Iesaki rakstu:

Saruna ar Latvijas PSR Valsts drošÄ«bas komitejas (VDK) zinātniskās izpÄ“tes komisijas locekli, Mag. iur. Linardu Muciņu. 

Trūkst vienotas izpētes sistēmas

DDD: KāpÄ“c Latvijā atšÄ·irÄ«bā no mÅ«su kaimiņvalstÄ«m tikai tagad – 27 gadus pÄ“c neatkarÄ«bas atjaunošanas – ir nolemts atvÄ“rt čekas maisus? KāpÄ“c joprojām ir tāda pretestÄ«ba šÄ«s kartotÄ“kas publiskošanai?

Linards Muciņš: Vispirms vÄ“los pateikt, ka manā izpratnÄ“ čekas maisu kartotÄ“ka ir svarÄ«ga cīņā pret Latvijas ienaidniekiem – tā ir lieliska iespÄ“ja paskatÄ«ties, kas ir kas. Tieši tā to kartotÄ“ku uztvÄ“ru. Jau 1988. gadā bija pavÄ“le no Maskavas izvest čekas arhÄ«vus uz Krieviju. Daļu krimināllietu materiālus dabÅ«jām atpakaļ, bet operatÄ«vie dokumenti, aÄ£entu lietas, personu lietas aizgāja, pie mums palika kartotÄ“ka – atslÄ“ga.

Runājot par čekas maisu atvÄ“ršanu, svarÄ«gi, ka 98 procenti no čekas materiāliem jau tagad ir pieejami ikvienam. Pirmā problÄ“ma – mums nav valsts institÅ«cijas, kas šos materiālus pÄ“tÄ«tu, kas ar to nodarbotos. Bet mums valstÄ« nav arÄ« Ekonomikas institÅ«ta, kas spÄ“tu sniegt objektÄ«vu informāciju par ekonomikas jautājumiem.

Es negribu, ka man katru trešo dienu televÄ«zijā jāskatās, ko man stāsta, piemÄ“ram, Swedbank ekonomists. Man gribas dzirdÄ“t neatkarÄ«ga valsts Ekonomikas institÅ«ta, neitrāla un objektÄ«va eksperta vÄ“rtÄ“jumu. Es taču saprotu, ka privātas bankas eksperts par savu viedokli saņem naudu, tādēļ dziedās tādu dziesmu, kāda ir izdevÄ«ga visām privātajām bankām. Visticamāk, viņš dziedās absolÅ«ti liberālas politikas dziesmu, jo bankas ir principā ieinteresÄ“tas atbrÄ«voties no jebkādiem ierobežojumiem vai nacionālas valsts uzliktiem šÄ·Ä“ršÄ¼iem, kur tas noved – pie naudas mazgāšanas, amatpersonu kukuļošanas, banku bankrotiem.

ArÄ« čekas arhÄ«vu izpÄ“tei ir nepieciešama valsts institÅ«cija. Tāda ir Lietuvā (tur strādā 100 cilvÄ“ki), tāda ir Igaunijā, Vācijā, ÄŒehijā, Polijā.

DDD: Ja nemaldos, Lietuvā un Igaunijā nav tādu arhÄ«vu, kādi ir Latvijā, tomÄ“r viņiem ir valstiskas institÅ«cijas, kas ar šiem jautājumiem nodarbojas. Kādēļ Latvijā, kur ir izdevies pārņemt daļu čekas arhÄ«vu, šÄdas iestādes nav?

L.M.: AcÄ«mredzot nav bijusi vÄ“lÄ“šanās. Žurnālistiem vajadzÄ“tu noskaidrot šo jautājumu “kādēļ?”. Bija Latvijas VÄ“sturnieku komisija, kas darbojās Valsts prezidenta uzraudzÄ«bā, bet šÄdai komisijai ir plašs darba lauks. Tagad ir nodibināta VDK zinātniskās izpÄ“tes komisija, bet tā ir zinātniska sistÄ“ma. Polijā, piemÄ“ram, ir izveidots Polijas Nacionālās atmiņas institÅ«ts, kur ir ne tikai zinātniskā izpÄ“tes daļa, bet arÄ« propagandas daļa, kas nodarbojas ar dažādu izstāžu veidošanu, sabiedrÄ«bas informÄ“šanu. Propagandas daļas pārziņā ir publikāciju sagatavošana, grāmatu izdošana un konferenču rÄ«košana. Komisijai piekomandÄ“ti arÄ« prokurori, kuru uzdevums ir izvÄ“rtÄ“t, vai arhÄ«vos nav atrodami materiāli, kas bÅ«tu par pamatu kādas lietas ierosināšanai. Polijā un citur tās ir atsevišÄ·as valsts iestādes.

DDD: Kāpēc Latvijā tādas nav?

L.M.: Bija Totalitārisma seku dokumentÄ“šanas centrs, kas darbojās Tieslietu ministrijas uzraudzÄ«bā. Centra uzdevums bija – veikt dokumentu izpÄ“ti. Ja kādam bija kādi čekas dokumenti, tos varÄ“ja nodot šim centram, taču Totalitārisma seku dokumentÄ“šanas centrs neveidoja milzÄ«gu arhÄ«vu, jo krimināllietas, izpÄ“tes lietas tika nodotas Valsts arhÄ«vam, kur ikviens var piekļūt viņu interesÄ“jošajiem dokumentiem.

SAB “noraka” TSDC

DDD: JÅ«s tomÄ“r neesat cilvÄ“ks no malas – esat bijis politikā kopš neatkarÄ«bas atjaunošanas. Kādēļ, jÅ«suprāt, pret čekas arhÄ«vu izpÄ“ti ir bijusi tik noraidoša attieksme, kādēļ nav bijis valstisks atbalsts?

Linards Muciņš: Pirmkārt, ir nepieciešama nauda. Otrkārt – politisks atbalsts, ministri, kas šo lietu bÄ«dÄ«tu. Bija Totalitārisma seku dokumentÄ“šanas centrs, kas sadarbojās ar Satversmes aizsardzÄ«bas biroju (SAB), Ä¢enerālprokuratÅ«ru. ÄŒekas maisi atradās centrā, taču viņiem izdevās noskaidrot arÄ« citus aÄ£entus, kas kartotÄ“kā, kuru mÄ“s pārņēmām, nebija atrodami.

Droši vien daļa vainas ir jāuzņemas arÄ« man, jo es atbalstÄ«ju Totalitārisma seku dokumentÄ“šanas centra vadÄ«tāja ZālÄ«tes ideju pievienot centru SAB, cerot uz lielāku finansiālu atbalstu un iespÄ“jām paplašināt darbÄ«bu. Tika veikti likuma grozÄ«jumi, ar kuriem centrs tika nodots SAB pakļautÄ«bā. ArhÄ«vs arÄ« tika pārvietots uz SAB telpām, jo likās, ka tur tas bÅ«s drošÄ«bā.

