Iesaki rakstu:

Pirmkārt. KonkrÄ“tu pieminekļu negāšanas aizstāvjiem ir jābÅ«t godÄ«giem un jāatzÄ«st sev, ka ne jau pret jebkādu pieminekļu gāšanu viņi principiāli iestājas. Ja tā bÅ«tu, tad StaÄ·is varÄ“tu šodien RÄ«gā uzsliet divu ereģētu dzimumlocekļu saplÅ«šanu, bet jÅ«s nevarÄ“tu to nogāzt vai pārvietot sava principa dēļ arÄ« tad, kad jums bÅ«tu teikšana un riebums pret šo kompozÄ«ciju atrašanos jÅ«su dzimtās pilsÄ“tas sirdÄ«. Pieminekļu jaukšanā vienmÄ“r ir jārunā par konkrÄ“to pieminekli un par konkrÄ“to sabiedrÄ«bu, kurā tas dzÄ«vo. Princips “mÄ“s nejaucam pieminekļus” ir melÄ«gs.

Otrkārt. Par tā saucamo barbarismu. Barbarisms ir tad, kad pÅ«lis sanāk uz miermÄ«lÄ«gu piketu, bet nākamajā rÄ«tā pilsÄ“ta pamostas ar pāris baznÄ«cu un statuju iztrÅ«kumu. Ja cilvÄ“ki civilizÄ“tā diskusijā apspriež (un es nesaku, ka visi to dara) viena vai otra pieminekļa nozÄ«mi, tas nav barbarisms. JÅ«s varat nepiekrist viņu spriedumiem, jÅ«s varat norādÄ«t uz plašÄku kontekstu, uz iespÄ“jamām pūļa neprāta pazÄ«mÄ“m, bet pati diskusija nav barbarisms. BÅ«sim godÄ«gi.

Treškārt. Kāds teiks (un es pirms gada to skaitā), ka ir jāņem vÄ“rā sabiedrÄ«bas iespÄ“jamā reakcija uz lÄ“mumu. ŠÄdu argumentu izmanto izglÄ«toti cilvÄ“ki, kuri nekaunas atklāti atzÄ«t, ka sabiedrÄ«bu veido dažādu domāšanas spÄ“ju cilvÄ“ki. Viņi teiks, ka sabiedrÄ«bā, lÅ«k, ir tāds un tāds slānis vai grupa, kas savas politiskās nostājas dēļ, “neizglÄ«totÄ«bas” vai kāda cita apsvÄ“ruma dēļ asi reaģēs. Un cita grupa svinÄ“s lÄ“mumu tā, ka tā pirmā, piemÄ“ram, vÄ“l vairāk sadusmosies. Arguments ir, ka nedrÄ«kst rÄ«koties vienā vai otrā veidā, jo kāda neapzinÄ«ga grupa neadekvāti reaģēs vai vairākas grupas tiks savā starpā sarÄ«dÄ«tas.

ŠÄdi argumenti par iespÄ“jamo reakciju ir godÄ«gi tikai tad, ja tos neizmanto cilvÄ“ki, kuri paši var piedalÄ«ties šÄdu reakciju veidošanā. Tas nozÄ«mÄ“, ka tos var izmantot tikai privātās intelektuālās diskusijās un, piemÄ“ram, slepeno dienestu iekšÄ“jās apspriedÄ“s. Tādus argumentus nevar izmantot publiskā politiskā debatÄ“. Ja tos izmanto cilvÄ“ki, kas var ietekmÄ“t šÄdu potenciālo reakciju realizÄ“šanos (un publiski izteikumi, jo Ä«paši no politiÄ·iem, vienmÄ“r tādi ir), tad tie ir nevis argumenti, bet netieši ultimāti. Tādus pašus ultimātus var izmantot par labu jebkurai strÄ«da pusei. PiemÄ“ram, es varÄ“tu arÄ« draudÄ“t ar kaut kādu vājprātÄ«go nacionālistu reakciju, ja mÄ“s nenojauksim, viņuprāt, nepareizos pieminekļus. Bet tas nebÅ«tu godÄ«gi.

Labam, atklāti apspriestam un pieņemtam politiskam lÄ“mumam ir jābÅ«t nevis tādam, lai reakcija uz to bÅ«tu nevienu pusi nesadusmojoša, bet tādam, lai lÄ“mums pats par sevi bÅ«tu morāli pamatots. Tādam, lai arÄ« tie, kas ir pret šo lÄ“mumu, var to pieņemt kā taisnÄ«gu. LÄ“mumam ir jāparāda, ko attiecÄ«gā sabiedrÄ«ba uzskata par taisnÄ«gu.

Un ceturtkārt. Cīņas karstumā retāk izmantots un tomÄ“r ik palaikam dzirdams arguments. Tagad ir tik daudz citu svarÄ«gāku problÄ“mu, ko risināt! Tas tā varbÅ«t ir jÅ«suprāt. Un arÄ« manuprāt. Katram taču var bÅ«t savas prioritātes. MÅ«sdienās vispopulārākais variants ir apelÄ“t pie kaut kādām materiālām Latvijas vajadzÄ«bām. Taču cilvÄ“ks nav tikai materiālistiska bÅ«tne. CilvÄ“ks ir tāda dÄ«vaina radÄ«ba, kas ir gatava ciest pat idejas vārdā, pat tad, ja viņam nekas no tā neatleks, pat tad, ja neviens cits mirstÄ«gais nekad neuzzinās par viņa ciešanām.

PandÄ“mijas laika lielākais pārpratums slÄ“pās tieši iekš aplamās cilvÄ“ka dzÄ«ves reducÄ“šanas uz dzÄ«vÄ«bas saglabāšanu. (Cik ironiski, ka karš ir visu apgriezis kājām gaisā un tagad dzÄ«vÄ«bām nav nekādas nozÄ«mes — galvenais ir idejas.) CilvÄ“ks ne tikai risina savas materiālās vajadzÄ«bas, bet arÄ« iekārto pasauli sev apkārt saskaņā ar savām vÄ“rtÄ«bām. Un vÄ“rtÄ«bas viņam nestāv kladÄ«tÄ“ saartikulÄ“tas, bet kļūst par realitāti tieši caur šÄdiem darbiem vai nedarbiem. Tāpat kā kāds tagad atklāj sevÄ« Puškina cienÄ«tāju, tā kāds atklāj sevÄ« ignoranci par rusifikāciju, par okupāciju un to, kas Ä«sti viņam ir Latvija. Materiālās problÄ“mas bez kuru atrisināšanas Latvijas valsts un latvieši nepastāvÄ“s ilgi, neatceļ idejisko. BÅ«sim godÄ«gi un neizmantosim šo argumentu.

Tiem, kas grib vairāk uzzināt par konkrētajiem pieminekļiem un cilvēkiem, kuru piemiņu tie teicas glabājam, aicinu izlasīt Gunta Bereļa pēdējo ierakstu.