Iesaki rakstu:

2018. gada nogalÄ“ notikušajai čekas jeb PSRS Valsts drošÄ«bas komitejas aÄ£entu kartotÄ“kas publiskošanai bÅ«s maz jÄ“gas, ja mÄ“s nesapratÄ«sim svarÄ«gāko un vÄ“rtÄ«gāko – ko mÄ“s no tā varam mācÄ«ties? To nesaprotot, mÄ“s riskÄ“jam atkal nonākt lÄ«dzÄ«gā murgu režīmā, pazaudÄ“t brÄ«vÄ«bu, pašcieņu, visu, kas mums svarÄ«gs un svÄ“ts.

MÄ“s esam dzirdÄ“juši čekas upuru, pašu ziņotāju un čekas darbinieku liecÄ«bas. Tās nereti ir pretrunÄ«gas, un kopainu grÅ«ti atrast. Daži no svarÄ«gākajiem jautājumiem – vai bija iespÄ“jams izvairÄ«ties no čekas tvÄ“riena? Vai PSRS sabrukums un Latvijas neatkarÄ«bas atjaunošana bija likumsakarÄ«gs rezultāts, nejaušÄ«bu virkne vai arÄ« kāda lielāka plāna sastāvdaļa? Un pats galvenais – vai PSRS mantojums ir pilnÄ«bā pazudis, jeb citiem vārdiem – vai nav pazÄ«mes, ka sākas demokrātijas erozija ne tikai Krievijā, bet arÄ« Eiropas SavienÄ«bā? Atbildes mÄ“s atradÄ«sim vienÄ«gi tad, ja rÅ«pÄ«gi atcerÄ“simies tā laika notikumus. Viss sākās un izšÄ·Ä«rās impÄ“rijas centrā – PSRS galvaspilsÄ“tā Maskavā.

PSRS formāli sabruka 1991. gadā, bet izšÄ·iroši procesi sākās 70., 80. gadu mijā. Ä€rÄ“ji par to nekas neliecināja. Pat ASV 20. gadsimta ārpolitikas guru Henrijs Kisindžers reiz atzina, ka paredzÄ“jis PSRS sabrukumu, bet domājis, ka tas notiks krietnus desmit gadus vÄ“lāk. PSRS, protams, bija ideoloÄ£iski un ekonomiski kropls veidojums, bet tā pamati bija cieši iebetonÄ“ti stingrā autokrātiskā, gerontokrātiskā režīma birokrātijas betonā. Pat vairāk nekā mÄ“s šodien iedomājamies. Daudziem tas šÄ·itÄ«s pārsteidzoši, bet čekas ietekme un varenÄ«ba tad bija vÄ“l lielāka nekā Staļina totalitārisma laikos.

PSRS kopš 1964. gada valdÄ«ja kompartijas lÄ«deris LeonÄ«ds Brežņevs, kurš vairÄ«jās no jelkādām reformām, bet bija prasmÄ«gs administrators un varas balansa virtuozs. Paradoksālā kārtā viņa vara nekad nebija tik liela kā pašreizÄ“jam Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam. Viņam bija jārÄ“Ä·inās ar partijas augstākā orgāna Politbiroja locekļu viedokļiem. BÅ«tiskākie lÄ“mumi tika pieņemti koleÄ£iāli balsojot. Tas bija šaurs kompartijas elites loks, apmÄ“ram tikpat veci vÄ«ri, kuri bija apmierināti ar Brežņeva sistÄ“mu, jo tā garantÄ“ja viņiem zināmu drošÄ«bu un stabilitāti. Komunistiskās valsts visaugstākajā lÄ«menÄ« iespÄ“ja mierÄ«gi nomirt savā gultā no vecuma bija sasniegums. Viņi labi atcerÄ“jās Staļina laikus, kad neviens nevarÄ“ji bÅ«t drošs par rÄ«tdienu. Īpaši politiskā elite. Beigās Brežņevs kļuva par šÄ«s iekārtas Ä·Ä«lnieku – vecie vÄ«ri neļāva viņam pamest posteni pat tad, kad viņš fiziski vairs nebija spÄ“jÄ«gs strādāt. Brežņevs jau bija vecuma kaišu sagrauts cilvÄ“ks, biedri apmÄ“ram tādi paši. Tas, protams, vÄ“l vairāk novājināja jau tā ideoloÄ£iski sastindzināto valsti un tās ekonomiku.

Raksturojot dzÄ«ves lÄ«meni Padomju impÄ“rijā, britu vÄ“sturnieks Tonijs Džads (Tony Judt, 1948-2010) rakstÄ«ja, ka „1979. gadā pircÄ“jam Vašingtonas apgabalā bÅ«tu jāstrādā 12,5 stundas, lai varÄ“tu iegādāties vispārÄ“jo „grozu” ar pamata pārtiku (desas, piens, olas, kartupeļi, tÄ“ja, alus un tā tālāk). Tāds pats grozs „maksātu” 21,4 darba stundas Londonā, bet Maskavā 42,3 – par spÄ«ti augstajai subsÄ«diju pakāpei”. Protams, jāatceras, ka Padomijas cilvÄ“kiem šÄ«m darba stundām vÄ“l bija jāpieskaita stundas, kas tika pavadÄ«tas, meklÄ“jot šos produktus, stāvot rindās. Ekonomiski PSRS varÄ“ja raksturot kā tipisku petrokrātiju – tā balstÄ«ja savu neefektÄ«vo ekonomiku, pārdodot naftu, gāzi un citus dabas resursus. Tas beigās to padarÄ«ja pilnÄ«bā atkarÄ«gu no šo resursu cenām pasaules tirgos. 80. gados, kad naftas cena burtiski nogāzās, situācija kļuva pavisam kritiska.

Bet tas pats par sevi vÄ“l nevarÄ“ja bÅ«t izšÄ·irošs iemesls, lai režīms sabruktu. MÅ«sdienās redzam, ka, piemÄ“ram, Ziemeļkoreja spÄ“j eksistÄ“t vÄ“l briesmÄ«gākā ekonomiskajā situācijā.