Diemžēl Latvijā ir slikta sistÄ“ma, ka specdienesti nav stingrā izpildvaras un parlamentārajā kontrolÄ“, dienesti paši nosaka sev uzdevumus un paši arÄ« izvÄ“rtÄ“ sasniegtos rezultātus. Tādēļ vÄ“lāk SAB, iespÄ“jams, negribÄ“dams dot finansÄ“jumu, Totalitārisma seku dokumentÄ“šanas centra darbinieku skaitu pamazām samazināja. Tagad tur darbojas tikai viens cilvÄ“ks, kas uz vÄ“lÄ“šanām pārbauda deputātu kandidātus un sniedz atzinumu. Protams, SAB negrib izpaust viņu rÄ«cÄ«bā esošo informāciju, aizbildinoties ar visādām muļķībām par datu aizsardzÄ«bu utt. Datu aizsardzÄ«bas regulā gan skaidri un gaiši teikts, ka datus var izpaust, ja tas nepieciešams sabiedrÄ«bas interesÄ“s. Daudzi no kartotÄ“kā esošajiem aÄ£entiem ir jau miruši.

DDD: Tātad, jÅ«suprāt, lai gan darbojas speciāla komisija, joprojām nav izveidota sistÄ“ma, kā strādāt ar Latvijas rÄ«cÄ«bā esošajiem čekas arhÄ«viem?

L.M.: Manuprāt, ir nepieciešama speciāla institÅ«cija – nopietna valsts institÅ«cija, kas darbotos tikai ar šo vÄ“sturisko dokumentu kopumu. ArÄ« VDK zinātniskās izpÄ“tes komisija ir nepietiekama, jo tā nosedz tikai nelielu daļu – zinātnisko daļu izpÄ“tes procesā.

Ja Lietuvā iestādÄ“, kas pÄ“ta čekas dokumentus, darbojas 100 cilvÄ“ku, tad tam tomÄ“r ir kāds vÄ“rā ņemams iemesls. Es nesaku, ka arÄ« mums obligāti nepieciešama skaitliski tik liela institÅ«cija, bet institÅ«tam ar vismaz 20 cilvÄ“kiem bÅ«tu jābÅ«t. Lai veidotu uzticamu kartotÄ“ku, ir nepieciešams nopietns, sistemātisks un sistÄ“misks darbs. Katram ierakstam ir jābÅ«t pārbaudÄ«tam vairākos avotos, lai nebÅ«tu kļūdu. Visai informācijai, piemÄ“ram, par čekas virsniekiem, bÅ«tu jābÅ«t apkopotai vienā vietā.

Man, piemÄ“ram, ir čekas tālruņa grāmata. Mani neinteresÄ“ tālruņa numuri, bet vārdi, kas tajā atrodami, jo tie arÄ« bija slepeni. Kam es šÄdu grāmatu varÄ“tu atdot? Komisijai? Šodien komisija ir – rÄ«t vairs nav. Esmu nodevis šo grāmatu Okupācijas muzejam, jo zinu, ka tur tā bÅ«s drošÄ«bā. Tieši tādēļ ir nepieciešama speciāla iestāde, kas nodarbotos un glabātu šÄdus dokumentus.

Maisos slēpjas čekas aģenti

DDD: ŠÄ·iet ikreiz, kad tiek pieminÄ“ti čekas maisi, kad izskan aicinājums beidzot tos atvÄ“rt un darÄ«t zināmu to saturu visai sabiedrÄ«bai, dažādu lÄ«meņu valsts amatpersonas un “inteliÄ£ences zieds” aizrautÄ«gi iestājas pret maisu atvÄ“ršanu, jo to saturam, lÅ«k, nevarot uzticÄ“ties.

Linards Muciņš: Nav nekāda pamata čekas maisu saturam neuzticÄ“ties. Turklāt pat bez kartotÄ“kas ir iespÄ“jams noskaidrot aÄ£entu vārdus – tieši tādu ceļu iet vÄ“sturnieks Zigmārs Turčinskis, kurš pÄ“ta nacionālo partizānu vÄ“sturi.

DDD: Intervijā Ukrainas žurnālistam jÅ«s atklājāt, ka bijušais Latvijas premjers Ivars Godmanis bija čekas aÄ£ents. Kā viņš varÄ“ja kļūt par Latvijas premjeru?

L.M.: Ja gribam noskaidrot patiesÄ«bu, ir jābeidz skatÄ«ties uz astoņdesmito gadu beigām, deviņdesmito gadu sākumu ar mÅ«sdienu cilvÄ“ka acÄ«m. Juridisks fakts ir tas, ka cilvÄ“ks ir fiksÄ“ts ar noteiktu darbinieka statusu KGB dokumentos – vai tā ir kartotÄ“ka, vai tas ir žurnāls (iekļaujot aÄ£entu kartotÄ“kā vai noņemot no aÄ£entÅ«ras uzskaites, reÄ£istrÄ“jot arhÄ«va uzskaitÄ“), vai arÄ« uzraudzÄ«bas lietās, kur nav tieši pateikts, ka persona ir aÄ£ents. KartotÄ“kā ir skaidri ierakstÄ«ts, ka cilvÄ“ks ir aÄ£ents un nevis informators.

DDD: Kāda ir atšÄ·irÄ«ba starp aÄ£entu un informatoru?

L.M.: AÄ£ents pilda pavÄ“les. Informators ir gan aÄ£ents, gan iestādes vadÄ«tājs un partijas sekretārs, gan tā saucamā čekas uzticÄ«bas persona, kuram dokumentos raksta vārda, uzvārda un tÄ“vavārda pirmos burtus. UzticÄ«bas personas nav nekādā uzskaitÄ“. Katram čekas virsniekam bija savi informatori. Par informatoru varÄ“ja kļūt, piemÄ“ram, kādas iestādes vadÄ«tājs, partijas sekretārs vai kādas nozares speciālists. Ir viedoklis, ka vÄ“sturnieks Zunda ir bijis informators – par to netieši liecina dažādos dokumentos atrodamā informācija.

Šie informatori netika uzskaitÄ«ti Ä«pašÄ kartotÄ“kā. Bet kartotÄ“kā atrodamie cilvÄ“ki viennozÄ«mÄ«gi bija aÄ£enti. Tas ir juridisks fakts, jo viņam ir VDK kartÄ«te.

DDD: Tātad spriest par to, vai Godmanis ir vai nav sadarbojies, nav nozÄ«mes – tas ir dokumentāli pierādāms?

L.M.: Par to tiešÄm nav jāspriež, jo VDK dokumentos viņš ir uzrādÄ«ts kā aÄ£ents!

VÄ“lreiz atkārtošu – aÄ£ents pildÄ«ja pavÄ“les. PiemÄ“ram, aÄ£entam varÄ“ja likt potes vietā cilvÄ“kam injicÄ“t indi. Protams, bija dažādi aÄ£enti dažādām pavÄ“lÄ“m, jo virsnieks bija atbildÄ«gs par to, cik ļoti viņš varÄ“ja piežmiegt aÄ£entu izpildÄ«t to vai citu uzdevumu. SvarÄ«gi bija čekas virsnieku rÄ«cÄ«bā esošie kompromitÄ“jošie materiāli (liecÄ«bas par izdarÄ«tu kriminālnoziegumu, foto ar seksu) vai apstākļi, kas cilvÄ“kam draudÄ“tu (iesaukšana armijā uz 5 gadiem zemÅ«denÄ“, atlaišana no darba, cietums), ja viņš negribÄ“tu vai nevarÄ“tu izpildÄ«t čekas pavÄ“li.

