Iesaki rakstu:

Daudzi brÄ«nās, arÄ« es, par to, ka cilvÄ“kus nav iespÄ“jams pārliecināt, viņiem ir grÅ«ti izskaidrot, un viņi bieži nespÄ“j saprast pat vienkāršas un elementāras lietas. Rodas loÄ£isks jautājums, kāpÄ“c tā ir? IespÄ“jams, lai to saprastu, ir jāielÅ«kojas šai lÄ«dzÄ«bā.

Cilvēka dzīvi var salīdzināt ar vilcienu. Cilvēks ir kā vilciens, uzlikts uz sliedēm. Uz kādām sliedēm uzlikts, pa tādām arī brauc vai pat ir spiests braukt.

Lai cilvÄ“ks nokļūtu uz citām sliedÄ“m, tās, pa kurām viņš brauc, ir jāizjauc vai jāsabojā. Tad ir risks «noiet no sliedÄ“m». Ja izdodas izmantot kādu sliežu pārmiju, tad ir iespÄ“jams izvairÄ«ties no «noiešanas no sliedÄ“m».

Nokļuvis uz citām sliedÄ“m, tas atkal ir spÄ“jÄ«gs braukt tikai pa tām. CilvÄ“ks nespÄ“j ik pa brÄ«dim mainÄ«t sliedes, pa kurām brauc atbilstoši vÄ“lmÄ“m, vajadzÄ«bām un apstākļiem.

Kamēr sliedes kāds neizjauc vai ar pārmijas palīdzību kāds ārējs spēks vai cilvēks pats nenovirza vilcienu uz citām sliedēm, gribi vai negribi, ātrāk vai lēnāk, bet nākas vien braukt pa tām sliedēm, uz kurām esi. Tā braucot, iespējams iebraukt arī strupceļā. Viss atkarīgs, no kurienes un uz kurieni ved konkrētās sliedes. Tas attiecas ne tikai uz privātpersonām, bet arī uz valstīm, reģioniem, politiskajām partijām, uzņēmējiem un citiem veidojumiem.

Citā vilcienā

Pirms kāda laika esmu dažādos locÄ«jumos šo vilciena bÅ«šanu aplÅ«kojis no nedaudz citiem aspektiem, kur lÄ«dzÄ«bā rakstÄ«ju, ka mÄ“s atrodamies it kā vilcienā. Tai vilcienā, kurā esam, ir dažāda komforta lÄ«meņa vagoni. Braucot cÄ«nāmies par vietu labākā vagonā, grÅ«stoties ar elkoņiem un liekot cits citam priekšÄ kāju plÄ“šamies par guļvietu vai sÄ“dvietu pie loga.

Bet, neatkarīgi no tā, kādā vietā mums izdosies iekārtoties, galapunktā visi būsim vienādi, un daudziem vilciena galapunkts ir Maskavā.

IespÄ“jams, ka pa šiem gadiem, kopš rakstÄ«ju par vilcienu, vairums no mums ir pamanÄ«jies pārsÄ“sties citā vilcienā, kuram galapunkts ir Brisele, bet skaidras ziņas, kurp patiesÄ«bā dodamies, man nav. No kurienes braucam ir zināms, bet kurp – neņemos apgalvot. IespÄ“jams, ka tas bÅ«s kāds strupceļš kaut vai minÄ“tajā BriselÄ“. IespÄ“jams, ka zem mums riteņi klaudz uz nekurieni.

Pat, ja apzinies, ka tavas sliedes ir tev nevēlamas, pat, ja esi pārliecināts, ka nevēlies pa tām vairs braukt, bez speciālas piepūles nav iespējams pārsēsties uz citām.

Ir gana daudz gadÄ«jumu, kad mÅ«s varmācÄ«gi pārsÄ“dina, bet šeit es runāju par mÅ«su brÄ«vprātÄ«gajiem lÄ“mumiem un to risinājumiem, ne par to, kā ar mums manipulÄ“, kā mÄ“s pieļaujam, ka ar mums manipulÄ“, un kā mÅ«s pat vardarbÄ«gi iesÄ“dina kādā vagonā.

Kolektīvs

Var jau papÅ«lÄ“ties uzmeistarot kādu sliežu pārmiju un pārbraukt uz citām sliedÄ“m, bet tās vienalga bÅ«s sliedes. Tā nebÅ«s pastaiga brÄ«vā dabā bez noteikta virziena. Tās bÅ«s sliedes. Kaut arÄ« citas, bet tomÄ“r sliedes. Tāda ir mÅ«su dzÄ«ve. Dažreiz maldÄ«gi domājam, ka kādi ir brÄ«vi no sliedÄ“m. NÄ“, viņi vienkārši pamanās biežāk izmantot un paši radÄ«t dažādas sliežu pārmijas un tam paredzÄ“tas apgriešanās vietas.