Pašsabrukšanas procesi sākās tur, kur to varÄ“ja gaidÄ«t vismazāk. ToreizÄ“jais PSRS Valsts drošÄ«bas komitejas vadÄ«tājs Jurijs Andropovs, pats to neapzinādamies, bija iekustinājis procesus, kas sagrāva PSRS nākošo desmit gadu laikā. Ironiski, jo Andropovs svÄ“ti ticÄ“ja komunistu režīmam, pamatoti tika uzskatÄ«ts par idejiskāku komunistu nekā pats Brežņevs. Viņš bija uzmanÄ«gs, prasmÄ«gs un mÄ“rÄ·tiecÄ«gs birokrāts. Piedevām teju vai paranoiski baidÄ«jās no Rietumiem. Savas karjeras sākuma posmā viņš bija PSRS vÄ“stnieks Ungārijā tieši 1956. gada pretpadomju sacelšanās laikā. Liecinieki stāsta, ka viņš esot bijis šokÄ“ts, redzot, kā ungāru dumpinieki kāra režīma drošÄ«bnieku lÄ«Ä·us pie laternu stabiem. Andropovs bija tieši tas, kurš uzstāja un panāca, ka Maskava dumpi apspieda ar nežēlÄ«gu, brutālu spÄ“ku. SākotnÄ“ji Maskavā bija nolemts izvest karaspÄ“ku un mÄ“Ä£ināt rast kompromisu ar jaunajiem Ungārijas lÄ«deriem.

1967. gadā Andropovs tiek iecelts par PSRS VDK vadÄ«tāju. BBC pÄ“tÄ«jumā norādÄ«ts, ka Brežņevs viņu iecÄ“la šajā amatā tādēļ, ka viņš neesot piederÄ“jis nevienam no valdošajiem grupÄ“jumiem, ticis uzskatÄ«ts par salÄ«dzinoši vāju figÅ«ru augstākajā nomenklatÅ«rā. PÄ“c bÄ“dÄ«gās pieredzes Staļina lielā terora laikā un tam sekojošÄs galvenā čekista Lavrentija Berijas varas uzurpÄ“šanas, vadošie komunisti centās turÄ“t čeku stingrā partijas Politbiroja uzraudzÄ«bā.

Piedevām Brežņevs, bÅ«dams varas lÄ«dzsvara meistars, sadalÄ«ja atbildÄ«bu par iekšÄ“jo drošÄ«bu diviem savstarpÄ“ji konkurÄ“jošiem grupÄ“jumiem. ParalÄ“li VDK viņš ļāva izvÄ“rsties savam senajam lÄ«dzgaitniekam PSRS iekšlietu ministram Nikolajam ŠÄolokovam. Abu organizāciju – VDK un Iekšlietu ministrijas – vadÄ«tāji viens otru nevarÄ“ja ciest un centās padarÄ«t katrs savu drošÄ«bas iestādi pÄ“c iespÄ“jas varenāku. Ja PSRS kaut kur pastāvÄ“ja sÄ«va konkurence, tad starp abām šÄ«m organizācijām. ÄŒekai bija kategoriski aizliegts vervÄ“t ziņotājus Iekšlietu ministrijā vai tai pakļautajā milicijā, bet tai savukārt bija kategoriski aizliegts aizturÄ“t čekistus. Abi nopietni uzlaboja darba apstākļus savās organizācijās – atalgojumu un tehnisko bāzi. Pirms tam čekā intelektuālais lÄ«menis nebija pārāk augsts, bet milicijā vispār strādāja tādi, kuri neko citu nemācÄ“ja. Abu organizāciju vadÄ«tāji krietni nopÅ«lÄ“jās, lai situāciju kardināli mainÄ«tu. Viņi izmantoja arÄ« modernās sabiedrisko attiecÄ«bu metodes – kino un TV parādÄ«jās neskaitāmas filmas par varonÄ«gajiem čekistiem un pašaizliedzÄ«gajiem miličiem. Papildus Andropovs čekistiem bija nodrošinājis dažādas privilÄ“Ä£ijas.

Andropovs pamatÄ«gi izvÄ“rsa čekas ietekmes tÄ«klu, pat plašÄku nekā Staļina laikā. Tad reÄ£ionos katrā rajonā bija viens čekists, bet Andropova laikā tajos tika izveidotas čekas nodaļas. Teju katrā lielākajā uzņēmumā, organizācijā, augstskolā, institÅ«tā bija čekas pārstāvis. Īpašu uzmanÄ«bu viņš pievÄ“rsa intelektuālajai jaudai. Darbam čekā tika vervÄ“ti labākie studenti, dažādu jomu izcilnieki. Ar laiku čeka kļuva par elitāru, prestižu režīma iestādi – ietekmÄ«gu un visvarenu. Andropovs stingri raudzÄ«jās, lai viņa organizācijā nebÅ«tu korupcijas un citu pārkāpumu. Viņš panāca, ka faktiski neviens kaut cik atbildÄ«gs ierÄ“dnis netika iecelts amatā bez čekas sankcijas. Tiesa, tas radÄ«ja zināmu korupcijas slāni arÄ« čekā, jo viņu lÄ“mumi varÄ“ja ietekmÄ“t cilvÄ“ka karjeru, un tas padarÄ«ja čekistus par „vajadzÄ«giem” cilvÄ“kiem, ar kuriem jāprot uzturÄ“t labas attiecÄ«bas. Tāpat čeka plaši izvÄ“rsa savu darbÄ«bu arÄ« ārzemÄ“s.

ÄŒeka bija kļuvusi par elitāru, slepenu, cieši noslÄ“gtu brālÄ«bu. TomÄ“r tās augstais intelektuālais lÄ«menis bija viens no PSRS sabrukuma priekšvÄ“stnešiem. ÄŒekisti ļoti labi zināja patieso situāciju PSRS, viņiem bija pieejama aizliegtā literatÅ«ra, viņi varÄ“ja salÄ«dzināt savu dzÄ«vi ar dzÄ«ves apstākļiem ārzemÄ“s, tai skaitā „pÅ«stošÄ” kapitālisma zemÄ“s. Un čekisti labāk par visiem redzÄ“ja un saprata, ka patiesÄ«bā sapuvusi ir Padomju SavienÄ«ba. Intelekts neļāva aizmiglot skatu propagandas klišejām, viņi saprata, ka PSRS ir bezcerÄ«gi izkurtÄ“jusi sistÄ“ma. Daļa no čekistiem bija pavadÄ«juši ilgas stundas sarunās ar režīma kritiÄ·iem. Tas nevarÄ“ja palikt bez sekām.