KartotÄ“kā, par kuru mÄ“s runājam, atrodami čekas aÄ£enti, nevis informatori. PatiesÄ«bā jau ikvienam padomju pilsonim (smejas) bija pienākums stučīt. Bija uzticÄ«bas personas, kas informÄ“. Treškārt, bija virsnieki zem jumta, kuri saņēma algu pamatdarbā un piemaksu par darbu čekas labā. ŠÄdi cilvÄ“ki, vairāki simti čekas virsnieku, strādāja, piemÄ“ram, “IntÅ«ristā”, kultkomā, Ä€rlietu ministrijā un citās svarÄ«gās vietās.

DDD: Ja Godmanis bija VDK darbinieks, kā viņš varÄ“ja nonākt politikā, tikt ievÄ“lÄ“ts un pat vadÄ«t neatkarÄ«go Latvijas valsti?

L.M.: Viņš bija iesÅ«tÄ«ts ar uzdevumu – tādēļ viņš arÄ« bija politikā! Kur tad viņš radās? Godmanis aizstāvÄ“ja kandidāta grādu Austrijā. Starp citu, man zināms kāds zinātnieks, kuram arÄ« bija iespÄ“ja braukt stažēties uz Austriju, bet viņam pirms tam bija jāparaksta papÄ«rs par sadarbošanos ar čeku. Viņš atteicās un uz Austriju tā arÄ« neaizbrauca, jo ikvienam, kurš brauca uz pastāvÄ«gāku laiku ārpus PSRS, bija jāparakstās par sadarbošanos.

Kas vainÄ«gs, tas bailÄ«gs…

Linards Muciņš: Ja apjautāsiet zinātniekus, inteliÄ£ences pārstāvjus un citus, kuri tika izlaisti strādāt vai mācÄ«ties ārzemÄ“s, viņiem bÅ«s jāatzÄ«st, ka parakstÄ«ja ne tikai anketu, pieteikuma formu, bet arÄ« piekrišanu sadarboties. Kuri rÄ«ko lielāko bļaušanu pret čekas maisu atvÄ“ršanu? Vai ne Zinātņu akadÄ“mija ar SpārÄ«ti priekšgalā?…

DDD: …inteliÄ£ences pārstāvji, mākslinieki.

L.M.: Tie visi, kas šodien publicÄ“jas ar viedokli pret čekas maisu atvÄ“ršanu, lielāko tiesu ir čekas aÄ£enti. Skaidrs, ka viņi cenšas radÄ«t iespaidu, ka tur viss ir nepareizi, ka tie ir meli, ka tas sanaidos tautu utt. Tie visi ir čekas aÄ£enti. IespÄ“jams, ka viņiem ir pateikts, ka viņu vārdi ir izņemti, ka kāds ir paglābts. Bet tie ir tikai kādi 30 cilvÄ“ki – vai tādēļ teiksim, ka visi pārÄ“jie (gandrÄ«z 4,5 tÅ«kstoši) ir nepareizi? Ja cilvÄ“ks nomira 4. maijā, tad viņa vārda tajā kartotÄ“kā nav. Protams, mÄ“s nevaram teikt, ka kartotÄ“ka ir pilnÄ«ga, jo bija arÄ« armijas čeka, jÅ«ras kara flotes čeka…

Centieni radÄ«t šaubas par ticamÄ«bu kartotÄ“kai

DDD: Tātad nav nekāda pamata runām, ka tā saucamajos čekas maisos atrodamie dokumenti ir safabricÄ“ti, ka tur atrodamie vārdi bÅ«tu nejauši tur nonākuši?

Linards Muciņš: Tas fakts, kas rakstÄ«ts kartotÄ“kā, nav apstrÄ«dams. PiemÄ“ram, Godmanis tiesājās, ka viņš apzināti neesot sadarbojies ar VDK. Es neesmu lasÄ«jis spriedumu, jo viņa lieta ir pazudusi. Šeit ir jāpiemin Egils Levits, kurš rakstÄ«ja likumu. Tas ir viņa Rietumu tiesÄ«bu iespaidā ierosināts formulÄ“jums – apzināts sadarbÄ«bas fakts. Lai katrs pats spriež par šÄdu formulÄ“jumu – vai tas ir jaušs vai nejaušs…

Protams, tiesnesim, kurš skata šÄdas lietas, nav vienkārši, jo sistÄ“ma bija sarežģīta. Manuprāt, bÅ«tu pat vajadzÄ«gs tribunāls, kurš šÄdas lietas skatÄ«tu, jo ir nepieciešama dziļa izpratne. Ne visiem tiesnešiem ir dziļa interese un vÄ“lÄ“šanās iedziļināties ne tikai konkrÄ“tajā lietā, bet sistÄ“mas bÅ«tÄ«bā. Situāciju apgrÅ«tināja arÄ« tas, ka tās ir krimināllietas, bet kriminālprocesā pierādÄ«jumu slieksnis ir daudz augstāks nekā civillietās, piemÄ“ram, par goda un cieņas aizskārumu.

Ja jÅ«s man jautājat, cik daudz var ticÄ“t kartotÄ“kai, tad mana atbilde ir skaidra – tai var pilnÄ«bā uzticÄ“ties! Protams, ir vÄ“l citi vārdi, kuru tajā kartotÄ“kā nav, bet tie, kas tur ir, nav falši.

DDD: Linards Muciņš pa lielo burzmu nevienu vārdu klāt nepielika?

L.M.: Tādas muļķības arÄ« ir dzirdÄ“tas. Viena no versijām pat bija, ka kartiņas esot izbirušas uz trepÄ“m un ikvienam tur klātesošajam bijusi iespÄ“ja kaut ko pielikt vai izņemt. Fotogrāfijās ir redzami šie čekas maisi, kas aizzÄ«mogoti ar lakas zÄ«mogiem. Kopumā bija divi čemodāniņi un divi maisi, no kuriem nekas nevarÄ“ja izbirt. ArÄ« klāt kaut ko pielikt nebija iespÄ“jams.

Labi, ka bija maisi, jo pÄ“dÄ“jās dienās, pirms mÄ“s pārņēmām šo kartotÄ“ku, daži čekisti skrÄ“ja un vÄ“lÄ“jās noņemt no uzskaites savus aÄ£entus, bet to nebija iespÄ“jams izdarÄ«t, jo visas kartÄ«tes bija jau sabÄ“rtas maisos. Kaut ko konkrÄ“tu atrast bija gandrÄ«z neiespÄ“jami, jo kārtÄ«ba, protams, bija izjaukta. Pat, ja kartÄ«tes bÅ«tu saliktas kastÄ«tÄ“, ar kartÄ«tes izņemšanu no kartotÄ“kas nebÅ«tu lÄ«dzÄ“ts, jo katra kartÄ«te, ieliekot vai izņemot no kartotÄ“kas, tiek reÄ£istrÄ“ta speciālā žurnālā. Žurnālā gan nav rakstÄ«ts vārds, tur ir tikai kartiņas numurs, iesauka (piemÄ“ram, aÄ£ents Knābis), kurš virsnieks un kura nodaļa ir savervÄ“jusi, kurš apstiprinājis, kādas kategorijas aÄ£ents viņš ir, un ielikšanas datums. Uzvārds ir redzams tikai kartiņā. Tad, kad aÄ£ents nomirst, beidz darboties vai aizbrauc uz citu reÄ£ionu, tas tiek ierakstÄ«ts žurnālā. KartotÄ“ka, protams, ir vissvarÄ«gākā, jo tajā parādās konkrÄ“ts vārds un uzvārds, bet žurnāls neļāva veikt nekādas mahinācijas. Uz kartiņas ir vervÄ“tāja un priekšnieka paraksts. Katrai kartiņai ir numurs, kas sakrÄ«t ar aÄ£enta lietas numuru. Žurnālā viss tiek ierakstÄ«ts hronoloÄ£iski – tur nav iespÄ“jams kaut ko ar atpakaļejošu datumu sagrozÄ«t.

