Iesaki rakstu:

AÄ£itācijā par jaunām metodÄ“m latviešu piebeigšanai un Latvijas valsts graušanai, mainot pilsonÄ«bas likumu, varturi ir iesaistÄ«juši kādreizÄ“jo Tautas frontes aktÄ«visti Marinu Kosteņecku. BijusÄ« žurnāliste intervijās piemin tādas lietas, kas parāda 4.maija Latvijas tapšanu nežēlÄ«gi skaidri. Fragmenti no Kosteņeckas intervijām doti treknrakstā.

„SevišÄ·i tas izvÄ“rsās tad, kad Gorbačovs nāca ar savu perestroiku, kad Latvijā vizÄ«tÄ“ ieradās Aleksandrs Jakovļevs. Starp citu, Jakovļevs arvien vÄ“l nav Ä«sti vÄ“sturiski novÄ“rtÄ“ts. Jo Gorbačovs bija tā kā galva, bet kakls, kas to galvu grozÄ«ja, bija perestroikas arhitekts Jakovļevs.”

Kas tad bija šis perestroikas arhitekts Jakovļevs (1923 – 2005)? Rietumu avoti sniedz šÄdas ziņas: dzimis kolchoza priekšsÄ“dÄ“tāja Ä£imenÄ“ mazā Pievolgas sādžā. PÄ“c Ä«sa karadienesta, vÄ“stures studijām Jaroslavļas pedagoÄ£iskajā institÅ«tā un Augstākās partijas skolas beigšanas Maskavā no 1946. gada Jakovļevs ir kompartijas aÄ£itācijas un propagandas darbā. AtšÄ·irÄ«bā no cietpaurainākās komunistu daļas Gorbačovs un Jakovļevs saprot, ka konfrontācijai ar Rietumiem un diktatoriskā režīma izolācijai nav perspektÄ«vu. Tikai šÄ« fakta dēļ Austrumeiropu palaida nosacÄ«tā brÄ«vÄ«bā.  

„Un – kurš cÄ«nÄ«jās, lai Molotova – Ribentropa pakts tiktu atzÄ«ts par noziedzÄ«gu? VarÄ“ja bÅ«t visādi, ja PSRS Tautas deputātu otrajā kongresā nebÅ«tu pieņemts lÄ“mums, ka kongress atzÄ«st Molotova – Ribentropa paktu par spÄ“kā neesošu un noziedzÄ«gu kopš pieņemšanas brīža. To komisiju vadÄ«ja Jakovļevs. No katras republikas tur bija pa trim cilvÄ“kiem. No mums tur bija Vulfsons, Neilands un Ķezbers… Tas notika 1989. gada 26. decembrÄ«. Un tieši šÄ«s lÄ“mums, ka Molotova – Ribentropa pakts ar visiem slepenajiem protokoliem nav spÄ“kā kopš pieņemšanas brīža, pavÄ“ra ceļu ceturtajam maijam.

Rietumi pastāvÄ«gi atgādināja par fašistiskās Vācijas un komunistiskās PSRS noziedzÄ«go vienošanos 1939.gada 23. augustā, kas noveda pie ilgstošas Austrumeiropas okupācijas un Latvijas, Lietuvas un Igaunijas aneksijas PSRS sastāvā. Jaunajiem padomijas lÄ«deriem vajadzÄ“ja uz šo reaģēt, un tie arÄ« reaģēja, izmantojot čekas kadrus. Padomju armija nav uzbrukusi Latvijai, civiliedzÄ«votāji nav slepkavoti un izsÅ«tÄ«ti, Latvijas teritorija nav pārpludināta ar PSRS pilsoņiem un tamlÄ«dzÄ«gi. Perestroikas rezultātā LPSR kliÄ·e tika pasargāta, par ko tad arÄ« Aleksandram Jakovļevam tovārišÄi pasniedza Triju Zvaigžņu ordeni (to lielo, bruņinieka).

Tikai tad ceturtajam maijam tika ieslÄ“gta zaļā gaisma. Ja tā nebÅ«tu bijis, tad mÄ“s kā klusÄ“jām piecdesmit gadus, tā bÅ«tu klusÄ“juši arÄ« turpmāk”.

„JÅ«s” neapšaubāmi par Latvijas okupāciju bÅ«tu klusÄ“juši, taču Latvijas Nacionālās NeatkarÄ«bas kustÄ«ba un mazākas patriotu grupas klusÄ“t tikpat neapšaubāmi negrasÄ«jās, izpelnoties LPSR iestāžu pretdarbÄ«bu. Rezultātā 1990.gada 4.maijā LPSR Augstākajā PadomÄ“ sÄ“došie čekas aÄ£enti saņēma pavÄ“li balsot „par”. Krievu armija negāja ārā, kamÄ“r nebija skaidrs, ka PSRS civilokupantiem šeit tiešÄm piedāvā zemi un pilsonÄ«bu.