Viņi apzinājās, ka nepieciešamas nopietnas pārmaiņas un ka ar šÄ«m pārmaiņām paši var padarÄ«t savu dzÄ«vi daudz drošÄku un daudzos gadÄ«jumos arÄ« bagātāku. ÄŒekistiem varÄ“ja pārmest daudz ko, bet ne cietpaurÄ«bu un dogmatismā sasaldÄ“tu fanātismu. Vismaz daļa no čekistiem nojauta, ka PSRS sabrukums ir nenovÄ“ršams, tāpat vismaz daļa no viņiem apzinājās, kādas iespÄ“jas tas pavÄ“rtu, ja notvertu pareizo mirkli pie resursu pārdales. Un tāpat daļa no viņiem apzinājās briesmas, kas draudÄ“tu, ja viņi nelokāmi paliktu bankrotÄ“jušas sistÄ“mas drupās.

Andropova laikā Padomju sistÄ“ma vÄ“l bija monolÄ«ta un čeka uzticami kalpoja kompartijai, bet vÄ“lāk – Gorbačova reformu laikā – čekistu rÄ«cÄ«ba nereti bija divdomÄ«ga. Vismaz daļa bija uzsākusi Ä«patnÄ“ju dubultspÄ“li. IespÄ“jams, ka tas bija viens no iemesliem, kādēļ neizdevās konservatÄ«vo komunistu pučs 1991. gada augustā. ÄŒekisti vairs nerāvās akli pildÄ«t režīma pavÄ“les. ApvÄ“rsuma laikā tam bija bÅ«tiska nozÄ«me. Agrākie Staļina laika neizglÄ«totie, brutālie, fanātiskie čekisti, aci nemirkšÄ·inot, bÅ«tu noslÄ«cinājuši asins jÅ«rā Borisa Jeļcina demokrātisko pretošanās kustÄ«bu. Andropovs bija radÄ«jis organizāciju, kurā intelekts un vÄ“ss politiskais aprÄ“Ä·ins ņēma virsroku pār asinskāru fanātismu. Bet 80. gadu sākumā lÄ«dz tam vÄ“l bija tāls ceļš ejams.

ŠobrÄ«d Krievijā ir populāra sazvÄ“restÄ«bas teorija, ka Andropovs ar Gorbačovu un čeku izauklÄ“juši kādu Ä«paši izsmalcinātu PSRS ilgtermiņa demontāžas plānu. ŠÄdai versijai tomÄ“r nav droši ticamu pierādÄ«jumu.

Andropovs bija viens no reakcionārākajiem Padomju impÄ“rijas vadÄ«tājiem. Viņš radÄ«ja plaši izmantoto terminu „ietekmes aÄ£ents”, kas bija daudz plašÄk interpretÄ“jams jÄ“dziens nekā spiegs. Spiegošanu vismaz kaut kā vajadzÄ“ja pamatot un pierādÄ«t, bet par „ietekmes aÄ£entu” varÄ“ja apsÅ«dzÄ“t teju ikvienu, kurš bija aizdomÄ«gs vai neÄ“rts režīmam. Andropova laikā sāka praktizÄ“t aktÄ«vu disidentu vajāšanu, režīmam nevÄ“lamo slodzÄ«šanu psihiatriskajās slimnÄ«cās, izsÅ«tÄ«šanu uz ārzemÄ“m. Tieši viņš panāca, ka no PSRS padzina Solžeņicinu, bet Saharovu izsÅ«tÄ«ja iekšÄ“jā trimdā Padomju SavienÄ«bā. Andropovs, atšÄ·irÄ«bā no saviem priekšgājÄ“jiem, neaizrāvās ar masu represijām, to Brežņevs un viņa politbirojs nevÄ“lÄ“jās atkārtot. Tā vietā viņš izmantoja, kā pats stāstÄ«ja, baļķu pludinātāju metodi, kuru bija jaunÄ«bā noskatÄ«jies dzimtajās vietās. Viņš teica, ja kaut kur izveidojies baļķu sastrÄ“gums, tad jāatrod sastrÄ“guma vieta un precÄ«zi jāizÄ·eksÄ“ tie daži baļķi, kas traucÄ“ plÅ«dumam. Tieši tā arÄ« darbojās čeka – ar savu visaptverošo tÄ«klu ātri identificÄ“ja iespÄ“jamo problÄ“mu personu loku un ar Ä·irurÄ£isku precizitāti vienkārši neitralizÄ“ja. Tā varÄ“tu bÅ«t atbilde uz jautājumu – vai čekai varÄ“ja pretoties, atteikties no sadarbÄ«bas? Lielākajā daļā gadÄ«jumu tas nebija iespÄ“jams – kontrole bija totāla, un izredzes nepamanÄ«ti darboties pret režīmu bija faktiski neiespÄ“jamas. Labi izglÄ«totie čekisti, rekrutÄ“ti no augstskolu izcilniekiem, bija augsti sava amata profesionāļi un vairumā gadÄ«jumu atrada veidu, kā pielauzt cilvÄ“kus kalpot viņiem. Protams, katrs gadÄ«jums bija individuāls – dažs tika salauzts ar šantāžas palÄ«dzÄ«bu, cits vienkārši dažādos veidos uzpirkts, cits iedzÄ«ts bezizejas stÅ«rÄ«. Protams, bija izņēmumi, bet arÄ« tos čeka izmantoja, kā vispārÄ“jas iebiedÄ“šanas piemÄ“rus, kas notiek ar tiem, kas pretojās. MÅ«sdienās ir cilvÄ“ki, kuri dižojas, ka viņi jau nekad nebÅ«tu sadarbojušies vai lepni atteikuši. Te jāatceras, ka darÄ«šana bija ar ļoti jaudÄ«gu, visaptverošu un rafinÄ“tu organizāciju. Ja viņiem patiešÄm kādu vajadzÄ“ja savervÄ“t, tad viņi atrada veidus, kā to izdarÄ«t, un, ja tas neizdevās, tad atrada veidu, kā šos cilvÄ“kus sabradāt, neitralizÄ“t. Protams, bija gadÄ«jumi, kad čekisti gluži vienkārši saprata, ka persona nav pārāk bÄ«stama un savu pūļu vÄ“rta.