DDD: Saprotu, ka neviens, kurš atrodas kartotÄ“kā, tur nenokļuva bez viņa paša ziņas. Kādēļ tad šodien dzirdam runas, ka tur kāds nokļuvis nejauši, viņam pašam nezinot?

L.M.: Ko citu šie cilvÄ“ki, kas bija čekas aÄ£enti, lai saka? Protams, viņi var tāpat kā dzejnieks Rokpelnis atzÄ«ties un atklāti pateikt – jā, mani savervÄ“ja, man vienreiz mÄ“nesÄ« bija jāiet uz kaut kādu dzÄ«vokli tikties. Tā bÅ«tu vispareizākā rÄ«cÄ«ba, jo tieši tā tas arÄ« notika, tā bÅ«tu patiesÄ«ba. Viss pārÄ“jais ir mÄ“Ä£inājumi attaisnoties un izlikties par nevainÄ«giem. CilvÄ“kiem negribas atcerÄ“ties nepatÄ«kamas lietas, ka viņi ir sadarbojušies.

…par “kristāltÄ«rajiem” ārzemju latviešiem

DDD: Kādēļ, jÅ«suprāt, Vaira VÄ«Ä·e-Freiberga tik ļoti aktÄ«vi iestājas pret kartotÄ“kas atvÄ“ršanu. Viņas taču nav šajā kartotÄ“kā?!

Linards Muciņš: Kā jÅ«s zināt, ka nav? Pirmkārt, ja viņas nav šajā kartotÄ“kā, varbÅ«t viņa ir tajā, kas atrodas Maskavā. Otrkārt, ārzemniekiem nevajadzÄ“ja parakstÄ«ties. Ja čekists, ar kuru ārzemnieks kontaktÄ“jās, uzskatÄ«ja, ka kontakts ir pietiekami dziļš, tad VDK šo ārzemnieku uzskatÄ«ja par savu aÄ£entu. Ä€rzemnieki, kas ļoti regulāri brauca uz Latviju, – viņiem varbÅ«t likās, ka paši neko neziņo, bet tikai parunājas. Tiešu pierādÄ«jumu nav.

Ja runājam vispārÄ«gi, tad ir tieši pierādÄ«jumi par sadarbÄ«bu, kas parādās, piemÄ“ram, naudas atskaitÄ“s. Bija maksas aÄ£enti, kas uzturÄ“ja dzÄ«vokļus, kuros notika tikšanās. Viņiem maksāja katru mÄ“nesi apmÄ“ram 100 rubļus klāt pie pensijas. Tie bija pensionÄ“ti čekas vai armijas virsnieki, kuriem varÄ“ja uzticÄ“ties. Katrai izmaksātajai naudas summai pretim ir paraksts par saņemšanu. AÄ£entiem naudu nemaksāja, jo viņus centās savervÄ“t uz kompromitÄ“joša materiāla pamata, taču vienu vai divas reizes gadā viņi saņēma stimulÄ“jošas dāvanas, par kurām bija jāparakstās. Tas, protams, bija atkarÄ«gs no čekista psiholoÄ£ijas, no viņa spÄ“jas motivÄ“t savu savervÄ“to aÄ£entu. Bieži vien gan čekisti, gan savervÄ“tie aÄ£enti kopā “šmorÄ“ja” un par čekas naudu apmaksāja rÄ“Ä·inu, kas bija jāpieliek klāt pie atskaites. Par šo sistÄ“mu stāsta pārbÄ“gušais čekists Boriss Karpičkovs.

Ä€rzemju aÄ£entu vārdus mÄ“s diemžēl nedabÅ«jām, jo viņus uzraudzÄ«ja 1. daļa, un šo informāciju no RÄ«gas aizvāca pirmo. Mums gan ir pieejama 1. daļas aÄ£entÅ«ra, bet tajā atrodama informācija par aÄ£entiem Latvijā. IzlÅ«košana ir veicama vai nu, aÄ£entam aizbraucot uz konkrÄ“to valsti, vai arÄ« “no savas teritorijas”, tas ir, mājās. Tieši tāpÄ“c viesnÄ«cas bija zem čekas kontroles, jo tur notika galvenā darbošanās un grÄ“kā krišana. Atbraucot no mÄ«tnes zemes uz Latviju bez sievas vai vÄ«ra, notika viss kaut kas, un tas tika arÄ« nofotografÄ“ts no augšas un no apkašas. KompromitÄ“jošais materiāls bija kabatā – un savervÄ“t bija daudz vieglāk.

Protams, pirms savervÄ“šanas tika vÄ“rtÄ“ts katrs konkrÄ“tais cilvÄ“ks. ÄŒekā strādāja gudri, psiholoÄ£ijā zinoši un apmācÄ«ti cilvÄ“ki. Ä€rzemniekam varbÅ«t nešÄ·ita, ka viņš ir aÄ£ents, bet tā virsnieka acÄ«s, ar kuru notika sarunas, kontakts, šis ārzemnieks tāds bija un kā aÄ£ents tika arÄ« iereÄ£istrÄ“ts. Viņš pat varÄ“ja nezināt, ka runā ar čekas virsnieku, bet viss, ko stāstÄ«ja, tika izmantots. ÄŒeku interesÄ“ja viss, nevajadzÄ“ja noteikti stāstÄ«t valsts noslÄ“pumus. Viņi meklÄ“ja zinātniekus, speciālistus, kas varÄ“tu noderÄ“t vÄ“lākai vervÄ“šanai, kuri bija pietuvināti drošÄ«bas vai aizsardzÄ«bas nozarei.

Galvenais nebija zināt, ar ko tu runā, – galvenais, ka runā. Ä€rzemnieki runāja ar kādu vietÄ“jo savas nozares pārstāvi, kurš, tāpat kā Godmanis, kaut kad bija braucis uz ārzemÄ“m stažēties, pirms tam parakstot piekrišanu par sadarbÄ«bu. Vairākus gadus varbÅ«t šis zinātnieks tika likts mierā, bet tad to pamodināja, jo bija pienācis laiks parunāt ar iebraukušo zinātnieku no ārzemÄ“m. No operatÄ«vām lietām čekas arhÄ«vā redzams, ka pirms atmodas sākuma ar ārzemniekiem vispār netikās ar čeku nesaistÄ«ti cilvÄ“ki. Ja tikšanās notika ar septiņiem Latvijas zinātnes vai kultÅ«ras pārstāvjiem, tad viens vai divi bija Ä«sti čekas virsnieki; viens vai divi – čekas virsnieki, kas strādāja “zem jumta”; divi trÄ«s – čekas aÄ£enti; divas trÄ«s – uzticÄ«bas personas. Un lietā var redzÄ“t, ka VISI tikšanās dalÄ«bnieki ir rakstÄ«juši ziņojumus vai nodevuši informāciju, citam par citu nezinot. Tā reizÄ“ bija arÄ« viņu uzticÄ«bas un kvalitātes kontrole.

