ“dÄ“tājam uz galda. Bet tad, attiecÄ«bā uz kompartiju tā lieta tika noslāpÄ“ta, atņemot tiesÄ«bas noklausÄ«ties, noņēma ārÄ“jo novÄ“rošanu utt. Tas zars izdzisa, šis tas tika realizÄ“ts pret iekšlietu sistÄ“mu. Atrada kaut kādu izeju uz narkotiku galiem un tā tālāk. ArÄ« tāda viena lieta – 1991. gadā par naftas produktu izlaupÄ«šanu Ä«paši lielos apmÄ“ros – tas bija dzelzceļa sastāvs ar naftu – tika arestÄ“ts un atradās valsts drošÄ«bas dienestu iepriekšÄ“jās izmeklÄ“šanas izolatorā valsts degvielas un naftas produktu komitejas Ä£enerāldirektors. Tas bija ministru lÄ«menis. Bet, varai mainoties, viņu izlaida ārā. SÄ“dÄ“ja vÄ“l arÄ« tāds Abakumovs, kurš arÄ« VDK izstrādes rezultātā tika paņemts ar pierādÄ«jumiem un iesÄ“dināts.  ArÄ« viņš tika brÄ«vÄ«bā, bet pÄ“c tam viņu vienkārši savÄ“jie nošÄva. Tie ir tādi piemÄ“ri. Visā tajā darbojās aÄ£entÅ«ra, turklāt diezgan daudzskaitlÄ«ga aÄ£entÅ«ra. Es domāju, ka vieni no pirmajiem, kas atskries uzzināt kaut kādu cilvÄ“ku vārdus, bÅ«s tie, kuri saņēma reālus sodus par kriminālnoziegumiem.

Deputāts Ozoliņš Dienā raksta – to, ko kādreiz sauca par organizÄ“to noziedzÄ«bu, mÅ«sdienās uzskata par liberālās ekonomikas iedÄ«gļiem. Nu, diez vai, ne jau visos gadÄ«jumos. Par kooperatÄ«viem VDK nevienu nesÄ“dināja. Pirms kooperatÄ«vu laika bija atļauta individuālā darbÄ«ba, tika šÅ«ti džinsi un tā tālāk, bet tas nebija VDK lauciņš. Ražoja pogas džinsiem, tas arÄ« bija ienesÄ«gs bizness. Tolaik tas bÅ«tu pretÄ“ji likumiem, šodien tas ir izvÄ“rtÄ“jams. Ir krimināllietas, mÄ“s varam skatÄ«ties, vai cilvÄ“ks bija represÄ“ts par džinsu šÅ«šanu vai par ko citu. Ir iespÄ“jams konstatÄ“t, vai viņš ir represÄ“ts politisku vai reliÄ£isku motÄ«vu dēļ, jo bija tāds likums, kuram nav pamata. Stulbi likumi, bet tādi bija. Viņam bÅ«tu noņemama sodāmÄ«ba. To, vai kaut kādā veidā var atlÄ«dzināt skādi, morālo un fizisko kaitÄ“jumu, to lai lemj politiÄ·i. Bet, manuprāt, tāds lÄ“mums bÅ«tu pietiekami adekvāts un samÄ“rÄ«gs, attiecÄ«bā pret to, kas mums te Latvijā ir.