1979. gadā Andropovs – pats to neapzinādamies – iedzina vÄ“l vienu smagu Ä·Ä«li Padomju režīma stabilitātÄ“. Tieši viņš bija viens no tiem Politbiroja locekļiem, kurš pierunāja svārstÄ«go Brežņevu iebrukt Afganistānā. VisdrÄ«zākais, ka viens no iemesliem bija Andropova paranoiskais aizdomÄ«gums – bailes no „kapitālistu sazvÄ“restÄ«bām”. ŠÄ« avantÅ«ra vÄ“l vairāk iedragāja PSRS reputāciju, turklāt uzlika nepanesami smagu slogu jau tā novārdzinātajai ekonomikai. Bet tajā brÄ«dÄ« viņš to nenojauta. Tāpat kā to, ka ir pieÄ·Ä“ries nākamajam PSRS kapracim, kuru patiesÄ«bā bija noskatÄ«jis kā Padomju SavienÄ«bas jauno cerÄ«bu un glābÄ“ju. Ar Mihailu Gorbačovu Andropovs iepazinās 60. gadu beigās, kad atpÅ«tās Stavropoles novada populārajā sanatorijā „Krasnie Kamņi” (Sarkanie akmeņi). Padomju pieklājÄ«bas rituāli noteica, ka vietÄ“jam komunistu lÄ«derim (kāds tur bija Gorbačovs) jāapciemo un jāizrāda cieņa ciemos atbraukušam Maskavas varas vÄ«ram. Sabiedriskais Gorbačovs ātri iepatikās uzmanÄ«gajam, citādi ļoti atturÄ«gajam Andropovam.

ŠÄ« tikšanās ar Gorbačovu izrādÄ«jās liktenÄ«ga visai impÄ“rijai. Gorbačovs jau toreiz bija ļoti enerÄ£isks un spÄ“jÄ«gs ātri iepatikties teju ikvienam sarunu biedram. Viņš mācÄ“ja klausÄ«ties un sevÄ« savienoja divas PSRS reti savietojamas Ä«pašÄ«bas – enerÄ£isks partijas birokrāts un intelektuālis. Vai viņš tiešÄm bija intelektuālis, par to domas dalās vÄ“l mÅ«sdienās. Bet Andropovs viņā saredzÄ“ju cilvÄ“ku, kurš sevÄ« iemiesoja nākotnes PSRS vadÄ«tāja cerÄ«bu – jauns, enerÄ£isks, domājošs, kompartijas birokrātijai lojāls biedrs. Turpmākajos gados Andropovs darÄ«ja visu, lai Gorbačovu pārceltu uz Maskavu un tuvinātu PSRS varas olimpam. Tas nebija pārāk viegli, jo Brežņevs un viņa lÄ«dzgaitnieki greizsirdÄ«gi uzmanÄ«ja, lai kāds no politbiroja nesakoncentrÄ“ pārāk daudz sev lojālu vÄ«ru varas virsotnÄ“. Varas balanss bija viņu izdzÄ«vošanas spÄ“le burtiskā nozÄ«mÄ“. Tieši tā reiz Staļins bija izvirzÄ«jies cīņā par varu, koncentrÄ“jot augstākajos ešelonos kritisku masu ar saviem atbalstÄ«tājiem un ar to palÄ«dzÄ«bu padzenot no skatuves konkurentus. Lielākā daļa no viņiem beidza savu dzÄ«vi čekas pagrabos, neizglābās pat uz Meksiku aizmukušais Trockis, kuram čekas atsÅ«tÄ«tais aÄ£ents sašÄ·aidÄ«ja galvu ar ledus cirtni. Neviens no Kremļa dinozauriem nevÄ“lÄ“jās riskÄ“t ar šÄda scenārija atkārtošanos.

Andropovs šaurā lokā bieži pieminÄ“ja Gorbačovu kā jaunās paaudzes komunistu cerÄ«bu. TomÄ“r viņa karjeru tas lobÄ“ja ārkārtÄ«gi neuzkrÄ«toši un uzmanÄ«gi, bet mÄ“rÄ·tiecÄ«gi. Un 1980. gadā Gorbačovs jau bija kļuvis par Kompartijas Politbiroja locekli. Viņa atbalstÄ«tāju lokam bija pievienojušies arÄ« ārkārtÄ«gi ietekmÄ«gais kompartijas galvenais ideologs Mihails Suslovs un ilggadÄ“jais ārlietu ministrs Andrejs Gromiko.

1982. gadā Brežņevs nomira un augstāko varu pārņēma Andropovs. Var gari un plaši diskutÄ“t par viņa nesekmÄ«gajiem reformu mÄ“Ä£inājumiem, bet no Latvijas čekas maisu konteksta ir jāpievÄ“rš Ä«paša uzmanÄ«ba citam notikumam. Kļūstot par PSRS vadÄ«tāju, viņš nekavÄ“joties izsludināja vispārÄ“ju cīņu pret korupciju. Protams, tam bija arÄ« objektÄ«vi iemesli, bet Andropovs to izmantoja arÄ« pilnÄ«gai varas konsolidācijai. Jau pÄ“c mÄ“neša viņš panāca sava ienaidnieka, iekšlietu ministra ŠÄolokova atlaišanu. Viņš tika apvainots nopietnos korupcijas noziegumos. DrÄ«z čekisti burtiski pārņēma kontroli pār visu PSRS Iekšlietu ministrijas sistÄ“mu, miliciju. BÅ«tÄ«bā tā tika sagrauta, notika tÄ«rÄ«šanas, kādas nebija pieredzÄ“tas kopš 1937. gada – tÅ«kstošiem augstāko milicijas vadÄ«tāju tika izmesti no darba, viņu vietā nāca čekisti. PSRS kļuva par čekas kontrolÄ“tu impÄ“riju. No šÄ« viedokļa raugoties ir jāsaprot, ka izvairÄ«ties no čekas tvÄ“riena kļuva teju neiespÄ“jami. Īpaši ņemot vÄ“rā Andropova paranoisko naidu pret visa veida disidentiem, nacionālo pretošanās kustÄ«bu dalÄ«bniekiem, režīma Ä«stiem vai iedomātiem kritiÄ·iem. 1983. gada sākumā Latviju okupÄ“jušais režīms bija pārvÄ“rties par totālu čekas impÄ“riju ar nepieredzÄ“ti plaši sazarotu, rafinÄ“tu un jaudÄ«gu tÄ«klojumu. Ar šo režīmu varÄ“ja vai nu mÄ“Ä£ināt sadzÄ«vot, vai arÄ« neizbÄ“gami nonākt cietumā vai psihiatriskajā slimnÄ«cā. ÄŒeka kontrolÄ“ja pilsoņus teju orveliskā mÄ“rogā. Te arÄ« var meklÄ“t skaidrojumu, kāpÄ“c tik daudzi bija nokļuvuši čekas tÄ«klos. Nav šaubu, ka kādam izdevās atteikties no sadarbÄ«bas, bet visbiežāk tas bija mafijas filmām raksturÄ«gais „piedāvājums, no kura atteikties nav iespÄ“jams”. Tas nav mÄ“Ä£inājums attaisnot ziņotāju rÄ«cÄ«bu, bet gan uz vÄ“stures faktiem balstÄ«ts tā laika situācijas izklāsts.