Ir jāatklāj čekas darbības sistēma

DDD: JÅ«s iepriekš teicāt, ka principā jau tagad ir pieejama liela daļa informācijas, kas ir čekas maisos, tad kādēļ tomÄ“r nepieciešams atvÄ“rt čekas maisus?

Linards Muciņš: Vienkārša maisos atrodamo vārdu nosaukšana vien neko nedos, ir nepieciešams atklāt, apzināt un aprakstÄ«t, kā arÄ« zinātniski analizÄ“t sistÄ“mu kopumā. TomÄ“r šo procesu nevar sākt bez elementārākā – bez čekas aÄ£entu un objektu kartotÄ“ku, visu citu čekas darbinieku uzvārdu un attiecÄ«go žurnālu elementāru fotokopiju publiskošanas, vÄ“lāk veicot to digitalizāciju un sistematizāciju. Bez aizklāšanas un cenzÅ«ras ir jāpublicÄ“ arÄ« visa elektroniskā čekas informācijas sistÄ“ma “Delta”. Tas ir darbs, ko neizdarÄ«ja Totalitārisma seku dokumentÄ“šanas centrs (TSDC), un šis centrs ar SAB svÄ“tÄ«bu apzināti darbojās pret savu valdÄ«bas apstiprināto nolikumu, likumu un Satversmi. ÄŒekas aÄ£enti arÄ« aktÄ«vi pretojas atklātÄ«bai un nenovÄ“ršamai čekas materiālu publikācijai.

Var jau vienkārši uzrakstÄ«t, ka bija aÄ£ents Knābis, kurš saņēma uzdevumu un tika kādam piesÅ«tÄ«ts. Vai arÄ«: notika tikšanās Zinātņu akadÄ“mijā ar VFR profesoru LÄ“beru, kurā piedalÄ«jās septiņi cilvÄ“ki (bez uzvārdiem neiztikt), no kuriem viens bija KGB virsnieks “zem jumta”, viens bija KGB virsnieks, kurš noklusÄ“ja savu identitāti, bija arÄ« viena uzticÄ«bas persona un trÄ«s čekas aÄ£enti. Profesors LÄ“bers, kurš šo gadÄ«jumu atcerÄ“jās un tā atspoguļojumu izlasÄ«ja savā čekas lietā, teica, ka visi, kas tur bija, rakstÄ«ja pÄ“c tam savus ziņojumus. PilnÄ«gi visi, lai gan katram bija savs čekas darbinieka statuss un tie cits par citu nezināja… Tas bija pilnÄ«gs totalitārisms – neviens, kas nebija saistÄ«ts ar čeku, netika pielaists profesoram, kurš bija ieradies Latvijā ar zinātnisku mÄ“rÄ·i. Tā tika kontrolÄ“ti un čakarÄ“ti arÄ« paši aÄ£enti. Profesors bija par to pavisam izbrÄ«nÄ«ts un satriekts, jo visi šie seši dažāda kaluma čekas darboņi pÄ“c neatkarÄ«bas atjaunošanas ar viņu satikās un uzvedās tā, it kā bÅ«tu lielākie neatkarÄ«bas cÄ«nÄ«tāji. Un man kaut kādi murmuļi tagad stāsta, ka par to ir jāklusÄ“, ka tas kaitÄ“šot šiem aÄ£entiem un viņu radiem?! Tieši noklusÄ“šana un nepublicÄ“šana kaitÄ“ tautai un valstij. Valsts drošÄ«bas dienesti pie mums ir ārpus jebkādas juridiskās un politiskās kontroles, par ko jaunievÄ“lÄ“tai Saeimai bÅ«s spÄ“cÄ«gi jāpiedomā.

DDD: Ko tagad publiskos, saņemot komisijas atzinumu?

L.M.: Runa nav tikai par publiskošanu, bet gan par turpmāko šo maisu likteni. Pirmkārt, nevajadzÄ“tu vairs turÄ“t šos arhÄ«vus SAB mājā, bet gan nodot Latvijas Valsts arhÄ«vam, lai ikviens – gan zinātnieki, gan jebkurš cits interesents – var tiem piekļūt.

Otrkārt, kartotÄ“ka ir jādigitalizÄ“, lai ikviens spÄ“tu to lietot, neradot draudus, ka kaut kas varÄ“tu pazust. Digitalizācijai savukārt ir nepieciešama gan nauda, gan laiks. ParalÄ“li ir arÄ« jāsaglabā TSDC funkcija pārbaudÄ«t pirms vÄ“lÄ“šanām deputātu kandidātus, nododot TSDC Latvijas Valsts arhÄ«va pakļautÄ«bā.

Lietuvieši, piemÄ“ram, digitalizÄ“ja čekas žurnālu, to vienkārši nofotografÄ“jot, taču tas, manuprāt, ir pirmais solis, bet nav veiksmÄ«gākais risinājums, jo tad vārdu meklÄ“šana pÄ“c alfabÄ“ta nav iespÄ“jama. Digitalizācijai jādod iespÄ“ja strādāt ar kartotÄ“ku no dažādiem rakursiem, lai varÄ“tu, piemÄ“ram, veidot analÄ«tisku statistiku par aÄ£entiem un lÄ«dz ar to arÄ« par KGB darbÄ«bu dažādos laikposmos. Statistiskie rādÄ«tāji pa gadiem ļautu izdarÄ«t secinājumus par čekas darbÄ«bu. Ir taču divdesmit pirmais gadsimts, datoru gadsimts.

Un ko aģenti dara tagad?

Linards Muciņš: BÅ«tu interesanti uzzināt, vai 1986., 1987. un 1988. gadā čekas darbÄ«ba mazinājās vai tieši pretÄ“ji – čeka sāka strādāt ar lielāku entuziasmu. VarbÅ«t šeit tika ievestas kaut kādas slepenas čekas daļas. Lai gan ārÄ“ji šÄ·ita, ka LPSR čeka “tiek laista dibenā”, kādas Maskavai tieši pakļautas vai armijas čekas daļas pārvervÄ“ja, pārņēma vai savervÄ“ja no jauna aÄ£entus, kas pildÄ«tu uzdevumu pÄ“c Latvijas neatkarÄ«bas.