Pat, ja cilvÄ“ks apzinās, ir pamanÄ«jis un saprot, ka viņš vairs negrib pa šÄ«m sliedÄ“m braukt, ka viņš grib dzÄ«vot citādāk, arÄ« tad viņš bez speciālas piepÅ«les nevar pārsÄ“sties, jo viņu pie šÄ«m sliedÄ“m tur radi, draugi, Ä£imene, kredÄ«ti, parādi, reliÄ£iskā piederÄ«ba, ieradumi, tradÄ«cijas un citi cÄ“loņi un sekas, kas neļauj cilvÄ“kam, piemÄ“ram, atmest smÄ“Ä·Ä“šanu vai pārstāt lietot alkoholu. Jo, ja viņš strādā kolektÄ«vā, kur regulāri svin jubilejas, es ceru, ka man nav jāskaidro, ko saprotu ar «svin», un ja viņš nevÄ“las atrauties no kolektÄ«va, lai kolektÄ«vs pÄ“c tam «neatrautu» viņu, radot emocionālu saspÄ«lÄ“jumu savstarpÄ“jās darba attiecÄ«bās, tad cilvÄ“ks ir spiests dzÄ«vot kolektÄ«vā, kurš piekopj to, no kā viņš vÄ“las atbrÄ«voties. Viņam ir jāsamierinās, ka nebÅ«s brÄ«vs no dzeršanas. Kroga muzikantam ir tikai viens veids, kā pārstāt dzert, tas ir – nespÄ“lÄ“t krogā.

Pārmijas cilvÄ“ks meklÄ“, panāk un uzbÅ«vÄ“, lai mainÄ«tu vidi, lai mainÄ«tu sliedes. Mainot sliedes, viņš nekļūst neatkarÄ«gs, bieži nekļūst pat labāks, tomÄ“r tās ir citas sliedes ar citu pasaules skatÄ«jumu un citām uzvedÄ«bas un domāšanas normām. Un šÄ«m citām sliedÄ“m galapunkts, kurp tās ved un no kurienes tās nāk, ir citur nekā tām, pa kurām viņš brauca lÄ«dz šim un pÄ“c inerces bÅ«tu varÄ“jis braukt vÄ“l ilgi.

Taktiskās aplamības

Ja runā par to, kā pārsÄ“sties no vienām sliedÄ“m uz citām, tad tur ir vÄ“l tādas nianses, kuras ar sliežu lÄ«dzÄ«bu nevar ilustrÄ“t, bet tās ir saprotamas arÄ« bez sliežu un vagonu lÄ«dzÄ«bas. Nav vÄ“lams un taktiski ir aplami no viena vagona ielÄ“kt citā, kurš virzās pa blakus sliedÄ“m kādā stacijā vai dzelzceļa mezglu punktā.

Izdarīt to var, un arī tās būs izmaiņas, bet, ja vien tas ir praktiski iespējams, gudrāk ir kādu brīdi iepauzēt un, nokāpjot no vienām sliedēm, nesteigt tūlīt uzkāpt citām.

Visi esam redzÄ“juši, kā putni lec no viena zara uz citu. CilvÄ“kam tas nav nedz labākais risinājums, nedz pareizākais. Šai procesā ir nepieciešama pauze. No viena zara ir jāatraujas, bet nedrÄ«kst steigties piezemÄ“ties uz cita.

PiemÄ“ram, ja kāda sieviete aiziet no kāda vÄ«rieša vai otrādi, tad nav prātÄ«gi lÄ“kt no viena zara uz citu, no vienas gultas citā. No viena vÄ«rieša pie cita, vai vÄ«rietim no vienas sievietes pie citas. Ir svarÄ«gi padzÄ«vot kādu brÄ«di vienam vai vienai, lai objektÄ«vāk un patiesāk novÄ“rtÄ“tu situāciju, lai tas nākamais zars nekļūst par tādu, no kura atkal bÅ«s jālec uz citu zaru.

Nedrīkst ignorēt un izlaist no uzmanības loka parastas cilvēciskas riebeklības. Uz to ir spējīgi vairums cilvēku, un nestāstiet, ka jūs tādi neesat!

Es reiz pazinu kādu cilvÄ“ku, pazinu arÄ« viņa sievu. Man ar viņiem bija lietišÄ·as attiecÄ«bas. Es no viņiem esmu nopircis uzņēmumu, un tad, lÅ«k, brÄ«dÄ«, kad viņš no vienām sliedÄ“m pārkāpa uz citām un iekārtojās citā vagonā, viņa bijusÄ« sÅ«tÄ«ja dÄ“lu ar āmuru dezertÄ“jušÄ vÄ«ra mašÄ«nai izsist lukturus. (Neviļus nāk prātā kāda pašmāju dziesminieka rindas «MÄ“s mÄ«lam pieprasÄ«t tāpÄ“c, ka mÄ«lam par maz...».)