Te svarÄ«gi saprast vÄ“l vienu ar Andropovu saistÄ«tu mÄ«tu. Krievijā nereti tiek spekulÄ“ts ar domu, ka, noturÄ“damies pie varas, viņš varÄ“ja reformÄ“t PSRS pÄ“c Ķīnas modeļa un tā gÅ«t sekmes – vienlaicÄ«gi liberalizÄ“t ekonomiku un saglabāt partijas diktatÅ«ru. LÄ«dzÄ«gi tiek runāts, ka to varÄ“ja izdarÄ«t arÄ« viņa pÄ“ctecis Gorbačovs. BBC pÄ“tnieki šÄdu iespÄ“jamÄ«bu noraida, jo situācija tā laika Ķīnā un PSRS bija pārāk atšÄ·irÄ«gas, lai šÄds plāns sekmÄ“tos.

Andropova valdÄ«šanas laiks ilga tikai no 1982. gada novembra lÄ«dz viņa nāvei 1984. gada februārÄ«. Viņa vietā par PSRS vadÄ«tāju kļuva Brežņeva uzticamais lÄ«dzgaitnieks KonstantÄ«ns ÄŒerņenko – vÄ“l vecāks un tikpat vārgs kā Brežņevs. Tiek uzskatÄ«ts, ka vara netika automātiski nodota Gorbačovam tikai tādēļ, ka viņš tobrÄ«d bija pÄ“c kompartijas nomenklatÅ«ras mÄ“rauklām pārāk jauns. Bet jau tobrÄ«d bija skaidrs, ka viņš bÅ«s nākamais vadÄ«tājs pÄ“c ÄŒerņenko, kurš pats pavÄ“lÄ“ja, ka tieši Gorbačovs vadÄ«s politbiroja sÄ“des viņa prombÅ«tnes laikā. Daži no vadošajiem biedriem iebilda, bet ÄŒerņenko strupi atteica, ka tā nolÄ“mis. Viņš arÄ« neko nepasāka, lai mazinātu čekas uzblÄ«dušÄs varas izplešanos. PÄ“c nepilna gada nomira arÄ« ÄŒerņenko. Bija pienācis Andropova iecerÄ“tā PSRS reformÄ“tāja un glābÄ“ja Mihaila Gorbačova laiks. Tālāko notikumu kontekstā jāatceras, ka čeka lieliski zināja, ka viņš ir Andropova cilvÄ“ks, tātad viņu elitārās brālÄ«bas vadoņa Ä«paši izraudzÄ«ts. Piedevām viņš mantojumā no Andropova bija saņēmis arÄ« izmeklÄ“tu intelektuāļu grupÄ“jumu, nosacÄ«tu domnÄ«cu.

TomÄ“r arÄ« Gorbačovs pašÄ sākumā nebija gatavs nopietnām reformām. To vietā viņš piedāvāja lozungus, kas, rÅ«pÄ«gāk ieskatoties, bija nekas vairāk kā plāksteris mironim. Nebija nekādu pazÄ«mju, ka viņam ir nopietns redzÄ“jums vai plāns brÅ«košÄs impÄ“rijas glābšanai. Bet situācija bija kļuvusi absolÅ«ti kritiska – Andropovs ar biedriem bailÄ“s no „kapitālistiskajiem imperiālistiem” bija nesamÄ“rÄ«gi uzaudzÄ“jis militāro industriju, naftas cenas bija sabrukušas, un sistÄ“mas pilnÄ«gs bankrots bija tikai laika jautājums. Piedevām vecā komunistu gvarde joprojām pretojās jelkādām puslÄ«dz nopietnām reformām.

Lai vājinātu savu oponentu pozÄ«cijas, Gorbačovs pavÄ“ra sistÄ“mas katla vienu ventili – atslābināja kontroli pār medijiem. Viņš izsludināja tā dÄ“vÄ“to „glasnostj” politiku jeb lielāku atklātÄ«bu. Viņš, iespÄ“jams, bija maz lasÄ«jis BÄ«beli un nezināja Jāņa evaņģēlija sākumā rakstÄ«to – „Iesākumā bija Vārds…” Šis Gorbačova solis bija sākums „Ä»aunuma impÄ“rijas” beigām. Autoritāras iekārtas spÄ“j pastāvÄ“t tikai un vienÄ«gi, ja ir absolÅ«ta kontrole pār visu, Ä«paši par domas un vārda brÄ«vÄ«bu. BrÄ«vā doma, reiz izrāvusies no cieši noslÄ“gtā sistÄ“mas katla, to beigās arÄ« sagrāva. Vaļā neizbÄ“gami tika parauti arÄ« pārÄ“jie ventiļi, un Gorbačovam nekas cits neatlika, kā improvizÄ“jot mÄ“Ä£ināt saglābt nesaglābjamo.

1987. gadā notika vÄ“l kas zÄ«mÄ«gs. Kompartijas vadošo biedru lielajā sapulcÄ“ PlÄ“numā Gorbačovu negaidÄ«ti un asi sāka kritizÄ“t Maskavas pilsÄ“tas kompartijas pirmais sekretārs Boriss Jeļcins. KāpÄ“c viņš to darÄ«ja, versijas atšÄ·iras. Pats Gorbačovs un vairāki vÄ“sturnieki uzskata, ka kompartijas vecā elite Jeļcinu bija sakÅ«dÄ«jusi cerÄ«bā, ka viņu atbalstÄ«s partiju nodaļu vadÄ«tāji. Tas bÅ«tu labs veids, kā Gorbačovu atcelt no amata kā partijas uzticÄ«bu zaudÄ“jušu. TomÄ“r partijnieki beidzamajā mirklÄ« nobijās nostāties Jeļcina pusÄ“. Viņš jutās pazemots un nodots, pat nonāca slimnÄ«cā, pÄ“c dažādām versijām – ar sirdslÄ“kmi vai pÄ“c pašnāvÄ«bas mÄ“Ä£inājuma. VÄ“lāk mÄ“Ä£ināja nožēlot grÄ“kus, bet viņam netika piedots. Vietu nomenklatÅ«rā Jeļcins saglabāja, bet viņu pazemināja amatā, faktiski atstÅ«ma. DrÄ«z viņš kļuva par aktÄ«vu vecās elites un arÄ« Gorbačova kritiÄ·i, bÅ«tÄ«bā ienaidnieku. 1990. gadā viņš tiek ievÄ“lÄ“ts Krievijas Federācijas Augstākajā padomÄ“, kļūst par tās vadÄ«tāju un mÄ“rÄ·tiecÄ«gi virzās Krievijas neatkarÄ«bas pasludināšanas virzienā. Viņš ir kļuvis par visu liberālo spÄ“ku simbolu un lÄ«deri Krievijā.