Kā dzirdÄ“ts, bija nepieciešama speciāla Paneiropas Ūnijas priekšsēža fon Habsburga vizÄ«te, lai ieskaidrotu L(PS)R lÄ«deriem, ka no 18. novembra atteikties tomÄ“r nevarÄ“s.

„Bet – pats galvenais – es tur pieminÄ“ju, ka jābeidz reiz melot un noklusÄ“t patiesā Latvijas vÄ“sture. Ir jāsāk runāt par 1940., par 1949. gada izsÅ«tÄ«šanām. IzrādÄ«jās, ka esmu to pateikusi pirmā”.

Runāt, kā redzams, nav kaitīgi.

„Es ļoti labi atceros, kā Gorbačovs trešajā kongresā, kad viņu ievÄ“lÄ“ja par PSRS prezidentu … no tribÄ«nes kliedza Baltijas delegācijām: nekur jÅ«s neaiziesiet, jÅ«s taču esat gudri cilvÄ“ki… TāpÄ“c arÄ« mÅ«su 4. maija deklarāciju viņš vÄ“lāk uzskatÄ«ja par papÄ«ru, kurš nav vÄ“rā ņemams”.

PrātÄ«gs vÄ«rs, nav ko piebilst. Ar šodienas acÄ«m raugoties, Gorbačovs ar Jakovļevu ir spÄ“lÄ“juši precÄ«zi. Krievijas interesÄ“s, protams. Tā ka Kosteņeckas sajÅ«sma latviešiem nebÅ«s saprotama.

„Es zināju, ka maisos neesmu, bet biju kategoriski pret to vÄ“ršanu vaļā. Jo es sapratu, ka tas raisÄ«s to, kas ir šobrÄ«d. ŠÄ·elšanos arÄ« starp latviešiem”.

„Starp latviešiem” nekāda šÄ·elšanās nav manāma. TovārišÄi gan tādi nervozi.

Kosteņecka piemin „čekas pirkstu” (faktiski visam, kas nebija saistÄ«ts ar Latvijas Tautas frontes  „Ä£enerālo lÄ«niju”) un atgādina, ka 30 000 cilvÄ“ku, kuriem, saskaņā ar Latvijas likumu pārmantojamÄ«bu, Latvijas pilsonÄ«ba nepienācās, bija reÄ£istrÄ“jušies kā Latvijas Republikas pilsoņu kandidāti.

Kompartijas-čekas pirkstu Latvijas Tautas frontes vadÄ«bā saskatÄ«t patiesi nav grÅ«ti. Profesionāls kompartijas darbinieks Jānis Škapars; Dainis Īvāns un Džemma Skulme, kuriem savulaik tika ļauts rakstÄ«t personalizÄ“tus nekrologus LeonÄ«dam Brežņevam; Sandra Kalniete ar „neiespÄ“jamu” biogrāfiju- no padomju varas ienaidnieku Ä£imenes lÄ«dz LPSR Mākslinieku savienÄ«bas [Ä£enerāl]sekretārei (1987-1990) un sekretārei izdevniecÄ«bā „Liesma” (1985-1987); Juris Bojārs, kuru atmaskoja drÄ«z pÄ“c ievÄ“lÄ“šanas LTF domÄ“, citi krievu ziÄ·erdienestu virsnieki, kurus piemin Gundars Valdmanis grāmatā “starp dzirnakmeņiem”…

Savukārt Latvijas Republikas pilsoņu kandidātu reÄ£istrācija notika lÄ«dzÄ«gi kā Igaunijā un mÅ«su apstākļos interesÄ“ja galvenokārt Latvijas pilsoņu dzÄ«vesbiedrus. Šis fakts nekādi nav uzskatāms par kādu „solÄ«jumu” automātiski piešÄ·irt Latvijas pilsonÄ«bu PSRS pārvietotajām personām.

Kosteņecka turpina uzvesties kā Latvijas PSR laikos. Nav šaubu, ka tas atradÄ«s piekrišanu valdošÄs kliÄ·es vidÄ“. Tautai tomÄ“r jāzina patiesÄ«ba, un tā ir Ä«sa- nekādas Latvijas vÄ“l nav…

* Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa priekšsÄ“dÄ“tājs