RiebeklÄ«bas mÄ«t visos cilvÄ“kos, ļaujiet tām tikai vaļu, radiet tām labvÄ“lÄ«gus apstākļus, uztaustiet tik otra Ahilleja papÄ“di, un jÅ«s par to pārliecināsities. Par to ir ne tikai jāzina, bet ar to ir arÄ« jārÄ“Ä·inās. Labāk ir, ja jÅ«s neesat pārlÄ“kuši no viena zara uz citu, bet vÄ“l atrodaties gaisā, kad jÅ«s sasniedz minÄ“tās izdarÄ«bas. Jo citādi tās skars ne tikai jÅ«s, bet arÄ« to zaru, uz kura nu esat.

Runa nav tikai par izjukušÄm Ä£imenÄ“m, tas ir tikai piemÄ“rs vai lÄ«dzÄ«ba. Šis attiecas arÄ« uz tiem, kuri uzdrošinās mainÄ«t politisko piederÄ«bu, kuri izglÄ«tošanās rezultātā maina savu pasaules skatÄ«jumu, uz tiem, kuri maina reliÄ£isko piederÄ«bu vai vispār to sāk noliegt. Pat uz tiem, kuri no viena hokeja vai futbola fanu lÄ«dzjutÄ“ju un atbalstÄ«tāju pulka pievienojas citiem, t.i. nostājas konfliktÄ“jošo pušu citā pusÄ“.

Britiem parlamenta zāle ir iekārtota tā, ka vienā pusē sēž pozīcija, bet otrā opozīcija, un, mainot politisko piederību, nākas pārsēsties zāles pretējā pusē. Tagad uz tevi lūkojas tie, kas vēl vakar bija tavi domubiedri, un blakus tev ir tie, kas vēl vakar bija tavi pretinieki.

Kāds slavens pasaules politiÄ·is vairākkārt mainÄ«ja puses parlamentā. Vai zini, kurš tas ir?

Nolemtība

Kā cilvÄ“ks nokļūst uz kādām no sliedÄ“m? Daļēji viņu uz tām uzsÄ“dina vecāki. Katrs no mums kopš agras bÄ“rnÄ«bas cenšas pārsÄ“sties citur, tur, kur mÄ“s jutÄ«simies labāk (vai vismaz domājam, ka tur jau nu gan bÅ«s labāk). ArÄ« sabiedrÄ«ba – tas ir, skola, darba vieta, valsts piedāvā kādas sliedes.

MÄ“s ne vienmÄ“r piekrÄ«tam vecāku izvÄ“lÄ“tajām sliedÄ“m un jo Ä«paši tam, uz kurieni tās ved un kur tām galapunkts. Mums mÄ“dz bÅ«t citādi mÄ“rÄ·i, bet bieži ir tā – kur nolikts, tur arÄ« paliek. Ir pat tādi mājdzÄ«vnieki, kurus – kā noliec, tā tie arÄ« guļ.

Tas tomÄ“r nav nolemtÄ«bas jautājums, mÄ“s spÄ“jam mainÄ«t sliedes. VienÄ«gais, ko nespÄ“jam, ir bÅ«t bez sliedÄ“m. Lai arÄ« kādas tās bÅ«tu, tās tomÄ“r mums visiem ir, un visus mÅ«s vienādi ietekmÄ“ cÄ“loņu un seku likumsakarÄ«ba. Ir daudz veidu, kā pārsÄ“sties uz citām sliedÄ“m, arÄ« likteni varam mainÄ«t, mainot savu raksturu un uzvedÄ«bas normas, atsakoties no ierastās vides, no tāda draugu un paziņu loka, kurā degradÄ“jamies paši.

To visu mainīt kaut teorētiski var, bet nav mehānisma, kā mainīt virzienu no kurienes un uz kurieni dodamies. Visi mēs dodamies pretī ķermeņa nāvei. Mēs dodamies pretī vecumam, pretī nogurumam, pretī slimībām un intelekta ziņā pretī bērnībai.

NeatkarÄ«gi no tā, kāda komforta vagonā nonāksim gala stacijā, tur visi bÅ«sim vienādi. Paņemt lÄ«dzi spÄ“sim tikai to, ko dzÄ«ves laikā esam devuši citiem, bet nabagāki tai brÄ«dÄ« bÅ«sim tieši par tik, cik citiem bÅ«sim atņēmuši un lieguši. Ne velti Rainis kādā savā dzejolÄ« teicis: «Cik esi izdevi(e)s, tik esi vÄ“rts.» Un, ceru, mans 21. gadsimta lasÄ«tājs saprot, ka runa nav par to, cik dzeramnaudas esi atstājis piektdienas vakarā kārtÄ“jajā Å«Ä·Ä« ar latviski neizrunājamu nosaukumu...

Labi sportisti pamanās aiziet laikus, nevis gaida, kad tos padzīs.

https://www.youtube.com/watch?v=L-UWU57c3A0&t=1312s