Latvija ir tik maza, ka vairāk par 50 aÄ£entiem izlÅ«košanai nav vajadzÄ«gi – katrā ziņā tie vairs nav pieci tÅ«kstoši, kas darbojās LPSR laikos, lai uzturÄ“tu sistÄ“mu. SvarÄ«gākais – kur tie 30–50 aÄ£enti darbojas. Viņi varÄ“ja nokļūt drošÄ«bas dienestos, policijā, armijā, kļūt leitnanti ar labām karjeras iespÄ“jām iegÅ«t vadošos amatos. Nevar bÅ«t tā, ka Igaunijā un Lietuvā, un citur NATO valstÄ«s regulāri arestÄ“ Krievijas spiegus, bet pie mums nav neviena. Tas, manuprāt, ir smieklÄ«gi…

DDD: Droši vien daži teiks, ka jums nevar uzticÄ“ties, jo vÄ“l nesen iebildāt pret čekas maisu publiskošanu. KāpÄ“c mainÄ«jāt savas domas un tagad esat par maisu atvÄ“ršanu?

L.M.: Kad strādāju Iekšlietu ministrijā, agrāk uz šo jautājumu skatÄ«jos nedaudz citādāk. Tagad situācija ir mainÄ«jusies, pagājis daudz gadu, tādēļ uzskatu, ka čekas maisi ir jāpublisko, jo tajā atrodamā informācija vairs nav aktuāls izlÅ«košanas materiāls. Tā ir vÄ“sture, kuru ir tiesÄ«bas zināt ikvienam. Protams, vienmÄ“r bÅ«s jautājums: ko dos tas, ka uzzināsim kartotÄ“kā esošo cilvÄ“ku vārdus? PiemÄ“ram, ieraudzÄ«sim tur mÅ«su populāro dzejnieku, mākslinieku, žurnālistu vārdus.

DDD: Manuprāt, sabiedrībai ir tiesības zināt, ko, piemēram, tagad dievinātā dzejniece Māra Zālīte ir darījusi padomju okupācijas laikā.

L.M.: Tieši tādēļ viņi bļauj, ka nevajag atvÄ“rt čekas maisus.

DDD: Ir tāda apgriezta morāle – mÄ“Ä£inājums problÄ“mu no slimās galvas pārlikt uz veselo galvu. Ne jau man ir jājÅ«tas slikti, ka Māra ZālÄ«te ir čekas maisos – viņai ir jātaisnojas, kāpÄ“c viņa tur ir!

L.M.: Starp citu, smeršiste, čekiste IngrÄ«da Sokolova – dusmās par Māras ZālÄ«tes, viņasprāt, necienÄ«go attieksmi pret čekas aÄ£entu Vili Lāci – “NeatkarÄ«gajā RÄ«ta AvÄ«zÄ“” bija ielikusi niknu rakstiņu par Māru ZālÄ«ti un Jāni Ķuzuli. Māra ZālÄ«te jaunÄ«bas gados strādāja Rakstnieku savienÄ«bā par sekretāri. Rakstnieku savienÄ«bā viņa sagāja kopā ar LiteratÅ«ras fonda direktoru Ķuzuli, kurš bija arÄ« starptautiskās kategorijas rokasbumbas tiesnesis un bieži braukāja pa ārzemÄ“m. PSRS laikos uz ārzemÄ“m ilgstoši varÄ“ja izbraukt tikai aÄ£enti. Sokolova niknumā arÄ« uzrakstÄ«ja “NeatkarÄ«gajai RÄ«ta AvÄ«zei”, ka kopā sagāja divi aÄ£enti. Diemžēl sabiedrÄ«bā nekādu reakciju tas neizraisÄ«ja. ArÄ« Māra ZālÄ«te uz šo publikāciju nereaģēja. Ja tā bÅ«tu nepatiesÄ«ba, tad taču vajadzÄ“ja teikt, ka Sokolova melo. Protams, Sokolova nemelo – to pierāda viņas rÄ«cÄ«bā esošÄ informācija; arÄ« viņa pati bija čekiste.

Jums ir taisnÄ«ba, ka sabiedrÄ«bai ir tiesÄ«bas zināt. Lai tie, kas ir tajos maisos, skaidro un taisnojas, kādēļ viņiem toreiz paslÄ«dÄ“ja kāja, kādēļ viņi piekrita sadarboties. IespÄ“jams, daži to darÄ«ja, jo viņus centās nostādÄ«t smagas izvÄ“les priekšÄ, cietumā fiziski iespaidoja. Bet vÄ“l svarÄ«gi ir uzzināt, kad un kādos apstākļos, čekai turpinot pastāvÄ“t, tomÄ“r, sākoties atmodai, šie cilvÄ“ki pārtrauca sadarbÄ«bu ar čeku! Tikai viņi paši to var izstāstÄ«t.

DDD: Daži droši vien teiks, ka toreiz bija tāds laiks – mums nebija citas izvÄ“les.

L.M.: Visiem bija izvÄ“le. Ir ļoti daudz tādu, kas izvÄ“lÄ“jās nesadarboties un cieta no tā. Principā visiem bija iespÄ“ja izvÄ“lÄ“ties, jo apstiprināšana par aÄ£entu bija gara procedÅ«ra. Bija jau arÄ«, protams, zibenÄ«gās vervÄ“šanas, pieÄ·erot personu ļoti kompromitÄ“jošÄ vai noziedzÄ«gā situācijā, bet parasti notika ilga potenciālo aÄ£entu izpÄ“te. Tika ievāktas ziņas, pÄ“tÄ«ts, vai noskatÄ«tajam potenciālajam aÄ£entam ir piekļuve tādiem cilvÄ“kiem, par kuriem interesÄ“jās čeka. Tika organizÄ“tas izsekošanas un noklausÄ«šanās – tas viss maksāja naudu, un nenotika nejaušÄ«bas. Kad bija pārliecÄ«ba, ka noskatÄ«tā persona ir vajadzÄ«ga čekai, notika vervÄ“šana. Nevienu bez viņa paša ziņas nevarÄ“ja iekļaut čekas aÄ£entu sarakstā – bija nepieciešama savervÄ“tā un dažādu pakāpju čekas nodaļu priekšnieku piekrišana, kuru apstiprināja ar parakstiem. Te nevarÄ“ja notikt pierakstÄ«jumi kā celtniecÄ«bas darbos par izraktiem un aizbÄ“rtiem grāvjiem vai bÅ«vbedrÄ“m.

Jaunie aģenti aktīvi rosās

DDD: 6. maija TV3 raidÄ«jumā “Nekā personÄ«ga” bija izvÄ“rsts sižets par čekas maisiem. Tika parādÄ«ts, kā čeka darbojās, kā draugi nosÅ«dzÄ“ja draugus. PiedalÄ«jās arÄ« filmas sÄ“riju “SibÄ«rijas bÄ“rni” režisore Dzintra Geka, kas raudādama stāstÄ«ja, ka viņas vārds aizmuguriski iekļauts čekas kartotÄ“kā. Manuprāt, sižetā patiesÄ«ba tika savÄ«ta kopā ar meliem, lai skatÄ«tājiem rastos šaubas par čekas maisos atrodamās informācijas patiesumu. Kā jÅ«s vÄ“rtÄ“jat šo raidÄ«jumu?