1990. gadā Jeļcins partijas kongresā vÄ“lreiz asi kritizÄ“ Gorbačovu un demonstratÄ«vi pamet kompartiju. Iepriekš viņa vadÄ«tais Krievijas parlaments bija lÄ“mis, ka Krievijas likumi stāv pāri Padomju SavienÄ«bas likumiem. Tādā veidā viņš faktiski mÄ“rÄ·tiecÄ«gi grauj Gorbačova varas bāzi. Padomju SavienÄ«bas kontrolÄ“ paliek aizvien mazāk un mazāk varas resursu. PÄ“c Padomju armijas uzbrukumiem 1991. gada janvārÄ« Latvijas un Lietuvas valdÄ«bas iestādÄ“m Jeļcins atklāti nostājas mÅ«su valstu pusÄ“, faktiski atzÄ«stot mÅ«su tiesÄ«bas pašnoteikties. ŠÄ« situācija ir bÅ«tiska no tā viedokļa, ka 1987. gada Jeļcina dumpja mÄ“Ä£inājums un izgāšanās faktiski radÄ«ja izšÄ·irošus priekšnosacÄ«jumus mÅ«su neatkarÄ«bai. Ir pamats uzskatÄ«t, ka lielā mÄ“rā viņa aktÄ«vās rÄ«cÄ«bas pamatā bija personÄ«go rÄ“Ä·inu kārtošana ar Gorbačovu un viņa oponentiem no vecās gvardes. Tikpat labi Jeļcinu varÄ“ja apžēlot, tad viņš bÅ«tu saglabājis augsto vietu Maskavas kompartijas vadÄ«bā un nebÅ«tu ieguldÄ«jis tādu enerÄ£iju Gorbačova varas bāzes sagraušanā. ŠÄ« ir kārtÄ“jā epizode, kad viens lÄ“mums varÄ“ja vÄ“stures ratu pagriezt mums nelabvÄ“lÄ«gā virzienā. Jeļcina naids, aizvainojums un ambÄ«cijas pavisam drÄ«z nospÄ“lÄ“s izšÄ·irošu lomu PSRS pilnÄ«gā sagrāvÄ“.

TikmÄ“r vÄ“l 1990. gadā izskatÄ«jās, ka Gorbačova reformÄ“tās PSRS plānam vÄ“l ir cerÄ«bas. ÄŒekas sistÄ“ma uzmanÄ«gi vÄ“roja procesus un šÄ·ietami saglabāja kontroli pār notiekošo. IepriekšÄ“jos gados masveidā savervÄ“tie ziņotāji bija visās sabiedriskajās organizācijās, tai skaitā neatkarÄ«bas kustÄ«bās. Baltijas valstis demonstrÄ“ja skaidru vÄ“lmi atdalÄ«ties, arÄ« Latvijas vÄ“l Padomju okupācijas režīma parlaments bija ievÄ“lÄ“ts brÄ«vās vÄ“lÄ“šanās un nobalsojis par neatkarÄ«bas atjaunošanu. Tas pats notika arÄ« Lietuvā un Igaunijā. TomÄ“r, godÄ«gi sakot, mums nebija nekādu cerÄ«bu uz starptautisku atzÄ«šanu. Neviena no rietumvalstÄ«m negrasÄ«jās mÅ«s atbalstÄ«t. Tieši pretÄ“ji – mums skaidri un gaiši lika saprast, ka tiks atbalstÄ«ta Gorbačova iecerÄ“tā reformÄ“tā, demokrātiskā PSRS. VÄ“l 1991. gada 1. augustā savā runā Kijevā to skaidri un gaiši atzina ASV prezidents Džordžs Bušs vecākais. VienÄ«gais, kurš kaut ko mÄ“Ä£ināja bilst mÅ«su labā, bija Islandes ārlietu ministrs Jons Baldvins Hanibalsons. Bet viņu ātri un kolektÄ«vi apklusināja ne tikai Padomju diplomātija, bet arÄ« mÅ«su vÄ“lākie draugi un sabiedrotie. Ne 1990., ne 1991. gada pirmajā pusÄ“ pasaulÄ“ nevienam nebija vÄ“lmes atzÄ«t mÅ«su neatkarÄ«bas atjaunošanu.

Gorbačovs tikmÄ“r ar saviem lÄ«dzgaitniekiem un lielāko republiku vadÄ«tājiem ir sagatavojuši jaunu SavienÄ«bas lÄ«gumu. Mazliet negribÄ«gi Gorbačovs tajā ir iekļāvis punktu par republiku iespÄ“ju izstāties no reformÄ“tās PSRS. Tas ir priekšpÄ“dÄ“jais trauksmes signāls komunistu vecajai, konservatÄ«vajai gvardei. Cik noprotams, tad Gorbačova un viņa lÄ«dzgaitnieku plāns bija piedāvāt republikām, tai skaitā Latvijai, pseidoneatkarÄ«bu – lielāku autonomiju, tā dÄ“vÄ“to suverenitāti. PatiesÄ«bā neatkarÄ«bas fikciju. Å…emot vÄ“rā augsto čekas aÄ£entu koncentrāciju visās neatkarÄ«bas kustÄ«bās, iespÄ“jams, ka bija plāns, kā šo ideju iesmÄ“rÄ“t cienÄ«jama kompromisa veidā.

Tālākie notikumi jau attÄ«stās lavÄ«nveida ātrumā. 29. jÅ«lijā Gorbačovs, Jeļcins un Kazahstānas prezidents Nursultans Nazarbajevs apspriež ideju par konservatÄ«vo PSRS varas vÄ«ru – premjera ValentÄ«na Pavlova, čekas vadÄ«tāja Vladimira Krjučkova, aizsardzÄ«bas ministra Dmitrija Jazova un iekšlietu ministra Borisa Pugo – nomaiņu pret liberālākiem politiÄ·iem. ÄŒeka šo sarunu ieraksta un minÄ“tie vÄ«ri drÄ«z vien zina par viņiem paredzÄ“to likteni. 31. jÅ«lijā SavienÄ«bas lÄ«guma projekts ir gatavs un tiek nolemts, ka 20. augustā to parakstÄ«s.