Linards Muciņš: Šo procesu – čekas materiālu publiskošanu – aktÄ«vi cenšas ietekmÄ“t un pat novÄ“rst tādi aÄ£enti kā TV3 “Nekā personÄ«ga” žurnālisti, kurus mÄ“s parasti atpazÄ«stam kā specdienestu aizkulisÄ“s sagrābstÄ«tas informācijas legalizÄ“tājus publiskajā telpā. Taču šoreiz ar saviem asarainajiem stāstiem viņiem diez vai izdosies izpildÄ«t specdienestu uzdevumus. Skaidrs, ka tikai pÄ“c tam, kad čekas aÄ£ents uzpeld virspusÄ“ un nokļūst prožektoru staru krustugunÄ«s, viņš sāk runāt un ir iespÄ“jams pārbaudÄ«t visus sadarbÄ«bas apstākļus. ÄŒekisti jau nevervÄ“ja pārliecinātus komunistus, bet pretÄ“jās nometnes pārstāvjus. AbsolÅ«ti noziedzÄ«gs ir TV publiskotais un vadÄ«bas apstiprinātais fakts, ka šodienas Latvijas valsts drošÄ«bas dienestu darbinieki absolÅ«ti neskaidru mÄ“rÄ·u labad izdara noziegumu un tirgojas ar čekas aÄ£entiem, cenšoties tos, pirmkārt, savervÄ“t savā dienestā un, otrkārt, solot izņemt viņu kartiņas no čekas kartotÄ“kas, par ko viņi zina, ka tas nav iespÄ“jams un nav pieļaujams. ArÄ« tādēļ ir šÄda pretošanās publiskošanai.

DDD: Tātad neviena vārds – pretÄ“ji tam, ko mÄ“Ä£ināja iestāstÄ«t TV3 žurnālisti, izmantojot sabiedrÄ«bā pazÄ«stamu personu teikto, – nevarÄ“ja nonākt čekas kartotÄ“kā bez viņa paša piekrišanas un viņam nezinot, jo katram savervÄ“tajam bija jāparakstās?

L.M.: Tikai no ārzemniekiem neprasÄ«ja parakstÄ«t piekrišanu. Ä€rzemniekam neiekārtoja aÄ£enta lietu. Šeit jāpaskaidro, ka pastāv aÄ£enta personas lieta un darba lieta, bet ir arÄ« objekta lieta. Objekti jeb čekas izpÄ“tei pakļautie parasti bija fiziskas personas, lai gan arÄ« dažas iestādes čeka uzraudzÄ«ja. ŠÄdu objektu lietas sauca par litera lietām, piemÄ“ram, lieta par valsts noslÄ“puma saglabāšanu rÅ«pnÄ«cā “VEF”. Ä€rzemnieks, kurš kļūst par aÄ£entu, parādās mums tikai kā objekts, un to, vai viņš ir aÄ£ents, zina tikai viņu uzraugošais virsnieks.

Inde potes vietā…

DDD: Daži, kuru vārdi ir atrodami maisos, attaisnojas, ka viņi jau neko nav ziņojuši – viņi tika vÄ“lÄ“jušies aizbraukt, piemÄ“ram, uz sporta sacensÄ«bām ārzemÄ“s.

Linards Muciņš: Tādu pozÄ«ciju izvÄ“las vairums savervÄ“to. Ko citu lai viņi teiktu? Tā ir visÄ“rtākā attaisnošanās. Rokpelnis taču godÄ«gi pateica, ka viņam reizi mÄ“nesÄ« bija jāiet uz tikšanos ar čekas virsnieku.

DDD: Vai savervētajiem aģentiem bija čekas instruktāža, kas un kā jādara?

L.M.: Protams. Es jau sarunas sākumā uzsvÄ“ru, ka čekas maisos ir atrodami nevis informatori, bet čekas darbinieki – aÄ£enti. AÄ£ents ir cilvÄ“ks, kuram čeka varÄ“ja dot un deva uzdevumu, kuru nedrÄ«kstÄ“ja nepildÄ«t. PiemÄ“ram, tika dots uzdevums pieiet pie kāda un pastāstÄ«t kādu dezinformāciju, lai paskatÄ«tos, kur pÄ“c tam šÄ« informācija nonāk. VarÄ“ja tikt dots arÄ« uzdevums, veikt kādas darbÄ«bas, uzsākt seksuālas attiecÄ«bas, poliklÄ«nikā injicÄ“t indi potes vietā. AÄ£ents varÄ“ja bÅ«t arÄ« neaktÄ«vs, savervÄ“ts Ä«pašam periodam.

DDD: Interesanti, bet tieši paši čekas aÄ£enti šobrÄ«d mÄ“Ä£ina maldināt sabiedrÄ«bu, ka viņi nav bijuši aÄ£enti, bet tikai informatori. Kā piemÄ“ru varu minÄ“t Maiju Tabaku, kas vÄ“l nesen kādā televÄ«zijas raidÄ«jumā stāstÄ«ja par savām mākslinieces gaitām Vācijā. Vai tiešÄm viņa domā, ka cilvÄ“ki ir tik naivi, lai noticÄ“tu, ka viņai nav bijusi nekāda saistÄ«ba ar čeku? Lešinska grāmatā “Starp divām pasaulÄ“m” ir pieminÄ“ti daudzi tādi mākslinieki, kas tikai kafiju padzÄ“ruši, parunājušies un pÄ“c tam “nevainÄ«gi” par to uzrakstÄ«juši ziņojumu čekai.

L.M.: Tabaka ir iepriekš zināma kā aÄ£ente. ÄŒekai jau nekas cits arÄ« nebija vajadzÄ«gs, lai tādi kā Tabaka BerlÄ«nÄ“ ar kādu padzer kafiju, parunājas un pÄ“c tam atstāsta runāto, lai čekists uzzinātu, kuru tālāk ir vÄ“rts vervÄ“t. Nekādi citādi čekists šo informāciju nevarÄ“ja iegÅ«t kā tikai no tādiem kā Tabaka – “nevainÄ«gajiem” aÄ£entiem.

DDD: Tātad čekas virsnieks aģentam deva uzdevumu parunāties ar konkrētu cilvēku?

L.M.: Jā. Bet vÄ“l neesam lÄ«dz galam izpÄ“tÄ«juši čekas darba metodes tieši ar māksliniekiem – ceram to drÄ«z uzzināt.

Ja valsti nevadÄ«tu čekisti…

DDD: CilvÄ“kam vienkāršajam jau sen ir jautājums: kā interesÄ“s darbojas “mÅ«su” drošÄ«bas dienesti, ja Latvijas intereses tās nav?

Linards Muciņš: TāpÄ“c jau ir jautājums: lietuvieši Ä·er, poļi Ä·er, igauņi Ä·er, pat angļi Ä·er Krievijas spiegus, bet Latvijā nav neviena spiega?…

DDD: Vai ir izdevies noskaidrot, kur pazudusi Godmaņa lieta?

L.M.: MÄ“s par šo lietu sākām interesÄ“ties tādēļ, ka vÄ“lÄ“jāmies palasÄ«t, ko ir teikuši liecinieki. Dokumentu oriÄ£ināli atrodas drošÄ vietā – ne šajā tiesas lietā, jo uz tiesu tika sÅ«tÄ«tas tikai kopijas. ProkuratÅ«rā ir lietas oriÄ£ināli, bet viņiem nav tiesas materiālu – pratināšanas protokolu. Visticamāk, tur ir pāris virsnieku liecÄ«bu, kuras iepriekš tika saskaņotas, jo bijušajiem čekas virsniekiem, liecinot šajās lietās, tiesā ir izveidojusies taktika teikt: “MÄ“s neko neatceramies, mÄ“s neko nezinām!”

DDD: Tautā klÄ«st runas, ka arÄ« Latvijas Tautas frontes vadÄ«bā bijuši čekas aÄ£enti. Vai šÄ«s ziņas ir pamatotas?

L.M.: Skaidrs ir tas, ka bez čekas svÄ“tÄ«bas LTF nevarÄ“tu darboties un nedarbojās. Kad, piemÄ“ram, Viktors Avotiņš mÄ“Ä£ināja neakceptÄ“ti dibināt tautas kustÄ«bu, tad viņam kaut kā tas neizdodas, arÄ« avÄ«zes par to tad neko nerakstÄ«ja. Kad Jānis Peters saņem cekas “svÄ“tÄ«bu”, process aiziet. Cekisti un čekisti kļūdÄ«gi domāja, ka viņi šo procesu stÅ«rÄ“, ka aÄ£entu (Jānis Peters, Jānis Stradiņš, Ivars Godmanis u.c., atcerÄ“simies, ka, pÄ“c čekistu uzskata, Augstākās Padomes 34 deputāti bijuši aÄ£enti) plašais loks garantÄ“s izdošanos, jo pie teikšanas taču viņējie. ÄŒekisti pārrÄ“Ä·inājās, jo nezināja, kas latvietim patiesÄ«bā ir iekšÄ. VarbÅ«t savervÄ“tie izmantoja iespÄ“ju atteikties iet uz ikmÄ“neša tikšanos un nepakļāvās vairs komandām. MÄ“s nezinām, bet svarÄ«gi zināt, kad tas notika, kad šÄ«s važas tika nomestas. ArÄ« pašÄ čekā notika šÄ·elšanās, latviskā daļa, izņemot vecos staļiniešus, arÄ« alka pārmaiņu, partijas sapulcÄ“s nonāca pat lÄ«dz asai pretstāvei.

DDD: Vai piekrÄ«tat domai, ka tad, ja nebÅ«tu bijis tik daudz nodevÄ“ju, savervÄ“to, kas turpināja darboties pret Latvijas interesÄ“m arÄ« pÄ“c neatkarÄ«bas atjaunošanas, šodien latvieši kā nācija atrastos daudz labākā situācijā? VarbÅ«t bÅ«tu izdevies pilnÄ«bā atbrÄ«voties no padomju laikā iebraukušajiem un viņu pÄ“ctečiem, kuriem jau sen vajadzÄ“ja atgriezties savās etniskajās dzimtenÄ“s?

L.M.: Droši vien. MÄ“s gan arÄ« nezinām, cik liela loma tajā, kas notika pÄ“c neatkarÄ«bas atjaunošanas, ir amerikāņiem. ASV vÄ“stniecÄ«bas darbinieki ļoti aktÄ«vi darbojās, katrā tikšanās reizÄ“ mÄ“rÄ·tiecÄ«gi “borÄ“ja” politiÄ·iem un dienestu darbiniekiem savus uzskatus. Bija arÄ« tādi jautājumi, kur amerikāņu teikto uzreiz nesapratām, bet tas bija ļoti svarÄ«gi. PiemÄ“rs ir krievu armijas izvešana. Amerikāņi uzstāja, ka armija ir jāizved, bet pa daļām, kam mÄ“s negribÄ“jām piekrist, čekas provokatori bļāva – izvest visu uzreiz! ProvocÄ“ja – visu vai neko. Galu galā armija tika izvesta.

DDD: Bet ļoti daudzi pensionētie armijnieki ar ģimenēm palika.

L.M.: Tas bija kompromiss. Par bijušo sarkanarmijas virsnieku aktivitātÄ“m, kas, kā izrādās, bija zem rÅ«pÄ«gas mÅ«su jauno valsts drošÄ«bas iestāžu kontroles deviņdesmitajos gados, var lieliski izlasÄ«t jÅ«su izdotajā Arnolda BÄ“rza grāmatā “Sarkanie burbuļi”.

Mani vairāk satrauc nevis tas, ka krievu skolas nav vÄ“l pārgājušas uz mācÄ«bām latviešu valodā, bet gan tas, ka šis nenotiek bÄ“rnudārzos. ArÄ« armijā ir daudz latviski runājošu krievu. Mani satrauc, ka viņi ir arÄ« mÅ«su ministrijās, valsts pārvaldes struktÅ«rās. Var jau teikt, ka viņi kļūdās vai ir muļķi, bet, manuprāt, viņi apzināti grauj valsti. Daudzi augsti valsts ierÄ“dņi ir latviski runājoši krievi, un tur, kur ir nepatikšanas, izrādās, ka priekšgalā ir tieši tāds kadrs. IzbrÄ«na milicijas (10. novembrÄ«) un čekas (20. decembrÄ«) gadadienu svinÄ“šana mÅ«su policijā. Viņi nav nekādi ždanokieši, ne saskaņieši, bet kaut kas vienmÄ“r kaut kā noiet greizi…

Mazliet par Atmodas varoņiem

DDD: Sarunas noslÄ“gumā vÄ“lÄ“jos pajautāt par astoņdesmito gadu disidentiem, piemÄ“ram, Helsinki-86 dibinātājiem, – kāpÄ“c viņi aizbrauca no Latvijas?

Linards Muciņš: Runa ir par Liepāju… interesanti, bet čekas arhÄ«vos ir ļoti daudz materiālu par Liepāju – pat par RÄ«gu nav tik daudz. Grantiņam un viņa domubiedriem bija jāaizbrauc – viņus piespieda aizbraukt. Viņam parādÄ«ja, ka viņus tiesās, ja vajadzÄ“s, pat vairākkārt.

DDD: …bet Grantiņam ļāva aizbraukt!

L.M.: Domāju, ka viņam nevis ļāva, bet viņu piespieda aizbraukt. Pirmkārt, viņam cietumā salauza ribas; otrkārt, manuprāt, čeka viņu piespieda parakstÄ«t dokumentu par sadarbošanos; treškārt, viņš uzstājās ar runu televÄ«zijā. Bet aizbrauca ne tikai Grantiņš. Esmu runājis ar vÄ«ru, kurš arÄ« aizbrauca dzÄ«vot Vācijā. Viņš uzreiz pateica, ka bija jāparaksta papÄ«rs par sadarbošanos ar čeku – citādi nemaz ārā no Latvijas netika. Jautājums, kas notiek pÄ“c tam, kad esi aizbraucis – vai pakļaujies spiedienam, kad tev, dzÄ«vojot ārzemÄ“s, nāk klāt čekists, vai tomÄ“r ne. Droši vien tas bija atkarÄ«gs no tā, kādi čekai bija kompromitÄ“joši materiāli pret konkrÄ“to cilvÄ“ku, cik tuvi cilvÄ“ki viņam bija palikuši Latvijā. Galu galā – noteicošais bija tas, cik tev stiprs mugurkauls.

DDD: Paldies par sarunu! Ceru, ka čekas maisi drīzumā beidzot tiks atvērti.

Intervija pārpublicēta no izdevuma DDD. Intervēja Liene Apine.