6. augustā čekas vadÄ«tājs Krjučkovs ar domubiedriem sāk izstrādāt jau iepriekš iecerÄ“tā apvÄ“rsuma plāna detaļas. Daži armijas vadÄ«tāji iebilst ārkārtas stāvokļa ieviešanai pirms Gorbačova, Jeļcina un Nazarbajeva iecerÄ“tā SavienÄ«bas lÄ«guma parakstÄ«šanas. Krjučkovs paziņo, ka „pÄ“c 20. augusta bÅ«s par vÄ“lu”. LÄ«dz 17. augustam apvÄ“rsuma plāns ir izstrādāts. 18. augustā sazvÄ“rnieki sāk rÄ«koties. No rÄ«ta Krjučkovs čekas centrālajā mÄ«tnÄ“ sasauc sapulci, pavÄ“l Ä«pašai čekistu grupai doties uz Igauniju, Latviju, Lietuvu. Viņš izsniedz savam vietniekam ValÄ“rijam Ä»ebedevam sarakstu ar 69 neatkarÄ«bas kustÄ«bas vadÄ«tāju vārdiem, liek viņus izsekot un pÄ“c pavÄ“les saņemšanas arestÄ“t. Citai čekas nodaļai liek ieņemt pozÄ«cijas pie Jeļcina vasarnÄ«cas un arÄ« pÄ“c pavÄ“les saņemšanas viņu apcietināt. Cita grupa ar aizsardzÄ«bas ministra lidmašÄ«nu aizlido uz Krimu, kur tobrÄ«d atpÅ«šas PSRS prezidents Gorbačovs. Viņu uzdevums ir pierunāt viņu atkāpties. Gorbačovs to atsakās darÄ«t, pÄ“c tam viņa vasarnÄ«cai tiek atslÄ“gti visi sakari ar ārpasauli un viņš tur tiek faktiski ieslodzÄ«ts.

19. augustā sešos no rÄ«ta Centrālā TV tiek izziņots ārkārtas stāvoklis un Gorbačova atcelšana no amata „veselÄ«bas stāvokļa dēļ”. Tiek paziņots, ka varu PSRS pārņem PSRS viceprezidents Genādijs Janajevs un Valsts ārkārtas stāvokļa komiteja. Tieši tajā brÄ«dÄ« par apvÄ“rsumu uzzina Jeļcins. Viņš steigšus ar saviem domubiedriem sacer un izplata paziņojumu, kurā nosoda apvÄ“rsumu un paziņo, ka tas ir nelikumÄ«gs. ÄŒekas specvienÄ«ba ir aplenkusi Jeļcina rezidenci, bet nesaņem pavÄ“li viņu apcietināt. Tā ir vÄ“l viena epizode, kas bÅ«tÄ«bā izšÄ·ir mÅ«su tālāko likteni. Bez Jeļcina pretošanās kustÄ«ba bÅ«tu apslāpÄ“ta jau iedÄ«glÄ«. Viņš steidzÄ«gi dodas uz Krievijas parlamentu, kur desmitu tÅ«kstošu atbalstÄ«tāju aizsargāts, izveido pretošanās centru. ZÄ«mÄ«gi, ka Jeļcins faktiski atkārto RÄ«gas un Viļņas pretošanās scenāriju, ap viņu pulcÄ“jas reformas atbalstošie pilsoņi, tiek celtas barikādes. ApvÄ“rsuma dalÄ«bnieki pamazām zaudÄ“ iniciatÄ«vu un kontroli. VienÄ«gajā sazvÄ“rnieku publiskajā preses konferencÄ“ visa pasaule redz, ka viņu lÄ«derim Janajevam trÄ«c rokas. TomÄ“r Ä«pašas armijas vienÄ«bas ir aplenkušas Krievijas parlamentu, čekas specvienÄ«bām ir pavÄ“lÄ“ts sagatavoties to ieņemt. Kādā no kritiskajiem brīžiem Jeļcins savu tuvāko drošÄ«bnieku pierunāts gatavojas pamest parlamentu, lai patvertos ASV vÄ“stniecÄ«bā. Ir liecÄ«bas, ka viņš jau bija aizgājis lÄ«dz auto un gatavojās kāpt tajā. Krievijas Augstākās padomes priekšsÄ“dÄ“tājs Ruslans Hasbulatovs, saprotot, ka bez Jeļcina pretošanās var izgāzties – Ä«paši, ja viņš patversies ASV vÄ“stniecÄ«bā – atsakās doties lÄ«dzi. Jeļcins, mirkli svārstÄ«jies, tomÄ“r izlemj palikt – kaut gan čekas specvienÄ«bas iespÄ“jamais uzbrukums vÄ“l bija pilnÄ«gi iespÄ“jams un Jeļcina izredzes izdzÄ«vot tajā nebija lielas. ŠÄ« epizode ir vÄ“l viens moments, kad mÅ«su neatkarÄ«bas likteni izšÄ·Ä«ra mirkļa lÄ“mums. ÄŒeka tomÄ“r – apsverot pašas iespÄ“jamos zaudÄ“jumus un milzÄ«go aizstāvju upuru daudzumu – atsakās doties uzbrukumā bez rakstiskas pavÄ“les. SazvÄ“rnieki ir paspÄ“juši sastrÄ«dÄ“ties savā starpā, neviens nevÄ“las parakstÄ«t asins jÅ«ru garantÄ“jošu dokumentu. ApvÄ“rsuma liktenis faktiski ir izlemts.

21. augustā nesenie apvÄ“rsuma vadoņi steidz uz lidostu, lai lidotu pie Gorbačova izlÅ«gties žēlastÄ«bu. TikmÄ“r padomju armijas desantnieki un milicijas specvienÄ«bas RÄ«gā jau dodas ieņemt Latvijas parlamenta Ä“ku. Pa ceļam viņi uzzina jaunāko informāciju no Maskavas un pÄ“dÄ“jā mirklÄ« atceļ uzbrukumu. Gorbačovs atsakās sazvÄ“rniekus pieņemt, liek viņus apcietināt un citā lidmašÄ«nā nosÅ«tÄ«t atpakaļ uz Maskavu. Pats atgriežas ar citu lidmašÄ«nu, kā Ä·Ä«lnieku paņēmis lÄ«dz vien čekas vadÄ«tāju Krjučkovu, nolemjot, ka ar viņu uz borta neviens neriskÄ“s notriekt prezidenta lidmašÄ«nu.

TikmÄ“r jau 20. augustā Igaunija ir paziņojusi par pilnÄ«gu neatkarÄ«bas atjaunošanu, Latvija to izdara dienu vÄ“lāk – 21. augustā. Igauņi jau ir sazinājušies ar Jeļcinu, pirmie pasaulÄ“ atzinuši Krievijas neatkarÄ«bu un pretÄ« saņēmuši solÄ«jumu, ka to nekavÄ“joties izdarÄ«s arÄ« Krievija. Nākamais Igaunijas prezidents Lenarts Meri burtiski pierunā Latvijas un Lietuvas vadÄ«tājus aizsÅ«tÄ«t kopā ar viņu uz Islandi savus ārlietu ministrus. 22. augustā Islandes valdÄ«ba, klātesot mÅ«su pārstāvjiem, atzÄ«st Baltijas valstu neatkarÄ«bas atjaunošanu, 24. augustā to pašu Krievijas valdÄ«bas vārdā izdara Jeļcins un arÄ« Dānijas valdÄ«ba. Pasaule ir nolikta notikuša fakta priekšÄ. PSRS vadonis Gorbačovs ir pilnÄ«bā pazaudÄ“jis iniciatÄ«vu un pÄ“c pāris mÄ“nešiem ir spiests atzÄ«t pilnÄ«gu impÄ“rijas izbeigšanos.

Runājot par čekas impÄ“rijas sabrukuma procesu, ir svarÄ«gi saprast, ka daļēji šis sabrukums bija ieprogrammÄ“ts, bet, no otras puses, bija virkne situāciju, kad mÅ«su neatkarÄ«bas atjaunošana karājās mata galā. Un tā nebija viena vai divas epizodes, bet daudzas. Tas noteikti nebija kāds lielāks plāns, jo tik detalizÄ“ti tādus radÄ«t nav iespÄ“jams. Tāpat nav iespÄ“jams apgalvot, ka mÅ«su neatkarÄ«bas atjaunošana bÅ«tu vienÄ«gais iespÄ“jamais variants. Garākā laika posmā varbÅ«t, bet 1991. gadā tas patiesÄ«bā bija brÄ«numains iznākums.

Bet vai Padomju impÄ“rija patiešÄm izzuda? Britu vÄ“sturnieks Tonijs Džads savā laikā atzina, ka – padomju valsts Ä«stenÄ«bā neizzuda. Viņš rakstÄ«ja, ka PSRS drÄ«zāk sadalÄ«jās daudzās mazākās pÄ“cteču valstÄ«s, no kurām lielāko daļu vadÄ«ja pieredzÄ“juši komunistu autokrāti. Tiesa, Džads norādÄ«ja, ka tas neattiecas uz Baltijas valstÄ«m, kurām bija pirmskara demokrātijas pieredze, un tās to esot pienācÄ«gi atjaunojušas.

Bet vai tiešÄm? Viens no mÅ«su Atmodas lÄ«deriem, kurš perfekti pazina kompartijas nomenklatÅ«ras virtuvi un tā laika notikumus – Jānis Peters jau 1998. gada novembrÄ« žurnālamRÄ«gas Laiks atzina: „Jā, es pateikšu. Tā bija nomenklatÅ«ras revolÅ«cija, kuru atbalstÄ«ja plašas tautas masas. NomenklatÅ«ras revolÅ«cija, kura aizsākās Maskavā. Ne tikai Krievijā, bet pat Latvijā nomenklatÅ«ras revolÅ«cija ir uzvarÄ“jusi. Pučisti ir Valsts domÄ“, Krievijas privātstruktÅ«ru priekšgalā. Tā bija revolÅ«cija, kurai visžēlÄ«gi atļāva piepulcÄ“ties arÄ« citādi domājošajiem. To bija iecerÄ“jis arÄ« Gorbačovs. ArÄ« Latvijā politisko un ekonomisko struktÅ«ru priekšgalā ir bijušie nomenklatÅ«ras cilvÄ“ki.”

Šodien, kad ir atslepenota daļa no čekas arhÄ«viem, mums ir svarÄ«gi saprast, vai patiešÄm esam lÄ«dz galam attÄ«rÄ«juši savu valsti no šÄ«s nomenklatÅ«ras varas, ietekmes un pats galvenais – domāšanas un rÄ«cÄ«bas paradumiem. Vai Latvijas un Eiropas SavienÄ«bas varas struktÅ«rās nav sākusies veidoties lÄ«dzÄ«ga, noslÄ“gta nomenklatÅ«ras kasta? Faktiski politiski bezatbildÄ«ga un formālos lozungos runājoša. Vai pamazām nav izveidojusies jauna orveliska „dubultruna”? Vai, lÄ«dzÄ«gi kā PSRS politiskajā elitÄ“, nav izveidojusies svaigu asiņu apriti bremzÄ“joši aizsprostojumi? Vai specdienesti atkal nav ieguvuši to pašu agrāko varu, kad faktiski neviens augstāks varas postenis netiek iegÅ«ts bez viņu piekrišanas? Tie ir svarÄ«gi jautājumi, jo demokrātijas erozijas procesi mÄ“dz piezagties gluži kā ļauna slimÄ«ba – pamazām, ārÄ“ji nemanāmi. AtvÄ“rtie čekas maisi bÅ«s vecu papÄ«ru un nelaimÄ«gu cilvÄ“ku likteņu vÄ“rti, ja mÄ“s nespÄ“sim saprast un aptvert lielo kopainu. Bez šÄ«s izpratnes mÄ“s varam vienu dienu atkal pamosties orveliskā murgu valstÄ«, kur draugs spiests nodot draugu. Vai vÄ“l trakāk – pārdot tuvāko par iespÄ“ju tikt pie treknākas vietas murgu valsts siles hierarhijā.

Raksta vajadzÄ«bām autors konsultÄ“jās ar juristu Aivaru Borovkovu, kurš 80. gados izmeklÄ“ja Kremļa korupcijas lietas gan Maskavā, gan Vidusāzijā Ä«pašÄ izmeklÄ“šanas grupā. Borovkovs ir pirmā lÄ«meņa liecinieks tā laika situācijai PSRS drošÄ«bas iestāžu augstākajā lÄ«menÄ«. Viņa norādÄ«tie fakti ir konfrontÄ“ti ar citiem avotiem, un ir gÅ«ti drošticami apstiprinājumi to korektumam.

Pārpublicēts no https://jaunagaita.net